"Es nebaidos no tiem, kuŗi runā krievu valodā, bet no tiem, kuŗi domā krievu stilā"
Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko intervijā Sallijai Benfeldei    07.02.2023

 

 

Kopš 2019. gada Oleksandrs Miščenko ir Ukrainas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā, bet šomēnes beigsies viņa pilnvaru termiņš, notiks vēstnieku maiņa, kā tas ārlietu dienestā ierasts. Kopš kaŗa sākuma Ukrainā vēstnieks piedalās daudzos publiskos pasākumos, ir viesojies Latvijas reģionos, ticies gan ar ukraiņu kaŗa bēgļiem, gan Latvijas iedzīvotājiem, kuŗi atbalsta Ukrainu cīņā par brīvību un neatkarību un nav slēpis savu nostāju jautājumā par agresorvalsti Krieviju. Var sacīt, ka diplomātam neierasti, vēstnieks ir kļuvis par publisku, pat populāru personu. 

 

Kā nonācāt diplomātiskajā dienestā – esat taču beidzis Doneckas augstāko militāro skolu, četrus gadus, dienējāt armijā?

Mans tēvs bija armijas virsnieks, pamatskolā astoņu gadu laikā mainīju sešas skolas, jo tēvu pārvietoja no vienas vietas uz citu. Tēvs man bija piemērs, viņa militārā karjera šķita atdarināšanas vērta, tolaik tas bija ļoti svarīgi un pēc manām domām dienēt armijā bija vīrišķīgi. Četrpadsmit gadu vecumā iestājos Kijivas Suvorova kaŗaskolā, jo tā tolaik bija ļoti prestiža skola, es ļoti vēlējos tajā mācīties. Interesanti, ka ģimenē esam divi brāļi – es ļoti gribēju dienēt armijā, bet viņš ļoti negribēja. Beigu beigās es no armijas nolēmu aiziet, bet viņš palika, nodienēja trīsdesmit gadus un aizgāja pensijā ar pulkveža pakāpi. Lūk, tāds paradokss! Gribēju aizsargāt dzimteni, bet ātri sapratu, ka nekādu savu dzimteni es neaizsargāju, ka patiesībā īstenoju imperiālistisku polītiku, un to ļoti asi sajutu Afgānistanas kaŗa laikā. Toreiz es sev jautāju: „Ko mēs tur darām? Ko mums tur vajag?”Atbildi neatradu, un sāku pats pētīt, rakņāties faktos, līdz sapratu, ka es veltīgi zaudēju laiku šajā struktūrā, kaut arī ka mana karjera armijā bija veiksmīga. 1989. gadā devītajā maijā uzrakstīju iesniegumu par labprātīgu aiziešanu no militārā dienesta. Lai nevarētu teikt, ka esmu kaut kāds narkomāns vai kas tamlīdzīgs, vispirms noliku atestācijas eksāmenus augstākai dienesta pakāpei, dokumentus paņēmu sev un tad uzrakstīju iesniegumu. Jau bija sākusies perestroika, glastnostj, un armija nezināja, ko ar mani iesākt, mēģināja panākt, lai paņemu savu iesniegumu atpakaļ, bet es nepiekāpos. Nolēmu iestāties Juridiskajā fakultātē, man to aizliedza, piedāvāja augstākstāvošu amatu, es atteicos. Tad sāka draudēt. Tas kādu laiku turpinājās, beidzot atrada iespēju mani atlaist saistībā ar štatu samazināšanu, jo vienkārši pēc paša vēlēšanās atlaist negribēja – lai nebūtu kā slikts piemērs jaunatnei, ka var uzrakstīt atlūgumu no armijas. Ar tēvu gan tādēļ radās konflikts, mēs gadu nesarunājāmies, jo viņam tā bija visu ģimenes tradīciju nodevība. Tēvs sacīja, ka gan jau piedzēries vāļāšos pa grāvjiem un žogmalēm un iešu pie viņa diedelēt naudu, bet atteicu, ka tā nebūs nekad. Mēs salīgām mieru tikai pēc septiņiem gadiem, kad kļuvu par ģenerālkonsulu Stambulā. Toreiz viņam skaidroju, ka vienmēr esmu gribējis aizsargāt savu zemi, bet tajā armijā un tajā valstī tas nebija iespējams, taču, strādājot Ārlietu ministrijā, aizsargāju Ukrainas un ukraiņu intereses un tiesības tajā zemē, kuŗā esmu konsuls. 

