Trimdas bērnubērns Kārlis Streips
Astrīda Jansone    31.10.2017

 

 

Jau agrāk biju uzrunājusi Kārli ar lūgumu atvērt pie manis un parunāties, bet vienmēr viņš atrunājās ar lielu nevaļu, ko es gan varu saprast, bet negribējās likties mierā. Kā gan mana topošā grāmata bez Kārļa! Tāpēc lūdzu atkal, aizbildinājos ar savu vecumu un slimību, un biju bezgala priecīga, ka vienojāmies par to, ka savu dzīvesstāstu Kārlis izstāstīs pats. Te tas ir. 

      

„Tas bija 1989. gada februārī. Tolaik dzīvoju Kanzasas pavalsts galvaspilsētā Topekā, Amerikā, un strādāju vietējā televīzijā par polītikas korespondentu. Iezvanījās telefons, ‒ zvanīja mana māte Līga Korsts Streipa. Viņa vēlējās pastāstīt, ka nule saņēmusi piedāvājumu no Latvijas Universitātes strādāt par angļu valodas pasniedzēju Svešvalodu fakultātē. Savulaik Amerikā viņa jau uzrakstījusi grāmatu „Easy Way to Latvian,” lai tie amerikāņi, kuŗi precējušies ar latvieti, varētu mācīties latviešu valodu. Otra grāmata ‒ „Vieglais ceļš uz angļu valodu” Latvijā drīz vien kļuva par bestselleru. Būdams mantinieks, vēl šobaltdien ik pa laikam saņemu autortiesību naudiņu, gan ne pārāk lielu, bet kā mīļu piemiņu par māmiņu, kuŗa negaidīti aizgāja mūžībā 1991. gada aprīlī.

 

Viņa jau vairākkārt bija bijusi Latvijā, un es atceros viņas stāstīto, ka aizvadīta gadsimta 80. gadu sākumā vai vidū čekists, kuŗam bija uzdots viņu izsekot, izskatījies tik drūms, ka Līga apstājusies  un pavaicājusi, vai viņam nav garlaicīgi. Savukārt ļoti lepna mamma bija tad, kad, apmeklējot lielo gadatirgu Latvijas Brīvdabas muzejā un sarunājoties ar rokdarbniecēm (viņa pati arī bija liela rokdarbniece), sarunas beigās viņai pavaicāts:  „No kuŗa kolchoza tad jūs nākat?” Mamma nevarēja vien nopriecāties par to, ka viņas latviešu valodas līmenis bija tāds, ka vietējie latvieši viņu noturēja par savējo, nevis par sievieti, kuŗa gandrīz visu mūžu bija nodzīvojusi Amerikā.

      

Taču par minētajā telefona sarunā izteikto piedāvājumu mamma nebija sajūsmā, jo viņai tobrīd bija liels projekts Amerikā, kuŗu viņa nevarēja atļauties pamest. Pats nesaprotu, kā tas gadījās, bet no manas mutes izspruka vārdi:  „Labi, tad tu paliec Amerikā, es braukšu tavā vietā.” Bet es taču nebiju nekāds augstskolas mācībspēks, es biju televīzijas korespondents. Kā gan es kādam varēšu mācīt valodu? Dieviņš uzsmaidīja. Topekā arī ir augstskola, un tā sanāca, ka tieši tajā vasarā tur piedāvāja kursu par angļu valodas mācīšanu sveštautiešiem. No darba brīvajā laikā gāju mācīties, nopirku dažādas mācību grāmatas, un 1989. gada 1. septembrī, nedēļu pēc Baltijas ceļa, kuŗu es labprāt būtu redzējis un kuŗā labprāt būtu piedalījies, mēs ar mammu ieradāmies Latvijā. Es – pirmoreiz mūžā.

 

Bija jālido caur Helsinkiem,  viesnīcā bija grūti aizmigt, domājot par nezināmo, kas priekšā. Nākamajā rītā devāmies uz ostu. Mammai līdzi bija koferis, pilns ar grāmatām. Viņa vienmēr uz Latviju veda grāmatas, par kuŗām varas iestādes droši vien īpaši nepriecājās, bet laikam Līga prata šos apvārdot. Līdzi arī bija makintoša dators, ko mamma bija lietojusi Amerikā un kuŗa vārds bija Anšlavs ‒ par godu rakstniekam un māksliniekam Anšlavam Eglītim. Datoru viņa atdeva Latvijas Tautas frontei. Ar prāmi atbraucām līdz Tallinai, kur mūs sagaidīja Svešvalodu fakultātes pārstāvis un ar savu automašīnu atveda līdz Rīgai. 

