Vai viegli būt optimistam Latvijā?
Jurists un uzņēmējs Justs Karlsons intervijā Ligitai Kovtunai    25.07.2023

 

 

 

Mēs satikāmies pasaules latviešu nozīmīgākajā ekonomikas forumā PLEIF, kas šogad notika jau 10. reizi. Kas jūs tajā uzrunāja visvairāk?

Pirmām kārtām tas, ko dara latviešu ārsti, kā brāļi Kristaps un Bertrams Zariņi un daudzi citi, atbalstot Latvijas medicīnu un jauno ārstu izglītošanu – tas šobrīd ir ļoti svarīgi. Un vēl – bijušā Valsts prezidenta Egila Levita un jaunā – Edgara Rinkēviča uzrunas. Mūsu jaunais prezidents pārliecināja, ka katrā ziņā spēs godam veikt sava amata galveno uzdevumu – celt Latvijas prestižu pasaulē. To godam veica arī Egils Levits, īpaši augstu novērtējumu dzirdēju no Vācijas preses. Diemžēl tur dzirdētā sajūsma tā īsti neizpaudās Latvijā. Ceru, ka Edgaram Rinkēvičam šai ziņā klāsies vieglāk. Viņš polītikā ir darbojies ilgāk, dzīvojis Latvijā un līdz ar to labi izprot latviešu sabiedrību. Turklāt Rinkevičam ir jauna, kvalitatīva, Latvijā integrēta komanda.

 

Jūsu cerībām ir pamats, ko apliecina tautas reakcija pēc prezidenta uzrunas Dziesmu svētkos!

Nedomāju, ka tauta aplaudēja amatam – tie aplausi taču bija veltīti Rinkeviča personībai un viņa līdzšinējiem panākumiem. Mēs esam ieguvuši daudz vairāk atbalsta no rietumniekiem, un tas šajā ģeopolītiskajā situācijā ir pats, pats svarīgākais. Amerikā tuvojas prezidenta vēlēšanas, uz polītiskās skatuves atkal ir iznācis Tramps, un vajadzēs daudz diplomātiskās pieredzes un prasmes, lai precīzi reaģētu jaunos apstākļos.

 

PLEIF foruma atklāšanā bija vēl viena emocionāla runa – Rīgas galvas Mārtiņa Staķa “atvadu runa”. Jūsu bizness Latvijā galvenokārt notiek Rīgā – vai arī jūs viņa vadītās domes stāšanos darbā izjutāt kā priecīgu pārmaiņu salīdzinājumā ar tā sauktajiem Ušakova laikiem?

Man tiešām bija lielas cerības pēc, es teiktu, Ušakova-Amerika laikiem, kas Rīgas līmeni bija pazeminājis līdz zemākajam iespējamam. Joprojām ceru, ka līdz ar jaunajām koalīcijām domē atpakaļceļa tomēr nebūs. Īstenībā daudzkur pasaulē tieši metropoļu pašvaldības ir ļoti polītizētas, iejauktas apšaubāmos saimnieciskos darījumos, interešu konfliktos utt. Atminos, savulaik Sanfrancisko mēram piederēja sava advokātu firma, līdz ar ko šai pilsētā neko īsti nevarēja panākt, ja nesadarbojās ar tieši šīs firmas advokātiem. Pamanījāt līdzību? Turklāt – ja reiz iemantota “korupcijas slava”, no tās ir ļoti grūti tikt vaļā, paiet gaŗi gadi, līdz cilvēku prātos tā aizmirstas un ļauj ticēt godīgumam.

 

Parunāsim par biznesa vidi Rīgā un Latvijā, arī saistībā ar to, ka nožēlojami atpaliekam no savām tuvākajām kaimiņvalstīm! Uzņēmēji apgalvo, ka, piemēram, Igaunijā biznesa vide ir draudzīgāka, valsts ieņēmumu dienests nav represīva iestāde utt. Jūsu pieredze?