 

Ļvivas universitātes rektors bija bijušais diplomāts, uz Ļvivu toreiz bieži brauca Ukrainas ārlietu ministrs Anatolijs Zeļenko, uz robežas notika pārrunas ar poļu kolēģiem, man bija jāpalīdz dažādos jautājumos – piemēram, ar loģistiku. Iepazinos ar Zeļenko, un kad Ukraina kļuva neatkarīga un Ārlietu ministrija paplašinājās, ministrs mani uzaicināja darbā. Ārlietu ministrijā strādāju jau 29 gadus. Saprotu, ka tieši tagad, kaŗa laikā, es varu pilnībā īstenot savu jaunības dienu sapni – palīdzēt sargāt savu dzimteni no ienaidnieka.

 

Bija vēl viens iemesls, kādēļ kļuvu par konsulu. Bija sācies Padomju Savienības sabrukums, iestājos Ļvivas universitātes Juridiskajā fakultātē un rektors man piedāvāja nevis mācīties kopā ar astoņpadsmitgadīgajiem dienas nodaļā, jo man jau bija divdesmit pieci gadi, bet fakultātē bija atvērta starptautisko tiesību nodaļa, man būtu labi mācīties tajā. Jau strādāju universitātē, viens no braucieniem uz ārzemēm kopā ar rektoru bija uz Franciju ar bērnu un jauniešu ansambli. Braucām ar autobusu uz Anžē universitātes jubileju, jo tā bija Ļvivas universitātes sadarbības un draudzības universitāte. Daži jaunieši pazaudēja savas pases. Kad Parīzē ieradāmās padomju vēstniecībā lūgt palīdzību, tur sēdēja tāds padomju ierēdnītis. Mums grupā bija divdesmit jaunieši, patiesībā vēl bērni, bija pat desmit gadus veci, brauciens bija smags, nogurdinošs, jo vecais padomju laika autobuss visu laiku bojājās, naktsmāju Parīzē mums nebija, bet ierēdnītis teica, lai nākam parīt. Jautājām, kur bērniem nakšņot, mums vēl mājupceļā uz Ļvivu jānobrauc pusotrs tūkstotis kilometru, bet ierēdni tas neinteresēja. Nekad neesmu to aizmirsis, un visu savu darba mūžu konsula amatā esmu centies nebūt tāds. Sākot savu ārlietu dienestu, vienmēr atcerējos, kā padomju diplomāti izturējās pret saviem pilsoņiem. Mēs viņiem nebijām vajadzīgi, bijām liekie cilvēki.

 

Sacījāt, ka Vācijas vēstniecībā attieksme bija pilnīgi cita. Toreiz pirmo reizi saskārāties ar Rietumiem un citu attieksmi?

Šajā pašā divarpus tūkstošu kilometru garajā braucienā mūsu vecais padomju autobuss, tikko pārbraucis Francijas robežai, salūza tā, ka vairs nebija salabojams. Bija nakts, lija lietus. Piebrauca franču policija paskatīties, kas tas par autobusu tur stāv. Domājām, ka gan jau bīs nepatikšanas, jo no policijas taču neko citu nevar gaidīt?! Bet policija, noskaidrojusi, kas par lietu, aizveda visus bērnus uz savu iecirkni, iedeva siltu ēdienu, tad sazinājās ar Anžē universitāti, atrada mums autobusu, un universitāte apstiprināja, ka to apmaksās. Mūsu autobuss palika remontā, bet mēs turpinājām ceļu jau ar citu autobusu. Parīzē mums palīdzēja Vācijas vēstniecība, gan naktsmājas atrada, gan dokumentus palīdzēja nokārtot. Tāda, lūk, bija pirmā tikšanās ar „rietumu kapitālismu”, ar kuŗu mūs biedēja visus padomju gadus.

 

Esat strādājis gan Austrālijā, gan Turcijā, arī Polijā un Azerbaidžānā. Vai var salīdzināt, kā ir mainījusies valstu attieksme pret Ukrainu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā?

