Sava ceļa gājējs
Silvija Kaugere    19.09.2017

 

Saruna ar Daugavas Vanagu ilggadēju biedru Lielbritanijā, tagadējo Daugavas Vanagu Latvijā Rēzeknes nodaļas vadītāju Gunāru Spodri. Viņš ir Vanadzēnu vadītājs Latvijā un šogad Daugavas Vanagi Latvijā Gunāru Spodri izvirzījuši kandidēšanai Daugavas Vanagu organizācijas priekšsēža amatam.  

 

Latvijas valsts izveides un pastāvēšanas ceļš nav bijis rozēm kaisīts, tomēr Latvija ir, tā pastāv un ir atjaunojusi neatkarību. Kāds, jūsuprāt, ir trimdas devums? 

Esmu dzimis 1939. gadā Rīgā, dzīvoju Vācijā no 1944. līdz 1947. gadam un Anglijā no 1947. līdz 2008. gadam. Trimda deva ticību, ka Latvija atkal būs brīva un neatkarīga. Ar radio raidījumiem uz Latviju, grāmatu izdošanu, arī ar  polītisku lobismu trimdas zemēs. Bet, manuprāt,   neatkarības atgūšanā lielais gods pienākās Latvijas tautai. Trimda bija pārāk ilgstoša, ja Padomju Savienība būtu sabrukusi ātrāk, tad būtu cits stāsts. Trimdai vajadzēja dot uzņēmējus un polītiskus darbiniekus ar zināšanām un praksi, kuŗi pārcelto uz Latviju, diemžēl daudz tādu nebija. Bet Daugavas Vanagi trimdā ar savu disciplīnu, skaidru domāšanu un labdarību palīdzēja Latvijai, izveidojās arī Daugavas Vanagu organizācija Latvijā, kas turpina šo darbību.

 

Baltijas ceļš un neatkarības atjaunošana‒ kā izjutāt šo trauksmaino laiku?

Neviens jau īsti neticēja, ka Padomju Savienība sabruks tik ātri. Visa pasaule mainījas, notikums sekoja notikumam, cilvēki bija emociju virpulī, es arī. Jau no 1985. gada cītīgi sekoju katram polītiski pārsteidzošam pagriezienam Latvijā un Padomju Savienībā. Pirmo reizi atgriezos Latvijā 1990. gadā kopā ar meitu, un tad jau varēja brīvi elpot un ceļot pa visu Latviju.

 

Atgriešanās dzimtenē ir daudziem sen lolots sapnis. Kā jūtaties, daudziem šī doma savukārt liekas nevajadzīga, gan pēc kaŗa aizbraukušajiem trimdā, gan pēdējās desmitgadēs aizbraukušajiem. - Kāda sajūta ir dzīvojot Latvijā pašlaik, un kas vēl darāms?

Atgriezos dzimtenē 2008. gadā kopā ar sievu Viktoriju, ar kuŗu nesen biju apprecējies. Biju jau pensionārs, un mūsu plāns bija atjaunot viņas mantotās mājas Latgalē. To izdarījām un tur dzīvojam vēl šo baltu dienu. Nejutu vairs saistību ar Angliju, tikai ar maniem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, un mēs joprojām turam ciešu kontaktu. Man liekas, ka nevarētu šeit dzīvot, ja man būtu jāstrādā, jo šejienes darba kultūra un atalgojums ir grūti pieņemami. 

 

Kā dzimtas saknes, dzimtas izjūta ir turējusies ģimenē?

Diemžēl mana dzimta ir izkaisīta pa visu pasauli, un to arī smagi skāris kaŗš, arī plašākas informācijas trūkums par dzimtu ir padarījis mani par sava ceļa gājēju. Kā Andrejs Eglītis uzrakstīja manā autografu grāmatā piecdesmito gadu sākumā ‒ „jauns cilvēks, jauns ceļš uz Latviju.“

 

Kur rodas spēks paveikt daudzos sabiedriskos darbus un kādi tie  bijuši pēdējos gados?

Pirms pārcēlos uz Latviju, Daugavas Vanagu fonda Lielbritanijā pilnsapulcē teicu, ka braucu uz Latviju, lai iemācītos zvejot. Tas nav noticis, jo esmu sabiedrisks cilvēks, kuŗš nevar iztikt bez darbošanās. Organizēt sabiedrisko darbu ir mans „lauciņš “. Iestājos Daugavas Vanagu fondā Donkasterā 1992. gadā, jo tur strādāju, kaut gan  dzīvoju Anglijas dienvidos ‒ Bristolē, kur Daugavas Vanagu nebija. 

 

Dibināju Bristol Latvian Society, kuŗa bija aktīva no 1995. līdz 2007. gadam. Sekmīga organizācija, kuŗas mērķis bija iesaistīt visus, kuŗiem bija interese par Latviju, ieskaitot angļu sabiedrību. Tika organizētas teātŗa izrādes no Latvijas Bristolē un angļu teātŗa izrādes Latvijā, arī daudz citi sarīkojumi ar referātiem par dažādām temām. 2005. gadā Daugavas Vanagu fonds mani uzaicināja darboties valdē izvest Londonas latviešu namu no bankrota. Bet kopš 2010. gada esmu Daugavas Vanagu Latvijā Rēzeknes nodaļas priekšsēdis,  tagad arī darbojos zemes valdē. Galvenokārt strādāju ar Vanadzēniem, esmu izdevis „Vanadzēnu audzinātāja rokasgrāmatu”.

 

Kas, jūsuprāt, Latvijā jāizdara pirmām kārtām, lai „lielais darbs uz priekšu tiek", lai Latvijas valsts tiktu stiprināta?

Problēma ir ar minoritāšu saliedēšanu Latvijas sabiedrībā, lai visi  būtu patriotiski savā stājā. Arī starp latviešiem ir par daudz negātīvisma attiecībā uz valsti un polītiku. Cilvēkiem jābūt pozitīviem, un labestībā jāpalīdz.

 

Daudzus gadus vadāt Vislatvijas Vanadzēnu kustību. Ko jaunā paaudze uzskata par svarīgāko, lai Latvija pastāvētu?

Tas, ko viņi sagaida, ir droša, latviska vide ar darbu un labklājību. Arī viņi saprot, ka viņi paši būs tie, kas to veidos.

 

Kas būtu galvenais Daugavas Vanagu darbā nākamajos gados, kādā virzienā to vajadzētu vadīt?

Manuprāt, jānotiek paaudžu maiņai, un mums arī ir jāmainās. Es to redzu kā Vanadzēnu, jauniešu iesaistīšanu daudz lielākā mērā. Rēzeknes nodaļa ik gadu rīko Mozuļu kaujas atceri Krivandā, strādā, lai atjaunotu Stompaku purva cīņas vietu, jo nedrīkstam aizmirst vēsturi. Man liekas, ka galvenais ir mērķtiecīgs darbs, labestība citam pret citu, godīgums visās lietās. Mēs būsim stipri tikai tad, ja sadarbosimies. Aicinu ikvienu piepulcēties turpināt darbību Daugavas Vanagu organizācijai! Mums ir nākotne ‒ tāda ir mana pārliecība.