Skumji, ka Latvijā šo vidi ir pārņēmusi birokratija, kam process ir svarīgāks par mērķi. Birokratija Latvijā ir daudz par lielu, par daudz “iesēdusies” un uzskata savu stāvokli par pārāk priviliģētu. Vēl vairāk – rodas iespaids, ka, bremzējot procesus jeb ceļu uz mērķi, viņi paši sevi stiprina. Īsāk sakot, pārspīlē paši savu lomu. Atkal jāsaka – tā nav tikai Latvijā vien. Piemēram, Vācijā, kur arī darbojos, birokratija ir liela, tomēr nav tik nospiedoša kā šobrīd Latvijā. Īpaši būvniecībā. Ir gandrīz neiespējami kaut ko jaunu uzcelt, pat pārbūvēt nama jumtu, jo noteikumi ir tik drastiski, turklāt bieži vien bez loģikas. Kāds vienkāršs, taču uzjautrinošs stāstiņš no Vācijas - kur mana paziņas sieva vēlējās uzsākt mazu kūciņu jeb cupcakes cepšanu. Pagāja divi gaŗi gadi, kamēr viņa dabūja atļauju, jo – šīs cupcakes nebija iekļautas Vācijas valsts konditorejas izstrādājumu jeb viņu beķerejas sarakstā!

 

Par nožēlu arī tiesu sistēma Latvijā nav birokratiju bremzējoša. Uzņēmējs, kas izkarojis atļauju kaut ko uzcelt vai atjaunot, saskaras ar problēmām apsaimniekošanā. Savulaik mana māsa Ieva Laukers kopā ar architekti Zaigu Gaili uzsāka koka architektūras namu atjaunošanu. Izdevās ieceres Kalnciema kvartālā. Bet, skatos, šobrīd viss ir apstājies, tik daudz nolaistu koka māju, un pilsētas valde nav gatava reāli piedalīties – privātuzņēmējam tiek uzlikta visa pienākumu nasta, vēsturisko vērtību saglabājot, kamēr pašvaldība diktē likumus un noteikumus. Kādreiz iedomājos – vai mēs šo Berga viesnīcu būtu varējuši uzcelt mūsdienu apstākļos?! Tiesai vajadzētu izvērtēt, vai tiek atbilstoši piemēroti noteikumi, kas ļauj biznesā sasniegt galamērķi. Tā pietrūkst. Biznesā Amerikā ir šāda iespēja apstrīdēt noteikumu pielāgošanu, taču arī tur procesi notiek ļoti gausi. Un tomēr – te ir ceļš, kā cīnīties, Latvijā nav arī šī ceļa.

 

Atkal jāvērš cerību pilni skati uz jauno Valsts prezidentu, kuŗš savas darbības pirmajās dienās tikās tieši ar augstākās tiesu varas pārstāvjiem. Bet īstenībā taču katrai problēmai ir vārds un uzvārds…

Diemžēl arī iespējas slēpties aiz likumu pantiem un interpretācijām. Vēlreiz uzsveru – te tiesa varētu palīdzēt, risinot strīdus starp likuma interpretāciju un pašu interpretētāju jeb birokratu.

 

Latvijas atjaunotās neatkarības pirmajos gados jūs bijāt padomdevējs valdībai likumdošanas jautājumos. Kā vērtējat to, kādus ceļus jūsu ierosmes aizgājušas, – kas pilnveidots, kas varbūt sagandēts?

Pozitīvais ir tas, ka izveidota tiesiska valsts ar mērķi, un to visi ir akceptējuši. Ir tikusi izveidota Satversmes tiesa, ir Rietumos izskoloti juristi, ir uzkrāta pieredze, kā darbojas tiesiska valsts. Vēl jāpanāk tiesu sistēmas kā tādas kvalitāte, kas ietver arī iztiesāšanas ātrumu. Reformas ir bijušas, teorētiski ir daudz padarīts, bet vēl viss ir nopietni jāuzlabo, tiesai jākļūst par vismaz otro varu! Es vērtēju pēc tā, cik nozīmīgi pozitīvi soļi ir sperti, lai virzītos uz priekšu tālāk no tā punkta, kuŗā bijām sākuma gados.

 

Tomēr vēl pārāk bieži nākas dzirdēt un lasīt par korupciju tiesu sistēmā, bet šai jomā nedrīkst būt pat aizdomu, citādi tiek grauta uzticība tiesai.

 

Vai esat pārliecināts par Latvijas iekšējo drošību jeb par to, cik profesionāli strādā valsts drošības dienesti? Ka jūsu bērni un mazbērni šeit var justies mierīgi?