Valstis salīdzināt ir grūti, teikšu tā: visās valstīs, kuŗās esmu strādājis, attieksme pret Ukrainu bija pozitīva, bet dažās pat ļoti laba attieksme. Esmu strādājis piecās valstīs, četrās no tām biju vēstnieks. Austrālija, manuprāt, ir paraugs demokratijai valstī, demokratija tur ir gandrīz kā reliģija. Valsts gan atrodas tālu no visiem, un man nācās stāstīt par Ukrainu, bet domāju, ka tagad situācija ir mainījusies. Austrālija mūs ļoti atbalsta cīņā pret agresoru. Turcija mūs atbalsta, bet tās polītikā ir specifiskas nianses, jo valsts īsteno savas polītikas intereses. Azerbaidžāna ir mūsu stratēģiskais partneris. Latvija man ir ne tikai valdības, bet arī iedzīvotāju atbalsta kvintesence. Latvija parādīja piemēru tam, cik ļoti saliedēta var būt valdība ar tautu atbalstā Ukrainai, kuŗa piedzīvo kaŗa traģēdiju, un es pat nevaru pateikt, kuŗš palīdz vairāk – valdība vai tauta. Ja valdības palīdzība nedaudz samazinās, palielinās iedzīvotāju ziedojumi, tautas humānā palīdzība. Te ir pastāvīga darbīga gaisotne, vēlēšanās palīdzēt, saprast, kā Ukrainai palīdzēt. Latvija man ir ļoti liels piemērs, ir labi, ka savas diplomātiskās karjeras pēdējā posmā biju šeit, man te viss ir ļoti tuvs un saprotams. Ir Eiropa, kuŗa kopumā mūs atbalsta, bet šodienas bēda ir tā, ka pret mums ir vesela armāda, kuŗas mērķis ir tikai iznīcināt, visi pakļaujas vienam diktatoram, viņa pavēlēm. Eiropa ir pamodusies, to pamodināja Ukraina, bet nesen sarunā ar Eiropas diplomātiem sacīju, ka Eiropa nereti ir kā kaŗaspēka vienība, kuŗai kaut kas jāaizstāv, bet daļa šīs vienības bija kaujas gatavībā vēl pirms atskanēja trauksme – piemēram, Latvija mums piegādāja stingeru sistēmu vēl pirms kaŗa sākuma, kamēr cita vienība vēl gulēja, vēl kāda sāka mosties, bet vēl cita vienība guļ joprojām. Bet pretī stāv milzīga armāda, kas sper soli vai dodas uzbrukumā pēc pavēles visi kā viens.

 

Baltijas valstis un Polija mobilizē visus resursus, bet citur dažs labs vēl tikai velk mugurā sporta kreklu. Protams, šī kaŗaspēka vienība var uzvarēt diktatoru, bet ar grūtībām, tas prasa ilgāku laiku. Lai uzvarētu šo ļaunumu, jāpieceļas visiem reizē. Un es redzu, kā Latvija, pārējās Baltijas valstis tiešām domā, kā vēl palīdzēt, kā novērst tās zvērības, ko Krievija pastrādā pret ukraiņiem. Es taču redzu un zinu, ka Latvijas resursi nav bezgalīgi, bet tā atdod visu, ko vien var, lai palīdzētu, jo saprot, ka tā nav tikai Ukrainas fronte, tā ir demokratijas fronte. Pretējā gadījumā rīt tā būs Latvija, parīt Lietuva, tad Polija un arī citas Eiropas valstis. Ja kāds Vidusjūras valstīs domā, ka gadījumā, ja Ukraina zaudēs kaŗā, Krievijai līdz viņiem neaizies, tad loti maldās. Pat ja Krievijas armijas zābaki nemīdīs viņu zemi, tad diversantu grupas noteikti parādīsies un spridzinās, iznīcinās, indēs. Šī režīma domāšanas veids neredz un nesaprot neko citu, tas paredz tikai ļaunumu, tikai kompromisu ar ļaunumu, kas beidzas ar pakļaušanu un iznīcību. Tādēļ Latvijas nostāja ir ļoti svarīga kā piemērs un paraugs. 

