"Latviju nevar eksportēt!"
Rita Laima, rakstniece, dzejniece un publiciste intervijā Ligitai Kovtunai    09.01.2018

 

Tas bija tieši valstsvētku mēnesī, kad tu dzīvojies pa Latviju un tiksies ar savas jauniznākušās grāmatas „Cīruļi un dumpinieki” lasītājiem. Tavi iespaidi?

 

Brīnišķīgi! Un joprojām kavējos atmiņās, domādama, cik mums jābūt pateicīgiem Dievam, ka lemts piedzīvot laikus, kad varam svinēt savas valsts svētkus – šogad jau simto gadadienu –, runāt savā, latviešu valodā. Labi atceros tos laikus, kad par savu valsti nemaz nedrīkstējām runāt, tik vien kā varējām kavēties atmiņās, kas turklāt bija jāslēpj... Nu pie krūtīm ar lepnumu spraužam sarkanbaltsarkanās lentītes. Lāčplēšu dienā biju aizgājusi uz Kaŗa mūzeju – vietu, kur kā uz delnas apskatāma mūsu valsts vēsture: kaŗš aiz kara, okupācija, mūsu latviešu vīri deldēti. Latvijas ģeopolitiskā situācija diemžēl vienmēr būs „delikāta”, arī ņemot vērā mūsu Austrumu kaimiņus. Bet todien te, muzejā, satiku divus Kanadas virsniekus, kuŗi Latvijā ir dienestā. Un pateicu viņiem, ka mēs, latvieši, esam gandarīti par to, ka viņi ir šeit, lai mums palīdzētu. Svētku vakarā biju pie Brīvības pieminekļa, klausījos Ērika Ešenvalda „Dvēseles dziesmu”, filmēju ģimenes ar bērniem, kas te ieradušies un facebook sūtīju visiem pasaulē. Un atminējos 80. gados aizvadītajā gadsimtā, kad še nemaz nevarēja nākt klāt. Tās bija brīnumainas izjūtas, ko novēlu piedzīvot ikvienam. 

 

Kā izlasāms grāmatā, Latvijā pirmoreiz ieradies 20 gadu vecumā, 1980. gadā, gadus vēlāk te satiku savu mīlestību un dzīvoju līdz 1999. gadam, kad atgriezos Amerikā. Nozīmīgs laiks, lai izdarītu secinājumus, piemēram, par to, vai jaunās pārmaiņas pēc Atmodas varēja notikt straujāk? 

 

Teikšu tā – izmaiņas ir milzīgas! Cilvēkiem Latvijā varbūt liekas, ka viss, kas noticis, ir pats par sevi saprotams. „Trimdiniekiem”,   – ka pārmaiņas varētu būt straujākas. Bet atkratīties no padomju mantojuma nav un nevar būt bijis viegli. Piemēram, korupcija – tās saknes velkas līdzi no laikiem, kad ikviens centās „likumu apiet ar līkumu”, kad apzagt valsti nelikās negods, jo valsts apzaga savus cilvēkus. Un tomēr mani kaitina pārmetumi, jo man ir skaidrs – mēs paši esam Latvija! Ja tu kritizē un pats neko nedari, labāk stāvi klusu! Brauc šurp, veido šeit savu biznesu, dari kaut ko...

 

Ir jau arī daudz piemēru, kad ārzemju latvieši to dara. Astrīdai Jansonei top grāmata par trimdas bērnubērniem, un viņa raizējas, vai mūža pietiks, lai visus aprakstītu.

 

Protams, ir smagā emigrācijas problēma, jautājums par algām un dzīveslīmeni, kas joprojām krasi atšķiras no Rietumeiropas, respektīvi, – par sociālo nevienlīdzību, jo Latvijā ir daudz neparasti bagātu cilvēku.

 

Ciemu dienās Latvijā tu sabiju aptuveni 15 vietās Rīgā un citās pilsētās. Tavi iespaidi?

 

Pirmais grāmatas atklāšanas sarīkojums notika Gaismas pilī , un te man jāteic pateicības vārdi Nilam Studentam un ASV vēstniecībai Latvijā, kas sarīkoja”šo manu „tūri”! Jā, biju trīs bibliotēkās Rīgā, tostarp Rīgas Centrālās bibliotēkas galvenajā mītnē – bijušajā Rīgas modes namā Brīvības ielā, kas tolaik, kad dzīvoju Rīgā, likās nepieejams un dārgs. Tagad te var iet un baudīt kultūru ikviens. Biju Kuldīgā, kur bibliotēka iekārtota bijušās žīdu sniegogas namā – te saplūdusi vēsture, senā svētnīca ar moderno dzīvi, bet goda vietā arī piemiņas foto. Un pati Kuldīga tik sakopta un skaista. Ventspilī divas bibliotēkas – lieliskas, modernas. Liepājā vēl cer tikt pie jaunas bibliotēkas ēkas, bet arī esošā ir brīnišķīgs kultūras centrs. Limbaži, Valmiera, Jelgava, Rēzekne, Daugavpils – kā sakoptas istabas. Cilvēku gan maz, bet visi tik sirsnīgi un ieinteresēti. Diena pret nakti, ja atceras aizvadītā gadsimta 80. gadus, kad Latvijā dzīvoju. Tagad te rit normālas sakārtotas sabiedrības dzīve ar biznesu, konkurenci, turklāt – tik garšīgs ēdiens un labas ēdamvietas. Tiešām aicinu cilvēkus ieguldīt naudu pašu zemē, jo mūsu Latvija taču mūsu pašu rokās vien ir. 

