"Būdams prom no Latvijas, vienmēr būšu ciemos"
Architekts Mārtiņš Miķelsons intervijā Ligitai Kovtunai    15.12.2015

 

Kā tu nokļuvi prom no Latvijas?

Izstudējis architektūru Latvijā un pastrādājis Latvijas architektu birojos, izdomāju, ka jāaizbrauc pasmelties pieredzi arī ārpusē. Un nokļuvu Londonā. Tas bija 2006. gadā. Durvis tur, protams, nebija plaši atvērtas. Bet iepazinos ar cilvēkiem, kas palīdzēja šīs durvis atvērt... Firma, kuŗā atradu darbu par architekta palīgu, nodarbojās ar kuģu un jachtu pārbūvi un dizaina izveidi. Ieguvu tā saukto UK expierance, ar ko savukārt varēju paša spēkiem „atvērt” jaunas durvis – pats tīmeklī sameklēju birojus, aģentūras, iesaistījos projektos.

 

Vai tās pirmās durvis „atvēra” kāds turienes latvietis?

Nē, cilvēks no Dienvidafrikas, kas ilgāku laiku dzīvojis Londonā.

 

Cik ilgi sabiji Londonā?

Piecarpus gadus, 2012. gadā atgriezos Latvijā.

 

Vai šai laikā uzmeklēji un atradi latviešus Londonā? 

Jā, Daugavas Vanagu namā, Queenborough Terrace 72! Līdz aizbraukšanai uz Angliju septiņus gadus biju dziedājis Māŗa Sirmā vadītajā korī Kamēr.... Tā ir augstākā pieredze koŗdziedāšanas jomā, turklāt tieši šai laikā Kamēr... bija ieguvis Eiropas Grand Prix. Londonā iesaistījos Lilijas Zobens vadītajā latviešu korī un turpināju dziedāt . Esmu otrais bass. 

 

Vai korī sastapi dziedātājus no Latvijas?

Jā, ne ļoti daudz, bet tostarp arī cilvēkus, kas Latvijā ieguvuši mūzikas izglītību, bet Anglijā strādā pavisam citās jomās. Taču mūzika vieno. Saprotu, ka varbūt nemaz nevajag, dzīvojot svešā zemē, augu laiku būt kopā ar tautiešiem, bet ir brīži, kad tas ir nepieciešams. Mēs pat braucām uz draudzības koncertiem ar Briseles latviešu kori. 

 

Lasīju, kādu interviju ar igauņu puisi, kuŗš ir IT speciālists un savu dzīvi vada starp Tallinu un Silīcija ieleju. Un viņš nonācis pie atziņas, ka, dzīvojot ārpus dzimtenes, ir vairāk motīvu būt igaunim – viņš ar lielāku entuziasmu iesaistās igauņu kopības aktīvitātēs un apgalvo, ka ar lielu prieku piedalīsies, piemēram, savu tautiešu Ziemsvētku sarīkojuma organizēšanā...

Pilnīgi saprotu! Esot ārpus savas valsts, skaudrāk izjūtam to, ka izklīstam, pat izzūdam. Un līdz ar to mostas citāda, spēcīgāka patriotisma izjūta. Turklāt, nonākuši ārpus Latvijas, jūtamies augstāk novērtēti, kas atspoguļojas mūsu atalgojumā. Materiālā stabilitāte nozīmē daudz un atraisa iespējas. Ir vieglāk „nest” savu patriotismu. Rodas vēlēšanas ne tikai pašam pievienoties līdzdomātājiem no tautiešu vidus, bet pašam ap sevi tādus pulcēt. Labprāt iesaistīties korī, deju kopā, biedrībās...

 

... un baznīcā, tautiešu draudzē?

Baznīcā eju vairāk sajūtu pēc. Uzskatu, ka savu garīgo izaugsmi varu paplašināt arī ārpus baznīcas. Jo Dievs jau ir tevī pašā, un ar sevi ir jāstrādā. Tā ir papildinājusies mana izpratne par to, kas saistīts ar ticību. 

 

Vai Ziemsvētkos iesi uz baznīcu? Uz kuŗu, ja nav noslēpums? 

Iespējams, šogad došos uz kādu mājīgu, mīlīgu baznīcu Kurzemē.

 

Tu esi no pirmās klases līdz vidusskolas beigšanai mācījies Rīgas Kristīgajā skolā, ko dibināja līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šo skolu vadīja Vera Volgemute-Rozīte, un viņas iedibināto kārtību ar labu vārdu atceras vēl šodien. Zinu, ka ar Veru joprojām tiekaties un esat kļuvuši draugi. 

