Vēlēšanas kā valsts drošības jautājums
Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Kristīne Saulīte intervijā Ligitai Kovtunai    22.03.2024

 

 

 

Mūsu lasītāji tevi atceras kā PBLA valdes priekšsēdi – pirms diviem gadiem pabeidzi darbu šajā amatā un drīz vien kļuvi par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju. Tas ir viens no atbildīgākajiem amatiem Latvijas valstī. Kā tas notika?

Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās PBLA ļoti aktīvi piedalījās – sākot ar informācijas sniegšanu tautiešiem ārzemēs, mudinot iet vēlēt, līdz pat priekšvēlēšanu diskusiju rīkošanai. Darbojoties saredzēju daudzus “caurumus” šai jomā, kuŗus, pēc manām domām, vajadzēja – un bija iespējams – aizpildīt. Pirmām kārtām ar informāciju, pavisam vienkāršā veidā sarunājoties ar sabiedrību. Pamanīju, ka valda princips – ja jau pats zinu, gan jau arī visi citi visu zina. Tā tas nav! Vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva, man paticis iesaistīties darbos ar plašāku sabiedrību, tāpēc redzēju, ka vajadzīgs dialogs. Turklāt, daudzus gadus dzīvojot Austrālijā, biju iepazinusi šīs zemes vēlēšanu sistēmu. Austrālijā vēlēšanas ir obligātas – kā pašvaldību, tā arī valsts un federālā mēroga. Savukārt pilsoņi tās nekad nav uztvēruši par apgrūtinājumu, visi vienkārši un pašsaprotami tajās iesaistās. Saskatīju iespēju savas zināšanas likt lietā un pieteicos konkursā uz CVK vadītājas vietu. Iepriekšējā priekšsēdētāja bija darījusi zināmu, ka amatu atstās, zināju arī, ka gluži “kristalldzidri” šai iestādē viss nebija, jebšu bija vajadzīgi daudzi un svarīgi uzlabojumi.

 

Ar pārmaiņu vadību saistās arī tava Austrālijā iegūtā izglītība un darba pieredzē?

Pavisam tiešā veidā. Un vēl – nākot uz šo mūsu interviju, iedomājos, ka es taču nekad savā dzīvē neesmu darījusi “ērtus” darbus, tādus, kuŗus, darbdienas beigās pabeidzot, varētu aizmirst līdz nākamajam rītam. Bet man ļoti patīk izaicinājumi, man patīk lietas sakārtot un uzlabot. Neslēpšu, ka arī ļoti vēlējos savu iegūto dzīves pieredzi likt lietā Latvijā. Jo esmu liela savas valsts patriote, un man ir vēlēšanās šai savā valstī kaut ko labu un paliekošu izdarīt. Man CVK vadībā ir četru gadu termiņš, viens gads būs aizritējis, un, pēc manas pārliecības, šī viena termiņa laikā ir jāizdara iespējamais, lai stafeti godam nodotu nākamajam.

 

Nu, četri gadi jau gan tikai “ieskrējiena” periods, ņemot vērā, ka iepriekšējās CVK vadības laiks ir noslēdzies ar krimināllietām… Tā kā valsts amatā esi pirmoreiz (iepriekšējās pieredzes saistās ar privāto biznesu), jāapgūst vēl kāda joma – sadarbība, drīzāk jāteic “sazobe” ar valsts amatpersonām. Kā veicas?

“Atslēga” ir izveidot vislabāko komandu. Man tas ir izdevies, mana komanda ir fantastiska. Jā, gan, privātajās struktūrās darbs ir elastīgāks, bet saprotu, ka valsts darbā ir jābūt zināmam “rāmim”, ar ko jārēķinās. Komandā jābūt  spēcīgiem speciālistiem, pēc mana principa, – gudrākiem par mani. Un vēl – mana liela vēlēšanās ir valsts sektoru padarīt cilvēcīgāku. Tāpēc šajā amatā ierados ļoti atvērta, atklāti pasakot, kuŗos valsts segmentos redzu iespēju uzlabojumiem. Saņēmu, protams, skeptiskas piezīmes, bet tas nekas. Joprojām stingri turos pie principa par ciešu sadarbību valsts iestāžu starpā. Neskatoties uz skepsi un Latvijā ierasto norobežošanos attiecībā uz sadarbību.

