Māksliniece Kristīne Kligina intervijā Martai Resnei 22.11.2022
Kristīne Kligina ir māksliniece, kura savos darbos apvieno glezniecības tehniku ar tekstila materiāliem, radot savu īpašo mākslas valodu. Viņa ir ieguvusi Siguldas novada Gada balvu kultūrā, kopš 2016. gada aktīvi piedalās dažādās grupu izstādēs - gan vietējās, gan starptautiska mēroga. Kristīnes darbi ir starptautiski novērtēti ar atzinības rakstiem. Viņa vairākkārt ir piedalījusies arī starptautiskās profesionālās leļļu izstādēs Japānā. Viņas darbi ir nonākuši privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Austrālijā, Sauda Arābijā, Japānā, ASV. Francijas muzejs Anžērā ir iegādājies viņas darbu muzeja fondiem.
Kādā vecumā un kas jūs iedvesmoja pievērsties mākslai?
Man pašai liekas, ka es esmu unikāls gadījums - nekas cits nekad neesmu vēlējusies būt! Vēl neejot skolā, es skaidri zināju, ka būšu māksliniece. Lai gan man apkārt nebija neviena radošas profesijas cilvēka, nebiju redzējusi dzīvē nevienu īstu darbnīcu, bet iztēlojos, ka esmu grāmatu ilustratore vai gleznotāja, un skolas laikā man šī vīzija nemitīgi sekoja. Pēc vidusskolas taisnā ceļā devos mākslas virzienā, jo īsti sev neticēju, ka esmu tik talantīga, lai iestātos Mākslas akadēmijā, tāpēc es sev nospraudu pieticīgākus mērķus. Mana pirmā profesija bija apģērbu modelētāja. Strādājot šajā profesijā, bija daudz jāzīmē, un tā es sevi arvien vairāk pietuvināju mākslai.
Ar ko tieši sākāt ceļu mākslas virzienā?
Viena konkrēta darba noteikti nav, jo es visu laiku esmu grozījusies ap zīmēšanu, gleznošanu. Esmu pat iemēģinājusi floristiku, tērpu šūšanu, bet, runājot par mērķtiecīgu un profesionālu virzību, tad drošvien tas ir saistīts ar manu iestāšanos Mākslas akadēmijā pirms astoņiem gadiem.
Kā izdomājāt viss tagad stāšos Mākslas akadēmijā?
Kad gāju 12. klasē, mūsu skolotājs aizveda mūs ekskursijā uz Rīgu. Viņš ieveda mūs Mākslas akadēmijā, un tad man likās - ja es kaut ko dzīvē gribu, tad es gribu būt šeit! Viss ir tik skaisti gan ēka, gan studenti, kā tur smaržo, un tomēr tas likās neaizsniedzams. Man nebija ticības sev Man bija četrdesmit gadi, kad es pirmo reizi uzdrošinājos spert pārliecinošus soļus akadēmijas virzienā un iestājos sagatavošanas kursos. Man vienkārši bija vēlme nostiprināt savas gleznošanas, zīmēšanas prasmes, strādāt profesionālāk un iziet sagatavošanas kursus. Viss salikās kā puzlīte.
Vai domājat, ka zināms vecums ietekmē vai kaut kādā veidā ierobežo jaunu mācību uzsākšanu?
Nē, bet, no malas skatoties varbūt liekas, ka tas ir traki, ja četrdesmit gados nolemj stāties Mākslas akadēmijā, ka tas ir nopietns lēmums. Dzīve ir jau nostabilizējusies, ir ģimene, kurai jāpielāgojas ikdienas lietās. Tas noteikti ir sarežģītāk nekā jaunam cilvēkam. Teikšu godīgi, kad iestājos, ļoti daudz sākumā domāju par to, kā tas ietekmēs manu ikdienu, kā es vispār jutīšos starp jauniešiem, kuri tikko beiguši vidusskolu, bet tad es sev uzdevu vienu jautājumu - vai tad, kad būšu sirmā vecumā un atcerēšos šo brīdi, man būs tik svarīgi, ko par mani padomās jaunāki cilvēki? Tad viss tas šķita mazsvarīgi. Svarīgākais ir, vai tu pats esi gatavs īstenot savus sapņus un mērķus.
Jūs zīmējat, gleznojat, darbojaties ar tekstilu. Vai ir vēl kāds mākslas virziens, ko vēlētos apgūt?
Ir arī nedaudz tēlniecība pieslēgta, jo es tekstilu padaru skulpturālu. Mans ideālais mērķis, uz ko tiecos, ir visu iegūto prasmju apvienošana. Manuprāt, man arī tas ir izdevies, esot gleznojošai tekstilmāksliniecei. Nekad nav īsti interesējusi keramika vai stikls, man patīk to aplūkot. Taču tas nav mans materiāls. Mans materiāls viennozīmīgi ir tekstils.
Kas tekstilā ir tāds īpašs, kas jūs piesaista?
Laikam tā ir materialitāte, dažādās struktūras un faktūras. Tas noteikti nav nejauši, jo mana mamma bija šuvēja, un mana vecāmamma bija šuvēja. Viņas abas bija lielas rokdarbnieces, adīja, tamborēja un šuva. Cik es sevi vispār atceros, es uzaugu starp lupatiņām. Rīgā bija tāds veikals Prasmīgās rokas, kur varēja iepirkt visādus atgriezumus un no tiem varēja radīt interesantas lietas, ko mana mamma arī darīja. Un man kā mazam bērnam ļoti patika šķirot šīs lupatiņas. Mūsdienu bērni spēlējās ar lego vai liek puzles, bet es spēlējos ar lupatiņām. Šķiroju tās pa krāsām, rakstiņiem un, man liekas, tur ir tā atslēga, kāpēc man tas tekstils tik ļoti patīk.
