"Kādam to vajadzēja pateikt"
Vilis Vītols intervijā Ligitai Kovtunai pēc viņa grāmatas „Pārdomas par Krieviju” nākšanas klajā.    18.10.2016

 

Publicists Otto Ozols:

Vilis Vītols ir nozīmīgs 20. gadsimta liecinieks, pieredzējis dažādas valstu iekārtas ‒ dzimis Ulmaņa laikā Latvijā, piedzīvojis krievu un vācu laikus, kā bēgļu bērns vērojis Vācijas demokratijas atdzimšanu no briesmīgā nulles punkta, Venecuēlā strādājis gan diktātūras, gan ilgstošas demokratijas periodā. Arī par Latvijas atjaunošanas laiku pēc padomju okupācijas viņš var spriest kā aculiecinieks, jo bijis kopā ar savu valsti grūtos un labos brīžos. Viļa Vītola grāmatās savijas viņa bagātīgā pieredze un plašās zināšanas.

Par šo grāmatu varu teikt pavisam vienkārši ‒ skarbi, godīgi, precīzi. Un satricinoši. Kādam to vajadzēja pateikt. Vilis Vītols ir to izdarījis.

 

Grāmatā ir arī Eiroparlamenta deputātes Sandras Kalnietes priekšvārds, kuŗā viņa, starp citu, raksta: 

Ilgi strādājot diplomātiskajā dienestā un nu jau otro sasaukumu Eiropas Parlamentā, vienmēr esmu sašutusi, saskaroties ar illūziju un nepatiesību pilnajiem pieņēmumiem par Krieviju, kas Rietumeiropas lielākajās valstīs ir veidojušies kopš Katrīnas II valdīšanas laika un kas ir tik pašpietiekami iesakņojušies, ka turpina plaukt pat pēc asiņainajiem notikumiem Ukrainā. Eiropiešu atmošanās notiek pārāk gausi, jo neērta un satraucoša ir patiesība, ka pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Austrumukrainā ir beidzies laikmets, kuŗā valstu sadzīvošana un līdzāspastāvēšana balstījās starptautiskajās tiesībās un līgumos. Spēka polītika ir atgriezusies Eiropā, un šo jauno īstenību miera kultūrā uzaugušajām eiropiešu paaudzēm ir grūti pieņemt. Tomēr tā būs jāpieņem, ja mēs vēlamies nosargāt savas valstis un mūsu sabiedrības modeli. 

Vilis Vītols noteikti ir optimists, jo viņš ar savām „Pārdomām par Krieviju”, kas nu piepulcējas tam milzīgajam rakstu darbu kalnam, kas jau sacerēti par šo temu, cer atmodināt „apburto princesi Eiropu” no tās nomoda sapņiem un illūzijām par Krieviju. Un tādu nomoda sapņu, illūziju un mītu Eiropā ir daudz. 

 

 

Jau pagājis kāds laika sprīdis, kopš tava grāmata ir pie lasītāja. Kāda bijusi reakcija? No savas puses varu minēt divus faktus ‒ kādā Sibirijas bērnu tikšanās reizē mācītājs Guntis Kalme to pasniedza Dzintrai Gekai, teikdams: „Šī ir aizvadītā gada vērtīgākā grāmata.” Un kāds nejauši satikts Latvijas kultūras darbinieks jautāja: „Vai izlasīji Vītola grāmatu? Kādam to vajadzēja izdarīt!”

Lielākoties esmu saņēmis sirsnīgus apsveikumus. No krievu puses ‒ Latvijai lojālie pagaidām nav teikuši neko, nelojālie ‒ lamājuši grāmatu un mani.

 

Nopirku populārāko krievu avīzi Vesti Segodnja, lūk, te tā ir, ‒ pirmo lapu rotā liels tavs portrets, 4. lappusē puslapu gaŗš apskats, kuŗā apstāstīta tava biografija, pēdējās rindkopās teikts, ka savā grāmatā tu dod rekomendācijas Rietumiem, kā tikt galā ar pēdējo „ļaunuma imperiju” un paliec nesodīts par to, ka mudini iznīcināt kaimiņvalsti... Raksta autors ir Nikolajs Kabanovs, tas pats, kuŗš reiz tēloja, ka nošņaucas Latvijas karogā.

Mums, katram godprātīgam latvietim, savu iespēju robežās ir jādara kaut kas Latvijas labā. Es izjutu par savu pienākumu uzrakstīt šo grāmatu. Jo redzu, ka neviens cits to tik atklāti un tieši neņemas pasacīt. Taču ‒ nepārprotiet mani. Krievija nebūtu nolīdzināma ar zemi, kā romieši izdarīja ar Kartāgu. Krievija ir tikai jāsadala, kolonijas jāatbrīvo, kaimiņvalstīm jāatdod atņemtās zemes, un krievu tautai jāpalīdz dzīvot mierā, labklājībā, patiesā demokrātijā un saticībā ar kaimiņiem, visā, ko viņi paši neprot sasniegt.

 

Vai tavā paziņu lokā ir krievi? Nedaudzi, bet redzu manu mazbērnu skolasbiedrus ‒ Latvijas krievu atvases, ko īstenībā gribu saukt par krievu izcelsmes latviešiem, ‒ viņi ir pozitīvi, gudri jauni cilvēki, un esmu diezgan pārliecināts, ka viņi jau ir iedzīvojušies latviešu sabiedrībā, ir lojāli mūsu valstij. Domāju, ka tādu ir vismaz puse no Latvijas krieviem. 

 

Pēc uzturēšanās atļauju „slūžu” atvēršanas Latvijā ir ienācis daudz krievu, kas sevi lielākoties pozicionē kā Latvijai lojālus, izsaka gatavību iedzīvoties mūsu vidē, apgūt valsts valodu. Ciktāl tu tam tici? 

Domāju, ka vairākumam tiešām varam ticēt. Amatciemā, pie Cēsīm, kur mums ir māja, dzīvo vairākas krievu ģimenes, kas te nopirkušas īpašumus. Viņi savus bērnus sūta latviešu skolās, ir iekļāvusies mūsu vidē. Viņi aizbraukuši prom no Krievijas, jo droši vien ir neapmierināti ar Krievijas korumpēto režīmu. Pieņemu, ka viņi vēlas stabilitāti un drošību, arī saviem īpašumiem. Šī situācija ir līdzīga ar Venecuēlu, kur cilvēki, kam ir kāda lieka nauda, to nogulda ASV bankās. Viņi neuzticas Venecuēlas valdībai. Kopš brīža, kad pie varas nāca Čavess un arī Maduro valdības laikā noteicošie ir ekstrēmi kreisie un populisti vai vienkārši nekompetenti cilvēki, kas tikuši pie varas, bet neprot valsti vadīt. Venecuēla pamazām ir novesta situācijā, kad trūkst zāļu, trūkst ēdamā, nav stabilas un nepārtrauktas elektrības un ūdens piegādes. Šobrīd tur tautai klājas pat sliktāk nekā komunistiskajā Kubā. Tagad arī no Venecuēlas cilvēki brauc prom.

 

Un tomēr ‒ vai krievu masveida ierašanās Latvijā nedara bažīgu? Diplomāti labi zina, ka darbojas t. s. Karagodina doktrīna, kas dod arī praktiskus padomus, kā veicināt Krievijas ideoloģijas iedzīvināšanu tuvējās kaimiņvalstīs, par īpašu mērķauditoriju izvēloties skolu jaunatni, sirmgalvjus, tātad ‒ visvieglāk ietekmējamo auditoriju. 

Runājot par minētajām uzturēšanās atļaujām ‒ tā lielā kļūda no Latvijas polītiķu puses bija tā, ka financiālā ieguldījuma summa par to ir daudz, daudz par zemu. Kanada šādā situācijā prasa 1 miljona dolaru ieguldījumu ar zināmiem noteikumiem. Latvijai vajadzēja prasīt 1 miljonu eiro. Iebrauktu mazāk cilvēku, bet tie būtu vērtīgāki mūsu valstij ‒ ar to domāju ne tikai ekonomisko ieguldījumu. 

 

1940. gadā un pēc tam pasaules lielvalstis gļēvi noraudzījās, kas notiek Padomju Savienībā... Vai nesaskati parallēles?

