Rūta Dimanta: “Mēs esam tā palīdzības balss, kas skan”
Inese Raubišķe    16.08.2016

 

Ziedot.lv – šo pirms 13 gadiem izveidoto labdarības organizāciju tikai retais Latvijā nav dzirdējis. Sabiedrībā to pazīst, tai uzticas, sadarbojas, augstu vērtē, par ko liecina arī daudzās atzinības.Tikai daži piemēri: Par pozitīvu pārmaiņu veicināšanu valstī balva “Labā zvaigzne” ( jau 2004), Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma medaļa (2009), Vairas Vīķes- Freibergas pateicības raksts un sudraba piemiņas nozīme ar Maizes fonda simbolu –  rudzu vārpu (2010). Vairākus gadus Ziedot. lv ieguvusi reklāmas balvas “ADwards” finālista diplomu... Un tam visam no pirmās dienas līdzi dzīvojusi Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, kuŗas darbs arī augstu novērtēts (arī daži piemēri): Ministru Kabineta Atzinības raksts (2007), Atzinības raksts no Ipašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās (2008), LASAP Sabiedrisko attiecību gada balva (2009), Spīdolas balva (2010), Triju Zvaigžņu ordenis (2010), 2012. gadā Rūta ieņem 23. vietu starp žurnāla “Forbes” izraudzītajām 25 visveiksmīgākajām biznesa sievietēm. Pērn Ziedot.lv vadītāja saņem Eiropas Pilsoņu balvas goda medaļu, bet šī gada maijā mecenātu Ināras un Borisa Teterovu fonds piesķiŗ Rūtai īpašo apbalvojumu – Goda zīmi ar pirmo kārtas numuru...

 

Bet kāds bija Ziedot lv. ceļa sākums? 

 

2003. gadā, kad sakām darbu, mērķis bija izmantot Swedbank (toreizējās Hansabankas) internetbanku labdarībai. Un doma bija tāda, ka mēs –Ziedot. lv – kā labdarības organizācija būsim tāds kā tilts – no vienas puses tie, kuŗiem vajadzīga palīdzība, un no otras – kuri vēlas palīdzēt. Vārdu sakot, mēs palīdzēsim vākt līdzekļus, lai darītu labus darbus. Sākotnēji bija tikai uzstādījums (nebija lielas vīzijas) būt vairāk par tādu kā rīku, palīdzot citām organizācijām. 

 

Tolaik es tikko pēc sava otrā bērniņa kopšanas atvaļinājuma biju atgriezusies darbā Nevalstisko organizāciju centrā un man piedāvāja vadīt šo, manuprāt, interesanto projektu.

 

Tobrīd maz ko sapratu no mājaslapām, e-pastiem... vispār jau mums visiem bija sveša pat iepirkšanās internetā, kur nu vēl ziedošana ar tā starpniecību. Pamazām sākām atsaukties uz cilvēku lūgumiem un to, kas sabiedrībai vajadzīgs. Mums bija skaidrs, ka cilvēks nekad neziedos tam, ko neuzskata par svarīgu. Atceros, ka pirmā individuālā palīdzība bija kādam bērniņam acu operācijas veikšanai. Slimnīcas ārsti ieteica bērnu vest uz Tulu Krievijā. Toreiz, 2004. gadā, mums vēl nebija pieredzes darbā ar Rietumiem, nebija attīstījusies sadarbība ar ES valstīm, nebija vēl tik brīva pārvietošanās iespēja, turklāt pastāvēja stipras valodas barjeras... Tagad, protams, skatoties 15 gadu griezumā, daudz kas ir mainījies (un es redzu savas valsts attīstību), mums ir pieejama ES medicīna, ir pieejams daudzas lietas, kuŗas pirms 10 gadiem bija iespējamas tikai ar labdarības palīdzību. Jāpiebilst – kopš Krievijas iebrukuma Krimā, mēs pieņēmām arī savu iekšējo lēmumu nesadarboties ar Krieviju. Ja mūsu valsts un ES pieņēmusi sankcijas, tad arī mēs, labdarības organizācija, tām sekojam. 

