Priecīga saruna par nopietnu darbu
Ilzi Grickus iztaujāja Ligita Kovtuna    01.09.2015

 

Augusta sākumā Rīgā tikās Daugavas Vanagu fonda (DVF) valde, lai apspriestu padarīto un plānotu turpmākos darbus. Brīvā Latvija iztaujāja valdes locekli Ilzi Grickus. 

 

Kā valde ir apmierināta ar Rīgas viesnīcas "Radi un Draugi” darbu?

Valde ir ļoti apmierināta ar viesnīcas darbu. Kā nu ne - viesnīca no savas peļņas ir varējusi financiāli atbalstīt „Straumēnu” attīstības plānu! DVF valde katrā  sēdē saņem daudz informācijas – par financēm, statistiku un par ikdienas darbību. Savukārt mēs ar Pēteri Pētersonu, arī DVF valdes locekli, sniedzam papildu informāciju un atbildam uz tiešiem jautājumiem, kādu netrūkst. Galvenais – abas puses esam ļoti atklātas. Viesnīca DVF vārdā gadu no gada turpina atbalstīt Vītola fonda stipendijas (šogad 27) un leģionārus, kam šogad atkal dāvanā tiks izsūtīts Brīvās Latvijas kalendārs. Šogad – ar īpaši skaistām Latvijas ainavām. 

 

Kas jauns viesnīcas dzīvē? 

Viesnīcā veikts kārtējais kosmētiskais remonts, svaigi nokrāsotas sienas, uzlīmētas jaunas tapetes, uzlikti jauni gaismekļi, tagad gaitenis ir gaišs un patīkams. Gatavojam plānu turpmākiem remontiem un uzlabojumiem. Vērīgi sekojam līdzi atsauksmēm, kas parādās vairākās tīmekļa vietnēs un ko viesi teic izbraukšanas laikā – priecājamies par to, ka viesnīca tiek slavēta, īpaši izceļot laipno apkalpošanu, tīrību un labās brokastis. Protams, būdami Vecrīgā, kur ir šaurās ieliņas ar daudziem bāriem un klubiem, no trokšņiem nevaram izvairīties,  un tas nu joprojām ir mazliet sāpīgs jautājums, bet viesi ir saprotoši. Un vēl – arvien vairāk pie mums ierodas viesi no Vācijas un citām Eiropas valstīm. 

 

Kā klājas "Niklāvam" – tā tagad saucas „Radu un Draugu” restorāns? 

Esmu ļoti priecīga par „Niklāva” panākumiem šīs vasaras mēnešos! Apmeklētāji ir gan no viesnīcas, gan garāmgājēji - pati redzēju aizvadītās  valdes sēdes laikā – ik  vakaru gandrīz visi galdiņi bija aizņemti. Nāk rīdzinieki, jo kāds draugs vai paziņa ieteicis. Bet nu jādomā, kā „pievilkt cilvēkus”, kad pienāks tumšais rudens laiks un tūristu sezona būs beigusies. Tas bija ļoti liels izaicinājums – pašiem vadīt restorānu, mēs vairākus mēnešus par to domājām un runājām, kā labāk. Diemžēl neviens nomnieks nevarēja izpildīt mūsu prasības. „Niklāva” šefpavāre Sarmīte Neimane patiešām ir veiksmīgi strādājusi, izveidojusi ēdienkartes, kuŗās iekļauti  latviešu tradicionālie ēdieni un „starptautiskie” ēdieni,  izmantojot  sezonālos un,  cik iespējams,  vietējos Latvijas produktus, ko ciena viesi no visām pasaules malām. Galu galā restorāns „Niklāvs” saņēma uzvarētāja balvu konkursā „Latvijas labākais tirgotājs 2014. gadā” un TripAdvisor mājaslapas sarakstā bija  92. vietā starp vairāk nekā 600 Rīgas restorāniem! Tas ir lielisks rādītājs, taču nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā, vēl daudz jāstrādā pie restorāna attīstības. 

 

Kā rit uz priekšu darbi "Straumēnos"? 

Kā citkārt lieli darbi -  kādreiz kaut kas aizķeras, tad atkal veiksmīgi rit tālāk. „Straumēnu” māja ir 100 gadu veca, nav nekad tā pamatīgi remontēta, un līdz ar to rodas negaidīti šķēršļi, bet esam, pārliecināti, ka tas grūtākais laiks ir garām un varam cerēt, ka namu nodosim lietošanā šā gada novembrī, kad tajā novietosim mēbeles un pieliksim aizkarus. Ziemsvētku laikā jau paredzēti vairāki sarīkojumi. Aicinām darbā gan latviešus, gan cittautiešus, kas dzīvo „Straumēnu” tuvākajā  apkārtnē.