      

Istabiņas dzīvošanai  mums ar mammu ierādīja uzņēmuma VEF tā dēvētajā profilaktorijā (tā bija iestāde, kur VEF darbinieki varēja atpūsties, tur bija dažādas veselības aprūpes procedūras). Mums tur ierādīja istabiņas tāpēc, ka es angļu valodu mācīju ne tikai universitātes studentiem, bet arī VEF augstākajai vadībai, tostarp Jurim Bindem, kuŗš nu ir ilggadīgs LMT telekomūnikāciju uzņēmuma vadītājs. Angļu valodu arī mācīju Tautas frontes ļaudīm, vispār LTF mītne Vecpilsētā man bija kā otrās mājas. Jau pirmajā dienā Rīgā mēs ar mammu turp aizgājām, satikām Sarmīti Ēlerti, kuŗa tolaik bija LTF informācijas daļas vadītāja, un pavaicājām, kā varam palīdzēt. Mūs tūdaļ pat nolika pie dažādu preses relīžu un cita veida dokumentu tulkošanas. Mamma Rīgā nodzīvoja vien  pāris mēnešus, tad  devās atpakaļ uz Ameriku. 

      

Ai, kāda togad bija aizņemtība! Man katru dienu bija trīs, četras, piecas, sešas lekcijas universitātē un citur, Tautas frontē es ne tikai tulkoju tekstus, bet arī piedalījos valdes sēdēs, palīdzēju veidot LTF apkārtrakstu Atmoda un tās angļu valodas versiju, ko rediģēja mana laba draudzene no Kanadas Sarma Dindzāne. 

     

 Jāteic, mana klātbūtne Latvijā bija zināmā mērā ironiska. Proti,  savulaik es mācījos Minsteres latviešu ģimnazijā Vācijā, un kādudien tur bija paneļdiskusija par jautājumu, kas notiktu, ja Latvija rīt atgūtu savu neatkarību? Tas bija 1978. gadā, tātad ilgi pirms Michaila Gorbačova. Es paudu uzskatu, ja tas tā notiktu, tad no Rietumiem Latvijā atgrieztos ļoti maz cilvēku ‒ kā nekā cilvēkiem ir darbs, māja, ģimene, bērni skolā un viss pārējais, vai tad viņi varēs tā pēkšņi pārcelties uz Latviju? Pārējie diskusijas dalībnieki mani kārtīgi nostrostēja par patriotisma un latviskuma trūkumu, bet galu galā nudien biju viens no pirmajiem Rietumu latviešiem, kuŗi pārcēlās uz dzīvi tēvzemē, turklāt ‒ man izrādījās taisnība, jo visai maz latviešu no citām pasaules malām ir pārcēlušies uz dzimteni, krietni lielāks skaits pēdējos gados ir „piesitis pēdu” un emigrējis citur.

      

Liels notikums manā dzīvē  bija 1990. gada 4. maijs, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Mans uzdevums bija tulkot ārvalstu žurnālistiem, kuŗi kuplā skaitā bija sapulcējušies Augstākās padomes namā. Atceros, kad sākās balsojums, katram deputātam savu balsojumu paziņojot atsevišķi, es arvien stingrāk un stingrāk raudzījos grīdsegā, zinādams, ja es ar kādu saskatīšos, tad raudāšana būs neizbēgama ‒ tik triumfāls bija tas mirklis. Rezolūcija bija pieņemta, un mēs visi iegājām sēžu zālē un dziedājām „Dievs, svētī Latviju!”,  vai pareizāk sakot, citi dziedāja, es raudāju. Man ar „Dievs, svētī Latviju!” vienmēr ir bijis sarežģīti. Tā gada laikā gāju Doma baznīcā, un, kad dievkalpojuma laikā no mācītāja atskanēja vārdi: “Dievs, svētī Latviju!”, kad ieskanējās Doma ērģeles un baznīcēni dziedāja, es biju maza nelaimes čupiņa uz grīdas...