 

Nesen Latvijas parlamenta priekšsēdētājs bija vizītē Kijivā, parlamentā savu runu septiņpadsmit minūšu garumā teica ukraiņu valodā, tā izrādot cieņu pret Ukrainas valsti un tautu. Mans pēdējais gads Latvijā sakrita ar pirmo kaŗa gadu Ukrainā un es redzu Latvijas atbalstu vispatiesākajos. vissirsnīgākajos veidos. Un, kā jau teicu, mūs ļoti atbalsta arī Lietuva un Igaunija, Polija, Anglija, ASV, un tas dod spēku. Krievija to negaidīja, un esmu pārliecināts, ka ar starptautisko palīdzību un atbalstu, pateicoties Ukrainas armijas pašaizliedzībai un varonībai, mēs noteikti uzvarēsim šajā kaŗā. Ļoti ceru, ka Krievijas polītiskais režīms tiks iznīcināts un tiks izveidots kaut kas vairāk vai mazāk līdzīgs demokratijai.

 

Nesen Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs paziņoja, ka t.s. Zelenska miera plāns Krievijai nav pieņemams un par to nevar būt pat runas. Ko paredz Ukrainas prezidenta miera plāns?

Agresoram nevar patikt plāns, kas paredz kapitulāciju. Zelenska desmit soļi mieram paredz Krievijas kapitulāciju un visu noziedznieku obligātu notiesāšanu un sodu. Ukrainas prezidenta nostāja ir, ka tas ir globāls kaŗš, kaŗš pret cilvēci, tādēļ tiek runāts arī par radioaktivitāti un drošību pret atomuzbrukumu, tādēļ galvenie un paši pirmie jautājumi šajā plānā skaŗ visus, neattiecas tikai uz Ukrainu. Bīstamā situācija Zaporižjes AES, kas var kļūt desmit reizes bīstamāka par Černobiļu, ir drauds visiem. Otrs jautājums ir pārtikas drošība, jo Krievija cenšas aizvērt mūsu ostas, neļaut izvest graudus, un Āfrikā var sākties bads, kas savukārt skars citas valstis. Tas pats ir ar enerģētikas drošību, tās deficīts skar visas Eiropas valstis, triecieni par Ukrainas enerģētikas infrastruktūru skaŗ ne tikai Ukrainu, tas ietekmē arī citus. Tālāk plāns paredz visu gūstekņu atbrīvošanu un deportēto personu atgriešanu mājās. Ieskaitot bērnus, no okupētajām territorijām uz Krieviju ir deportēts aptuveni miljons Ukrainas iedzīvotāju, turklāt mēs nezinām, kas ar viņiem notiek. Precīzs skaits nav zināms, jo gan Sarkanais Krusts, gan citas starptautiskās organizācijas ir bezspēcīgas, Krievija ignorē jebkādas starptautiskās tiesības, neviens nekontrolē tās rīcību.

 

Tāpat plāns paredz visu okupēto territoriju atbrīvošanu, Ukrainas teritorijas vienotības un tiesiskuma atjaunošanu. Ja runājam par tiesiskumu, tad jāievēro un jāizpilda ANO statūtu dokumentos noteiktais, ir vajadzīgs starptautiskais tribunāls, jātiesā ne tikai pavēļu devēji un izpildītāji kaŗa laukā, bet arī Valsts Domes deputāti, propagandisti – visi, kuŗi īsteno šo kaŗu. Tāpat ir paredzēta cīņa ar ekocīdu – par tām mūsu territorijām, kur atrodas nesprāguši lādiņi, mīnas, arī speciāli nomīnētās territorijas, un cilvēkiem ir bīstami pat iziet uz ceļa, ieiet mežā. Tāpat arī nav pieļaujama atgriešanās pie eskalācijas, vajadzīgas sankcijas un citi pasākumi, kas nepieļauj atgriezties Krievijas impēriskajam garam. Visbeidzot, plāns paredz kapitulācijas akta parakstīšanu ar putinisko Krieviju. Rakstot šo plānu, mūsu pamatnostāja ir – Ukraina ir starptautiskās sabiedrības daļa, mēs rīkojamies atbilstoši starptautiskajām tiesībām, ANO dokumentiem. Un tādēļ arī plāna pirmie punkti skaŗ visas valstis un ir arī to interesēs, šie punkti ir globāli, un tālāk plāns pamazām nonāk līdz atsevišķiem jautājumiem, kuŗi galvenokārt ir svarīgi Ukrainai. Krievija to negrib pieļaut un Lavrovs – es viņu dēvēju par Sergeju Viktoroviču fon Ribentropu – protams, nevar piekrist nevienam šī plāna punktam, Krievija to visu sāka, lai salauztu kolektīvās drošības sistēmu, neievēro starptautiskās tiesības, ir terroristu valsts un darbojas kā pirātu grupa, kuŗai nekad nepatīk, ja viņus aicina nomierināties. Valsts-terrorists, valsts-bandīts nekad tam nepiekritīs, tādēļ tā jāpiespiež ievērot mieru, bet tas var sākties tikai ar Krievijas zaudējumu kaŗā. Armija, kuŗa vienmēr ir lielījusies, cik varena tā ir un cik labi prot kaŗot, patiesībā izrādījās bandīti, kuŗi prot tikai zvēriski nogalināt iedzīvotājus, laupīt, izvarot un dedzināt. Ne velti Rīgā, pretī Krievijas vēstniecībai, Latvijas iedzīvotāji sanesa vecus tualetes podus, izlietnes un galīgi nolietotas veļas mašīnas un pielika uzrakstu: „Krievijas armijai” – tā teikt, ja jau jums tik ļoti vajag, tad ņemiet, bet nenogaliniet cilvēkus!

