Jūsu politiskās darbības sākumi ir Carnikavā…

D. M. Jā, šajā skaistajā vietā, uz kuru jūs laipni aicinu atbraukt, kad būsiet Latvijā! Te ir Ojāra Vācieša piemiņas vieta, simboliskā monu­menta paraugs, turklāt – mēs tiekamies Ojāra Vācieša dzimšanas dienā, 13. novembrī, un šodien Latvijā pasniedz O. Vācieša balvu dzejā. Lepojos, ka jau 12 gadus esmu bijusi žūrijā. Un priecājos, ka šābrīža Carnikavas vadība šo tradīciju turpina. Carnikavā ir arī savs novadpētniecības centrs un muzejs, te ir tēlnieka Viļņa Titāna veidota piemiņas skulptūra, kas zīmīga ar to, ka 25 gadus nogulējusi mākslinieka mājās, līdz to kā Fēniksu no pelniem atdzīvinājām - sarkanā Latvijas granīta skulptūru, kas tagad aplūkojama pie tilta pār Gauju.

Māksla, kultūra vienmēr bijusi starp manām darbības prioritātēm. Izdevām arī Austrālijas tautieša Ulža Siliņa grāmatu “Mēs esam carnikavieši!”, ko ielikām Gaismas pils Tautas grāmatu plauktā.

Cik gadus sabijāt Carnikavas pagasta pašvaldības vadībā?

Sāku tajā darboties kā deputāte 2001. gadā, 2009. gadā tapa Carnikavas novads, un 2012. gadā kļuvu par novada domes priekšsēdētāju.

Kas ir jūsu pamatprofesija?

Esmu dārzkope, pabeigusi Bulduru tehnikumu. Pēc tam turpināju izglītību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad– Latvijas Lauksaimniecības universitātē, - L.K.). Esmu strādājusi arī finanšu sektorā. Bet mana galvenā aizraušanās ir zeme – kā ikvienam latvietim.

Varbūt tāpēc esat pēc rakstura tik atbilstoša savam uzvārdam? Nosvērta un mierīga. Kā jūtaties “lielajā politikā”?

Redziet, ilgstoši atrodoties vie­nā amatā, - kā es Carnikavas pašvaldībā gandrīz divpadsmit gadus! – cilvēkam var sākt likties, ka viņš jau visu zina, ka ir pārlieku gudrs pieņemt lēmumus. Tad ir jāapstājas. Vai jāiet uz priekšu. Tātad – jāpieņem kāds lēmums. Netiku ievēlēta ne par novada priekšnieci, ne vietnieci un “paņēmu pauzi” viena gada garumā – pēc liela skrējiena, bērnu audzināšanas utt. Atpūtos, padomāju un uz daudzām lietām paraudzījos no malas. Tad nāca piedāvājums startēt Saeimas vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS). Piekritu un uzreiz arī tiku ievēlēta, turklāt – strādāt Saeimas priekšsēdētājas amatā. Tas ir liels gods un pienākums, un es cenšos izdarīt to labāko, kas iespējams. Šis amats ir ļoti augsts un atbildīgs, un man palīdz tas, ko esmu izdarījusi, vadot pašvaldību. Līdzi nāca arī vēlēšanās mainīt ieskatu par politiķiem, kas, kā zināms, nav ļoti pozitīvs. Es vēlos parādīt, ka politiķi var strādāt gluži praktiski un godprātīgi. Skaļu saukļu skandēšana uz mani neattiecas – manā dabā ir reāla darbošanās.

Un tomēr – jūsu amatā esot, jāpārrauga Saeimas zālē esošās “simt gudrās galvas,” dažādu raksturu, pieredzes, politisko piederību utt. pārstāvji. Kā izdodas viņus vienot un – vismaz disciplinēt?

Nedomāju, ka tā būtu tā lielākā problēma. Vispārzināms ir tas, “kā mežā sauc, tā atskan”. Cik pats būsi cieņpilns pret ikvienu personību, ikvienu deputātu, tādu saņemsi atbildi. Mans darbs man uzliek pienākumu pret visiem izturēties vienādi cienīgi. Pat ja tas ir mans politiskais oponents. Man neklājas aizrādīt par katru nieku, par kat­ru neveiklu no tribīnes izteiktu frāzi, pat ja redzu, ka tā ir izteikta uzmanības pievēršanai. Galu galā jau ikviens runātājs nonāk līdz sava sakāmā būtībai, un tas ir svarīgākais, kas jāsaklausa, jāiz­dzird. Dažkārt gan nākas aizrādīt…

Vai Saeimas Ētikas komisijai ir daudz darba?

