EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Trimdas pienākumi pret Latviju, sapņi un reālitāte
73143

Uzņēmējs Justs Karlsons intervijā Ligitai Kovtunai    27.09.2016

 

Mūsu iepriekšējā saruna – intervija laikrakstiem Laiks un Brīvā Latvija ‒ notika pirms trim gadiem. Kas jauns noticis jūsu dzīvē, profesionālajā un personiskajā? 

 

Pirms diviem gadiem mana dēla Alekša (viņš dzīvo un strādā Rīgā) ģimenē piedzima dēls Krišjānis, oktobŗa beigās gaidām piedzimstam manu mazmeitiņu. Origonā gaidāms vēl viens mazbērns, un tas viss manos gados ir ļoti nozīmīgi. Profesionālajā dzīvē – esmu savu juridisko firmu savienojis ar lielu starptautisku firmu, tāpēc šajos gados daudz nācies strādāt Āzijā, kur man ir jauni klienti un jaunas attīstības iespējas. Joprojām daudz darba ir arī Eiropā. Nu jau ir izveidoti 40 biroji dažādās pasaules valstīs, kur strādā aptuveni 1300 advokātu. Tātad aizvadīto trīs gadu laikā ar savu praksi  esam izgājuši plašā starptautiskā laukā. 

 

Pie panākumiem pieskaitu arī to, ka nu jau abi mani dēli dzīvo un strādā Latvijā. Aleksis turpina vadīt Berga bazāru, jaunākais, Nikolajs, te vada būvdarbus, ir saderinājies ar latviešu meiteni, tātad ir cerība, ka te arī iesakņosies. Meita joprojām dzīvo un strādā Amerikā, Vašingtonā DC , viņas ģimenē aug divi bērni, un pārcelties uz Latviju meitas plānos, šķiet, nav gan. Tiešām esmu gandarīts par dēlu izvēli, jo īstenībā tā ir mūsu investīcija Latvijā. Nule izlasīju Ulža Gravas memuārus un nodomāju – esam, ko varējuši, paveikuši Latvijas labā no trimdas, nu jāskatās, ko darīt te, uz vietas... Trimdas „investīcijas” ir sarukušas, bet ceru, ka laika gaitā būs arvien vairāk to mūsu jauniešu, kas izvēlēsies dzīvot Latvijā. Aleksim ir diezgan kupls draugu un domubiedru pulks Rīgā, un šie cilvēki, šķiet, šeit ir uz palikšanu, ‒ atšķirībā no tiem, kas 90. gadu sākumā atbrauca un drīz devās atpakaļ. Šie jaunie ir par atsvaru  tiem, kas aizbrauca, ienākuši te kā profesionāļi, tā personiski – nodibinājuši ģimenes, iedzīvojušies. Tāds jauns kodols. 

 

Jūs teicāt – Nikolajs nodarbojas ar būvniecību. Vai jāsaprot, ka Berga bazārs paplašinās?  

 

Nepaplašinās, taču vēl 25% nav izbūvēti, notiek pārbūve, viesnīca jāatjauno, arī koka būve Elizabetes ielā, kur Jāņasētas karšu veikals. Berga bazārā būs ASV vēstniecības rezidence, jādomā, kā mūsu vidi padarīt arvien pievilcīgāku dzīvošanai. Prieks, ka Krišjāņa Barona iela beidzot būs sakārtota, un īpaši par to, ka te iekārtotas vietas koku stādīšanai. Jau kopš 90. gadu sākuma te stādīju kokus un mēģināju pārliecināt, ka tas jādara. Man vispār ļoti patīk koki. Mūsu lauku īpašumā Rūmenes muižā esam sastādījuši aptuveni četrsimt koku. 

 

Jūs bijāt viesis populārajā  Latvijas televīzijas raidījumā „Viens pret vienu”, kur runājāt ļoti tieši un atklāti. Tostarp arī par bēgļiem – mūsu jauno un aktuālo problēmu. Un „nedziedājāt vienotajā korī” attiecībā uz šo jautājumu, bet izteicāt savas domas.   

 

Eiropa nekad nav pārāk viegli uzņēmusi cilvēkus no citām kultūrām. Un nu nākas uzņemt ļaudis no arabu valstīm, kas ir liels izaicinājums. Visai Eiropai, ne tikai Latvijai. Jo sevišķi Latvijai, kas visu laiku cīnījusies ar savām minoritāšu problēmām. Tagad vēl klāt šie cilvēki no pavisam atšķirīgās kultūras patiešām ir liels izaicinājums. Joprojām uzskatu, ka Vācijas kanclere Angela Merkele ir aizgājusi par tālu savā liberālajā  filozofijā, proti – visiem durvis vaļā! Eiropai ir jāsaglabā sava kultūra un jāielaiž iekšā tikai tie cilvēki, kam patiešām ir tiesības uz patvērumu.

