Skats uz Latviju no arābu pasaules
   12.12.2011

Uzņēmēju Kārli Āboliņu intervē Ligita Kovtuna

Kā latviešu uzņēmējs nonāca nemierīgajā Sīrijā, un ko viņš tur dara?
Sīrijā es biju no 2006. gada līdz 2008. gada decembrim. Nebiju tur visu laiku, bet ielidoju Sīrijas galvaspilsētā Damaskā no Luksemburgas  katru otro mēnesi. Biju  viens no vadošiem konsultantiem Eiropas Savienības (ES) projektā „Uzlabot mazo un vidējo uzņēmumu financēšanu Sīrijas Arabu Republikā” (SAR).

Mans uzdevums bija noorganizēt SAR garantiju banku - tādā pašā veidā, kā tas tika izdarīts manā vadībā Šanhajā, Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR). Šīs garantiju bankas pilnīgi atšķiŗas no parastām garantiju bankām vai aģentūrām. Parastās garantiju aģentūras izsniedz garantijas bankām. Tātad uzņēmējs vispirms dodas uz banku un izklāsta savu projektu. Ja uzņēmējam nav pietiekami daudz ķīlas objektu, ar kuŗiem vajadzības gadījumā varētu segt bankas financējumu, tad garantiju institūts garantē visu financējumu vai daļu no tā. Tātad banka necieš zaudējumu, ja uzņēmēja projekts nav sekmīgs.

ĶTR un SAR garantiju institūti strādā pilnīgi citādi. Uzņēmējs vispirms iet uz garantiju banku, saņem garantiju savam projektam un tad izmeklē attiecīgam projektam izdevīgāko finanču iestādi. Kā ĶTR, tā SAR projektu iniciātori ir galvenokārt tieši šie garantiju institūti. ĶTR garantiju bankas pirmais garantiju bloks bija garantijas projektiem, kuŗi saistīti ar medicīnas technikas ražošanu. (Nav noliedzams fakts, ka tā atraisīja rūpniecisko un dizaina plaģiātismu Ķīnā). SAR garantiju banka sāka ar projektiem medicīnas iestāžu veidošanai, ar kuŗām veicinātu medicīnisko pakalpojumu eksportu Arabu un musulmaņu pasaulē. SAR garantiju institūts patlaban ir vienīgais musulmaņu zemēs, kur zem viena jumta garantē projektus, kas financēti gan ar musulmaņu, gan ar nemusulmaņu finanču produktiem. Lai to panāktu, bija vajadzīga Damaskas un visas Sīrijas Lielmuftija piekrišana.

Kā jūtas Eiropas cilvēks šādā pasaules karstajā punktā. Kā ir ar gluži cilvēcisku nedrošību?
Līdz 2008. gada beigām SAR bija drošākā un tolerantākā arabu valsts, ja neskaita Libānu. To  esmu pats tur piedzīvojis, un to man teica arī Vācijas vēstnieks, ar kuŗu ne vienu reizi vien man bija  prieks pusdienot. Damaskā blakus mošejām netraucēti darbojas kristīgās baznīcas un kristiešiem ir tiesības svētdienās nākt uz darbu pulksten 12.30, tātad pēc dievkalpojuma. Svētdiena musulmaņu zemēs ir darba diena. Kristīgās baznīcas oficiāli nedrīkst darboties pat Turcijā, kas vēlas iestāties ES.

Vācijas vēstnieks par SAR noteikti zināja vairāk nekā es. Pats no SAR pazīstu vienīgi Damasku un tur arī tik vien kā lidostu, attiecīgi zvaigžņotās viesnīcas Damaskas centrā, SAR Centrālo banku, kā arī svarīgākās komercbankas Damaskā, savu biroju Damaskas diplomātisko pārstāvniecību kvartālā, slaveno Damaskas tirgu, kā arī slaveno Omajādu mošeju tirgus malā. Par drošības situāciju Damaskā liecināja arī tas, ka pie viesnīcu ieejām nebija detektoru,  kā tas piemēram, bija Amanā, Jordānijā.
Pareizi ir, ka arī tad SAR bija kaŗastāvoklī ar Izraēlu un armijas klātiene bija vērojama pat Damaskas centrā. Bija arī norāde nefotografēt mājas, jo tur varēja būt kāds armijas vai policijas miteklis.

