Saprast sevi un laiku
   21.04.2020

 

 

Induļa Zālītes vārds cilvēkiem lielākoties saistās ar darbu Totālitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), tomēr sociālo tīklu lietotāji viņu zina arī kā fotografu. Katru nedēļu viņš savā Facebook profilā publicē fotografijas, kuŗas piesaista uzmanību ar savdabīgu skatījumu uz dabu un lietām. „Esmu amatieris,” saka Indulis un ar smaidu piebilst, ka pazīstami mākslinieki reiz teikuši – viņam esot inženieŗa ķīmiķa pasaules redzējums, un ja to mainītu... Jāpiebilst, ka viņa fotografijas atšķiras no standarta izpratnes par „smuku fotografiju”, tajās ir interesantas detaļas, krāsas vai melnbaltā kontrasti, kas nereti ļauj paraudzīties uz pasaules skaistumu no citas puses. Jā, Indulis Zālīte ir ķīmiķis, viņš ir beidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti un strādājis “Biolar” - Praktiskās bioķīmijas institūtā, bet 1992. gadā sāka darbu TSDC par centra speciālistu. 2007. gadā Indulis Zālīte apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

 

 

Vai fotografēšana vienmēr ir bijusi jūsu vaļasprieks?

Kā jau visi puikas – padomju laikā sāku ar toreizējo fotoaparātu „Smena”. Protams, tika bildēti cilvēki. To laikam es tikai tagad esmu izdomājis, ka man patīk atklāt detaļas, niances, momentus.. Droši vien tas ir tāpēc, ka gribu noskaidrot, kāpēc man kaut kas patīk un, uztaisot bildi, man ir jāparāda, kādēļ man tas patīk. Saulrieti bildēs patiesībā jau visur ir vienādi, bet ir kaut kas tāds, kas man saulrietā patīk, un es to meklēju. Ar pārtraukumiem esmu bildējis vienmēr, bet aiziešana pensijā bija nopietns stimuls beidzot tikt pašam ar sevi skaidrībā. Piemēram, sniegpulkstenīši, tie mirdz, kā mazas laterniņas, un man tā laterniņa, kas it kā izstaro gaismu, ir jādabū bildē iekšā. Apmēram pirms gada es nejauši Facebook iesaistījos starptautiskā fotografu minimālistu grupā. Tās dibinātāji un īpašnieki ir divi ukraiņi. Grupas dalībniekiem tā nav profesija, bet hobijs. Visvairāk grupā ir amerikāņi, savukārt pilsēta, kuŗa visvairāk pārstāvēta, ir Atēnas. Man patīk, ka katru dienu ir savs fotografēšanas temats. Grupā ir trīs apakšgrupas, katra ar savu akcentu fotografijās – krāsa, kompozīcija, un melnbaltais foto. Grupas dalībnieki balso ar like par viņuprāt labākajām fotografijām, tās vērtē arī grupas tiesnesis, kuŗš laiku pa laikam. Saliekot kopā visus vērtējumus, tiek noteikta labākās dienas bildes un no tām tiek izveidotas uzvarētāju attēlu kolāžas. Es aizrāvos. Un tad jau vajadzēja labāku aparatūru, digitālās programmas, bija daudz jāmācās. 

 

 

 

Jūsu fotografijas ne vienu vien reizi ir kļuvušas par tēmas labākajām dienas bildēm.

