Raimonda Staprāna pārdomu mirkļi par tēvzemi
   21.10.2011

Kāda ir bijusi tava aizvadītā gada „raža” - glezniecībā, literātūrā, dzīvē? Spilgtākais piedzīvojums, notikums.
Šis ir bijis samērā pelēcīgs gads. Parasti uz Latviju un pārējo Eiropu braucu rudenī, kad laiks ir labs un nav tūristu baru. Šogad braucu pavasarī, lai ierastos uz sava drauga, gleznotāja Jāņa Krišjāņa gleznu izstādi Florencē, kas gan nenotika un ne jau viņa vainas pēc. Toties piedzīvoju karsto laiku Rīgā. Manā dzīvē  nekādu spilgtu piedzīvojumu parasti nav – viss ir pelēks. Tāda ir mana daba. Pats sevi saucu par emocionālu minimālistu. Rīgā apmeklēju dažas izstādes un aizmirstamas lugas. Mani vienmēr ir fascinējuši Alvja Hermaņa “Latviešu stāsti.” Uzskatu viņu par vienu no labākajiem režisoriem Latvijā. Taču no pēdējās izrādes aizgājām jau puslaikā. “Latviešu stāstu” materiāls laikam beidzot ir izsmelts.

Vienīgais interesantais piedzīvojums bija Romā, apmeklējot architektes Hadidas jauno (Maxxi)modernās mākslas mūzeju. Salīdzinājumā ar Hadidas darbu Birkerta bibliotēka Rīgā izskatās gluži konvencionāla. Hadidas mūzejs tek kā upe - viena forma ieplūst otrā. Tur nav neviena stūŗa, nevienas taisnas sienas. Pat grīda dažviet ir slīpa. Bet vai mūzejs ir piemērots gleznu izstādīšanai, par to vēl neesmu pārliecināts.

Kādas ir tavas un Ilonas pārdomas pēc aizvadītajām ārkārtas vēlēšanām?
Pretēji mūsu meitai Aldai un viņas vīram Mārim mana un Ilonas reakcija bija pozitīva. Polītiski Saeimas atlaišana bija revolūcionārs solis, kas, kā par brīnumu, noritēja bez jebkādiem satraukumiem vai ekonomiskām pārmaiņām. Viss gāja uz priekšu normāli, ieskaitot valsts iestādes, kas darbu turpināja bez satricinājumiem vai apjukuma. Tas tikai norāda, ka demokratija un mūsu pašu tautas pieņemtā Satversme darbojas efektīvi.

Bijām apmierināti, ka oligarchi beidzot būs padzīti, un vienīgais tumšais plankums bija prezidenta vēlēšanas, kad bagātie pirms savas aiziešanas, veikli manipulējot ar Saeimu, ievēlēja vienu no savējiem. Žēl, ka mūsu jaunais prezidents Andris Bērziņš  savu runu ANO „noboksterēja”, izrunādams katru vārdu kā dators, bez uzsvara un teikumu pauzēm. Tāpēc runātā teksta saturu nevarēja pilnīgi saprast un uztvert.

15. novembrī Dailes teātrī Rīgā skatīsim tavu lugu „Gūsteknis pilī” Kārļa Auškāpa režijā. Kāpēc tieši šī luga un kāpēc tieši tagad?
Atceroties vakardienas mierīgo, likuma kārtībā notikušo Saeimas atlaišanu, nāk prātā cilvēks, kuŗš  arī to izdarīja 1934. gada 15. maijā, - tikai daudz brutālāk, arestējot labu tiesu deputātu, kuŗus pēc tam ieslodzīja koncentrācijas lēģerī. Pēc toreizējās Latvijas visas tautas nobalsotās Satversmes, ko Latvija ievēro arī šodien, viņam pienāktos no 15 līdz 18 gadiem spaidu darbos. Satversme šim vīram bija liels traucēklis – viņš konstitūciju aizstāja ar to, ko pats sauca par “Vadoņa gribu”. Kā to 1947. gadā Vašingtonā manā klātienē uzsvēra sūtnis A. Bīlmanis: “Latvija ar to brīdi vairs nebija tiesiski juridiska valsts un bija pagrābjama katram, kas  vien to vēlētos.” Lai tas nenotiktu, pirms plānotā apvērsuma šis cilvēks izprasīja no Staļina piekrišanu, ko tālredzīgais tiranns arī ar prieku viņam apsolīja. Atkal sūtnis Bīlmanis: “Tas ir vienreizējs notikums vēsturē, kad kādas valsts vadība prasa citas, ne pārāk draudzīgas valsts akceptu izdarīt savas iekšpolītiskās pārmaiņas.” (Sīkāk to esmu aprakstījis savos topošajos memuāros.)

Šī akcepta rezultātā, dažus gadus vēlāk okupējot Latviju, Staļinam vairs nebija jāpiņķerējas ar visādām saeimām vai pašvaldībām. Par to tiranns visžēlīgi atstāja pučistu uz laiciņu prezidenta krēslā, kuŗā tas pats, nevienam padoma neprasījis, bija iesēdies.

Tagad, pēc okupācijas, iesprostots savā pilī, vientulībā, tautas un valdības ignorēts, viņš parakstīja visu, kas tika likts priekšā, – jaunus likumus un pavēles – kas, ar viņa parakstu apstiprinātas, praktiski noārdīja neatkarīgo Latviju. Skumji un ironiski, ka šajās pavēlēs ietilpa arī tie rīkojumi, ko viņš bija izdevis savas vienvaldības laikā. To redzot, Staļins bijis pārsteigts, cik ātri un ar cik lielu padevību viss tika izdarīts, tāpēc kā atalgojumu viņš piedāvāja  Vadonim laipnu uzaicinājumu apmesties uz dzīvi kaut kur Krievijā, - galvenokārt lai izvairītos , runājot viņa vārdiem, no “tautas dusmām”. Pēc dažas minūtes ilgām pārdomām Kārlis Ulmanis to arī pieņēma.