Vai, tuvplānā vērojot notikumus svešā zemē, nerodas nekādas parallēles ar situāciju tēvzemē un mītnes zemē?
SAR, tāpat kā Latvijā, populāras ir sazvērestības teorijas. Mans pēdējais telefoniskais kontakts ar manu galveno līdzstrādnieku Damaskā bija pirms kāda mēneša. Viņš man teica, ka Sīrijā notiekošam pamatā esot mans un manu Sīrijas līdzstrādnieku izveidotais garantiju institūts. Rietumi, tāpat arī Turcija un it sevišķi jau ASV, negrib, ka SAR ekonomiski kļūs par Ķīnu arabu  un musulmaņu pasaulē. Lai aizkavētu SAR ekonomisko izaugsmi, tad it sevišķi pilsētās, piemēram, Hams (tur bijušā prezidenta laikā ļoti asiņaini tika apspiesta  arī kāda sacelšanās) un Sara bomži tiek apgādāti ar ieročiem un municiju, lai tie rīkotu grautiņus un slepkavotu iedzīvotājus, bet it sevišķi armijas un policijas pārstāvjus, kuŗi cenšas viņus apcietināt un sargāt civīliedzīvotājus.

Ne viņš, ne pārējie manas komandas arabu līdzstrādnieki nebija satuntuļojušies arābu nezinīši, viņi visi bija studējuši ekonomiku Rietumu augstskolās – Francijā, Anglijā, ASV.

Tas pats jāsaka par SAR Centrālas bankas vadību. Prezidents bija nevis pārmācījies fiziķis, bet gan ASV un Anglijā izglītots finanču un banku ekonomists.

Der arī zināt, ka SAR prezidents Bašārs al Assads ir tautas vēlēts prezidents. Biju Damaskā tieši tad, kad viņš pēdējo reizi tika pārvēlēts. Vismaz Damaskas centrā vēlēšanas bija īsti tautas svētki ar daudziem priekšnesumiem, dejošanu, dziedāšanu. Assadam valdīšana esot vienkārša. Ja ministri nepiekrīt viņa priekšlikumiem, viņš draud, ka atgriezīsies Anglijā un tur atkal atvērs savu acu ārsta praksi. SAR parlaments tiek organizēts šādi: saskaņā ar SAR Satversmi 51% deputātu nāk no Bāt partijas saraksta, pārējos 49% ieceļ prezidents pēc principa „es viņu pazīstu”. Šis princips jau nav gluži nepazīstams arī Latvijā.

Jūs esat atbalstījis laikraksta Brīvā Latvija centienus paplašināt objektīvas informācijas saņēmēju loku, it īpaši Latvijā. Kas mudināja to darīt? Vai joprojām esat BL regulārs lasītājs?
Latvijā ir ārkārtīgi nepieciešams paplašināt objektīvas informācijas saņēmēju loku, jo Latvijas lielāko  plašsaziņas līdzekļu aizmugure, it sevišķi jau avīzēm, vēl joprojām ir neskaidra. BL regulāri lasu tīmeklī. Kad esmu Rīgā, tad BL saņemu viesnīcā „Radi un draugi”.

Jūsu ieteikumi – avīzei BL, Latvijas polītiķiem un pavalstniekiem visā pasaulē.
Ieteikums avīzei BL turpināt un pilnveidot objektīvas informācijas sniegšanu par notikumiem Latvijā un attiecīgās mītnes zemēs.

Ieteikums Latvijas polītiķiem: bez kavēšanās ieviest Latvijā pašvaldībām piederošas bankas, kas depozitus garantē ar saviem īpašumiem. Kad grasījās pārdot Krājbanku, es lūdzu toreizējo bankas prezidentu Krājbanku nepārdot, bet gan pārveidot  par pašvaldībām piederošu banku. Pašvaldībām piederošas bankas darbojas tikai pašvaldības apgabalā. Kontus pamatā atveŗ tikai pašvaldības apgabalā dzīvojošiem. Pašvaldību bankas kopumā garantē  katras bankas drošību, tā ka neviena pašvaldības banka nebankrotē. Tieši tāpēc  nodokļus un nodevas drīkst maksāt tikai attiecīgā pašvaldības bankā.

No toreizējā Krājbankas prezidenta pat atbildi nesaņēmu detalizētam izklāstam, kā pareizi būtu Latvijas iedzīvotāju labā pārorganizēt Krājbanku.

Ieteikums Latvijas pavalstniekiem visā pasaulē: nezaudēt saikni ar Latviju, lai cik grūti tas dažreiz arī būtu.