Jā, labākā bilde tiek noteikta ar balsošanu, bet gluži visi jau katru dienu nebalso. Katrā grupā ir aptuveni sešarpus tūkstoši biedru, un katru dienu katrā grupā tiek iesūtītas aptuveni 150 - 300 bildes. Man vienmēr visu gribas izdarīt precīzi un līdz galam, par spīti tam, ka man ir teikuši – ja nebeigsi domāt kā ķīmiķis inženieris, nekad labu bildi neuztaisīsi (smejas). Es esot pārāk analītisks, pietrūkstot impulsa. Tad nu es cenšos to impulsu dabūt. Pēc pusgada darbošanās man piedāvāja kļūt par tiesnesi melnbaltās fotografijas grupā. Katru nedēļu vismaz viena diena jāvelta fotografiju apskatīšanai un vērtēšanai. Jā, tas prasa laiku, bet ir arī kā mūža izglītība, jo es skatos un mācos no labiem fotografiem. Motivāciju palīdz uzturēt veselīga sacensība, jāatzīmē “konkurenta”attēls, ja man tas tiešām patīk.

 

Nezinu, kā ar impulsiem, bet par vienu jūsu bildi gan smējos un nesapratu, vai tas bija joks, vai nopietnība. Bijāt nofotografējis mākoņainas debesis un apakšā uzrakstījis, ka tie ir mākoņi debesīs ar vārnu koka zarā. Nebiju vienīgā, kura to vārnu nekādi nespēja ieraudzīt, un to saskatīju tikai tad, kad uz kādas skatītājas vaicājumu atbildējāt – meklējiet kreisajā augšējā stūrī!

Ziniet, es fotografējot to vārnu nemaz neredzēju. Gribēju dabūt bildē to mākoņu „ķīseli”, bet nesanāca tā, kā gribēju, bet vārnu gan pēc tam ieraudzīju. Tad nu bildi ieliku, tas bija kā joks – ja nesanāca mākoņi, tad vismaz vārna sanāca (smejas).

 

 

Jums ir daudz fotografiju ar ziediem, un ziedi izskatās ļoti dzīvi, koši un ļoti bieži fotografijas ļauj tos ieraudzīt it kā pirmo reizi. Kā to var panākt?

Protams, tas ir arī fotoaparatūras jautājums. Bet pamatos tas ir jautājums par digitālo un analogo lietu uztveri. Redziet, cilvēka acs skatās citādāk, izceļ krāsu vai detaļu, kura patīk. Digitālā fotografijā tā nav. Digitālā matrica nav saistīta ar emocijām, fizioloģiskām uztveres īpatnībām. Cilvēks ar acīm redz smadzenēs pārveidotu reālitāti, bet fotografiskais attēls to reģistrē. Savukārt digitālajā attēlā bieži atklājas detaļas, kam dabā galīgi nebiju pievērsis uzmanību. Piemēram, kā ar to vārnu. Analogajā fotogrāfijā katrai krāsainajai vai melnbaltajai filmiņai ir savs rokraksts jeb krāsu akcents. Sapratu, ka ar bezmaksas apstrādes programmām nevar panākt krāsu dziļumu. Laba programma ļauj dabūt bildē to, ko esmu ieraudzījis un ko gribu arī fotografijā. Var teikt, ka savā ziņā ir jāprot samērot to, ko redz cilvēka acs un ko „redz” kamera.

 

Jums ir arī daudz kaķu fotografiju. Smukas kaķu bildes sociālajos tīklos ir ļoti iemīļotas, bet par jūsu fotografētajiem kaķiem jāteic, ka galvenais nav viņu smukums, bet raksturs. Kā tas izdodas? Kaķi nemīl fotografēties un nav tie paklausīgākie modeļi.

 

Dzīvojam paši savā mājā, un mūsu kaķis jau kādu laiku ir citos medību laukos. Ielas pretējā pusē, pie viesnīcas, mitinās bariņš kaķu - bezpajumtnieki, kuŗi mēdz ieklīst arī pie mums. Nu kā es skatīšos uz izsalkušu kaķi un nepabarošu viņu? Sāku viņiem piedāvāt brokastis un arī vakariņas, un nu viņi bieži slaistās pa mūsu dārziņu, guļ pie krūmiem vai ķer tauriņus un izliekas, ka manis nav. Gar kājām gan reizēm paglaužas, pāris kaķus pat varu pamurcīt, vispār esam draudzīgi. Tagad man ir astoņi kaķi, kas nāk paēst un pozēt. Viņi nav pārāk iedomīgi, labprāt pozē, varu viņus fotografēt. Viņi kļūst aizdomīgi un pagriež muguru vai aiziet tad, ja ar kameru pārāk uzbāžos vai ļoti ilgi ņemos. Kaķim nevar kā sunim pateikt – tagad sēdi! Raksturi viņiem tiešām ir, un viņu acis izsaka ļoti daudz, droši vien tāda dzīves skola.

