EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Saruna par latviešu valodu, trauslajām robežām un uzticēšanos (nobeigums)
125305

Vēsturnieks un politiskais bēglis no Krievijas Dmitrijs Savvins intervijā Sallijai Benfeldei    31.05.2022

 

 

Ja runājam par protestiem pret karu, jāatceras arī, ka Krievijā tagad par to var saņemt cietumsoda. Ja protests ir saistīts kaut ar minimālu Ukrainas Bruņoto spēku finansiālu atbalstu un par tādu var tikt uzskatīts arī naudas pārvedums tantei Žitomirā, var piespriest pat desmit gadus cietumā. Šie sodi ir tādi paši, kādus Padomju Savienībā bija 1968. gadā, kad, notika iebrukums Čehoslovākijā, vai 1979. gadā, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā. Šobrīd pēc oficiālajiem datiem Krievijā vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir saukti pie kriminālatbildības  saistībā ar protestiem pret karu Ukrainā. Jautājums: cik cilvēku Padomju Savienībā piedalījās protestos pret karu Čehoslovākijā un Afganistānā? Tādi cilvēki bija, dažus mēs pat zinām, kādu varbūt pat kāds personīgi pazina, bet tie bija daži cilvēki, ne tūkstoši. Tādēļ teikt, ka mūsdienu Krievijā tauta ir principiāli sliktāka un visi viņi ir orki, manuprāt, ir aplam. Protams, ir Putina atbalstītāji, bet vēl nesen runāju ar cilvēku no Krievijas un sacīju, ka mēs varētu viņam palīdzēt, ja viņam vai viņa domubiedri nokļūtu brīvajā pasaulē, bet viņš atbildēja, ka viņi gribētu glābt vienu puisi, ja tas būs iespējams, bet viņam pašam to nevajag. Ja iesēdinās cietumā, tad lai sēdina, bet viņš nebrauks prom. Par tādiem cilvēkiem kā viņš daudz nerunā, par viņiem nestāsta.

 

No malas, no Latvijas raugoties, izskatās, ka Krievijas iedzīvotāji masveidā atbalsta Putinu vai arī viņiem ir vienalga. Nekādas revolūcijas vai pārmaiņu tur nekad nebūs vai arī to nebūs tuvākajos gados divdesmit, piecdesmit. Pēc Putina varu pārņems kāds no viņa domubiedriem, un nekas nemainīsies, tas varētu notikt tikai tad, ja Krievija karā smagi zaudētu un notiktu īsta kapitulācija.

Jūsu sacītajā ir daudz rūgtas patiesības. Es gribēju teikt, ka Putinu neatbalsta visi, bet tas, ka vairākums ir inerts un ir komformisti, diemžēl ir patiesība un tā ir nelaime. Bet atgriežoties pie sarunas par emigrantiem, jāteic, ka tie ir ļoti dažādi cilvēki. Viņu vidū ir arī ekonomiskie bēgļi, ko mēs saucam par „desu emigrāciju”, bet nedomāju, ka tuvākajā laikā Latvijā tādu būs daudz, jo Latvija pēc ekonomiskajiem rādītājiem nav pati pievilcīgākā un kārotākā valsts Eiropas Savienībā. Tie, kuri grib ērtu dzīvi un labus pabalstus, dodas uz Skandināvijas valstīm, Nīderlandi. Ja viņi kļūdās un nokļūst Latvijā, tad ilgi pēc tam visiem žēlojas par slikto dzīvi. Politiskā emigrācija jau ir cits jautājums, jo tā nav viendabīga – cilvēki ir ļoti dažādi, ar dažādiem politiskajiem uzskatiem. Piemēram, ja raugoties vēsturē, atceramies emigrāciju no Krievijas pēc Pilsoņu kara, sakām: baltā vai baltgvardu emigrācija, lai gan šo emigrantu vidū bija ļoti nopietnas un lielas politisko un ideoloģisko uzskatu atšķirības un pretrunas. Krievu emigrācijas presē dominēja sociālistiskās noskaņas, kaut arī tas var šķist savādi, jo bēga taču no revolūcijas. Tomēr fakts ir, ka no 19. gs. aptuveni gadus simts Krievijā sociālisma ideja bija ļoti populāra.  Boļševisms, viņuprāt, bija nepareizs sociālisms.

