Pirms vērušās Nākotnes nama durvis
Okupācijas mūzeja direktore Solvita Vība intervijā Ligitai Kovtunai    19.10.2021

 

 

Sāksim ar pašu galveno – kad durvis vērs Nākotnes nams?

Šis jautājums ir pats galvenais, kopš stājos amatā 2019. gada 18. decembrī, un šodien varu dot atbildi – tas būs nākamā gada pašā sākumā. Pavisam precīzi gan nevaru datumu pateikt, bet simbolisko atslēgu jau esam saņēmuši 13. augustā un septembrī sākuši  ekspozīcijas izbūvi. Lai to sagatavotu un piepildītu, ir vajadzīgi vismaz četri mēneši. Tātad lielais notikums – atvēršana gaidāma janvārī. 

 

13. janvārī liels pulks tautiešu no Amerikas un Kanadas pošas būt Rīgā uz Jāņa Kalniņa operas „Hamlets” pirmizrādi. Vai var laimīgi gadīties, ka tajās dienās viņi tiks arī uz Nākotnes nama atklāšanu?

Katrā ziņā mūsu draugus un atbalstītājus, jo īpaši, ja viņi mērojuši tik gaŗu ceļu, ēkā un ekspozīcijā noteikti varēsim ievest.

 

Tā ir ļoti laba ziņa!

Un ir taču interesanti tādu lielu darbu redzēt arī procesā, ja nu tiešām pats atklāšanas pasākums tais dienās nenotiks! Katrā ziņā janvārī būs, ko redzēt.

 

Kādi jums bijuši šie gandrīz divi gadi? Mūsu lasītāji ir informēti gan par nebūšanām būvniecības gaitā, gan peripetijām vadības lokā. Un līdz ar to – kāds bija „mantojums”, ko saņēmāt? 

Saņēmu  lielu darbu un izaicinājumu, lai gan man tas bija liels pagodinājums, ka Okupācijas mūzeja biedrība izvēlējās tieši mani šim atbildīgajam direktores amatam. Jāteic, man bija arī liels spars strādāt, un to neesmu zaudējusi, lai gan šie divi gadi patiešām bijuši ļoti grūti. Visu, kas noticis ne tik labi, vērtēju kā mācībstundu, jo Dieviņš jau plāno ar nozīmi! Esam pieredzējuši daudz, un esam izdarījuši daudz, lai jaunajā ēkā varētu ar brīvības izjūtu un labiem nodomiem turpināt darbu.

 

Nododot namu, atklājās vai tūkstotis defektu, saistītu ar būvniecību. Jāteic gan, ka jau sākotnēji bija daudz pretenziju attiecībā uz nama technisko projektu. Vai šie defekti ir novērsti? 

Vai nu lasītājiem būtu jāstāsta par tām daudzajām tīri techniskajām grūtībām, ar kuŗām mums nācies cīnīties! Tas ir mūsu „melnais darbs”, kas jāpadara kopā ar būvniekiem. Lielos objektos vienmēr ir „astes”, kas jāsakārto pēc lielo darbu paveikšanas, citādi nemēdz būt. Turklāt – ir taču vieglāk uzcelt jaunu ēku nekā renovēt padomju laikā celtu, piemērojot to mūsu gadsimta augstajām prasībām.

 

Par mūzeja financējumu – kādas ir jūsu cerības saistībā ar valsti un Rīgas domes piešķīrumiem, varbūt jau ir kādas iestrādes?

Ir bijuši vairāki projekti jau ar tagadējo Rīgas domes sasaukumu, galvenokārt saistīti ar mūzeja ekspozīciju. Kopā rīkojām 14. jūnija piemiņas pasākumu gan pie Nākotnes nama, gan Stūŗa mājā. Sadarbība rit labi, un jau plānoti darbi jeb projekti nākamajam gadam, turklāt sadarbojoties ar līdzīgiem mūzejiem, piemēram, Barikāžu mūzeju, mūzeju „Ebrēji Latvijā”. Mums visiem ir grūti laiki, mūzejiem nav apmeklētāju, līdz ar to ienākumu, un esam lūguši piešķīrumu no Rīgas budžeta. Jā, esam privāts mūzejs, taču mums ir arī valsts piešķīrums. Kas attiecas uz ziedotājiem – jā, ir tā, ka grūtos laikos cilvēki tiešām ir saprotoši un atsaucīgi, un ziedojumu plūsma nemazinās, par ko liels, liels paldies ikvienam. Ir arī  testamentārie ziedojumi, bet īpaši aizkustinoši bija saņemt aploksni ar naudu pēc Latvijas represēto konferences. Liels minuss ir tas, ka nevar nākt apmeklētāji, no kuŗiem mūzejam nāca pamatziedojumi, jo biļešu mums nav. 

