Vēsturnieks un polītiskais bēglis no Krievijas Dmitrijs Savvins intervijā Sallijai Benfeldei 24.05.2022
Sibirietis un vēsturnieks Dmitrijs Savvins (37), ir dzimis Aizbaikālā, Čitā, tur arī ar izcilību beidzis universitāti. 2008. gadā pārcēlās uz Pēterburgu. 2011. un 2012. gadā bija biedrs Pilsoņu komitejā, kas koordinēja pirmos masu protestus un akcijas, kad iedzīvotāji saprata, ka vēlēšanas Krievijā tiek falsificētas. 2013. gadā viņš piedalījās pirmajā kopīgajā projektā ar Latvijas Okupācijas mūzeju, Gunāra Astras piemiņas dienā organizēja arī tikšanos ar Nikolaju Braunu, disidentu un opozicionāru, kurš savulaik kā viens no retajiem Krievijas disidentu pārstāvjiem pavadīja Astru pēdējā gaitā. 2014. gads Savvina dzīvē kļuva par lūzuma punktu. Krimas aneksija asi un nežēlīgi sadalīja visu Krievijas sabiedrību, tāpat kā polītiski aktīvos cilvēkus, divās pretējās daļās, saka Savvins. Kad 2015. gadā pastiprinājās represijas pret tiem, kuŗi bija pret Krimas aneksiju un kaŗu Ukrainā, Savvins pieredzēja kratīšanu ierosinātās krimināllietas dēļ, tad sākās mēģinājumi piešūt vēl vienu krimināllietu un netika slēpts, ka tas notiek viņa publicistikas dēļ. FDD (Federālais Drošības dienests, VDK funkciju mantinieki aut.) 2015. gada martā piedāvāja sadarbību, Savvins atteicās, un kļuva skaidrs, ka ir palikušas dažas nedēļas laika, lai aizbrauktu, citādi būs arests, cietums, un jautājums ir, vai izdosies izdzīvot. Kopš sadarbības ar Okupācijas mūzeju Dmitrijam bija Latvijas vīza, tādēļ viņš atbrauca uz Latviju, lūdza polītisko patvērumu un to saņēma. Jāpiebilst, ka Latvijā viņš ir nodibinājis un vada asociāciju krievu sabiedrības attīstībai un atbalstam krievu emigrantiem, apgūst latviešu valodu. Latvijā viņš uzrakstīja grāmatu antiutopiju Rīts brīvajā Latvijā, ko latviešu valodā izdeva Dienas Mediji. Antiutopija ir stāsts par to, kāda Latvija varētu būt šodien, ja deviņdesmitajos gados tiktu pieņemti daži lēmumi, sekojot idejām, par kuŗām joprojām mēdz uzvirmot diskusijas. Notikumi tajā ir absurdi, groteski, smieklīgi un traģiski, tāpat kā valoda, kas labi pazīstama tiem, kuŗi dzīvojuši okupācijas laikā žargons, lamuvārdi, zināma ironija.
Latvijas sabiedrībā kaŗš Ukrainā ir radījis lielu spriedzi, ko 9. un 10 maija notikumi ir tikai pastiprinājuši. Vai ir iespējams, ka dzīve Latvijā vairs nav droša krievu valodā runājošajiem cilvēkiem, jo ir sākusies kampaņa Atkrievosim Latviju? Pazīstami cilvēki stāsta, ka, piemēram, Berlīnē sarunāties uz ielas savā starpā krievu valodā brīžiem jau nav droši.