 

Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā attieksme pret tādiem būtu pretimnākoša. Nedrīkst tā vienkārši atvērt durvis un – nāciet! Šiem cilvēkiem ir jāsaprot savs pienākums – rēķināties ar to kultūrvidi, kuŗā viņi ieradušies. Teicu arī mūsu tautietim, eirokomisāram cilvēktiesību jautājumos Nilam Muižniekam, ka, būdams jurists, uzskatu ‒ ikvienam patvēruma saņēmējam ir jāparaksta dokuments, saskaņā ar kuŗu viņš apņemas ievērot tos nosacījumus, kas pastāv Eiropas valstu kultūrā  un sadzīvē. Un vēl – ir jāstiprina un jāsargā Eiropas Savienības robežas.

 

Mūsu liberālajā kultūrā ir grūti pateikt – dodies atpakaļ! Grūti arī izsijāt. Kuŗš gan nevēlētos doties dzīvot uz zemēm, kur augstāk attīstīta ekonomika. Bet man jādomā arī par to, kas tad paliks, piemēram, Sīrijā, kad no tās aizbrauks prom visi jaunie un darbspējīgie iedzīvotāji? Latvija taču jau izjūt grūtības, kas saistītas ar to, ka darbaspēks, kam būtu jāpiedalās valsts ekonomiskajā attīstībā, ir devies prom. Jābūt prātīgiem! Es pārstāvu bēgļu paaudzi, kas sagaidīja, ka mums palīdzēs.

 

Bet neviens no mums taču nedevās uz Vāciju, Angliju, Ameriku, Austrāliju, domājot, ka tur mēs dzīvosim tikai paši savā kultūrā, turklāt mūsējā no mītnes zemju kultūras nozīmīgi neatšķīrās. Bet nu Eiropā ienāk arabu kultūra. Mani draugi Vācijā, Bavārijā, stāsta, ka viņu ciemā ar 600 iedzīvotājiem ienākuši 2000 sīriešu, kas diezgan agresīvi paģērē, lai viņiem pielāgojas. Piemēram, skolā vairs nedrīkstēšot ēdināšanā iekļaut cūkgaļu. Nu, skaidrs taču, ka jābūt izpratnei par rīcības normām un jāpielāgojas videi, kuŗā esi ienācējs.

 

Kā zināms, patvēruma meklētāji un saņēmēji no Latvijas jau lielākoties devušies prom – klimata un mazo pabalstu dēļ. Arī izpratne par to, kas ir strādāt, šķiet, atšķirīga...

 

Nekādā ziņā neņemšos apgalvot, ka bēgļi nebūtu strādīgi cilvēki. Taču ir skaidrs, ka Latvijas saimnieciskā vide būtu tuvu tai, kāda tā ir, piemēram, Vācijā, Anglijā vai Dānijā. 

 

Runājot par saimniecisko jeb biznesa vidi Latvijā, – vai, jūsuprāt, gadu gaitā tā ir mainījusies uz labo pusi?

 

Manā laukā – juridiskajā jomā – tiešām redzu pozitīvas pārmaiņas: tiesas Latvijā  sākušas apņēmīgāk aizstāvēt gan cilvēkus, gan uzņēmumus. Taču, piemēram, būvniecībā un restorānu biznesā joprojām ir lielas problēmas, kas saistītas ar to, ka algas joprojām tiek maksātas bēdīgi slavenajās aploksnēs, līdz ar to nodokļi netiek maksāti. Tādējādi šajos biznesos uzņēmēji „ietaupa” vismaz 30%, līdz ar to radot konkurenci tiem, kas godīgi maksā. Savos Latvijas uzņēmumos to nepieļauju! Galu galā esmu šeit ieradies nevis tāpēc, lai „ietaupītu” uz nodokļu rēķina. Vēl vairāk – esmu noskaņots cīnīties, lai nodokļu polītiku valstī padarītu taisnīgu. Domāju, ka vislielākais šķērslis joprojām ir mentālitāte, kas nāk līdzi no padomju laikiem – nemaksāt, ja vien var nemaksāt, nodokļu nastu tādējādi nogrūžot uz godīgiem maksātājiem. 

 

Runājot par nodokļiem, – liela brēka sacēlās pēc ierosinājuma ieviest tā saukto progresīvo nodokli, t. i., bagātie maksā vairāk.

 

Uzskatu, ka progresīvā nodokļa ieviešana būtu taisnīga. Nevar pieļaut, ka Latvijā veidojas divi tik krasi atšķirīgi iedzīvotāju slāņi attiecībā uz materiālo labklājību. Pat ja šis nodoklis neizlabos valsts saimnieciskās problēmas, morāli tas būs ļoti nozīmīgi. Ir jāraida tautai signāls, ka tie, kam ir nauda, ir gatavi vairāk atbalstīt valsts labklājības līmeņa celšanos. Tā taču notiek visās attīstītajās valstīs. Un vēl es ļoti ceru, ka beidzot Latvijā nāks polītiskā partija, kas nepaļausies tikai uz bagātniekiem, bet gan uz tautas interesēm. Kad radās Vienotība,  tādas cerības bija, bet... drīz vien radās opozicija.