 

Acīmredzot veiksmes rosināja un deva spēku darboties tālāk – 2003. gada darbības pārskatā teikts – 5 darbības nedēļās 5 labdarības projektiem ziedoti 3826,19 lati, 2004. gadā jau uzsākta palīdzības sniegšana smagi slimu bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai, reizē organizējot mācību programmu citām nevalstiskām organizācijām “NVO institūts”, kā arī rīkojot konferenci “Jaunas iespējas uzņēmuma konkurentspējai kooperatīvā filantropija”. Un tad 2005. gads – kopā ar UNICEF tiek rīkots starptautisks projekts “Palīdzība cunami cietušajiem bērniem Indonēzijā” un pirmo reizi Ziedot.lv gada laikā ziedojumos saņem vairāk nekā pusmiljonu latu... Ziedot.lv darbībā veidojas jauni virzieni un programmas, kuŗas īstenojot tiek palīdzēts slimiem bērniem un jauniešiem, bērniem no trūcīgām un sociālā riska ģimenēm organizēta bezmaksas piedalīšanās vasaras nometnēs un interešu pulciņos.

 

Sociālas palīdzības programma tiek uzsākta ekonomiskās krizes laikā – zināmākie rīkotie un atbalstītie projekti ir “Paēdušai Latvijai”, “Kopgalds – siltas maltītes atbalsts” un “Sasildi Latviju”, veselības programmu ietvaros īstenoti projekti “Smagi slimu cilvēku atbalstam”, “Otrreiz piedzimt”, “Onkoloģisko pacientu atbalsta programma”, invalīdu un veco cilvēku atbalstam rīkoti un sniegta palīdzība projektiem “Mājas aprūpe”, “Dzīvespriecīgi pensionāri”, “Uzdāvini vecmāmiņai Ziemsvētkus”... Ziedot.lv rīkotajos un atbalstītajos projektos izpaužas patiesas rūpas gan par cilvēkiem, gan apkārtējo vidi un dzīvniekiem, gan par mūsu vēsturi un kultūru ... Šogad ziedojumu statistika līdz 15. augustam uzrāda jau 554 702,40 eiro .

 

Vai šis ir stāsts par to, ka sabiedrības uzticība pamatojas uz labdarības organizācijas nevainojamo reputāciju?

 

Labdarības organizācijai vissvarīgākais ir tās reputācija – par to mēs stāvam un krītam. Visa ziedotā nauda 100% apmērā nonāk rūpīgi izraudzītiem un pārbaudītiem labdarības projektiem (visām ārstniecības palīdzībām ir ārstējošo ārstu norīkojums). Ziedot.lv neietur nekādas komisijas maksas vai starpniecības naudas, administrātīvās izmaksas netiek segtas no ziedojumiem – tās apmaksā Swedbank un SEB. Katru gadu esam pakļauti zvērinātu auditu pārbaudei. Un ne velti Valsts Ieņēmumu dienests mums piešķīris Sabiedriskā labuma statusu (kas dod ziedotājiem iespēju saņemt ienākuma nodokļa atlaides). Mūsu darbā ir uzstādījums – labdarībā katrs eiro ir jāiegulda tikpat rūpīgi, kā to dara banka – lai būtu pēc iespējas lielāks sabiedrības labums un nevienam netiktu nodarīts pāri.

 

Taču arī jums nākas saskarties gan ar negodprātīgiem palīdzības lūdzējiem, gan ar tā saucamajām „labdarības organizācijām”? 

 

Labdarības organizācijas ir sabiedrības spogulis. Ir godīgi uzņēmēji un ne tik godīgi... Protams, esam saskārušies ar dažādiem gadījumiem, piemēram, kad organizācijas pieņem ļoti līdzīgu nosaukumu mūsējam. Īslaicīgi varbūt tām par labu tas nostrādā ... bet šādi iegūti līdzekļi svētību nenesīs. Mums žēl, ja kāds ziedotājs uzķeŗas uz viltībām. No savas puses varu tikai ieteikt: ja vēlaties ziedot caur kādu organizāciju, tad iepriekš painteresējieties par tās pagātni.

 

Cilvēki parasti nenāk šurp, atsperot durvis ar kāju, nenāk ar saukli „es esmu trūcīgais, ko jūs man tagad dosiet?” Lai gan ikvienā sabiedrībā arī tādi ir sastopami. Mums nav tiesību kādam aizrādīt, ka viņš dzīvo pārāk izšķērdīgi vai pārāk trūcīgi. Bet, nākot pie mums, jābūt konkrēti formulētai vajadzībai, kuŗu objektīvi pats nevar nodrošināt. Un to nu mēs rūpīgi izvērtējam. 

 

Lūgt ir ļoti grūti. Pārsvarā cilvēks cenšas pats tikt galā. Ir smagi sev atzīt, ka nevar savam bērnam palīdzēt... Nāk ar kaunu, ka jāgriežas pēc palīdzības pie sabiedrības. Mēs esam tā palīdzības balss, kas skan.

 

Vai sadarbojaties arī ar sociālajiem dienestiem?

