Pēc svētkiem BL uz interviju aicināja ELKS direktoru, ELA priekšsēdi ALDI AUSTERU
   30.06.2015

 

A. Austers. „Mums ir izdevies parādīt, ka kopā strādājot varam paveikt lielus darbus. Tādai manā skatījumā ir jābūt Eiropas latviešu apvienības ( ELA) misijai, un tāpēc ir īpašs prieks, ka ELKS izdevās. ELKS dalībnieki bija svētku īstenie varoņi, jo viņi lielākoties financēja svētku norisi, un, neskatoties uz dalības maksu, bija tik kuplā skaitā sabraukuši. Tā ir baze, uz kuŗas varam būvēt tālāk."

 

Arī  veiksmei bija liela nozīme. Neskatoties uz negācijām, īstajā brīdī izdevās atrast īstos cilvēkus, kas izdarīja to, kas bija jāizdara. Pēdējos gados daudz runāts, taču bija pēdējais brīdis ķerties pie reāliem darbiem. 

 

Mēs esam spējuši lauzt daudzus stereotipus, kas izveidojušies saistībā ar ārzemēs dzīvojošiem. ELKS noteikti ir otra lielākā tautiešu akcija pēc valodas referenduma 2012. gadā. Tas daudziem Latvijā un arī ārpusē liks atvērt acis. Ļoti labi, ka svētkus līdz ar mums izdzīvoja tik daudzi Latvijas mūziķi, arī virsdiriģenti Romāns Vanags, Agita Ikauniece, Kaspars Ādamsons. Viņi viedoklī Latvijā ieklausās, un cerams, ka vismaz viņi ir izpratuši mūsu centienus.

 

Paldies visiem, kuŗi iesaistījās ELKS veidošanā! Milzīgs paldies  financiālajiem atbalstītājiem, kuŗu vidū ir LR Ārlietu ministrija, Anglijas Daugavas Vanagu fonds, Latviešu kopība Vācijā un Daugavas Vanagi Vācijā, pastarpināti arī PBLA un ar aizdevumu – Zviedrijas latviešu apvienība. Informātīvo atbalstu sniedza žurnāls – nedēļraksts IR, kā arī Brīvā Latvija. Starp citu, BL  bija vienīgā šajos svētkos akreditētā latviešu avīze (Sic! – Red.). Latvijas Radio un TV atspoguļoja svētku norisi Tēvzemē. Lielo darbu veicēji - Inguna Grietiņa izveidoja Māksliniecisko padomi, Lilija Zobens izstrādāja koŗu repertuāru, Inese El Tawil un Andra Baltmane salika dejas, Andra arī sarakstīja scēnāriju lielkoncertam. Ļoti lielu pienesumu deva Ilmārs Millers, kuŗa pārziņā bija mājaslapa un koru sagatavošanas jautājumi. Un, protams, Antuāns Fransuā un Katlīna Vandrīse, kuŗi paveica milzīgu darbu saskaņojot svētkus ar pašvaldību, organizējot techniskās lietas un popularizējot ELKS Beļģijā. Galu galā, arī Latviešu biedrība Beļģijā izdarīja to, kas bija gaidīts, proti, nodrošināja ELKS juridisko “jumtu”. Arī Lauras Šmidebergas pienesums bija ļoti nozīmīgs, plānojot lielkoncerta norisi, koordinējot folkloristus un paveicot dažādus citus darbiņus. Ne mazāk liels paldies sakāms arī brīvprātīgo komandai, kuŗi, neskatoties uz pārgurumu, visas nedēļas garumā strādāja no agra rīta līdz ļoti vēlai naktij gan birojā, gan pie skatuves.”

 

Cik ilgs laiks pagāja no idejas līdz īstenojumam?

 

Divarpus gadi.  2012. gada rudenī uzrakstījām vēstuli. LR Ārlietu ministrijai un Kultūras ministrijai ar priekšlikumu Eiropas prezidentūras izskaņā sarīkot šos svētkus. Pirmais gads aizritēja sarunās ar Latvijas valsts institūcijām par šo svētku koncepciju. Kad šo ziņu „palaidām gaisā”, interese bija liela, arī no Latvijas Nacionālā Kultūras centra (LNKC) puses. Sākām plānot šos svētkus kā Eiropas latviešu dziesmu dienas Briselē ar Latvijas valdības financējumu un Eiropas  latviešu koŗu un deju kopu līdzdalību. Tad Latvijas valsts pusē domas mainījās, un mūsu ceļi pašķīrās, jo pēc 2013. gada Dziesmu svētkiem mūs sasniedza ziņa, ka LNKC vēlas šīs dziesmu dienas rīkot pats, piesaistot  Latvijas profesionālos koŗus. Bet mūsu iecerēs bija rīkot tautas svētkus, kuŗos piedalīsies galvenokārt amatieŗu koŗi no diasporas, pieaicinot tikai pāris koŗus no Latvijas, lai kuplinātu kopkori. Tātad – uzsvars bija uz pašu, uz tautas iniciātīvu, 2014. gada pavasarī LNKC vispār atteicās piedalīties, paziņojot, ka visus spēkus vēlas veltīt Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētkiem, kā arī skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem Rīgā. 

 

Mums, savukārt, vienmēr bijis nozīmīgi iesaistīt diasporas latviešus visos notikumos, kas saistīti ar Latviju. Un nepalaist gaