“Reizēm zvaigznes sastājas ap mani, un viss notiek,” saka režisors Imants Jaunzems, Jūrmalas teātra mākslinieciskais vadītājs.
“Tas ir sākums pamatīgai draudzībai, ” - Māra Luisa, San­francisko Jaunā teātra režisore.
Visiem teātra mākslas mīļotājiem Sanfrancisko apkārtnē 23. marta pēcpusdiena bija īstens baudījums – Sanfrancisko Latviešu namā tika izrādīti divi pasaulslavenu autoru viencēlieni divu latviešu teātru kopējā projektā. Franču autora Žana Anuija dramatisko komēdiju “Orķestris” skatītājiem piedāvāja Sanfrancisko Jaunais teātris (SFJT), bet Jūrmalas amatieru teātris viesojās ar mono izrādi “Puķes Aldžernonam”, kas skatuves variantā veidota pēc pasaulslavenā rakstnieka Danie­la Kīza stāsta motīviem. Abu izrāžu režisors ir Jūrmalas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Imants Jaunzems. Pēc izrādes aicināju Imantu Jaunzemu un SFJT režisori Māru Luisu uz sarunu par teātru radošo sadarbību un nākotnes plāniem.

Imant, veiksmīgi izskanējusi Jūrmalas teātra viesizrāde Sanfrancisko “Puķes Aldžernonam” un arī SFJT pirmizrāde tavā viesrežijā – luga “Orķestris”. Amerikas latviešu skatītājiem SFJT jau labi pazīstams, bet Jūrmalas teātris ASV viesojas pirmo reizi. Lūdzu, iepazīsimies!
Jaunzems: Jūrmalas teātrim šī ir 46. sezona. Esam stabila trupa un viens no īpašiem amatieru teātriem Latvijā. Mums sezonā repertuārā ir astoņas pieaugušo izrādes, sešas leļļu izrādes un divas jauniešu teātra izrādes. Izrādes notiek visas sezonas garumā, katru svētdienu un reizēm arī piektdienu vakaros. Tajā pašā laikā gatavojam arī vairākus jauniestudējumus - tātad visu sezonu cītīgi strādājam. Mūsu teātra pamata trupa ir četrpadsmit līdz astoņpadsmit aktieru. Kā jau minēts, esam amatieru teātris, un mūsu aktieri ir ļoti lieli teātra entuziasti. Teātris prasa spēku, enerģiju, laiku un arī naudu, jo attālumi ir pietiekami lieli, daudz jābrauc – tāpat kā jums šeit, Sanfrancisko. 

Kāda ir bijusi tava režisora pieredze un cik ilgi esi Jūrmalas teātra režisors un mākslinieciskais vadītājs?
Jaunzems: Jau studiju gados sāku strādāt Gulbenes tautas teātrī, kur aizvadīju četras sezonas un iestudēju Ž.Anuija lugu “Orķestris” kā savu diplomdarba izrādi. Deviņus gadus strādāju Ventspils teātrī, kur veidojām izrādes arī starptautiskiem festivāliem. Ar izrādi “Krēsli” (E.Jonesko) mēs viesojāmies daudzviet Eiropā, piedalījāmies Vispasaules amatieru teātru festivālā Dienvidkorejā, kur pat dabūjām galveno balvu. Esmu iestudējis izrādes arī profesionālos teātros, bet starpība ir diezgan nosacīta.
Jūrmalas teātrī kā mākslinieciskais vadītājs esmu devīto sezonu, kaut gan darboties sāku jau deviņdesmitajos gados. Mani kursa biedri - Gunta Mīlenberga bija teātra vadītāja, Aigars Balulis – mākslinieciskais vadītājs, un es Jūrmalas teātrī piedalījos gan kā aktieris, gan arī laiku pa laikam iestudēju izrādes. Mani labprāt aicināja par viesrežisoru, jo es kā režisors neiekļaujos “pamatplūsmā”, man vienmēr gribas kaut ko savādāk, atšķirīgāk, provokatīvāk, un tas aktieriem deva jaunu enerģiju un elpu. 
Pašlaik mani pienākumi saistī­ti ar repertuāru, lugu atlasi. Ama­tieru teātrī viens no pamata nosacījumiem ir, lai aktieriem patiktu tas, ko viņi spēlē, un arī lai patiktu skatītājiem. Otrs – cenšamies veidot arī savas teātra tradīcijas ārpus teātra, piemēram, jau divas reizes esam braukuši skatīties teātra izrādes Londonā, un tas ļoti saliedē mūsu trupu.

