Tautas diplomātija atjaunoja Latvijas neatkarību
13. Saeimas deputāts (Jaunā Vienotība), Ārlietu komisijas priekšsēža biedrs Ojārs Ēriks Kalniņš intervijā Sallijai Benfeldei    24.09.2019

 

 

Diplomāts un polītiķis Ojārs Ēriks Kalniņš ir bijis Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ASV, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Meksikas Savienotajās Valstīs (1993. – 2000.) un Latvijas institūta direktors. Pirms pārcelšanās uz Latviju viņš aktīvi darbojās Amerikas latviešu apvienībā (ALA) un Pasaules brīvo latviešu apvienībā (PBLA), tika ievēlēts arī 10., 11. un 12. Saeimā no partijas „Vienotība” saraksta.

 

Latvijas ārlietu dienestam šogad aprit 100 gadu, un tā ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kas bez pārtraukuma darbojusies kopš valsts dibināšanas 1918. gadā. Arī okupācijas apstākļos Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests turpināja darbību Rietumvalstīs, pusgadsimtu atgādinot pasaulei, ka Latvija nav zaudējusi de iure statusu. 

 

 

Jūs darbojāties trimdas sabiedriskajās organizācijās, strādājāt arī diplomātiskajā dienestā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Vieni teic, ka neatkarību atguvām, pateicoties trimdai, kuŗa atgādināja savu mītņu zemju polītiķiem par Latvijas okupāciju. Otri saka, ka vislielākā nozīme bija Latvijas cilvēkiem, kuŗi nenobijās. Vai neatkarības atgūšanas process ir tik vienkārši vērtējams?

Domāju, ka trimdas balss bija ļoti nozīmīga. ASV un Lielbritanijā bija okupācijas neatzīšanas polītika, un trimdas latvieši un baltieši nepārtraukti par to atgādināja valdībām, tāpat tas notika arī Austrālijā. Tas palīdzēja uzturēt Baltijas valstu atpazīstamību un jautājumu kaut vai simboliski. Mana pieredze ir saistīta ar Ameriku, un Vašingtonā baltieši, un it īpaši latvieši, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados sāka profesionāli darboties kā lobijs. Tas bija Gunāra Meierovica nopelns, viņš saveda kopā lietuviešus, latviešus un igauņus un izveidoja apvienoto Baltiešu komiteju.

 

Es aktīvi sāku darboties 1980. gadā Čikāgā, pēc pieciem gadiem pārcēlos uz Vašingtonu, biju pirmais atalgotais profesionālais lobists no latviešu puses. Mēs bijām atpazīstami, Vašingtonā baltiešu public relation jeb PR bija tik labs, ka kongresmeņiem šķita – mūsu ir daudz vairāk, nekā patiešām bijām. Tas mums bija sasniegums, mēs spējām šo jautājumu uzturēt plašsaziņas līdzekļos  un polītiskajās aprindās. Tomēr – ja Latvijā nebūtu neatkarības kustības, ja 1987. gada jūnijā Rīgā helsinkieši nebūtu likuši ziedus pie Brīvības pieminekļa un augustā nebūtu noticis gājiens pie Brīvības pieminekļa, lai atgādinātu par padomju okupāciju Latvijā un tās iedzīvotāju deportācijām, tad trimda viena pati neko nebūtu paspējusi izdarīt. Labi atceros – kad strādāju Vašingtonā, kongresmeņi un Valsts departaments mani uzskatīja par Amerikas latviešu pārstāvi, es varēju runāt par Latviju, bet, kamēr Latvijā neviens neko nedarīja, par neatkarību runāja tikai trimdas latvieši. Pēc gājieniem pie Brīvības pieminekļa amerikāņi mani pēkšņi sāka uzklausīt. 

 

Vai pirms tam viņi lāgā negribēja dzirdēt par okupāciju, par spīti tam, ka to neatzina?

Viņi neticēja, ka vēlamies atgūt neatkarību, jo balss no Latvijas nebija dzirdama. Pirmo reizi, kad amerikāņi kaut ko sadzirdēja, bija 1986. gada Čatokvas konferencē, kas notika Jūrmalā. Es tajā piedalījos, tur izskanēja, ka latvieši domā par neatkarību, bet amerikāņi tam vēl lāgā neticēja. Mūsu loma 1987. gadā, kad cilvēki devās pie Brīvības pieminekļa, bija par to pastāstīt, paplašināt neatkarības ideju. Svarīgi bija tas, ka varēju nodibināt kontaktus ar Latvijas Tautas fronti un LNNK, ka viņi varēja braukt uz Vašingtonu. Amerikāņi saprata, ka mēs vairs nepārstāvam tikai trimdu, mēs sadarbojamies ar neatkarības kustību Latvijā. 

 

Mazliet dīvaina situācija – ASV neatzina Baltijas valstu okupāciju, bet neticēja, ka arī Latvijā un Baltijā to neatzīst – tā teikt, viņi zina, ka ir okupēti, bet viņiem ir labi.

Viņi nedomāja, ka ir labi, bet neticēja, ka tauta varētu apvienoties, lai prasītu neatkarību, līdz astoņdesmitajiem gadiem izskatījās, ka Padomju Savienība būs mūžīgi, ka neviens nespēj to satricināt. Pirmais lūzums bija 1987. gadā, bet lielākais un nozīmīgākais bija „Baltijas ceļš”, kad vairāki miljoni baltiešu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā sadevās rokās kopīgā brīvības ķēdē, bet Padomju Savienība to neapturēja. Tad amerikāņi saprata, ka tas ir nopietni. Amerikāņiem bija svarīgi, ka neatkarības kustība ir arī Latvijā, jo negribēja aizstāvēt Baltijas neatkarību, ja tā ir vajadzīga tikai tiem, kuŗi dzīvo Amerikā. Bija svarīgi, ka uz Vašingtonu aizbrauca Tautas frontes pārstāvji – Ivars Godmanis, Sarmīte Ēlerte, tolaik vēl arī Jānis Jurkāns. Dainis Īvāns bija Vašingtonā 1991. gadā, arī vēl daži latvieši. Buša seniora administrācija saprata, ka Latvijā tiešām kaut kas notiek, bet viņi arī uztraucās par to, vai nesāksies konflikti, vardarbība, vai tanki neizbrauks ielās.

 

Pat 1990. gadā pēc 4. maija, kad Jurkāns un Godmanis aizbrauca uz Vašingtonu un es kopā ar viņiem biju Baltajā namā, bija mazliet it kā dīvaini, ka, no vienas puses, viņi pārstāv padomju Latviju, no otras puses, neatkarīgu Latviju. Tomēr, kad amerikāņi no viņiem dzirdēja, ka viss notiek, amerikāņi bija gatavi to pieņemt. Valsts sekretārs Džeimss Beikers gan viņus brīdināja un sacīja:  – Mēs jūs atbalstām, bet ļoti negribam, lai tur notiktu vardarbība. Beikers arī vaicāja, vai mēs  piekristu, ka Padomju Savienība kļūtu modernāka un piešķirtu daudz lielāku autonomiju. Neviens no Latvijas to nepieņēma un sacīja, ka mums ir tiesības uz neatkarību. Amerikāņi to pieņēma, bet viņi arī skatījās, kā tas praktiski varētu notikt. Ja runājam par trimdas latviešiem, tad ne jau tikai Vašingtonā, bet arī Čikāgā, Losandželosā, Ņujorkā bija latvieši, kas izveidoja Tautas frontes atbalsta grupas, atbalsts arī Kanadā. Tas ļoti palīdzēja, jo, lai ietekmētu kongresmeņus Vašingtonā, ir svarīgi, ka baltieši ir arī viņu dzīvesvietās, no kuŗām viņi nāk. Vašingtona bija pieradusi, ka darbojas apmaksāti lobisti. Ja viņi pārstāv plašu organizāciju, ja tie ir vēlētāji, tad tas kongresmeņiem jau ir daudz nopietnāk. Amerikas latviešu apvienība organizēja vēstuļu rakstīšanas kampaņas, kad gribējām kaut ko konkrētu sasniegt. Uzrakstījām un nosūtījām vēstuļu paraugus, un latvieši tās sūtīja saviem kongresmeņiem. Igauņi un lietuvieši darīja to pašu. 

 

Vai bija grūti kļūt par lobistu?

Jebkurš ASV pilsonis var iet pie sava kongresmeņa. Principā durvis ir atvērtas, arī tagad, kaut gan drošības prasības ir augstākas. To var darīt arī lobisti, kuŗi pārstāv organizācijas – gan firmas un kompānijas, gan sabiedriskās organizācijas. Vēlreiz gribu uzsvērt Meierovica nopelnus. Ja es kā latvietis būtu gājis pie kongresmeņa, es pārstāvētu varbūt simts tūkstošus latviešu vēlētāju, bet,  ja klāt ir vēl lietuvieši un igauņi, tā jau bija miljona vēlētāju pārstāvniecība. Kad vadīju un pārstāvēju apvienoto Baltiešu komiteju, es varēju runāt miljona vēlētāju vārdā. Valsts departamentā gluži katrs pilsonis netiek iekšā, bet viņiem bija Baltijas valstu nodaļa,  un, ja pārstāvi respektablu organizāciju, viņi bija spiesti pieņemt un uzklausīt. Atceros, ka aizvedu Sarmīti Ēlerti pie Valsts departamenta vadītāja, un tā droši vien bija pirmā reize, kad viņš tikās ar kādu cilvēku no Latvijas. Arī Godmani aizvedu uz Valsts departamentu, un departamentam tas bija ļoti svarīgi – runāt ar cilvēkiem no Latvijas, kuŗi zināja, kas notiek Latvijā.  Aizkulisēs amerikāņi darīja ļoti daudz, bet nevarēja diplomātus sūtīt uz Latviju, bet uz Ļeņingradu gan varēja, jo tur bija konsulāts. Ja Amerikas pilsoņi brauca uz Latviju, viņiem bija vajadzīgs pārstāvis, un konsulāts to izmantoja, lai brauktu uz Latviju.