 

Varu tikai vēlreiz atkārtot, ka cienu un augstu vērtēju Latvijas atbalstu un situācijas izpratni. Diemžēl Eiropā ne vienmēr to saprot, lai gan, ja pie jūsu durvīm stāv asinskārs monstrs, ir taču skaidrs – ja viņš atvērs šīs durvis, viņš visu aprīs un dosies pie nākamajām durvīm. Nav iespējams padarīt Putinu par mieru mīlošu, par miera nesēju, sarunas par ar viņu par to neko nedos. Tad jau arī krokodilu varētu pierunāt kļūt par veģetārieti. Ja to varat, ja varat krokodilu pārliecināt, ka viņam patīk būt veģetārietim, tad uz priekšu, pārlieciniet Putinu, par spīti tam, ka viņa vide ir agresija un ļaunums. Man Latvijas atbalsts ir izglītotu, civilizētu cilvēku atbalsts cīņā par eiropeiskām vērtībām. Un šajā cīņā Ukraina ir frontes pirmajā līnijā. To nesaprot vai negrib saprast tikai muļķi vai provokatori.

 

Ar Latvijas Saeimas priekšsēdētāju, kad viņš nesen pie mums viesojās, bijām arī Bučā un Irpiņā. Čirņigovas apgabalā kādā ciemā redzējām pagrabu, kuŗā okupanti turēja aptuveni 360 cilvēku. Telpa bija neliela, cilvēki tajā bija spiesti atrasties mēnesi, uz visiem izsniedza 3-4 krievu armijas sausās pārtikas devas ēšanai. Kad cilvēki nomira, tos neļāva iznest, bet tur atradās arī bērni. Pagrabā bija arī pusotru mēnesi vecā Polina, bet mātei nebija, ar ko viņu barot. Cilvēki pa visiem vāca kopā pa kripatiņai, pa sīkumiņam, lai mātei būtu kaut mazliet piena, lai varētu bērniņu kaut kā pabarot, varbūt pat ar tām drupačiņām. Cilvēki pierunāja apsargus, ka mirušos nodos cits citam tālāk virs galvām izstieptās rokās. Izdzīvojušie, kas bija tajā pagrabā, mums to stāstīja. Cilvēki skaitīja dienas, velkot uz sienas svītras. Tādus „kalendārus” var redzēt attēlos no koncentrācijas nometnēm Otrā Pasaules kaŗa laikā. Lūk, un šī valsts, kuŗa sarīko iedzīvotājiem tādu elli, runā par savu cīņu pret nacismu!

 

Tagad Otrais pasaules kaŗš daudziem aizmirsies, daudzās valstīs ar „atbrīvotāju” zvērībām nav saskārušies, viņiem nav tādas pieredzes. Es uzskatu, ka īsts eiropietis ir tas cilvēks, kurš prot just līdzi, izprast, sajust ko nozīmē kaŗš, ko nozīmē ļaunums arī tad, ja personīgi nav ar to saskāries. Ja cilvēks ir eiropietis, viņam pats galvenais nav viņa virtuve ar piekrauto galdu vai tas, ka šodien par benzīnu jāsamaksā viens eiro vairāk. Jūsu prezidents Egils Levits sacīja, ka, protams, ir grūti samaksāt dārgāk par benzīnu, bet atcerieties, ar ko maksā ukraiņi – ar savām asinīm. Cik Bučām un Irpiņām vēl jābūt, cik cilvēku vēl jānogalina lai visi to saprastu? Tikai simts – tas ir maz? Ar tūkstoti pietiek? Bet ja starp tiem simt nogalinātajiem ir tava meita vai dēls, tad pietiek ar simtu, vai ne? Jo tad saprot, kuŗš ir ienaidnieks. Vajag, lai katrs polītiķis, arī Vācijā to saprot, negaidot jaunas un jaunas Bučas un Irpiņas. Kad kāds Latgales pilsētas mērs sacīja, ka netic tām izvarošanām un nogalināšanām Bučā, ka tas ir feiks, es viņam atbildēju, ka gan jau karma sasniegs arī viņu un tad, kad ar viņa meitu kaut kas notiks, lai tad mierīgi noskatās un saka, ka tie ir meli, uzvedums. Man toreiz sacīja: kā vēstnieks varot kaut ko tādu teikt?! Ziniet, kā sauc, tā atskan!