Diemžēl situācija, kad kaŗa vai kādas citas ārkārtas situācijas dēļ pret kādas tautības cilvēkiem veidojas ļoti nelabvēlīga attieksme un to pauž vairākums, ir diezgan parasta parādība, savā ziņā tā ir kā normāla un saprotama reakcija. Cits jautājums ir, ka ne visas mūsu reakcijas, kas sakņojas psichē un domāšanā, valstij un pilsoniskajai sabiedrībai ir jāatbalsta. Turklāt pastāv zināms risks tam, ka cīņu pret reālu ienaidnieku var aizstāt ar cīņu pret kultūrvēsturiskām vējdzirnavām. Proti, šodien Latvijā tiešām ir stiprs prokremlisks jeb neosovjetisks lobijs, vēl vienkāršāk varētu teikt: 5. kolona, kas strādā Kremļa labā. Cīņa pret viņiem ir ļoti svarīga, jo tā ir cīņa par Latvijas nacionālo drošību. Bet ir jāsaprot, ka to vidū, kas strādā Kremlim un aizstāv tā intereses, ne visi un ne vienmēr runā krievu valodā un ļoti daudziem nav nekādu problēmu runāt latviešu valodā. Piemēram, Ždanoka un Mitrofanovs no Latvijas Krievu savienības var runāt latviešu valodā, bet tāpēc viņi nekļūst par Latvijas interešu aizstāvjiem un patriotiem. Un otrādi mēs redzam, ka ir daudz krievu un krievu valodā runājošu pilsoņu, kuŗi uzstājas pret Putina režīmu un atbalsta savu valsti Latviju. Šajā situācijā Kremļa aizstāvjiem būtu ļoti izdevīgi cīņu pret prokremlisko lobiju pārvirzīt uz etnisko konfliktu pēc principa: mūsējie pret jūsējiem. Tā teikt, jūsējie visi ir orki, bet mēs visi elfi. Tādai nostādnei rezultāts ir interesants un izdevīgs zināmai sabiedrības grupai: korupcija, pretvalstiska rīcība, prokremliskā ietekme nav svarīga, svarīgi ir tikai jūsējais un mūsējais. Var arī teikt, ka nozīme tad būtu tam, vai tas ir mūsējais vai jūsējais korumpants.
Aizvien biežāk par galveno kritēriju tiek uzskatīta valoda, kuŗā cilvēks runā.
Protams, prasība Latvijā zināt latviešu valodu jau sen ir nostiprināta Satversmē un likumos, tāpat kā pašsaprotami ir tas, ka latviešu valodai ir valsts, arī administratīvais atbalsts. Bet ir arī skaidri jāsaprot, ka latvieši nav liela tauta, un, ja valodas lietotāju ir mazāk par 50 miljoniem, valoda ir apdraudēta. Tādā situācijā Latvijas valsts ne tikai var, tai ir pienākums arī ar administrātīviem līdzekļiem valodu aizstāvēt. Pretējā gadījumā var īstenoties scenārijs, kāds tas īstenojās Īrijā, tur ir divas valsts valodas, bet absolūtais vairākums īru sazinās un ikdienā lieto angļu, ne īru valodu, un to šodien faktiski vairs nav iespējams pārmainīt. Man kā krievu cilvēkam ir saprotami Latvijas pilsoniskās sabiedrības centieni un rīcība, lai aizsargātu latviešu valodu, literātūru un kultūru. Briti var atļauties iztikt bez īpašas likumdošanas bazes un administratīviem sodiem, jo angļu valodas lietotāju pasaulē ir ļoti daudz. Līdzīgi ir arī ar vācu un franču valodu, lai gan pret savu kultūru viņi izturas ļoti uzmanīgi. Latvija ir pavisam citā situācijā, tāpēc tā var rīkoties, izmantojot arī administratīvus nosacījumus, un tas ir pašsaprotami un likumīgi.
Tomēr ir jāsaprot, ka jautājums nav tikai par tiesībām uz valodu un tās aizsardzību, es pat teiktu tas ir ne tikai par to vien. Jautājums ir par to, ka konkrētie prokremliskie spēki var censties visu padarīt par banālu etnisko konfliktu, radīt etnisko naidu vienam pret otru. Abās pusēs ir personas, kas ir ieinteresētas tāda naida izraisīšanā, lai cīņa nenotiktu pret neosovjetiskajiem grupējumiem, kas aizstāv Kremli, bet lai savā starpā cīnītos etniskās grupas. Tādos apstākļos abās pusēs arī korupcijas mīļotāji mierīgi varētu turpināt savu biznesu. Arī tas ir jāsaprot un jāpatur prātā.
Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan pārliecība, ka Latvijā nekādos apstākļos absolūti nekam un nekad nav jābūt krievu valodā ne medijiem, ne informācijai. Vai tā nevar radīt informācijas tukšo burbuli, kuŗā veikli darboties Kremļa propagandai, jo interneta laikos pieeju tam pilnībā nevar noslēgt, nebloķējot pašu internetu?