 

Kā klājas Londonas Vanagu namam 72 Queensborough Terrace?

Arī Londonas Daugavas Vanagu fonda nama darbinieki ir ļoti veiksmīgi darbojošies. Nav jau liels tas  viesu nams un nav ļoti smalki aprīkots, bet atsauksmes ir ļoti labas un peļņa šogad  labāka nekā plānota. Turklāt nama  pagrabā ir Balzāmbārs, ko vada DVF Londonas nodaļa un kuŗā atdzīvojušās vecās nama bāra tradicijas. Te omulīgā gaisotnē tiekas Londonas latvieši un bauda Latvijas labumus, tostarp latviskas vakariņas. Latviešu sabiedrība rēgulāri izmanto zāli un citas telpas koŗa un deju mēģinājumiem, skoliņai, valodas grupiņai, turpina darboties  bibliotēka. Tiešām viens īsts  latviešu centrs Londonā, kur tautiešiem satikties!

 

Kas traucē un kas palīdz jūsu darbā?

Tā kā man „viena kāja Latvijā,  otra Anglijā”, varu teikt, ka katrā zemē ir savas atšķirības, kā biznesa jomā, tā arī sadzīvē. Man īpaši nekas tiešām  netraucē, jo ir  ilgu gadu pieredze uzņēmējdarbībā. Dažas lietas varbūt nepatīk, bet tās pieņemu un mēģinu saprast. Galvenais ir laba saprašanās ar kuŗiem kopā strādāju. Nekas jau nenotiek bez domu dažādības, bet ikvienu jautājumu esam spējuši prātīgi un veselīgi izrunāt, kas,  manuprāt, ir sadarbības pamats. Ar viesnīcas izpilddirektori Margaritu Plataci, kuŗai, nācās saprast „angļu humoru”, allaž bijušas ļoti labas attiecības arī ar darbiniekiem viesnīcā un restorānā. Latvijā varbūt ierasts darba attiecības veidot citādi, taču mūsu sadarbība ir izveidojusies patiešām laba.  Jāteic, DVF valdes darbs ir mazliet atšķirīgs  - Latvian Welfare Trust ir Lielbritanijā reģistrēta labdarības organizācija,  valsts iestāde, kam ir savi nolikumi attiecībā uz valdes darbību. Viena atbildība ir pārraudzīt meitas uzņēmumus Latvijā, pavisam cita - Anglijā, kas ir atbildīga par darbību DVF īpašumos Londonā un „Straumēnos”. 

 

Pastāsti, lūdzu, par savu pieredzi uzņēmējdarbībā, strādājot "maizes darbā",  un kā jūties tagad, veicot atbildīgu darbu sabiedriskā kārtā?

„Maizes darbs” ir nepieciešams darbs,  un mēs katrs meklējam iespējas, kā labāk iekārtoties atbilstoši  savām spējām. Es savulaik studēju augstskolā, kur  mācības bija franču un spāņu valodā, bet darbs mani aizveda pa  citu ceļu, kur nokļuvu direktora amatā,  kuŗā bija nepieciešamas uzņēmējdarbības zināšanas – finanču, personālvadības, mārketinga u. c. jomās. To ko nezināju, nācās „piemācīties” klāt, un prakse bija mans labākais skolotājs. Neteikšu, ka mans „maizes darbs” man  nepatika, tomēr šodien es daru to, par ko esmu gandarīta, un tas attiecas gan uz darbošanos viesnīcas valdē, DVF valdē, gan  vai citos sabiedriskos darbos. Tā ir liela atbildība, bet es esmu gatava to uzņemties, jo redzu lielu jēgu – tas ir darbs latviešu sabiedrības un Latvijas labā. Visi DVF īpašumi ir man kļuvuši cilvēciski  ļoti mīļi. Londonas namā esmu  dzīvojusi, tur arī  satiku savu vīru. Uz  „Straumēniem” rēgulāri braucam kopā  ar maniem vecākiem un draugiem uz sarīkojumiem, bet „Radi un Draugi” man ir  „Rīgas mājas”, jo te ierodamies bieži. „Maizes darba” gados nevarēju uzņemties šādu sabiedrisko atbildību,  tagad varu un ar prieku to daru!