 

Kas notiek Stūŗa mājā? 

Joprojām esam pirmā stāva un pagrabstāva nomnieki un būsim līdz 2050. gadam. Tur ir izstāde, piedāvājam gīdu vadītas tūres, diemžēl sakarā ar nama slikto stāvokli, nedrīkst izmantot pagalmu, kur citkārt rīkojām pasākumus. Namam ir vajadzīgs nopietns remonts, kādu laiku Stūŗa māja bija vispār slēgta drošības apsvērumu dēļ. Attiecībā uz namu ir jābūt ilgtermiņa stratēģijai, lai gan saprotam, ka nepieciešamos 10 miljonus vienā gadā nevar piešķirt. Sagaidām , ka valdības līmenī tiktu pieņemts lēmums par pakāpenisku remontu un vispār nama turpmāko likteni. 

 

Sabiedrībā valdošais viedoklis ir tāds, ka šim namam ir tik drāmatiska aura, ka neko citu, kā vien represiju un okupācijas atgādinājuma vietu to izmantot nevar. Lietuvieši savu „stūŗa māju” Viļņas centrā atvēlējuši  šādai funkcijai. 

Kad namu nodeva izsolē, mēs apsvērām iespēju savu telpu apjomu paplašināt, protams, rēķinot, cik tas izmaksās. Bet – namam ir ļoti plašas telpas sešos stāvos, un tās piepildīt un apsaimniekot nevaram, pat ja mums to piedāvātu. Taču esam nākuši klajā ar iniciātīvu, ka Stūŗa mājā varētu izmitināt, piemēram, nevalsts organizācijas, mūzeju Latvieši pasaulē, kādas bibliotēkas, darbnīcas, kas savā darbībā saistītas ar demokratijas stiprināšanas principu. Gluži simboliski – te mēs visi stāstītu, rādītu vēsturi, un nams kalpotu noderīgam mērķim – pilsoniskās sabiedrības attīstībai. Arī šo ideju, protams, nevar īstenot bez valsts atbalsta. Ja vēl to nosauktu par Demokratijas vai Brīvības namu...

 

... kas atrodas Rīgas centrā, Brīvības ielā! Pirms mūsu intervijas pie jums bija ieradies Latvijas vēstnieks Beļģijā Andris Razāns. Vai runājāt arī par Zēdelgemas bitēm jeb Stāvstropu, ap kuŗu notiek neglītas lietas, cenšoties mainīt tā jēgu. Kā tēlaini to savā rakstā pateica Okupācijas mūzeja dvēsele Valters Nollendorfs – „Krievijas lācis pie Latvijas bitēm”... 

Jā, gan, notikušais ar pieminekli Zēdelgemas centrā šā gada pavasarī ir par iemeslu satraukumam un risinājuma meklējumiem. Atgādināšu, ka šīs pilsētas pašvaldība noņēma plāksni pie Stāvstropa, nerēķinoties ar to, ka tas taču bija Zēdelgemas pilsētas un Okupācijas mūzeja kopīgs projekts. Mūs, sadarbības partnerus, vien informēja par notikušu faktu. Šobrīd notiek sarakste un novembrī plānots simpozijs Zēdelgemā, kuŗā aicināti piedalīties neitrāli vēsturnieki, lai izlemtu, kā būt tālāk. Mēs neesam aicināti... Taču uzrakstījām, ka īstenībā esam juridiski tiesīgi būt klāt mūsu kopīgā projekta likteņa apspriešanā, vienlaikus nepretendējot uz to labāko vēstures ekspertu statusu. Gaidām atbildi. Bet ir taču skaidrs, ka šis jautājums jau nav tikai Latvijas Okupācijas mūzeja un Zēdelgemas pašvaldības jautājums, – Valters Nollendorfs to precīzi pateica sava minētā raksta virsrakstā. Atliek cerēt, ka bites tiks atstātas mierā, un cilvēki sapratīs, ka brīvība ir universāla vērtība, kas arī pirmajā rindkopā uzrakstīts uz noņemtās plāksnes. 

 

Okupācijas mūzejs jau negaida naudu vien – arī vēstures liecības, vai ne?

Šovasar, 1. jūlijā mēs simboliski pateicāmies visiem mūzeja ziedotājiem, gan tiem, kas ziedojuši naudā, gan tiem, kas ziedojuši krājumam. Proti, piemiņas kapsulā, ko ielikām Nākotnes nama vestibila grīdā, ierakstīti 734 organizāciju un 6330 fizisku personu, un 2851 dāvinātāja vārds. Krājumā ir gandrīz 75 tūkstoši vienību, un katra no tām glabā kādu stāstu. Pēc savas tradicijas, uz interviju vienmēr paņemu līdzi kādu priekšmetu, un šodien krājumu glabātāja Taiga Kokneviča uzticēja šo dienasgrāmatu, ko saņēmām šogad jūnijā. Dienasgrāmatas īpašnieks Tālivaldis Rozenšteins (1925-1986) 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vectēvu, vecmammu,  tēvu,  māti tēvabrāli tika deportēts no Ogres  pagasta Aptiekas mājas. Tālivaldis atbrīvots no nometinājuma 1946. gadā. Un viņa dienasgrāmata rakstīta no 1941. gada 14. jūnija līdz 30. decembrim, ar tinti un zīmuli, papildināta ar zīmējumiem, shēmām. 

 

Šādu materiālu saņemot, mums visiem aizkustinājums ir liels, ļoti liels... 18. novembŗa ieraksts: „Novēlēsim viens otram laimes!” Nekas vairāk, bet tik simboliski. Ziemsvētkos ļoti cerīgs ieraksts: „Ar cerību, ka nākamie būs savādāki!” Diemžēl uz citādiem Ziemsvētkiem bija jāgaida ļoti ilgi. 

 

Vēlos teikt lielu paldies ikvienam, kas mūzejam dāvina savas dzimtas dārgumus! Pieņemu, ka tas ne vienmēr ir viegls lēmums, bet ziniet –nonākot mūzejā, tie tiks saglabāti uz mūžiem.

 

Jūsu pulkā darbojas arī brīvprātīgie – savulaik mūsu mīļā Astrīda Jansone, joprojām, piemēram, bijusī direktore Gundega Michele, Ivars Švānfelds u. c. Vai aicināt šai pulkā īpaši tos rosīgos ļaudis, kas vecumdienās pārcēlušies uz dzīvi Latvijā?  

Arī Okupācijas mūzeja biedrībā darbojas brīvprātīgie, tostarp arī jauni cilvēki, aktīvisti no kaimiņos esošās Rīgas Valsts 1. ģimnazijas. Viņi palīdz transkribēt videoliecības, un ir daudzas jomas, kur brīvprātīgie var palīdzēt. Pandēmijas laikā gan šo darbu nebija iespējams organizēt pilnā mērā, bet jaunajā namā tas atsāksies ar jaunu sparu. 

 

Esam arī iedibinājuši  jaunas tradicijas, piemēram, mums bija talka pie Baltajiem krustiem Meža kapos – nomazgājām šos krustus, un esam iecerējuši talkas turpināt, ar savu piemēru rosinot citus. 

 

Par jauno ekspozīciju – ar ko tā pārsteigs?

Būs 11 temas – 11 stāsti ar domu par to, ka viss, ko esam aizvadītajā gadsimtā piedzīvojuši, ir ļoti plašs visdažādāko emociju spektrs, sākot no izmisuma, bezcerības, spīta līdz Atmodai un gaišām cerībām. Mūsu mākslinieki tās centušies iekārtot tā, lai tiktu visām cilvēka sajūtām – redzei, dzirdei, arī pieskārieniem. Tā būs gluži jauna pieeja, kā izstāstīt šos stāstus. 

 

Kur pati smeļaties spēku un iedvesmu šim darba cēlienam?

Ik palaikam pārlasu mācītāja Juŗa Rubeņa runu, ko viņš teica, saņemot Valstiskuma balvu. Dziļas pārdomas raisa ikviens viņa teikums, it visam varu vien piekrist, īpaši tam, ka vissvarīgākais ir mīlestība. Diemžēl šobrīd šķiet, ka mīlestības visapkārt ir ļoti maz, ir izlīdis naids, skaudība, stress... Runāt par brīvību, par garā brīvu cilvēku nevar ar cilvēku, kam nav mīlestības – jo mēs neesam domubiedri. Un otrādi – tikai brīvs cilvēks var mīlēt un priecāties par visu, kas labs, novērtēt otra sasniegumus, paslavēt. Nezinu, kā lai tos svaru kausus pārmaina šai virzienā...

 

Acīmredzot – ar mīlestību!

Tā ir arī mana atbilde.