      

Pāris mēnešus pēc 4. maija es atgriezos Amerikā ar tādu zaldāta apziņu – termiņš nokalpots, dzīvosim tālāk. Iestājos maģistratūrā Merilendas universitātē ar domu kļūt par žurnālistikas profesoru. Taču tajā laikā pusslodzes darbs man bija Amerikas latviešu apvienībā, un 1991. gada janvārī, barikāžu laikā, darbs kļuva par pilnas slodzes darbu, jo mēs augu diennakti dežūrējām pie telefona ‒ ja nu kāds no Latvijas piezvanīs. Tautas frontei padomju Latvijā bija “savējās” operātores telekompanijā, kuŗas sarunu ar ārvalstīm varēja izkārtot pāris minūšu, nevis vairāku dienu laikā, kā tas bija parasti tolaik un vēl kādu laiciņu pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Tādas mums arī bija Amerikā. Mums arī bija aizvēsturisks teleksa aparāts. Uz tā rakstot, veidojās gara lente ar caurdurtiem punktiņiem, tad šo lenti ievietoja aparātā, un atšifrētā veidā tā nonāca otrā galā. Brīnums!

      

Brīdī, kad Latvija pilnībā atguva savu neatkarību, biju Amerikā, Gaŗezera vasaras nometnē un skolā, kur tobrīd bija seminārs par Latvijas nākotni. Ai, kāds mums visiem bija prieks! Pāris nedēļas pēc tam kopā ar  Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšnieku Gunāru Meierovicu devāmies uz Maskavu, kur notika Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas apspriede. No liela attāluma redzēju pašu Michailu Gorbačovu.

 

Rīgā mans uzdevums bija atrast biroja telpas PBLA birojam Latvijā. Biju paredzējis, ka Latvijā būšu augstākais pāris nedēļas. Kādudien devos uz Latvijas Ārlietu ministriju Vecrīgā, kur tagad ir Dānijas vēstniecība. Sarunā ar toreizējo ārlietu ministriju Jāni Jurkānu bildu, ka Amerikā es gribētu atgriezties maģistratūrā, un vai varbūt es uz pusslodzi varētu strādāt Latvijas vēstniecībā Vašingtonā? Ministrs atbildēja apstiprinoši, bet vispirms būšot jāpavada pāris mēneši ministrijā, mācoties par diplomātiju. Kādu brīdi padomāju un tad pateicu ‒ labi. Piezvanīju uz Amerikas latviešu apvienību un uz dzīvokli, kuŗā tobrīd mitinājos, pateicu, ka vēl pāris mēnešus būšu Latvijā. Taču ministrijas ļaudis aicināja mani palikt te pavisam. Te taču ir daudz svarīgāks darbs nekā ārpasaulē! Sākumā šaubījos, bet pēc pāris mēnešiem atkal pateicu  ‒ labi. 

 

Mantas sakravāju konteinerā uz Latviju, tās Rīgā pienāca pēc pusgada. Savu automašīnu es aizvedu atpakaļ uz Čikāgu un atdevu ģimenei. Mammas tobrīd vairs nebija starp dzīvajiem, mammai bija tikai 54 gadi, kad nomira. Līga Rīgā dzīvoja Augstākās padomes viesnīcā un nomira no sirdslēkmes, iespējams tāpēc, ka viņai istabā nebija telefona, lai atsauktu mediķus. Nākamajā dienā draugi atrada viņu mirušu. Mēs ar māsu Žubīti no Amerikas atbraucām viņu apglabāt. Bēres notika svētā Jāņa baznīcā Rīgā, kur savulaik mamma bija kristīta. Apglabāta viņa ir Slokā, kur dzīvoja viņas tēvs un vectēvs, kuŗš, starp citu, bija Slokas pilsētas vecākais. Gadu pirms viņas bērēm mēs ar Žubīti Slokas kapsētā devāmies meklēt vecvecvecāku kapavietu, mums izdevās to atrast, uzstādīt pieminekli. Mamma tagad guļ pie saviem senčiem. Mans tēvs Laimonis Streips pēc mammas nāves atgriezās Latvijā un dzīvoja, cepuri kuldams. ar savu Amerikas pensiju līdz 2003. gadam, kad arībeidzās viņa mūža ceļš. Viņš Latvijā apprecējās vēlreiz, sieva nāca „komplektā” ar diviem bērniem, kuŗi tagad ir pieauguši un paši ar savām ģimenēm, kas ir gaužām jauki  īpaši Ziemsvētkos, kad gribas būt kopā ar ģimeni...

 

Es abus vecākus mīļi pieminu, un kā gan citādi ‒ bez viņiem es nemūžam nebūtu tas cilvēks, kuŗš var dzīvot un strādāt Latvijā. Mājās mēs allaž runājām tikai un vienīgi latviešu valodā. Kad piecu gadu vecumā sāku iet bērnudārzā, audzinātāja bija šokā par tādu bērnu, kuŗš ne tikai neprata angļu valodu, bet runāja svešā valodā, par kuŗu viņa, visticamāk, nezināja neko. Audzinātāja mammu pamatīgi nostrostēja  – bērns ir amerikānis, jārunā angļu valodā! Mamma pieklājīgi smaidīja, bet mājās mēs turpinājām runāt latviešu valodā. Mācījos Čikāgas latviešu Sestdienas skolā, gāju Gaŗezera Vasaras vidusskolā, arī Minsteres ģimnazijā. Latvijā varēju ierasties ar pilnu, tā teikt, latviešu valodas bagāžu.