Varu runāt tikai par to, ko redzu un dzirdu, un dzirdu vairāk kritiku nekā uzslavas. Taču jāņem vērā, ka cilvēkiem vairāk iespiežas prātā negātīvais. Man Latvijas rados ir policijas darbinieki, un es klausos, kā viņi cīnās – ar korupciju, ar noziedzību. Bet dzirdu arī faktus par policijas bezdarbību un nespēcību, un tie satrauc sabiedrību. Cilvēkiem ir jāizjūt drošība, aizstāvība ikdienā – tad šādu jautājumu nebūs. Pagaidām acīmredzot vēl tā nav.

 

Berga bazārā pēc kovida panīkuma nepārprotami ir atgriezusies vecā elegance un dzīvība. Atkal ir vaļā Berga viesnīca, apkārtējos krodziņos ļaužu pilns, pie skaistām telpām jūsu territorijā ticis Latvieši pasaulē jeb LaPa mūzejs. Kā jums tas izdevās?

Vēl neteikšu, ka mums tas pilnībā izdevies – vēl daudz darāmā. Protams, ekonomiskā situācijā sakarā ar Krievijas kaŗu Ukrainā ietekmē arī viesnīcu un nekustamo īpašumu biznesu. Turklāt viesnīcu jomā Rīgā nu jau ir pārprodukcija. Ir pārlieku augstas izmaksas nekustamo īpašumu jomā, un mēs nevaram atļauties pārbūvēt un attīstīt, lai izīrētu. Bet pārdot neko no senajiem Berga īpašumiem negribam, turklāt vēlos saglabāt lielos, vēsturiskos dzīvokļus. Tā savu laiku gaida mūsu nams Elizabetes ielā… Nav viegli izdomāt veidu, kā vismaz atgūt ieguldījumus. Mums ir paveicies tāpēc, ka sākām agrāk, paspējām daudz ko sakārtot. Mūsu īpašumus izīrē ārvalstu vēstniecības, kas to var atļauties – atšķirībā no Latvijas cilvēkiem, kam objektīvi nav tik lielu ienākumu. Līdzīgi ir citur Eiropā, kur cilvēki neatļaujas dzīvot ļoti plašos dzīvokļos. 

 

Mana filozofija ir – noturēt un nepārdot savus senču īpašumus, cik vien tas būtu iespējams. To lieku pie sirds saviem dēliem Aleksim un Nikolajam, un tas šobrīd ir mūsu izaicinājums. Pagaidām tiekam galā.

 

Bieži citēju jūsu savulaik intervijā teikto, kad jautāju – vai ticat Latvijas valsts nākotnei? Jūsu atbildējāt: “Vai citādi būtu mudinājis savus dēlus viņu dzīvi saistīt ar Latviju?!” Tātad – joprojām ticat?

Jā! Un ticu, ka Ukrainā kaŗš beigsies ar ukraiņu uzvaru un arī mūsu reģions uzplauks kopā ar Ukrainu. Nāks investīcijas, jā, grūti nāks, jo robeža ar Krieviju nekur nepaliks, bet nāks. Latvija, būdama uz robežas starp Eiropu un plašo Krieviju, biznesa jomā var būt ļoti izdevīga, jautājums it tikai, vai Krievija būs spējīga ‘mainīties un to darīs… Savureiz iznāca būt vakariņās ar Vācijas kancleru Šmitu, un es viņam uzdevu jautājumu, kad, viņaprāt, Krievija varētu normalizēties un pietuvoties Eiropas līmenim. Viņš atbildēja: “Divsimt gadi!” Es tomēr palieku optimists – Latvijā ir resursi, ir cilvēki, ar kuŗiem iet uz priekšu. Ir NATO un polītiskā drošība.” Šobrīd ir, bet vai biznesa ļaudis pasaulē ir gatavi rēķināties ar šo “šobrīd”? Tas ir liels jautājums.

 

Jūs pieminējāt “Trampa faktoru”.

Arī tas ir liels jautājums – Amerikā un Latvijā. Ir daudz latviešu Amerikā, kas arvien bijuši lojāli republikāņiem un Trampam. Es personīgi arvien vērtēju , kā tas ietekmē Latviju. Līdz šim – negātīvi. Kā viņš izteicies par NATO, par Eiropu, rada lielas bažas. 

 #SIF_MAF2023