Režisora  Kārļa Auškāpa producētā dokumentāla drāma “Gūsteknis pilī” ir 1988. gada lugas “Četras dienas jūnijā” turpinājums. Tā aptveŗ laiku no 1940. gada 6. jūnija līdz 22. jūlijam, kad īstenībā Staļina ieceltā viltus Ssaeima vienbalsīgi nolēma lūgt Latviju uzņemt Padomju Savienībā.

Katra no lugā atveidotajām ainām atbilst vēsturiskai patiesībai – pat tik tālu, ka vairāki dialogi ir autentiski, kā tos atceras noklausījušies tā laika līdzgaitnieki, ieskaitot Oskaru Neimani, A.  Kirchenšteinu, Dr. Staprānu, pulkvedi Osi, tiesnesi Grūbaumu un citus.

Šais vēsturiskajos griežos atkal atminamies Kārli Ulmani. Intervijā ar akadēmiķi Jāni Stradiņu, ko lasīja arī mūsu laikaraksta lasītāji, izlasāms šā vēsturē un dzīves pieredzē svaidītā vīra teiktais: "Ulmaņa laikā tika pieņemti daudzi tādi lēmumi, kas bija jāpieņem, Ulmanis nodibināja gan Zinātniskās pētniecības fondu, gan Latvijas vēstures institūtu, gan Tēvzemes balvu... Viņš zinātni veicināja! (..) Tēvs (Pauls Stradiņš – red.) krievu laikā nekad par Ulmani nav slikti izteicies un labi arī ne.”
Tā kā šis nav jautājums, tad tiešas atbildes arī nav. Tikai man ir iebildums – lasot J. Stradiņa pozitīvo komentāru, ka Vadonis nodibinājis Zinātniskās pētniecības fondu. Runājot ar dažu labu zinātnieku, manī ir nostiprinājusies doma, ka Latvija, būdama nabadzīga valsts, tīri zinātniskus pētījumus, kas tagad prasa miljonus, nevar atļauties, un tai būtu jākoncentrējas uz pielietojamo (lierisko) zinātni - kā to uzsveŗ zinātnieks un tagad uzņēmējs Vitālijs Skrīvelis. Viņš raksta: “Visu cieņu akadēmiķiem… Latvijā šodien vairāk vajadzīga pielietojamā zinātne, kuŗas rezultāti viena divu gadu laikā pārvērstos par technoloģiju vai servisu, ko var pārdot…”

Stradiņš juniors tālāk raksta: “Ulmaņa laikā tika pieņemti daudzi tādi lēmumi laikam domāti arī ekonomiski - R.S.), kas bija jāpieņem…” Gribētu tikai piebilst, ka tautā bija izplatījies mīts par Vadoņa pamatīgajām zināšanām ekonomikā. Par tām runājot, gribētu atgādināt, ka viņa piensaimniecības uzņēmums Amerikā bankrotēja, un, lai izbēgtu no parādu maksāšanas, viņš atgriezās Latvijā. Tas pats notika ar viņa demokratiskajā Latvijā sponsorēto Zemes banku, kas bija bankrota priekšvakarā, un tikai apvērsums to paglāba, nelegāli „iepumpējot” tajā daudz valsts līdzekļu, - kā tas tagad noticis ar Parex banku.

Kas jauns uz tava rakstāmgalda un tavā darbnīcā?
Uz mana rakstāmgalda pašlaik ir memuāri, pie kuŗiem es laiku pa laikam pieķeŗos. Pirms dažiem gadiem sāku rakstīt lugu par saviem piedzīvojumiem ar Latvijas tiesu, bet tad nolēmu, ka tā izklausītos pēc taisnošanās, un tās vietā uzrakstīju lugu “Dr. Paula Kalniņa tiesāšana”. Visu četru republikas Saeimu priekšsēdi Paulu Kalniņu Vadonis arestēja un vairākus mēnešus noturēja Centrālcietumā. Tiesa viņu gan beidzot, bet tikai ar zināmiem noteikumiem,  attaisnoja. To padzirdējis, Vadonis vīlies iesaucies: “Būtu viņam kaut vienu dienu piešķīruši!!” Lugu pirmo reizi iespieda Jaunā Gaita un pēc tam pārpublicēja Latvijas žurnālā Tēātŗa Vēstnesis. Tā vēl gaida producētāju.

Vēl sarakstīju romantisku „melno” komēdiju “Afrika! Afrika!”. Tā bija domāta Siliņu pārim, bet izlasījuši viņi nosprieda, ka  abi jau esot tai par vecu. Ir vēl padomā luga par kādu medicīnisku problēmu, bet tikai vēl padomā.

Šā gada aprīlī, tieši pirms braukšanas uz Latviju, notika mana kārtējā gleznu izstāde Sanfrancisko, Hackett Mills galerijā. Mani abi galeristi kā Sanfrancisko, tā Losandželosā vēl plāno divas mūzeju izstādes, bet neesmu drošs, kas iznāks, jo šeit mūzeji eksistē tikai no patronu ziedojumiem.

Ar mākslinieku un drāmatiķi Raimondu Staprānu sarunājās
Ligita Kovtuna