Jūs droši vien vēlaties pieminēt deputāta Aleksandra Kiršteina gadījumu… Jā, nācās konstatēt, ka viņa izteicieni ir aizskaroši sabiedrības noteiktām grupām, un deputāts kā valsts varas pārstāvis tādus nekādā ziņā nedrīkst atļauties. Cieņpilnai attieksmei ir jābūt ikvienā gadījumā pret ikvienu cilvēku. Diskusija bija par piedalīšanos vēlēšanās no 16 gadus vecuma. Es personīgi katrā ziņā saviem bērniem uzticētu balsot!

Es arī!

Lūk, un ja kāds nesaredz jaunajā paaudzē iespēju pieņemt racionālus lēmumus, iesaku atcerēties Bermonta kaujas, kurās padsmitgadīgi jaunieši devās karot un izcīnīja Latvijas brīvību. Vismaz noskatīties filmu “Dvēseļu putenis”.

Atgriežoties pie jautājuma par Ētikas komisiju – gan jau uz “rezervistu soliņa” sēž nākamie. Pret deputātu Jakovinu jau ierosināta krimināllieta par ār­sta pilnvaru pārsniegšanu, bet sabiedrība TV skatās, ka dakteris/deputāts Saeimas sēžu zālē raksta savas privātārsta prakses dokumentus. Atgādināšu – viņš strādā Latvijas valsts likumdevēj­institūcijā Saeimā! Vai tas nav ciniski pret jums un pret vēlētājiem, kā uzvedas Jakovins?

Ikviens deputāts ir personība, kas atbild par savu rīcību. Vai man būtu jācenšas kādu pārmācīt? Gribētos domāt, ka tai tomēr jābūt paša atbildībai… Gan Jakovins, gan daktere deputāte Līga Kozlov­ska ir augstas raudzes speciālisti, spējīgi dot savu ieguldījumu veselības likumdošanā. Tikai katrs uzvedas citādi.

Nu, labi! Lai vēlētājs daktera Jakovina uzvedību novērtē ar savu balsojumu! Pošoties uz nākamajām vēlēšanām, gribas atgādināt balsotājiem, ka, ievēlot savus izraudzītos deputātus Saeimai, viņi balso par valsts likumdevēju, tātad – likteņa lēmēju. Derētu taču zināt, kāda ir kandidāta izglītība un pieredze, vai ne?

Saeima, kas ievēlēta, ir mūsu sabiedrības spogulis. Kāda ir mūsu tauta, tādi mūsu simt tās priekšstāvji. Tas ir jāpieņem, jo tā tas ir. Acīmredzot par maz ir darīts, lai vēlētājiem skaidrotu, kas ir viņa izraudzītā valsts priekšstāvja pie­nākumos un kādas zināšanas tam vajadzīgas. Deputāti pārstāv savu tautas daļu, un tas ir jāņem vērā.

Nākamgad pašvaldību vēlē­šanas. Mūsu lasītāju auditorijai tas vienmēr ir lielais jautājums – piedalīties, vai ne? Ko es, dzī­vodams ārpus Latvijas, varu lemt par dzīvi, kas notiek Latvijā? Jūsu komentārs?

Manis pārstāvētā partija, ZZS, ļoti iestājas par to, lai diasporā dzī­vojošie Latvijas pavalstnieki varētu savu balsi atdot par dzimto novadu. Pati personīgi esmu pielikusi daudz pūļu, lai attiecīgais likumprojekts nonāktu vēlreizējā izskatīšanā un balsošanā. Attiecībā uz diasporas tautiešiem tas nozīmētu pirmām kārtām ērtu balsošanu pa pastu. Negodprātīgi, manuprāt, ir tas, ka balsis pašvaldību vēlēšanās tiek pieskaitītas Rīgai. Kāpēc? Kāpēc mēs liedzam tiem diasporas pārstāvjiem, kas cēlušies no Vidzemes vai Zemgales, vai Latgales, balsot par savējiem? Ja kurzemnieks grib balsot par savējiem, lai viņš to dara. Tas veicinātu arī diasporas iesaisti vēlēšanu procesā, kas ir viens no galvenajiem apsvērumiem viņu valstiskās piederības veicināšanā. Un vēl ir jāskaidro, cik svarīga ir pilnīgi katra balss. Diasporas tautieši, kas agri vai vēlu remig­rēsies, atgriezīsies Latvijā, gribēs dzīvot sakārtotā valstī, sakārtotā reģionā, un te viņu balss var būt izšķiroša. Runājot par mani pašu – ļoti nozīmīgas bija manu novadu cilvēku balsis, lai es tiktu ievēlēta 14. Saeimā.