 

Jā, jo ir gadījumi, kad cilvēkam vajadzētu saņemt palīdzību no valsts, bet viņi to neprasa. Un tad gan mēs ziņojam sociālajiem dienestiem, ka cilvēkam pienākas, bet viņš nez kādēļ ir palicis bešā. Tā notiek, kad cilvēki pēkšņi ir saslimuši un neorientējas, ka uz viņiem attiecas sociālā dienesta palīdzība. Jautāju: “Vai esat maksājis nodokļus?”, man atbild: “Jā, visu mūžu to esmu darījis.“ “Nu, tad tagad ir pienācis tas brīdis, kad arī jūs varat prasīt atpakaļ.” Labdarība nav valsts budžeta caurumu lāpīšana. Bet latviešiem vispār ar palīdzības lūgšanu iet visai grūti. 

 

Vai redzat, ka sabiedrība pēc krizes sākusi dzīvot labāk?

 

Es varu teikt, ka kļūst labāk, jo labdarības organizācija ir tāds kā lakmusa papīrītis, kas rāda, kas sabiedrībā ir vajadzīgs. Ja aizbrauktu, piemēram, uz Vāciju un tur labdarības organizācijai pajautātu, kādas viņiem ir aktuālitātes – tad tās stipri atšķirtos no mūsu (arī no Krievijas, Ukrainas utt.). Ja pirms pāris gadiem cilvēki nāca mums palīdzībai prasīt 50 vai 60 eiro, lai apmeklētu ārstu, tad šodien viņi (protams, ne visi) spēj to sakrāt. Atceros, kā krizes laikā kāda mamma nāca prasīt bērniņam pretsāpju līdzekļiem piecus eiro, tagad tādu lūgumu nav. Tas parāda, ka mēs dzīvojam arvien labāk... tagad nāk lūgt līdzekļus, lai iegādātos pretvēža tabletes, ko valsts neapmaksā... Un tad iestājas tas moments, ka valsts no sava budžeta cilvēku nevar glābt, bet es, Rūta Dimanta, to varu ... 

 

Man ir paveicies, ka mans darbs mani visu laiku norāda – redz, kur ir īstās vērtības!

 

Es ar ļoti lielu cieņu izturos pret senioriem, kaŗa paaudzi, kuri zina, kā ir, kad NAV ... kuŗi pārdzīvojuši laikus, kad nebija ko ēst. Viņi bieži vien ir pirmie, kas nāk un palīdz.

 

Bet, ja par pārdzīvoto krizi – tad šodien uz to varam atskatīties kā pārbaudījumu un reizē mācību mums visiem. Bijām pārlieku tālu aizgājuši materiālismā, un piepeši vienkārši tika norauts „stop krāns”. Svētīgi, ka tika skarta augstprātība, savtīgums...

 

Pirms pusgada Ziedot.lv īstenoja kādu skaistu savu sapni, ar kuŗu lepojas. 

 

Arī mēs, labdarības organizācija, domājām, ko savai valstij simtgadē varētu uzdāvināt. Un tas varētu būt mūsu ilgā sapņa īstenojums – bērnu rehabilitācijas centrs. Nu mūsu jaunajā mājvietā Rīgā, Indrānu ielā 13 jau pusgadu darbojas šāds centrs „POGA”. 

 

Drīzumā jums ir tikšanās ar ārpus Latvijas dzīvojošiem latviešiem.

 

Septembrī došos uz Daugavas Vanagu rīkoto saietu “Straumēnos”. Jūtos pagodināta, jo esmu ielūgta nolasīt referātu “Vai Latvijas valsts var pastāvēt bez labdarības?”

 

Un ko domā pati Rūta? Vai var?

 

Pagaidām referātam man vēl ir tikai sagatavotas tēzes, bet esmu pārliecināta, ka bez labdarības Latvijas valsts nebūtu izveidojusies. Prātā nāk Augusta Deglava romāns „Rīga”, kuŗā autors parādījis arī mecenātisma uzplaukumu 19. gadsimta Rīgā. Spožs piemērs tam – pašā galvaspilsētas centrā, Merķeļa ielā, stāv unikālais Rīgas Latviešu biedrības nams. Un lai atceramies Džeimsu Armitstedu, Rīgas Lielās ģildes vecāko, kuŗš Rīgas pilsētai novēlēja savus naudas līdzekļus, par kuŗiem 1899. gadā tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas territorijā... Arī Daugavas Vanagi visu okupācijas laiku nesavtīgi deva pienesumu Latvijas valsts atgūšanai... Vai mēs atgūtu savu valsti, ja cilvēki neziedotu laiku, darbu, savu dzīvi...?