Sanfrancisko jūs esat atveduši solo izrādi “Puķes Aldžernonam”. Kā radās doma par viesizrādi Amerikā un sadarbību ar SFJT?
Jaunzems: Viss sākās ar izrādi “Puķes Aldžernonam”. Reizēm notiek tā, ka zvaigznes sastājas, un šajā gadījumā tas sākās ar lomas izpildītāju Edgaru Poli. Es viņu ieraudzīju kādā saviesīgā pasākumā un sapratu, ka ar šo cilvēku man ir jāstrādā, kaut arī viņu nepavisam nepazīstu. Bet tajā brīdi man pat nebija lugas, ko viņam piedāvāt. 
Jūrmalā ir iniciatīva “Otrā elpa”, kur cilvēki nodod savas nevajadzīgās lietas, tajā skaitā grāmatas. Nez kāpēc paņēmu rokās grāmatu “Puķes Aldžer­nonam”, kaut arī uz vāka uz­zīmēta pele un mani neinteresē grāmatas par dzīvniekiem. Skatos anotāciju – fantastika, bet man nepatīk fantastika! Un tomēr atvēru grāmatu un sāku lasīt, un pamazām sapratu, ka tā ir dienasgrāmata, ka tas ir dīvains un savāds stāsts, un pamazām literārais tēls man savienojās ar manis noskatīto potenciālo aktieri. Sameklēju Edgara telefonu, piezvanīju un jautāju, vai viņam būtu vēlme nākt un kaut ko darīt Jūrmalas teātrī. Edgars uzreiz atbildē­ja “Jā!”, un, jau materiālu lasot, sapratu, ka viss būs! Tā mēs radījām šo monoizrādi. 
Tā ir mana piecdesmitā ie­studētā izrāde, bet pirmā monoizrāde – ļoti liela uz­drošināšanās un ļoti liela atbildība aktierim. Stundu un piecpadsmit minūtes viņam ir jāpiepilda skatuve, jāaiznes tēls skatītājam, viss vienam pašam. Varu teikt, ka Edgars Polis pats ļoti labi izprata tēlu un veidoja skatuves vidi. Izrādē liela nozīme skaņai, un arī to mēs ar aktieri atradām kopā.

Māra, vai arī tev ir bijusi sajūta un pieredze, ka zvaigznes sastājas, un top notikums?
M. Luisa: Jā gan. Kādreiz rodas ideja, bet to jānoliek uz plauktiņa un jānogaida, bet tad viss atnāk. Piemēram, Minesotas Dzies­mu svētku izrāde R.Staprāna “Anšlavs un Veronika”. Nekad SFJT nebijām iestudējuši Sanfrancisko dzīvojošā dramaturga Raimonda Staprāna lugas, bet tieši ASV Dziesmu svētki bija ļoti piemērots gadījums. Anšlava lomai atradām Kasparu Znotiņu, un izrādījās, ka viņam nekas nebija pretim spēlēt ar amatieru teātra aktieriem. Savukārt Veronikas lomai pēc ilgas meklēšanas atradām aktrisi tepat SFJT – Tairu Zoldneri. Tā radošās idejas pa­mazām veļas uz priekšu. 
Prieks par viesizrādi un prieks par to, ka redzam arī SFJT jaun­iestudējumu viesu režisora vadībā. Kā radās doma par Jūrmalas teātra un SFJT kopējo projektu “Puķes Aldžernonam” un “Orķestris”?
Jaunzems: Gribēju mūsu izrādi parādīt plašākai publikai arī ārpus Latvijas, bet izrāde ir tekstuāla, un vajadzīga publika, kas saprot latviešu valodu. Sarunā ar Latviešu Amatieru teātru asociācijas prezidenti Dainu Kandēvicu radās doma par Ameriku, Sanfrancisko un Sanfrancisko Jauno teātri. Mani mazliet pārņēma šausmas, jo par tālo Ameriku nebiju ne domājis, un noraizējies gaidīju, kad man piezvanīs režisore Māra no Sanfrancisko. Tomēr jau mūsu pirmā saruna mani iedrošināja, un man patika Māras konstruktīvisms un lietišķums. 
Māra, kāda bija tava reakcija uz Jūrmalas viesizrādes ideju un kā radās doma sadarboties rodošā kopprojektā, veidojot SFJT izrādi viesrežisora vadībā?
M. Luisa: Jāsaka, ka mums jau ir pieredze, sadarbojoties ar teātra profesionāļiem no Latvijas. Pirmais bija aktieris Kaspars Znotiņš, kurš piedalījās izrādē “Anšlavs un Veronika”, pēc tam režisors Viesturs Meikšāns iestudēja izrādi “Kurbads, ķēves dēls”, un tagad Imants un Jūrmalas teātris. Tātad taciņa jau ir iemīta. 
Sapratu, ja jau mums “nokrīt tāda debesmanna” kā izrāde no Latvijas, tad gribam ne tikai viesizrādi, bet arī iestudējumu mūsu teātrī. 