No sirds mudinu diasporas tautiešus nopietni izturēties pret pašvaldību vēlēšanām. Turklāt – tajās mazāk balsot par partijisko piederību, bet galvenokārt par kandidātu paveiktajiem darbiem. Pašvaldību deputāti tomēr ir vistuvāk cilvēkiem un vislabāk izprot viņu vajadzības. Jā, esmu starp tiem, kas uzskata, ka reģionālās reformas rezultātā Latvijas novadi ir sanākuši pārāk lieli. Savulaik iedzīvotāji varēja vieglāk un vienkāršāk satikt sava novada vadību, priekšsēdētāju ieskaitot. Viss bija tuvāk un pieejamāk. Nu jau jādodas 30, 40 kilometrus… Tas nav mūsu tradīcijās.

Jūsu pārstāvētais politiskais spēks ZZS tieši šodien ir uzaicinājis uz sarunu valsts veselības ministru Hosamu Abu Meri, lai apspriestos par veselības aprūpi pierobežā. Trauksmi sacēla šo pašvaldību vadītāji – par to, ka daudziem iedzīvotājiem kļūst arvien grūtāk pieejami medicīnas pakalpojumi. Vai uzskatāt, ka reģionālā reforma bijusi veiksmīga?

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nevar, nedrīkst neievērot cilvēku vēlmes, tostarp “sadaloties” pa reģioniem. Nedrīkst neko darīt ar varas spēku, kā tas šobrīd notiek, piemēram, ar Pierīgas reģiona Garkalnes sadalījumu. Ja lielākā daļa tā iedzīvotāju ir izteikuši vēlēšanos būt piederīgi Ādažu novadam, tad tas ir jāņem vērā! Nedrīkst skatīties no partiju interesēm – galvenās ir un paliek cilvēku intereses. Šis ir ļoti slikts gadījums, nedemokrātisks, kas var spēcīgi atspēlēties. Un tas jau ir pierādījies – partijas, kas šo antidemokrātisko lēmumu virzīja, nav Saeimā.

Vai šābrīža opozīcija Saeimā, jūsuprāt, ir konstruktīva?

Pirmām kārtām, opozīcijai ir jābūt. Kaut vai tāpēc, lai norādītu uz pozīcijas kļūdām. Protams, opozīcija dara savu darbu, un ne viss, ko viņi pauž, ir ņemams, vērā. Bet ir vērā ņemamas lietas. Piemēram, kārtējā budžeta pieņemšanas laikā tika pievērsta nopietnāka uzmanība Iekšlietu ministrijas finansējumam. Uz to spēcīgi norādīja opozīcija, un nu vislielākais atalgojuma pieaugums būs tieši Iekšlietu ministrijā. Kas savukārt ir cieši saistīta ar valsts prioritāti – drošību un aizsardzību. Runājot par prioritātēm, esmu gandarīta, ka tikuši ņemti vērā mani priekšlikumi izvērtēt budžeta izdevumus ikvienā mini­strijā, izceļot pašus svarīgākos – drošību un aizsardzību, rūpīgi pārvērtējot, kas šobrīd ir pats, pats vajadzīgākais.

Kā notiek jūsu sadarbība ar valdību, konkrēti – ar premjerministri?

Ik pirmdienu abas tiekamies, lai pārrunātu kopīgi virzāmos jautājumus. Es stāstu par Saeimas darbu aktuālāko problēmu risināšanā. Protams, mums ar premjermi­nistri ir ne vien katrai cita partijiskā piederība, bet arī atšķirīgs skats uz aktuālo problēmu. Man ļoti patīk un palīdz tas, ka mēs neizmantojam ultimātus, bet meklējam kopīgus risinājumus, un līdz šim tas ir izdevies.

Vai jūsu uzmanības lokā ir arī darbs ar diasporu?

Esmu tikusies ar diasporu Kanādā, nule biju Zviedrijā uz amatierteātru saietu, un visur sajutu saikni ar Latviju un mīlestību. Diasporas darbs mītnes zemēs ir tikpat nozīmīgs kā tas, ko darām mēs. Viņiem ir tā iespēja nest Latvijas vārdu pasaulē pavisam reāli, savā mītnes zemē rādot mūsu kultūru, zināšanas, sasniegumus, to, kas mums, latviešiem, ir īpašs.

Ikviens mūsu cilvēks ir vērtība, ar ikvienu, kas strādā Latvijai, mēs lepojamies. Un gaidām Latvijā!