 

Brīdi, kad te ierados, atklāti sakot,  neko daudz par Tēvzemi nezināju. Protams, skolā mācījāmies Latvijas vēsturi, ģeografiju un visu pārējo, taču trimdas latviešiem būtībā vēsture beidzās 1940. gadā, kad notika Latvijas okupācija. Mans tētis sacerēja mācību grāmatu par Padomju Latvijas vēsturi. Mani vecvecāki par Latviju runāja reti un negribīgi ‒ tik liela viņiem bija sāpe par dzimtenes pamešanu. Manas mammas māte, Milda Korsts, prombraucot nolika atslēdziņu zem paklāja koridorā, lai vēlāk atkal varētu iekļūt dzīvoklī. Viņai pie rokas bija astoņus un divus gadus vecas meitas, vēderā bija trešā, kuŗa piedzima jau Vācijā (kur viņas vīrs, mans vectētis Voldemārs Korsts, visu mūžu itin žiperīgs būdams, uzdienējās  par Hanavas bēgļu nometnes komandantu). Mani vecvecāki savu dzimteni nekad vairs neredzēja. Daudzreiz, pa Rīgu klimstot, domāju, kāda te bija dzīve toreiz, kad še dzīvoja mani vecvecāki? Viņi nestāstīja, un iespējams, es, knauķis,  nepratu pajautāt. Taču arī viņi ielika savu ārtavu manis audzināšanā par latvieti, un arī viņiem esmu mūžīgi pateicīgs.

 

Ārlietu ministrijā nostrādāju  apmēram pusgadu, kad pie manis birojā ieradās divi jaunieši, kuŗi paziņoja, ka viņi veido pirmo privāto televīzijas kompaniju bijušajā PSRS un vai es gadījumā negribētu kļūt par tās ziņu nodaļas vadītāju. Teicu jā, jo darbs ministrijā man īsti pie sirds negāja. Rezultātā tapa telekanālis NTV-5, kuŗu varēja skatīt ļoti ierobežotā territorijā, bet kur es nudien izveidoju ziņu nodaļu. Diktori bija Ilva Liepiņa, kura pēc tam ilgus gadus to pašu amatu pildīja Latvijas Televīzijas Panorāmā, un Eduards Švāns, atslēdznieks no Augstākās padomes autobazes, kuŗam bija dobja, televīzijas darbam lieliski piemērota balss. NTV-5 es katru vakaru vadīju desmit minūšu ziņu raidījumu angļu valodā, tas bija jauki, jo tā galu galā bija mana profesija. NTV-5 nobankrotēja, visi pārgājām uz telekanāli RBS. Nobankrotēja arī tas. No visa tā, ko esmu darījis Latvijā, visvairāk lepojos par to, kā es palīdzēju izveidot mūsdienīgu izpratni par televīzijas ziņām. 

 

„Skats no malas” Latvijas sabiedriskajā televīzijā ēterā bija 18 sezonas. Visu laiku parallēli esmu turpinājis darbu Latvijas Universitātē, tiesa, vairs ne „svešvalodniekos”, bet gan Komūnikāciju fakultātē, kur mācu ziņu rakstīšanu. 

      

Daudzus gadus man arī bija raidījums vispirms privātā radiostacijā, pēcāk Latvijas radio. Patlaban joprojām lasu lekcijas augstskolā un vadu raidījumu „Vēlais ar Streipu” minētajā RīgaTV24. Lielākoties naudu joprojām pelnu kā tulkotājs. Pirmajos gados, kad braucu ciemos pie māsām Čikāgā, allaž teicu ‒ vēl vienu gadu un viss, bet kaut kad, tā ap pagājušā gadsimta 90. gadu otro pusi, Rīga kļuva par gana kosmopolītisku un modernu pilsētu, lai te justos ērti. Nu jau daudzu gadu gaŗumā nevis pavadu gadu Latvijā un tad pāris nedēļas esmu mājās Amerikā, bet gan otrādi ‒ pāris nedēļas esmu Amerikā, un tad braucu mājās ‒ uz Latviju.”

      

Kārļa Streipa stāstītais man liekas viens no interesantākajiem līdz šim manai topošajai grāmatai.