 

Vai minētajos 80. gados, še dzīvodama, jau zināji, ka rakstīsi memuārus? 

 

Nē. Rakstīju vēstules ģimenei Amerikā, iespaidi un pārdomas, ko uzrakstīt bija katru dienu. kad 1999. gadā aizbraucu atpakaļ uz ASV, tad gan bija skaidrs, ka būs jāraksta. 

 

Cik ilgi rakstīji?

 

Piecus gadus. Sākumā domāju, ka rakstīšu tikai par savu dzīvi, bet diezgan ātri sapratu, ka, lai varētu plašāk un saprotamāk visu izskaidrot, jāraksta ne tikai par savām saknēm, ģimeni, bet arī par Latvijas likteni. Un arī par latviešu trimdu, kas ir unikāla. Man rūp, ka par to zina maz un virspusīgi, dažbrīd nākas lasīt tik dīvainus komentārus, īpaši par tā saukto „veco trimdu”. Stāstot par to, man aizvērpās stāsts par Latviju Otrā pasaules kaŗa laikā, par to, kas ar mums notika, kā latvieši tika sadalīti – vieni palika Latvijā, citi nokļuva brīvajā pasaulē, bet vēl citi – Sibirijā un citur izsūtījumā. Vēl arī par holokaustu, par mūsu, Latvijas žīdu likteņiem. Tas viss ir jāzina, lai izprastu latviešu un Latvijas valsts likteni 20. gadsimtā, visu kopainu. Rezultātā grāmata iznāca daudz gaŗāka nekā biju iecerējusi. 

 

Kāpēc tāds virsraksts – „Cīruļi un dumpinieki”?

 

Manai vecmāmiņai Līvijai Bičolei cīrulītis bija tas mīļākais putniņš. Viņa man skaitīja tautasdziesmu par cīrulīti – mazputniņu, kas guļ ceļa maliņā un tika brīdināts, ka garām brauks kaŗakungi, kas samīs cīrulīša perēklīti un aizvedīs cīrulītu Vāczemē... Bet cīrulītis arī iezvana pavasari, ir atmodas putniņš. Dzīvodama Latvijā, šo vecmāmiņas mīļoto putniņu tad arī pirmo reizi redzēju un iepazinu. Nu, vai tad nav simbolisks putniņš – kā mūsu tauta: vienmēr krustcelēs, vienmēr kāds apdraud sabradāt perēklīti...

 

Kādi bija galvenie jautājumi, ko tev Latvijā uzdeva?

 

Tie bija trīs – vai grāmatu varēs lasīt latviski? Kādi ir mani iespaidi par Latviju šodien? Vai plānoju atgriezties? 

 

Un ko tu atbildēji uz pēdējo?

 

Ceru! Jo šeit, Latvijā, lai gan še dzīvē man gājis dažādi, jūtos piederīga, man ir pienākuma izjūta, vēlēšanās palīdzēt, iesaistīties. Es ļoti mīlu šo zemi. Jo kam gan es, latviete, Amerikā tā īsti esmu vajadzīga?! Bet Latvijā ikviens pavalstnieks ir vērtīgs. 

 

Un ko par to teiks tavs dzīvesdraugs Kārlis? (Karl Altau, Apvienotās Baltijas-Amerikas nacionālās komitejas izpilddirektors)

 

K. A.  Pārliecinošu – jā!

 

Kad pats pirmoreiz bijāt Latvijā un kur ir jūsu saknes?

 

K. A.  Mana ģimene ir no Igaunijas, pats esmu dzimis ASV, bet mani vecāki ieradās Amerikā 1951. – 1952. gadā no Zviedrijas. Manas dzimtas ceļš ir nedaudz citāds nekā latviešiem. Bet kopīgs ir tas, ka vienmēr, jau skolas gados esmu centies saviem draugiem un vienaudžiem stāstīt par Baltiju, par Latvijas, Igaunijas vēsturi.

 

Kā atradāt viens otru?

 

K. A.  Baltiešu sabiedrība Amerikā nav liela, bet ļoti vienota, mūs vieno ne tikai kopīgas intereses un satraukums par savu tēvzemi, pēdējos gados arī kopīgas raizes par notikumiem ukrainā, piemēram. Tas arī mūs saveda kopā – šī līdz kaislei kopīgā interese un rūpe sev katram par savu senču dzimteni. 

 

R. L.  Mūs patīkami pārsteidza arī tas, kas aizvadītajā vasarā notika Baltimorā, latviešu dziesmu svētkos – trimdas dzīve mutuļo! Jā, asimilācija ir problēma visur, bet – mans dēls Tālivaldis tā rāvās uz Latviju, jo viņš jau „trimdas vidē” bija tai sagatavots, apmeklējot Gaŗezeru. Īstā Latvija tomēr ir Latvijā – tur, kur mūsu senkapi, pilskalni, vēsture,... Un tomēr to nevar eksportēt.