Manuprāt būtu loģiski un saprātīgi uz to raudzīties no Latvijas nacionālo interešu viedokļa. Latvijā ir liela krievu un krievu valodā runājošu iedzīvotāju kopiena. Liela daļa no viņiem jau ir Latvijas pilsoņi, viņiem te ir visas tiesības dzīvot un viņus nekur nevar aizsūtīt. Izvēle ir ļoti vienkārša ar šiem cilvēkiem informatīvajā laukā strādā vai nu Latvija, tās pilsoniskā sabiedrībai un valsts, viņus integrējot un skaidrojot, kāpēc viņiem ir izdevīgi būt Latvijas polītiskās nācijas daļai, vai arī ar šiem cilvēkiem strādās Kremlis. Pagaidām un tā manuprāt ir liela problēma trīsdesmit gadu garumā liela daļa no viņiem bija atstāti Kremļa ietekmei. Ir pareizi tas, ka nesen tika aizliegti un bloķēti daudzi Kremļa informātīvie kanali un televīzijas, pēc manām domām, ir pareizi. Diemžēl tikai ar aizliegumiem vien šādus jautājumus nevar atrisināt, ir vajadzīga alternatīva. Un tā arī ir atbilde uz jūsu jautājumu Latvijā ir vajadzīgi informatīvi plašsaziņas līdzekļi krievu valodā.
Turklāt būtiski ir tas, ka tajos strādā žurnālisti, kuriem krievu valoda ir pirmā saziņas valoda, tāpat kā medijos latviešu valodā vajadzīgi žurnālisti latvieši. Abās valodās ir ļoti daudz nianšu, kas sakņojas mentālitātē, kultūrā, uztverē, tādēļ neder informācijas automātiska tulkošana. Arī attēlu televīzijā dažādas nacionalitātes uztver atšķirīgi. Baltijas iedzīvotājiem, it sevišķi etniskajiem igauņiem, vairāk patīk mierīgas krāsas, bez asiem kontrastiem, tieši otrādi ir Āzijas valstīs, kur attēlam jābūt ar maksimālo kontrastu. Arī krievu auditorijai vairāk patīk spilgtākas krāsas attēls. Tādu nianšu ir daudz, tādēļ plašsaziņas līdzekļos ir nepieciešami cilvēki, kuri ne tikai zina valodu, bet zina arī uztveres nianses. Tādēļ ir vajadzīgi gan vietējie krievu tautības cilvēki, gan no emigrācijas. Ir jāsaskaras ar citu jautājumu krievu, gan etniskā, gan krievu valodā runājošo cilvēku kopiena nav monolīta. Kā mēdz sacīt kāds draugs: tas nav betona bluķis, kuŗš no debesīm nokritis uz ceļa. Šī kopiena ir ļoti dažāda, ar atšķirīgiem uzskatiem, interesēm un mērķiem. Viņu vidū ir patiesi Kremļa pretinieki un lojāli Latvijas neatkarības atbalstītāji un pilsoņi, bet problēma ir cita: kā viņus atrast? Nereti plašsaziņas līdzekļos nonāk cilvēki, kuŗu galvās joprojām mājo padomju Krievija. Kad pēc kāda laika tas kļūst redzams un saprotams, reakcija parasti ir, ka viņi visi tādi, normālu cilvēku jau tajā kopienā nav. Visi nav tādi! Cilvēkus atrast ir jāprot.
Pret šo kopienu attieksme Latvijā ir ļoti polārizēta no viena grāvja otrā, īpaši pēdējā gada, pusotra laikā, kad Putina retorika kļuva aizvien agresīvāka. Pēc daudzu domām, visi, kuŗi ir no Krievijas, ir nodevēji, Putina atbalstītāji un uz Latviju atbraukuši tikai labākas dzīves dēļ un nesen atbraukušie it sevišķi.
Tas ir plašs un apjomīgs jautājums. Pirmkārt, nav tā, ka pilnīgi visi Krievijas iedzīvotāji atbalsta Putinu un esošo varu. Atbalsts ir diezgan liels, bet tie nav tie skaitļi, kas parādās aptaujās. Ja skatos tās aptaujas, kuŗām uzticos, tad domāju, ka Putina režīmu atbalsta aptuveni 35 procenti iedzīvotāju. Tas ir daudz. Vairākumam ir tāda konformistu attieksme, un viņi klusē. Saprotiet, socioloģiskajām aptaujām pārāk nevar uzticēties. Iedomājieties: ja Padomju Savienībā jums kāds piezvanītu, piemēram, no VFR, un pajautātu, ko jūs domājat par padomju varu, vai to atbalstāt? Deviņas desmitdaļas cilvēku vai nu neatbildētu un noliktu telefona klausuli vai pateiktu, ka to atbalsta, bet tas nenozīmētu, ka viņi tā domā. Krievijā šobrīd ir tieši tāpat, cilvēki baidās.
(Sarunas nobeigums sekos)
Atpakaļ
.jpg)