 

Man bieži jautā – kā tas nāk, ka Latvijā 70% pensionāru dzīvo no pensijas, kas nesasniedz 300 eiro, bet veikali un autostāvvietas pilnas, arī ielas pilnas ar lepnām automašīnām?  

 

Pirmām kārtām ‒ bagātība ir relātīvs jēdziens, un nabadzība arī. Vai tad tas, ka cilvēks brauc ar lepnu auto, nozīmētu, ka viņš ir bagāts? Šaubos! Lielākoties tā ir izrādīšanās – vairāk par šo lepno auto cilvēkam bieži vien nekā īsti nav. Turklāt – Amerikā par savu mājasvietu cilvēki maksā ap trešdaļu no ienākumiem. Latvijā ir citādi, ēdiens lielākai daļai cilvēku pieejams no laukiem. Un vēl – Latvijā vecie ļaudis tomēr var paļauties uz palīdzību no saviem bērniem. Jāņem vērā arī tas, ka atjaunotajā valstī 25% iedzīvotāju bija pensijas vecumā, un valstij sākot savu attīstību no nulles, bija šie 25% jāuztur. Un vēl šodien ir aktuāls lielais jautājums – kur pirmām kārtām investēt: infrastruktūrā ceļos vai pensionāros. Līdzsvaru ir grūti atrast. 

 

Un tomēr – kādi tad ir tie motīvi, priekšnoteikumi, lai trimdinieku jaunā paaudze tomēr izvēlētos savu dzīvi saistīt ar Latviju? Kā jūsu dēli. 

 

Manuprāt, tas ir trimdas sabiedrības nopelns, jo trimda uzturēja ideju par brīvo Latviju un pienākuma apziņu. Latvietība līdz ar valodu viņos tika iedzīvināta. Esmu novērojis, ka šie jaunie cilvēki Latvijā turas kopā, jo pagātne viņus vieno. Gluži tāpat turas kopā, piemēram, polītikā, Latvijas cilvēki, kas te uzauguši, kopā spēlējuši basketbolu utt. Līdz ar to „rietumniekiem” ieiet Latvijas polītikā ir zināmas grūtības. Taču vēroju arī, kā tas mainās – jaunie Latvijas latvieši ir izglītojušies Rietumos, zina valodas, ceļo, līdz ar to ir ieguvuši „pasaules elpu”, un abas sabiedrības vairs nav tik atšķirīgas, kā tas bija 90. gados. Mani dēli jau te ir iedzīvojušies, nekādas plaisas vairs nav.

 

Un vēl man bieži nācies dzirdēt no trimdas tautiešiem – mēs bijām cerējuši, ka Latvija ātrāk tiks uz priekšu...

 

Jā, jā,  zinu cilvēkus, kas jau 1992. gadā, te ieradušies, sagaidīja, ka būs noticis brīnums, un pilnīgi nereāli raudzījās uz to, kas notiek. Bet padomājiet taču, ko tas nozīmē ‒ uzcelt pilnīgi jaunu valsti un „izaudzināt” to par demokratisku un attīstītu?! Es uzskatu, ka progress ir milzīgs. Nu jau esam nonākuši pie gana saprātīgas valdības modeļa, trūkst vienīgi attīstības tālāk no domas, ka polītika kalpo sava labuma gūšanai. Jo vairāk cilvēki sapratīs, ka strādāt polītikā nozīmē strādāt valsts labā, jo straujāk progresēsim.

 

Es taču nemudinātu savus dēlus te, Latvijā, veidot savu dzīvi, ja nesaredzētu progresu!

 

Jūs mūsu sarunas laikā konsekventi lietojat vārdus „mēs šeit”, „te, Latvijā”. Vai jūtaties kā latvietis vai kā amerikānis?

 

Jūtos „abpusīgs”. Jo Amerikā tu vari būt gan latvietis, gan amerikānis. Tā jūtas ikviens mazās tautas pārstāvis. Es atbalstu Amerikas valsts intereses, taču skatos, kā tas ietekmē Latviju. Ja kaut kas no tā, kas notiek Amerikā, skādētu Latvijai, es nevarētu to atbalstīt. 

 

Vai esat jau izvēlējies,  par kuŗu ASV prezidenta amata kandidātu balsosiet? 

 

Katrā ziņā ne par Trampu. Es nevaru balsot par cilvēku, kas sācis apšaubīt mūsu pēckaŗa panākumus, NATO, ES. Tramps ir nejaušs cilvēks polītikā, cilvēks, kas īsti nesaprot, ko saka, viņš nav piemērots valsts vadīšanai. Īstenībā – absurda cilvēks. Un man sāpīgi, ka tiem latviešiem Amerikā, kas gatavi balsot par Trampu, nozīmīgākas par Latvijas, par Baltijas problēmām šķiet ASV iekšējās problēmas un to risinājumi. Uzskatu, ka ikvienam latvietim, īpaši trimdā, ir pienākums raudzīties, kā šie polītiķi, par ko balsojam, atbalsta Baltijas intereses. Jo tas taču ir turpinājums tam, par ko 60 gaŗus gadus esam cīnījušies.         

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA