Starp Losandželosu, Rīgu un Gaŗezeru
Ar dziedātāju, diriģentu un mūzikas pedagogu Paulu Berkoldu sarunājās Ligita Kovtuna    26.07.2022

 

 

Tavi iespaidi par nule aizvadītajiem dziesmu un deju svētkiem St. Paulā?

Dziesmu svētki bija vareni! Es biju virsdiriģentu pulkā un diriģēju divas dziesmas – Ukrainas himnu un Ulža Marhileviča „Tikai tā”, kuŗu līdzi korim dziedāja arī publika. Tas bija skaisti. 

 

Tu sagatavoji svētkiem Gaŗezera kori – diezgan trauksmainos apstākļos, jo trīs dienas „nozaga” vētra un tiem sekojošie territorijas sakopšanas darbi.

Jā, vētrā tika izgāzti koki, sakrituši vadi, līdz ar ko trīs dienas bijām bez elektrības. Audzinātāji un skolotāji jau bija ieradušies un metās darbos, bet ar bērniem strādājām virtuāli – ne vien zoom mācību stundas, bet arī zoom mēģinājumi. Nav viegli strādāt ar kori attālināti, ne jauniešiem, ne diriģentam. Intensīvi mēģinājām sešas atlikušās dienas, un laimīgā kārtā palīgos ieradās jaunā diriģente no Latvijas Mārīte Junita Apsīte. Viņa bija sarunāta darboties Gaŗezera vasaras nometnē. Mārīte ir ne tikai koŗdiriģente, bet arī vokāliste , māca solfedžo Rīgas Dārziņskolā. Viņa strādāja ar meiteņu, es – ar puišu balsīm. Tā arī paspējām godam sagatavoties. Gaŗezera koris dziedāja otrajā programmas daļā.

 

Cik gadus jau strādā Gaŗezerā?

Aizrit devītais gads, bet jāteic, ka te pavadītais laiks bjis ar pātraukumiem. Piemēram, lai dotos uz Latviju piedalīties Daces Aperānes zināmajās meistarklasēs Siguldā un Ogrē. Tā arī šogad – pēc Latvijas brauciena atkal došos atpakaļ un palikšu Gaŗezerā līdz vasaras beigām, līdz izlaidumam, un manos pienākumos ir arī sagatavot izlaiduma koncerta programmu. Kamēr biju Latvijā, šai darbā iesaistījās Aija un Ēriks Kīni, mums ir izveidojusies arī laba sadarbība ar jauno mūziķi, ģitāristu Eduardu Lazdiņu, kuŗš mācās Bostonā. Mūziķis ar plašu interešu loku, viņš spēlē arī džezu.

 

Vai uz lielajiem dziesmu svētkiem Rīgā nākamgad brauksi ar kādu savu kori? 

To vēl nevaru pateikt – Losandželosas Latviešu koris  pa šiem gadiem ir stipri sarucis. Bet arī labākos laikos bija grūtības – lielo attālumu dēļ dziedātāji nevar izbraukāt, lai pietiekami bieži tiktos mēģinājumos. Es mīļuprāt strādātu un dotos uz  lielajiem dziesmu svētkiem, jautājums ir – vai koris būs ar mieru. St. Paulā iznāca satikties un izrunāt vērtīgas lietas ar diasporas virsdiriģentu Ivaru Cinkusu, ar Kultūras ministrijas  atbildīgām darbiniecēm, ar Māru Lindi, kuŗa vada mūsu koklētāju kustību, un mēs apspriedām iespēju izveidot lielāku Kalifornijas kori, kam tad arī pievienotos Losandželosas dziedātāji.

 

Ko dari savā „maizes darbā”?

Joprojām, nu jau 20 gadus, strādāju akadēmiskā pedagoga darbu, esmu Vokālās katedras vadītājs Kalifornijas Mākslu institūtā (California Institute of Arts) Losandželosā. (Pauls Berkolds ir profesors, dr. music jeb mūzikas doktors. – L. K. )

 

Šai institūtā īstenībā zem viena jumta ir sešas dažādas mākslas skolas – mūzikas, teātŗa, filmu mākslas u. c., katrā ap 300 audzēkņiem. Mēs meklējam jaunus ceļus mākslu mijiedarbībā un mūsu institūtam raksturīgi tas, ka šī nav tradicionāla mācību iestāde kā konservātorija, piemēram, kur cilvēki nāk mācīties mūzikas pamatus, sākot no Mocarta un Bēthovena. Mums akcents ir likts uz jaunradi, eksperimentiem, tātad  ̶  esmu iegājis modernās mākslas pasaulē! 

 

Vai pa šiem gadiem bijis arī kāds audzēknis no „mūzikas lielvalsts” Latvijas?

Man personīgi no Latvijas ne, bet bija vokālā studente no Amerikas latviešiem. Bet Fotomākslas nodaļu nesen beidza  Ieva Raudsepa no Latvijas, pazīstamā žurnālista Paula Raudsepa meita.

 

Un kas jauns tavā paša – dziedātāja, baritona karjērā?

Nevaru gan teikt, ka pēdējos gados būtu bijusi milzīga karjēra manā  vokālajā dzīvē – visu šo laiku esmu  intensīvi strādājis pamatdarbā. Jā, savulaik, gadus 15 tikai dziedāju, daudz ceļoju ar koncertiem, bet uzsākot pedagoga karjeru, tas, protams, apsīka. Un jāatzīst, ka arī “mūzikālā ceļošana” apnika, īstenībā man gadiem nebija mājas. Tas bija aizvadītā gadsimta 90. gadu sākumā, kad pieņēmu lēmumu pāriet akadēmiskajā darbā. (Savulaik Paulam bija ļoti intensīva koncertdarbība un koncertu ģeografija ASV, Kanadā, Meksikā, Eiropā, Lielbritanijā, Āzijā un Austrālijā. Starp operu lomām – Figaro, Dons Bazilio, “Seviljas bārddzinī” un Latvijā Polonijas Jāņa Kalniņa “Hamletā” 2004. gadā Bauskas pilsdrupās, Eskamiljo “Karmenas” uzvedumā (kopā ar Lailu Saliņu titullomā), kā arī Rainis “Tango Lugano”. Trīs gadi aizvadīti Endrū Loida Vēbera “Operas spoka” koncerttūrē. – L.K.)

 

2014. gadā biji starp tiem cilvēkiem, kuŗi saņēma Grammy, turklāt tai pašā kategorijā, kuŗā mūsu Lolita Ritmane.

Jā, es piedalījos tā mūzikas diska tapšanā, kas dabūja balvu. Katrā ziņā man pašam tas bija pacilājoši. Biju viens no vokālistiem amerikāņu komponista un ģitārista Harija Parča (Harry Partch) cikla “Plectra & Percussion Dances” ierakstā.

 

Būdams Rīgā, tu darbojies nu jau  pasaules slavu ieguvušajā Latvijas Radio 1. studijā, kur ierakstīta ne vien Lolitas mūzika filmai “Dvēseļu putenis”,bet arī viņas un Eimijas Andersones kopdarbs “Women’s Warriors”, kas ieguva aizvadītā gada Grammy balvu. Ko ierakstīji tu?

Gadiem strauji ritot uz priekšu, nolēmu – kamēr vēl varu – ierakstīt skaņdarbus, ko komponisti rakstījuši tieši manai balsij. Viņu vidū – Tālivaldis Ķeniņš, Arnolds Šturms, Jānis Porietis, un tā ir vokālā kamermūzika, kas nav plaši pārstāvēta, tāpēc pelnījusi, lai to iemūžinātu. Ierakstām kopā ar pianistu Juri Žvikovu, kuŗu labi pazīstu jau gadus divdesmit. Viņš vairākkārt arī viesojies mūsu institūtā...

 

... un labi pazīstams Losandželosas latviešu sabiedrībā. Atceros viņu, mūziklā “Hotel Atlantida” spoži izpildām komiska personāža lomu. 

Jā, gan, Jurim ir aktieŗa dāvanas, un ar to būs saistīts mūsu nākamais projekts. Bet runājot par minētajiem ierakstiem – jau aprīlī biju Rīgā, un mēs kopā ar Juri ierakstījām trīs Imanta Mežaraupa dziesmas ar Kārļa Kurbada tekstiem. Šo ierakstu veicām atjaunotajā VEF kultūras pilī, bet tad tomēr nolēmām „pārcelties” uz Radio studiju, jo atradām to par piemērotāku tieši kamermūzikai. Te jau ierakstīts Jāņa Porieša piecu dziesmu cikls “Viņi teica” un Daces Aperānes divas dziesmas angļu valodā, kas gan nav man speciāli veltītas, bet esmu tās daudz atskaņojis. 

 

Un vēl kāda priecīga tikšanās Rīgā – ar komponisti Gundegu Šmiti, kuŗa man iedeva savu jaundarbu – “Piecas mazas dainu lūgšanas” baritonam un klavierēm...