 

 

Vai jūs nekad neesat domājis par savu foto izstādi?

Man ir piedāvājuši vietu izstādei, bet līdz šim esmu teicis, ka man īsti nav ko izstādīt. Izstādei jābūt konceptam. Uzskatu, ka pagaidām es vēl esmu fukša līmenī, man vēl īsti jāsaprot, kas man vairāk patīk un izdodas. Nelielu izstādi, bildes desmit, divdesmit man tiešām ļoti gribētos izstādīt.

 

Cilvēki bieži saka, ka krize ir mainījusi viņu dzīvi un viņi lagā nesaprot, kā tagad dzīvot. Vai jūsu dzīve šobrīd ir mainījusies?

Nē, man nekad nav bijis garlaicīgi, vienmēr esmu pratis atrast piedzīvojumus. Un fotografēšana ir aktīva nodarbe. Bildēt jau neiet bariņā. Darbā ir lietas, kuŗas lielākoties varu darīt attālināti. 

 

Bijāt ķīmiķis – kā kļuvāt par TSDC darbinieku un pēc tam arī par vadītāju? Parasti pagātni pēta vēsturnieki.

Biju LNNK biedrs, biju partijas padomē, arī valdē. Mēs LNNK apzinājām mežabrāļu vēsturi, vācām liecības par padomju laikā nodarītajiem postījumiem, mums bija sava pētījumu programma. Kad tika atvērts Totālitārisma seku dokumentēšanas centrs, LNNK mani deleģēja darbam tajā. Pārējie centra darbinieki bija vēsturnieki. Centra vadība vairākas reizes mainījās, bet nebija koncepta. Mans skatījums bija, ka jāvāc liecības, jāsadarbojas ar prokuratūru, jāizmeklē lietas un jādod jauns materiāls vēsturniekiem. To mēs konsekventi īstenojām. Trīs cilvēki nopietni nodarbojās ar mežabrāļiem, un daļu informācijas jau bija apzinājusi LNNK. Mēs viņus intervējām, restaurējām notikumus – kā tika iefiltrētas čekas grupas, kā kustība tika iznīcināta. Atradām arī kādus vainīgos un nodevām prokuratūrai. Vācām arī materiālus par cilvēkiem, kuŗi piedalījušies deportācijās. Rezultātā lietās, kur varējām savākt pierādījumus, cilvēkus tiesāja. Daži neizturēja spriedzi, nomira, jo bija jau gados veci, arī izdarīja pašnāvību. 

 

Vai informācija tolaik par to izskanēja plašāk? Publiskajā telpā vienmēr ir daudz runāts par tā dēvētajiem „čekas maisiem”, bet saistībā ar jūsu minētajām lietām, šķiet, sabiedrībā nav daudz runāts.

Cilvēkiem parasti patīk sacīt, ka valsts institūcijas neko nedara. Sabiedrība vairāk meklē piedzīvojumu stāstus, skandālus, kaut ko tādu, kas liekas satraucošs. Nav piedzīvojuma, notikušajam nav rezonances. Cietumā nomira Alfons Noviks, kuŗš bija notiesāts ar mūža ieslodzījumu. Bija vēl vairāki VDK darbinieki, kuŗiem bija jau pāri astoņdesmit gadiem. No specaģentiem kaujiniekiem izmeklēšanas laikā nomira Marģeris Vītoliņš. Mēs atradām Leonīdu Fominu, bijušo leģionāru un nacionālo partizānu, kuŗu savulaik VDK noķēra un pārvervēja. Izmeklēšanas laikā viņš izdarīja pašnāvību.