 

Latvieši to saprot, viņi zina, ko tas nozīmē. Latviešu vēsturnieks ir uzrakstījis grāmatu par „atbrīvotāju” zvērībām Latvijā, es savā facebook lapā ieliku citātus no stāstiem par zvērībām un izvarošanām Bučā un Irpiņā un blakus fragmentu no tās grāmatas par piecpadsmitgadīgas meitenes izvarošanu Ludzā, par garīgi slimas meitenes izvarošanu Vidzemē, par to, kā šie „atbrīvotāji” naktīs laupīja un nogalināja, bet dienā tēloja parastus padomju armijas kaŗavīrus – „atbrīvotājus”. 

 

Ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, arī baltkrievi, kuŗi bija spiesti bēgt no Lukašenko, ukraiņu kaŗa bēgļi piedalījās piketos un dažādās akcijās pie Krievijas vēstniecības, neļaujot aizmirst par kaŗu un noziegumiem.

Jā, cilvēki palīdz un atbalsta, kā var. Nesen kāda sieviete uz vēstniecību mums atsūtīja divus pārus adītus bērnu dūrainīšus, vienus Ukrainas nacionālajās, otrus Latvijas nacionālajās krāsās. Bet man sāp sirds un ir rūgtums par daudziem ukraiņu diasporas cilvēkiem, kuŗi te, Latvijā, dzīvo vēl no padomju laika. Kad pie Krievijas vēstniecības sievietes stāvēja akcijā pret nežēlīgajām izvarošanām Bučā, tur stāvēja tikai latvietes, tur nebija nevienas no „Ukraiņu sieviešu apvienības Latvijā”. Divus gadus es cīnījos ar šo organizāciju, lai pierādītu, ka viņas patiesībā ir pseidoukrainietes, Kremļa aģenti Latvijā. Bija arī ukraiņu biedrību apvienība Latvijā, kuŗi gāja uz Krievijas vēstniecību, dziedāja krievu dziesmas un svinēja brīvprātīgo komjauniešu dienu un nēsāja ukraiņu drēbes ar izšuvumiem jeb kā tās arī dēvē – višivankas –, ēda ukraiņu speķi un dzēra ukraiņu šnabi, Un viņi ar to visu gribēja aizstāt ukraiņu garu, dvēseli. Viņi man jautāja, ko es vēl no viņiem gribot, viņi taču nēsājot višivankas?! Galvenais taču nav tas, kas mugurā, bet tas, kas ir galvās! Ja galvā ir sirpis un āmurs, tad velc mugurā, ko gribi, nekad nebūsi ukrainis, nebūsi cilvēks. Pēc Bučas mēs viņiem lūdzām piedalīties protestos pie Krievijas vēstniecības, bet viņas negāja. Tad palūdzām latviešu sievietes, un uzreiz sapulcējās divsimt cilvēku! Tie ukraiņu diasporas cilvēki, par kuŗiem stāstīju, mīl ukraiņu desu, bet nemīl Ukrainu, viņi patiesībā nav ukraiņi! Puse ukraiņu diasporas dienu un nakti gādā par Ukrainu, stāv piketos, gādā humāno palīdzību, lej ierakumu sveces – dara visu, ko var. Bet daļa diasporas aizbildinās, ka esot nevalstiska organizācija, kuŗai neesot tiesības nodarboties ar polītiku, tikai ar kultūru – dziesmām, dejām, ar ukraiņu virtuvi. Esmu brīdinājis visas organizācijas, ko vien varēju, par to, ka tās ir pseidoukraiņu biedrības. Uzskatu, ka tie ir pārģērbti Kremļa aģenti mūsu aizmugurē. 