 

Vai esi atradusi sabiedrotos? Nav noslēpums, ka Latvijas ierēdniecība ir ļoti noslēgta vide.

Jā, esmu! Manis pieminētā komanda īstenībā nāk no valsts sektora, kur arī daudz izcilu speciālistu un cilvēku. Cieša sadarbība ir izveidojusies ar drošības iestādēm, ar Iekšlietu ministriju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, Valsts reģionālās attīstības aģentūru u. c., un tās un citas ir valsts iestādes, ar kuŗām CVK ir jāsastrādājas. Ik nedēļu pāris, trīs reizes tiekamies darba grupās.

 

Cik droša ir Centrālā vēlēšanu komisija, respektīvi, cik droši var justies vēlētājs?

Šis tiešām ir jautājums numur viens! Tu pieminēji par krimināllietām – jā, bija nepatīkamas lietas saistībā ar technisko nodrošinājumu, kas kā tāds rēgs mums seko, bet kā droša aizmugure ir attiecīgas instances, kas visu laiku šim procesam seko. Viens no maniem pirmajiem darbiem bija atdalīt privātās informācijas technoloģiju sistēmas no CVK. Tām ir jābūt valsts pārziņā, turklāt nodrošinātām ar augstākā līmeņa speciālistiem – datoriķiem, vēlēšanu vadības un balsu skaitīšanas sistēmas u. c. Līdz šim CVK tādu nebija, kopš 2011. gada bija sadarbība ar privātu uzņēmumu, kas varbūt neliktos nekas neparasts, taču – īstenībā vienam uzņēmumam pilnībā tika uzticēta visa sistēma, un viņiem tā arī piederēja. Kā zināms, privātuzņēmējs jebkuŗā brīdī var savu biznesu pārdot, pārtraukt sadarbību utt. Te taču ir runa par kritisko infrastruktūru! Tagad tā ir Valsts reģionālās attīstības aģentūras pārziņā, tātad – visas technoloģiskās kompetences ir nodotas valsts iestādei, savukārt CVK var nodarboties ar savu tiešo uzdevumu – vēlēšanu metodoloģiju un organizāciju.

 

Drīz pēc tam, kad stājies amatā, tu aizbrauci pieredzes apmaiņā uz Igauniju. Atbraukusi paudi savu sajūsmu par to, kā vēlēšanu sistēma strādā kaimiņvalstī.

Pieredzes apmaiņas un dialogi turpinās, maijā došos uz Lietuvu, bet pa šo laiku esmu daudz tikusies ar Eiropas kolēģiem. Skaidri varu pateikt – mēs, Latvija, nekādā ziņā neatpaliekam, vēl vairāk – esam priekšgalā. Piemēram, Somijā, valsts uz kuŗu daudzās nozarēs skatāmies kā uz spožu piemēru, pat brīnumvalsti, vēlētāju reģistrs, katram telefonā noskenējot identitātes datus un noskaidrojot faktu, vai nav jau nobalsots citā iecirknī, nesenajās parlamenta vēlēšanās tika vien izmēģināts. Mums šī jau ir iestrādāta prakse. Nu, nevajag sevi noniecināt un pelt! Otrs – kas īstenībā ir mūsu, Latvijas, fenomens – mēs esam vienīgie pasaulē, kur darbojas iedzīvotāju pašu izveidoti vēlēšanu iecirkņi ārpus valsts. Parastā prakse ir tāda, ka vēlēšanas ārpus valsts notiek vēstniecībās vai arī pa pastu. Uzskatu, ka mēs esam priviliģētā situācijā un ceru, ka protam to novērtēt.

 

Un tomēr – 14. Saeimas vēlēšanās tautiešu līdzdalības procents bija nokritis uz 16%, salīdzinot ar 24% 13.Saeimas vēlēšanās. Viens no skaidrojumiem – dažādu iemeslu dēļ - ārvalstīs bija mazāk iecirkņu, savukārt pasta balsošana pārāk neveikla.