Kas ir jūsu iedvesmas vietas?
Es ļoti daudz gleznoju dabā. Man patīk tāda skarbāka un mežonīgāka vide, teiksmaini koki, senas, neapdzīvotas ēkas, kur ir putekļi un kaut kas mistisks. Man tas saistās nevis ar bailēm vai netīrību, bet ar noslēpumu. Ēkas, daba, meži - tie ir mani galvenie iedvesmas avoti. Senas lietas un antikvāri priekšmeti man arī šķiet ļoti interesanti.
Daudzos jūsu darbos parādās lācis. Lāča tēlam ir kāda īpaša nozīme?
Lācis manā dzīvē sākumā paradījās pilnīgi nevainīgi, sāku šūt lācīšus komerciālā iespaidā, bet tālāk tas izauga līdz manai diplomdarba tēmai, kad pētīju totēmu. Esmu lāci gan gleznojusi, gan veidojusi. Folklorā lācim ir ļoti spēcīga nozīme - meža valdnieks, sargātājs. Pasakās un miega dziesmiņās bieži figurē lācis, bet tad ir tas pretstats, ka dzīvē mēs no viņa baidāmies. Negribētu gan satikt mežā īstu lāci! Te atkal, man liekas, ir baigais brīnums un noslēpums kopā.
Vai ir kāds īpaši mīļš pašas veidots darbs?
Man nav tāda, kas būtu mīļākais, bet noteikti nav arī neviena darba, ko esmu radījusi, kas man pašai nepatiktu vai kuru gribētos iznīcināt, pārtaisīt. Es izturos ar lielu mīlestību pret darbiem, kurus radu. Zinu, ka bieži studenti savus studiju sākuma darbus met ārā vai pārkrāso, bet es to visu saglabāju, jo tas, man šķiet, ļoti skaidri parāda izaugsmi. Es īstenībā esmu ārkārtīgi kritiska pret sevi. Kad kaut ko uztaisu vai uzgleznoju, man nekad nav licies, ka man riktīgi labi ir izdevies. Man ļoti patīk pats process un, ja izrādās, ka manis veidotais darbs vēl kādu ir uzrunājis, tad tas ir pārsteidzošs prieks.
Kas sniedz vislielāko gandarījumu mākslā - radīšanas process, darbu eksponēšana izstādēs, skatītāju atzinība vai kas cits?
Noteikti pats process! Neradīšana rada diskomfortu. Ja man pārāk daudz sakrīt citi darbi ikdienas dzīvē un paliek maz laika tieši radīšanai, tas man rada tādu trauksmīti un nemieru. Es katru dienu cenšos kaut kādā veidā sevi pieturēt pie mākslas. Ja ne radīt, tad vismaz izlasīt kādu rindkopiņu vai aizskriet līdz kādai izstādei.
Kas ir galvenais vēstījums, ko caur savu mākslu vēlaties nodot skatītajam?
Ļoti interesants jautājums, jo patiesībā tā ir vairāk tāda pašizpausme domāta tieši man pašai. Nav tā, ka es apzināti domātu, ko vēlos pateikt ar saviem darbiem, bet ar tiem vēlos pievērst uzmanību šķietami necilām lietām. Man ir tāds iemīļots salīdzinājums - skaistums ir puteklī. Pelēkā krāsa vai egle bez skujām, kam mēs ikdienā varam paiet garām, nepievēršot uzmanību, jo tas nešķiet tik īpaši. Bet savos darbos es gribu parādīt to, ka tas arī ir skaisti.
Kādi ir jūsu plāni nākotnei attiecībā uz mākslu? Pie kā jūs šobrīd strādājat?
Īpaši projekti man šobrīd nav padomā, tie parasti atnāk spontāni un nejauši, bet maģistra studiju laikā es aizrāvos un vairāk pietuvinājos senās Japānas kultūrai. Tagad man šo tēmu gribas padziļināti, caur vizuāliem darbiem izpētīt. Mans maģistra darbs jau bija solītis tajā virzienā, un tagad tā doma dzīvo manā galvā, gaidot savu kārtu, kad varēšu to realizēt. Tas process nav tikai fizisks, kad ņem un radi, bet tas notiek reizē ar daudz lasīšanas, interesēšanās un ar pētīšanu.
Interese par Japāņu kultūru tāpēc, ka esat bijusi un piedalījusies izstādēs Japānā?
Nē! Interese par to, varbūt ne tik liela kā tagad, man jau bija pirms piedalījos šajās izstādēs. Jāsaka, ka izstādē Tokijā ir samērā šaura niša, tikai lelles, un tas nav tik filozofiskā, plašā nozīmē. Sanāca tā, ka šīs izstādes atnāca pie manis pēc tam, kad man jau bija šī interese. Japānas kultūra man šobrīd ir ārkārtīgi sveša, bet tas ir tāpat, kā es agrāk sapņoju par Mākslas akadēmiju. Tāpat es tagad sapņoju par Japānu
Atpakaļ
.jpg)