 

Krievijas propagandai ir milzīgs spēks ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē! Atcerieties par piekto kolonnu! Kā jūs domājat, ar ko katru dienu nodarbojas Krievijas vēstniecības četrdesmit diplomāti, viņus taču gandrīz nekad un nekur neredz. Viņi vēro, noklausās, vervē piekritējus vai „atmodina” vecos aģentus, šķeļ Latvijas sabiedrību. Es neticu dumjiem cilvēkiem polītikā un, ja kāds polītiķis sāk runāt par to, ka jautājums par Krimu nav tik vienkāršs un tamlīdzīgi, tad domāju, ka par tādu cilvēku ir kāds dosjē. 

 

Pastāstīju par šīm pseidoukraiņu biedrībām Latvijas kultūras ministram, un pirms Kijivas virtuozu koncerta viņš izgāja uz skatuves un teica, ka kaŗa laikā arī kultūrai jāpalīdz armijai, kuŗa kaŗo par savu valsti, kultūra ir daļa no atbalsta. Uzrakstījām tām organizācijām, ka Latvijas valsts taču saka, ka kultūra nav atrauta no visa pārējā. Klusums, atbildes nav joprojām. Viņi brauca ciemos uz Krimu, uzaicināja okupācijas varas pārstāvjus ciemos uz Latviju. Mēs viņus izslēdzām no visiem ukraiņu sarakstiem un pirmo reizi piecdesmit gadu laikā Starptautiskais pasaules ukraiņu kongress Latvijas ukraiņu biedrību apvienību izslēdza no savu biedru vidus. Es priecājos, ka mēs pierādījām, ka šiem cilvēkiem nav tiesību sevi saukt par ukraiņiem. Ziniet, ir krievi, kuŗi te dzīvo un kuŗi palīdz ukraiņiem kā vien var un prot, un es viņus cienu. Ne viens vien mūsu kaŗavīrs neprot ukraiņu valodu, bet viņi ir ukraiņi savās sirdīs un dvēselēs. Es nebaidos no tiem, kuŗi runā krievu valodā, es baidos no krievu stilā domājošajiem, kuŗi ir gan Latvijas Saeimā, gan Ukrainas parlamentā. Viņi bieži vien runā labā latviešu vai ukraiņu valodā, bet viņu galvās ir Krievijas ideoloģija. Nepietiek tikai ar to vien, ka cilvēks ir pret Putina režīmu. Piemēram, „Dožģ”, ko Latvijā aizvēra, bija pret Putinu, pret viņa režīmu, bet viņi nav pret visu to marodierisma, iekarošanas, vardarbības polītiku. Viņi priecātos, ja Putina vietā nāktu kāds cits, bet viņus tā īpaši neuztrauc, vai tas būtu demokratiski noskaņots cilvēks bez sapņiem par imperijas atjaunošanu. Tādēļ manuprāt Latvija darīja pareizi, atņemot „Dožģ” licenci. Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns Kijivā sacīja, ka bijām naivi ticējuši, ka kaŗš ir beidzies un Krievijas imperija sabrūk 1991. gadā, bet tagad skaidri redzams, ka kaŗš būs beidzies, imperija būs pagalam tikai tad, kad Ukraina uzvarēs, būs kapitulācija un starptautisks tribunāls. Tikai pēc tam varēsim runāt, ka kaŗa atliekas un fašisms ir uzveikts. Latvijas prezidents bija viens no pirmajiem, kurš paziņoja par atbalstu Ukrainai, bet Latvija iesniedza ANO pieteikumu, ka uzskata sevi par trešo pusi šajā procesā.

 

Latvijas loma šajos procesos ir milzīga. Es gribētu, lai Latvijas diaspora lepotos ar savu valsti un tautu. Jūs esat Eiropa solidaritātes dzinējspēks atbalstā Ukrainai. Jūs atgādināt visām valstīm, ka tās vēl var palīdzēt, tām ir resursi. Un es ļoti ceru, ka Latvijas diaspora nostāsies līdzās Ukrainas diasporai un stāstīs pasaulei patiesību par to, kas notiek. Latvijas diaspora to var. Paldies jums visiem Latvijā un aiz tās robežām!