 

Vai var sacīt, ka neatkarību atguva tautas diplomātija?

Jā, noteikti. Bet gribu pateikt, ka zinu – daudzi bija neapmierināti, ka 1991. gadā ASV bija vieni no pēdējiem, kas atzina Latvijas neatkarību, un zinu, kāpēc tā notika. Viņi negribēja būt pirmie, bija laimīgi, kad to vispirms izdarīja Islande, jo negribēja, ka pēc tam vēsturē viņiem pārmestu, ka amerikāņi ietekmēja un jaucās, ka ASV atbrīvoja Baltijas valstis. Viņuprāt , bija labāk, ka vispirms to izdarīja pārējā pasaule, gaidīja, ka to izdarīs arī Padomju Savienība un Krievija, gaidīja, līdz septembrī Bušs to arī izdarīja. 

 

Vai šodien tautas diplomātijai un diasporai ir vieta polītikas dienas kārtībā? Esam brīva un neatkarīga valsts, Latvija ir daudzu starptautisku organizāciju pilntiesīgs biedrs, mums ir ārlietu dienests, ir Saeima un valdība.

Es domāju, ka labākais piemērs ir Izraēla, kuŗa aktīvi darbojas Amerikā. Protams, viņiem ir daudz cilvēku, naudas un organizācija. Jebkuŗa valsts, ja tai ir diaspora, kas to atbalsta, var palīdzēt kādā jautājumā. Domāju, ka savulaik tautas diplomātija mums palīdzēja ne tikai atgūt neatkarību, bet arī palīdzēja iestāties NATO. Piemēram, Amerikā nepārtraukti ir jāuzrunā kongresmeņi un senatori, jāatgādina viņiem. Tad, kad mums krievi nepārtraukti pārmeta par cilvēktiesību pārkāpumiem, bija svarīgi ne tikai diplomātu un valdības skaidrojumi. Eiropā tas varbūt nav tik ļoti izteikti, bet Amerikā tautas diplomātija un lobēšana, interešu grupu aktīvitāte ir svarīga. Zinu, ka arī Kanādā tam ir nozīme. Runājot par astoņdesmitajiem gadiem, liela loma bija latviešiem Zviedrijā, mazāk zinu par Lielbritaniju, bet zinu, ka Egils Levits bija Vācijā. Ja ir liels izaicinājums, tautas diplomātija, vismaz Amerikā, var ietekmēt rezultātus, tādēļ arī joprojām darbojas Amerikas latviešu apvienība un Pasaules brīvo latviešu apvienība. Piemēram, ir iespējams ietekmēt sankcijas pret Krieviju saistībā ar Ukrainu. Tas it kā nav mūsu jautājums, bet tomēr ir, jo Krievija ir mūsu kaimiņš. Domāju, ka NATO kaŗaspēka klātbūtni šeit vismaz daļēji ietekmēja tas, ka kongresmeņi par to dzirdēja no vēlētājiem. 

 

Par diasporu bieži vien ir pretēji viedokļi – vieni saka, ka diaspora tikai dejo un dzied, bet ir maz polītisku aktīvitāšu, otri atbild, ka latvieši un latvietība taču sākas ar valodu un kultūru. Diasporas likums tika pieņemts, lielā mērā pateicoties Eiropas Latviešu apvienībai, bet Saeimas, it īpaši Eiropas Parlamenta, vēlēšanās cilvēki nav ļoti aktīvi.

Polītikā varbūt šobrīd nav tik daudz darāmā, bet diaspora var daudz vairāk palīdzēt ekonomiski, ar investīcijām, ar kontaktiem. Domāju, ka tas, ko Ārlietu ministrija un PBLA uzsāka pirms dažiem gadiem – konferences, kuŗās piedalās veiksmīgi diasporas un Latvijas uzņēmēji, var palīdzēt, jo tirdzniecība un investīcijas ir ļoti svarīgas. Latviešu organizācijas var atrast tos latviešus, kas ir paši kaut ko sasnieguši un var būt investori. 

 

Es ļoti atbalstīju Diasporas likumu, kaut gan man nepatīk vārds „diaspora” , jo uzskatu, ka tie ir pasaules latvieši, kuŗi tikai dzīvo dažādās vietās, bet viņi ir latvieši. Vari dzīvot arī Dienvidafrikā, bet, ja esi patriots, vari palīdzēt Latvijai  ar kultūru, informāciju vai ar biznesu. Tīmeklis, ātrie lidojumi un vēl citas technoloģijas ļauj darboties jebkurā pasaules vietā. Kad pieņēmām likumu, uzsvērām, ka tam ir divas daļas – padarīt cilvēkiem vieglāku atgriešanos vai tuvināšanos tiem, kuŗi dzīvo ārpus Latvijas, un ļaut viņiem aktīvāk strādāt, lai palīdzētu Latvijai.