Jā, garīgā saite, kas izveidojās ar skolotāju, turpinās, tā ir attīstījusies un izaugusi līdz skaistai draudzībai. Skolotāja man bija liela autoritāte skolas gados, un ir izaugusi draudzība, kuŗai ir piešķirta jēga. Mēs esam viens otram interesantas personības, ko vieno savstarpēja pilnveidošanās iespēja. Tā notiek. 

 

Par tavu darbību profesijā – ko dari, kur strādā, kā nolēmi kļūt par architektu?

Esmu pirmais savā ģimenē, kuŗš „uzkāpis uz šīs laipas”, citu architektu manā dzimtā nav. Acīmredzot mani ietekmēja draugi, kam interesēja radošais process, konkrēti – dizains un interjeri. Vēl nevaru lepoties ar paša darbiem, kur būtu paveicis visu – no architekta ieceres līdz īstenojumam konkrētā objektā. Taču varu lepoties, ka esmu līdzdarbojies. Turklāt, strādāju, manuprāt, izcila latviešu architekta Andŗa Kronberga birojā. Pie viņa nonācu jau studiju prakses laikā, un tā „latiņa”, ko uzliek Kronbergs, ir ļoti augsta. Varu teikt – esmu ceļā uz savu profesionālo piepildījumu. 

 

Vai apzinies, cik liela ir konkurence un cik rūgta ir „profesionālā greizsirdība” radošajās profesijās? 

Protams, kā nu ne! Mēs runājām par Okupācijas mūzeja Nākotnes namu – man liekas, ka te tā izpaužas. Latvijas profesionālie architekti nelabprāt pieņem, ka „kāds no ārzemēm”, „kāds galvenais viesis” atnāk un īsteno savu ieceri. Ir liela iekšējā pretestība, kas ārēji izpaužas gan komentāros, gan rīcībā pret Birkerta projektu. Manuprāt, visa pamatā ir kādi iekšēji cīniņi, proti, paši labprāt būtu īstenojuši šādu nozīmīgu projektu!

 

Kādu, tavuprāt, augstas raudzes Latvijas architektu projektu tu minētu kā pašu pirmo?

Rēzeknes Zeimuļs ir spilgtākais. Jauna architekte Rasa Kalniņa to radīja ar domu „darīt no sirds”, nevis uzvarēt konkursā. Un konkursā uzvarēja tas, kas „darīts no sirds”- ir iznācis lielisks, objekta un vides savienojums! Rēzeknē turklāt ir arī Gors un Rēzeknes universitātes korpuss – arī izcili projekti. 

 

 

 

Mūsu laikraksta slejās architekts Jānis Lejnieks, rakstot par Nākotnes namu , atgādināja, ka ir pārkāpts Latvijas architektu ētikas kodekss, kas, starp citu, paredz – iznīcinoši nekritizēt kollēgu veikumu.

Jā, notiek balansēšana uz ētikas smalkās robežas, jo pāri visam ir vēlēšanās panākt savu. Latvijas architektiem ir pieredze, ir zināšanas, panākumi, un, ja neieklausās viņu viedoklī, dabiski rodas vēlēšanās „pacelt balsi”. Un te man atkal jāpiemin mana autoritāte Andris Kronbergs, kuŗš projektē viesnīcu blakus Nākotnes nama piebūvei – viņš savu projektu prezentē ar mieru un pārliecinātību, ar profesionālu pašapziņu. Un varbūt šie divi projekti, abi blakus, viens otru lieliski papildinās un rezultāts būs pat unikāls.

 

Kā jūties šai nemierīgajā laikā?

Šie laiki manai paaudzei ir nebijis un nepiedzīvots pārbaudījums. Priecājos, ka esmu latvietis un dzīvoju Latvijā, tiešām izredzētā zemē. Pēc savas pieredzes varu teikt – būdams prom no Latvijas, vienmēr būšu ciemos. Esmu lasījis, ka cilvēks ir tā „ieprojektēts” – 300 km radiusā no tās vietas, kur viņš ir piedzimis, ir viņa mājas. Un te viņam jādzīvo, un jāēd tas, kas te izaug...

 

Mārtiņš ir nolēmis savus kollēgas visā pasaulē pulcēt kopā un apvienot Pasaules latviešu architektu savienībā. Lūdzam atsaukties latviešu architektus kopīgam darbam, rakstot uz e-pastu pasaules.latv.arh.savieniba@gmail.com vai mikelsons1983@gmail.com

Skatiet arī www.metamorphmint.com