 

Sabiedrību joprojām interesē „čekas maisi” un aģenti. Vai esošās aģentu kartītes jūsuprāt ir nopietns un nepastrīdams sadarbības pierādījums? Ir divas versijas. Pirmā – visi svarīgie dokumenti tika aizsūtīti uz Maskavu jau 1989. gadā vai tika iznīcināti. Otra versija – mainoties laikiem, bija jukas, ej nu zini, cik tās kartītes īstas, varbūt daudzas jau pēc dokumentu pārņemšanas tika iznīcinātas, lai slēptu patiesību. Varbūt svarīgāk ir saprast, kā darbojās padomju sistēma un tās drošības iestādes? Vai publicēšanai ir nozīme?

Nu varam skatīties – „Laimes lācis” jau kādu laiku „Sūnu ciemā” ir ievests, un vai govīm pienam tauku procents ir cēlies, vai labības lauki zeļ labāk? Vai esam nokļuvuši tuvāk skaidrībai? Žurnālisti mēģināja darīt, ko spēj: Jāņa Dombura projekts „Delfos”, žurnālisti sabiedriskajos medijos, žurnāls „Ir” godīgi darīja savu darbu. Bet es gribu, teiksim tā, sākt no otra gala un vaicāt, vai pasaules reliģijās publikās grēksūdzes ir bijušas sekmīgas, vai ir tikušas izmantotas ar labām sekmēm? Īsta grēksūdze vienmēr ir individuāla, caur sevi un savu sirdsapziņu. Ja cilvēku uzliek uz skatuves un saka, lai stāsta, viņš vispirms noskaidros, ko tad mēs zinām, un tad izstāstīs savu versiju. Sava daļa patiesības tur būs, bet var gadīties arī tā, ka cilvēks saka, ka nav piekritis un nav neko parakstījis, un klausītāji sāk prātot – jā, jā, togad sieva no manis aizgāja un suns nomira, un tas viss taču notika pēc tam, kad tas cilvēks, kas tagad atrasts “maisā”, ievācās blakus dzīvoklī, tātad melo un tiešām bija aģents. Tas ir variants – vajag tikai cilvēku, notikumus atradīsim. Bez ironijas runājot, mūsu koncepts vienmēr bija, ka jāsāk ar notikumu. Pilnīgi noteikti katrs noziegums ir jāizmeklē un jānoskaidro vainīgās personas. Piemēram, cilvēku izmeta no augstskolas. Ejam uz universitātes archīvu, meklējam lieciniekus un noskaidrojam, vai tiešām tas bija par pretvalstiskiem dzejoļiem vai vienkārši cilvēks neizturēja slodzi augstskolā, nemācījās, pietrūka disciplīnas un gribasspēka. Tas ir noskaidrojams, bet tas nav intriģējoši. Vieglāk ir atrast vienu cilvēku un visas studentu kursa nelaimes uzlikt viņam. 

 

Stāsts ir jāsāk ar padomju ideoloģijas drošības dienestu lomas un uzdevumu izpratni, par ideoloģijas maiņu Chruščova laikā, kuŗš partiju nolika absolūti pirmajā vietā. Par šīs ideoloģijas sekām, par to, kā sistēma pati sevi patiesībā sagrāva. Faktiski visa padomju ideoloģija bija pakļauta galvenā diktatora un šauras nomenklatūras slāņa personīgās varas nostiprināšanai, kuŗā liela loma bija valsts drošības orgāniem. Tas ir gaŗš un sarežģīts stāsts, un ir jāpiemin arī tas, ka VDK dokumenti visur tika vai nu aizvesti uz Maskavu, vai iznīcināti. Latvija ir vienīgā, kur palika daļa čekas aģentu kartīšu. Tā ir jau cita un gaŗa saruna.