Par to, ka iecirkņu skaits sarucis un kādi tam iemesli, uzzināju, tikko stājusies amatā. Proti, likumdošanā bija mainītas atbildības attiecības: iepriekš atbildīgā bija Ārlietu ministrija, kas turēja rūpi par ārzemēs mītošo valstspiederīgo iecirkņiem mītnes zemēs. Un vēl – lai pieteiktu iecirkni ārzemēs, vajadzīgi vismaz 36 paraksti, kas apliecina tā darbības iespējamību. Runājot par pasta balsošanu – tā tiešām bija sarežģīta un neveikla. Tāpēc jau uz Eiroparlamenta vēlēšanām ir veikti nozīmīgi uzlabojumi pasta balsošanā. Pirmām kārtām, lai saņemtu sarakstu, nebūs jāpiesakās vēstniecībā – attiecīgā portālā balsotājs vienkārši varēs izdrukāt sev vēlamo sarakstu. Būs arī iespēja pārliecināties, ka sūtījums ir aizgājis. (Vairāk skat. info 10. lpp.! – Red.)

 

Starp citu – tas ir mīts, ka Igaunijā ir labāki balsošanas skaitliskie rezultāti, jo tur ir elektroniskā balsošanas sistēma. Tā nav, un tas ir faktos balstīts, ka Igaunijā balsotāju skaits ir gandrīz nemainīgs. Jautājums – kas tad īsti ir tas, kas piesaista vēlētājus balsošanai? Manuprāt, tas ir deputātu iepriekš paveiktais darbs. 

 

Un vēl – Igaunijas diasporas līdzdalība aizvadītajās viņu parlamenta vēlēšanās bija tikai 11%.

 

Vai Eiroparlamenta vēlēšanās balsošana notiks tikai vēstniecībās?

Līdz šim saņemti tikai divi pieteikumi iecirkņu veidošanai – pa vienam Vācijā un Kanadā.

 

Amerikā valda uzskats, ka Eiroparlamenta vēlēšanas te tautiešus neskar.

Es tomēr vēlos pārliecināt, ka skar gan, jo mēs visi Latvijas pavalstnieki, esam daļa no Eiropas. Īpaši pašreizējā ģeopolītiskajā situācijā to apzināties ir īpaši svarīgi. Mīļie tautieši, no sirds aicinu visus doties balsot! Šobrīd ir pilnīgi aplam domāt, kādas gan, dzīvojot pāri okeāniem, ir tiesības lemt par Latvijas likteni Eiropā. Nē, tāpat kā Latvijas pilsonība ir gods un pienākums, tāpat arī balsošana Eiroparlamenta vēlēšanās. Ir taču tā, ka mēs ne tuvu tik daudz nebūtu spējuši izdarīt Latvijā un Latvijai bez Eiropas finansiālā atbalsta. Turklāt tagad Latvijai būs deviņi deputāti, un ja gribam, lai uz Briseli dodas mūsu gudrākie un gaišākie prāti, ir jāpiedalās,  jāiet un jānobalso.

 

Īstenībā tas ir ne tikai ekonomikas, bet arī valsts drošības jautājums. Kā teica ASV vēstnieks Latvijā K. Robinsons, “jo vairāku valstu karogi plīvos pie Latvijas uzņēmumiem, jo lielākā drošībā būs Latvija.”

 

Protams, tā ir, jo jebkurš investors iegulda zemē, kur ir pārliecināts par savas naudas drošību.Lai vairāk karogu plīvotu, daudz darījusi arī PBLA, rīkojot jau desmit gadu gaŗumā PLEIF – Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju forumus.

 

Visu cieņu Jānim Kukainim, kuŗš šo iniciatīvu iedibināja! Viņš mudināja neskatīties uz Austrumiem, bet cieši uz Rietumiem. Jo tā ir arī drošība, ne tikai ekonomiskā stabilitāte. Mani patiesi satrauc, ka, piemēram, Latvijas dzelzceļš joprojām strādā ar Krievijas technoloģijām. Runājot par PLEIF, man žēl, ka tas nav guvis plašāku rezonansi Latvijas sabiedrībā, lai gan Foruma veikums ir patiesi nozīmīgs. Ir aplam sagaidīt momentānu un skaidri redzamu rezultātu – tā nenotiek! Mēs esam iedevuši daudzus pavedienus, biznesa kontaktus, kas laika gaitā ir rezultējušies ar labiem panākumiem. Ar nepacietību gaidu nākamo PLEIF.