Nē, ne gluži. Daudzi cilvēki patiesi bēg no Krievijas režīma, lai nodrošinātos pret Putina patvaļu. Bet esmu pārliecināts, ka noziegums pret Latvijas valsti ir krievu skolu uzturēšana. Nav jābūt īpaši gudram un tālredzīgam, lai saprastu, ka te tiek audzināta „piektā kolonna” ‒ jauna paaudze, kas būs naidīgi noskaņota pret Latviju. Ne jau visi, protams, bet riski ir pārlieku lieli. No kā mēs baidāmies, ja pamazām liksim krievu skolām pāriet uz latviešu valodu? No reakcijas, skandāla? Nu, un? Atcerēsimies, kā Tallinā nogāza „bronzas zaldātu” Aļošu”  ‒ izsita pāris logus un viss. Dzīve rit tālāk. Pietiktu taču ar to vien, ka krievu skolām atņemtu valsts financējumu.

 

Nesen Saeimā apsprieda likumu par nelojālu skolotāju un skolu direktoru nekavējošu atlaišanu no darba. Pirmā, kas par to publiski protestēja, bija vietējā vidē pazīstama latviete, latviešu valodas un literatūras skolotāja... 

Nu, bet vai man tev jāstāsta, ka starp cilvēkiem ir kāds zināms procents muļķu. Jo vecāks kļūstu, jo par to pārliecinos arvien vairāk. Viena no muļķības pazīmēm ir neprasme atšķirt svarīgo no mazāk svarīgā. Kā tai stāstā par lāci, kas nosita mušu uz sava saimnieka vaiga...

 

Nākamais jautājums būs provokatorisks ‒ vai tev nešķiet, ka ar tavu grāmatu varētu notikt tāpat kā ar pretalkohola literatūru ‒ īstais adresāts jau to neizlasīs?

To es nevaru ietekmēt. Bet savu jūtos izdarījis ‒ kā teicu mūsu sarunas sākumā. Un grāmatu lasītāju skaits Latvijā tomēr lēšams tūkstošos.  

 

Redz, Okupācijas muzeja projekts, kā cerams un ticams, uz Latvijas simtgadi tiks īstenots. Kā būs ar Likteņdārzu? 

Tas, ka Likteņdārzs tiks pilnībā izveidots, nu vairs nav ne mazāko šaubu, bet ‒ vai tieši uz Latvijas simtgadi? Tas tomēr ir ilglaicīgs projekts, kas tiek īstenots ar tautas ziedojumiem un rit lēnām. Domāju, ka nav jāraizējas, cik lielā mērā Likteņdārzs tiks izveidots tieši uz valsts nozīmīgo jubileju ‒ varbūt to veidosim vēl gadus desmit, divdesmit.

 

Galvenais, ka projekts ir neatgriezenisks, ka tas ir iedvesmojošs. Likteņdārzs tiek veidots ne tikai kā piemiņa tiem vairāk nekā 600 tūkstošiem cilvēku, ko Latvija pazaudējusi aizvadītajā gadsimtā. Te mēs pieminām arī divas spožas minētā gadsimta uzvaras ‒ mēs, maza valsts, uzvarējām lielus pretiniekus, nodibinot savu valstiskumu 1918. gadā, un atjaunojām neatkarību 1991. gadā. Un šīs uzvaras nenāca kā dāvana ‒ pirmā tika izcīnīta ar ieročiem, otrā ‒ ar gudrību un pareizu rīcību. Likteņdārzs ir sākotnēji iecerēts arī kā vieta, kur smelties spēku nākotnes darbiem. 

 

Vītolu fonds īstenībā sākas ar trimdas latviešu ziedojumiem. Nu trimdas investīcijas strauji sarūk. Kā tas ietekmē fonda darbību?

Arvien vairāk ziedojumu nāk no Latvijas. Turklāt ‒ ar tendenci pieaugt. No trimdas nāk nozīmīgi testamentārie ziedojumi, par ko esam ļoti pateicīgi

 

Likteņdārza „Kokneses fonds” rīko arī gleznu izsoles, no kuŗām nāk ieņēmumi.

 Ar katru gadu nedaudz mazāk, tomēr nozīmīgi. Zinām taču, ka ārzemju latviešu mājās ir daudz mākslas darbu, par kuŗiem jaunākās paaudzes cilvēkiem ir maz intereses. Mēs tos labprāt pieņemam un cenšamies pārdot izsolēs. Arī tā ir iespēja palīdzēt, iesaistīties mūsu darbā Latvijai. Un visiem ziedotājiem sirsnīgs paldies!