Kādi bija lielākie izaicinājumi, iestudējot izrādi ar nepazīstamiem aktieriem tiešsaistes vidē un tikai trīs dienu garos klātienes mēģinājumos?
Jaunzems: Izaicinājumus es mēģināju mīkstināt. Vispirms jau, izvēloties materiālu – izrādi “Orķestris”, kuru jau reiz biju iestudējis. Izrādes struktūra man bija skaidra, un atkrita daudzas šaubas un meklējumi. Teātris, manuprāt, ir saskarsme, un Zoom vidē tomēr par saskarsmi un tēlu sadarbībām sarežģīti runāt. Zoom vairāk bija kā iepazīšanās ar aktieriem, mums bija svarīgi dzirdēt vienam otru, redzēt vienam otru. Ar tikšanos Zoom bija krietni par maz, lai izveidotu izrādi, un režisore Māra šeit uz vietas ļoti daudz strādāja ar aktieriem, skaidrojot, ko tieši es gribētu.

Māra, šoreiz tu esi aktrise izrādē “Orķestris”, bet ko šī pieredze, piedaloties visrežisora veidotā izrādē, tev deva kā režisorei?
M.Luisa: Jāsaka, ka man nav profesionālas režisores izglītības, un man bija ļoti interesanti skatīties un klausīties, kā Imants strādā, un sekot, kā viņš domā. Sapratu, ka viņš iet dziļāk izrādes materiālā, un man tā bija laba mācībstunda. Domāju, ka Imants ir “izvilcis” no dažiem aktieriem kaut ko jaunu, nebijušu, un par to Imantam paldies. Pateicoties Imantam, esam arī uzlabojuši skatuves apgaismojumu un iegādājušies prožektorus, tātad ejam tikai uz augšu un attīstāmies.

Imant, iestudējot teātra izrādes, kas tavuprāt ir galvenais?
Jaunzems: Cilvēks. Cilvēka domāšanas process, saskarsmes, cilvēka dažādās sajūtu nokrāsas – tas vienmēr būs aktuāli teātrī. Mani neko daudz neinteresē politiskās un sociālās tēmas, jo domāju, ka māksla ar tām šobrīd ļoti spekulē. Meklējot dramaturģiju, uzdodu jautājumu, ko iegūs skatītājs un ko iegūs aktieris. 

Kāda tev kā režisoram sajū­ta tagad, kad abas izrādes San­francisko ir nospēlētas?
Jaunzems: Liels gandarījums. Izrāde “Orķestris” – kādu es to biju iztēlojies, tādu arī ieraudzīju realitātē. Skatītāji vienmēr ienes savas noskaņas, un viss notika. Izrāde “Puķes Aldžernonam” man ir ļoti tuva, jo man liekas, ka tik humānu stāstu grūti atrast, un tādus gandrīz vairs neviens neraksta. Tomēr šajā izrādē publika it kā iegrimst vērojumā un saslēdzas ar aktieri vienotā emocionālā sajūtā, un arī Latvijā izrādēs notiek tāpat. 

Kopdarbs Sanfrancisko ir tikai sākums abu teātru sadarbībai. Nākamais projekts jau ir padomā un notiks 2025.gada oktobrī Latvijā. Ar ko pārsteigsiet un iepriecinā­siet Latvijas skatītājus?
M. Luisa: Parasti rudeņos SFJT piedalās Latviešu amatieru teātru festivālā “Laipa”, kas šogad notiek Latvijā Birzgalē. Festivālā laika ierobežojuma dēļ varam parādīt tikai stundu garu izrādi, tāpēc rādīsim iestudējuma “Tīrelis” saīsinātu variantu. Tomēr šī izrāde mums ir mīļa un arī skatītāji atzīst, ka tā ir viena no labākajām, tāpēc gribam to parādīt Latvijā arī pilnā apjomā, un Jūrmalas teātris tam ir piekritis. 
I. Jaunzems: Domāju, ka būs lietderīgi iepazīties abu teātru aktieru trupām, un SFJT arī iepazīt tehniskās iespējas, kādas ir Jūrmalas teātrī. Skaņa, gaisma – tie ir šodienīga teātra pamata izteiksmes līdzekļi, kas dod vietu iztēlei un palīdz aktieriem atraisīties.
Rudenī Helovīna vakarā domājam SFJT aicināt uz mūsu iz­rādi “Sieviete melnā”, kas ir tāda kā šausmenīte, un šī izrāde tiešām uz skatuves izskatās šausmīga, tieši pateicoties skatuves izteiksmes līdzekļiem – skaņām, gaismām, telpai.  
M. Luisa: Arī mēs ar izrādi “Tīrelis” mēģināsim noturēt Helovīna laika garu. Domāju, ka šis ir tikai sākums pamatīgai abu teātru sadraudzībai.