 

Šodien daudzējādā ziņā situācija ir līdzīga, starp emigrantiem ir arī cilvēki, kuri kādu laiku Putinu no sirds ir atbalstījuši, bet tālāk jau situācija un motivācija atšķiras. Domāju, ka cilvēki var mainīties. Ir tāds manuprāt klasisks piemērs: mēdz jautāt, kas apvieno, kas kopīgs diviem no trīs Dienvidaustrumāzijas diktatoriem, kuri savā valstī ir radījuši ekonomisko brīnumu: Li Gungao Singapūrā, Czjan Czingo Taivānā un Paku Čonu Hi Dienvidkorejā? Tikai viens no viņiem jaunībā nebija Komunistiskajā partijā – Li Gungao. Paks Čons Hi, kurš Dienvidkorejā radīja ekonomisko brīnumu un vēlākajos gados kļuva par kvēlu antikomunistu, jaunībā gandrīz piesprieda nāvessodu par iesaistīšanos komunistu sazvērestībā. Czjan Czingo mācījās Padomju Savienībā, viņa pseidonīms bija Nikolajs Jeļizarovs, bet vēlāk viņš vadīja antikomunistisku valdību Taivānā. Tādēļ nedomāju, ka cilvēki nemainās, bet, manuprāt, ja tā notiek, tad uzskatu un nostājas maiņu apliecina nopietna rīcība. 

 

Vai tiešām var uzticēties visiem, arī ekonomiskajiem bēgļiem?

Domāju, ka starp emigrantiem, kuri var parādīties Latvijā, būs arī Krievijas Federācijas aģenti, un vismaz man par dažiem procesiem, kas notiek, radies iespaids, ka promaskaviskie spēki meklē jaunu atbalsta vietu un tuvākajā laikā var parādīties politiskais projekts, kurš būs ļoti līdzīgs tagadējai partijai „Saskaņa.” Latvijā krieviskās jeb patiesībā neosovjetiskās revanšistu kustības, dažādos laika posmos izskatījās atšķirīgi. Šajā gadsimtā, cik zinu, Krievijā notika iekšēja šķelšanās starp radikāli noskaņotajiem – piemēram, ārējo izlūkdienestu un liberālāk noskaņotajiem, kuri uzskatīja, ka šie politiskie spēki Latvijā varētu kļūt eiropeiskāki, liberālāk noskaņoti un varētu atbrīvoties no visām Interfrontes „astēm” un izveidot partiju, kas būtu eiropeiska, par Eiropas Savienību, par vienotu Latviju, bet esam par etnisko minoritāšu cilvēktiesībām un tamlīdzīgi. Citiem vārdiem sakot, neosovjetismam jāizveido liberāls apvalks. Pirmajos „Saskaņas” gados tiešām izskatījās, ka tas ir eiropeisks, demokrātisks projekts. Ušakovu daudzi uztvēra kā efektīvu menedžeri, daudzi teica, ka tā ir sociāldemokrātiska partija, jo ir liela krievu kopiena. Sociāldemokrāti strādā ar etniskajām minoritātēm visā Eiropā, un ir labi un pareizi, ka Latvija arī to dara. Viss izskatījās jauki un tad – referendums par valsts valodu! Tālāk jau viss notika vienā virzienā. Ja paskatāmies, kā „Saskaņa” balsojusi Saeimā, tad visos Latvijai būtiskos jautājumos šī partija patiesībā balsojusi Maskavas interesēs. Domāju, ka lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai vairs nav jautājumu par to, kas ir „Saskaņa” un, viņi saprot – ja balso par „Saskaņu”, viņi balso par Krievijas Federāciju. Ušakovs sāka zaudēt savus atbalstītājus, kad tie sāka šaubīties par to, vai, balsojot par viņu, balso arī par Krievijas Federāciju. 

 

Pēdējā laikā Ušakovs un Urbanovičs saka, ka ir pret karu, ka tas ir noziegums, bet viņi ir par 9. maiju! Savā ziņā viņi mēģina „sēdēt reizē uz diviem krēsliem”, bet reitingi krīt. Ne jau kara dēļ, bet tādēļ, ka tiek izteikti pārmetumi Krievijai.

Protams, ka tas notiek tādēļ. Pirms trijiem gadiem intervijā sacīju, ka manuprāt tiek radīti informatīvie projekti, kas ārēji izskatīsies liberāli, bet faktiski būs prokremliski. Tagad tiek skandēti saukļi par mieru, pret karu, bet visi šie lozungi patiesībā ir tukši, jo šodien pret karu ir visi. Arī Putins saka, ka ir par mieru, pret karu. Lavrovs pat saka, ka Krievija nekad nav uzbrukusi Ukrainai, vispār nekad nevienam neuzbrūk. Ja uzstājas par mieru un pret karu vispār, tad komandai var pievienoties ne tikai Peskovs, bet arī Putins, jo vārdos viņi arī ir pret karu. Ja sakām, ka esam pret karu, tad tam ir jēga tikai tad, ja skaidri pasakām, kurš to sāka – Krievijas agresīvais režīms un ar šo režīmu cīnāmies tur, kur atrodamies. Mēs dzīvojam Latvijā. 

 

Kad notika krievu kopienas mītiņš pret karu, par Ukrainu, es nebiju pret to, jo cilvēki, kuri to organizēja, bija patiesi un no sirds gribēja sapulcināt visus labos ļaudis, kuri ir pret karu. Bet es ievēroju, ka mītiņā piedalās, piemēram, Oļegs Burovs – interesants personāžs, ar blēža izskatu un manierēm no padomju laika filmas un „Saskaņas” draugu partijas „Gods kalpot Rīgai”.  Tur piedalījās Vjačeslava Dombrovska kungs, bijušais saskaņietis. Redzot tādus ļaudis kompānijā arī ar Čulpanu Hamatovas kundzi, kura vēl nesen bija pilnīgi lojāla Putinam un kura vēl šodien intervijās izsakās pietiekami uzmanīgi, necenšoties aiz sevis sadedzināt visus tiltus... lūk, tādu cilvēku klātbūtne pasākumā vedina domāt, ka sākusies kaut kāda kustība, lai meklētu atbalsta un pulcēšanās vietu. Nesen lasīju Danas Dembovskas rakstu par to, ka filosofijas kuģis pietauvojies Latvijā – par Krievijas žurnālistiem, kuri emigrējuši uz Latviju.

 

Cik zinu, Dana Dembovska bija viens no „partijas „Saskaņa” galvenajiem intelektuālajiem balstiem, bet tagad pēkšņi viņai radušās simpātijas pret liberālo emigrāciju? Pēkšņi liberālās emigrācijas vikingi ir kļuvuši interesanti Burovam un Dombrovskim? Man rodas sajūta, ka tiek gatavots jauns politiskais projekts no vienas vai vairākām partijām, ietverot sevī arī informatīvos resursus un dažādus sabiedriskās domas līderus. Šim projektam būtu jānomaina „Saskaņa”, kura vēlētāju acīs jau ir zaudējusi uzticību. Tāds iefiltrēšanās risks politiskajā vidē pastāv, un robeža ir ļoti smalka. No vienas puses, nevajag sākt „raganu medības” pēc principa, ka jebkurus krievus vajag padzīt, jo visi viņi ir ienaidnieki. No otras puses, nevajag iekrist otrā galējībā, plaši atvērt visas durvis un savus apskāvienus, saucot, ka visi, kuri ir pret Putinu un pret karu, ir mūsu draugi. Nevajag aicināt uz šejieni visus ar vislielāko „filosofisko kuģi”, jo ne visi būs draugi, par kuriem priecāties. Aģentūras iefiltrēšanas ar preses, masu mediju starpniecību un palīdzību, ir ļoti vecs specdienestu paņēmiens. Kā politemigrants, kurš dzīvo Latvijā, gribu aicināt uz saprātīgu, labvēlīgu piesardzību. Etniskā pretstāvēšana ir iznīcinoša vienmēr un visur, arī tādēļ, ka bieži novērš uzmanību no reālā ienaidnieka. Jebkurš var izlikties par konservatīvu patriotu, bet ar lozungiem neko nevar atrisināt, svarīgs ir rīcības rezultāts. Tādēļ – uzticies, bet pārbaudi!

 


 

Atpakaļ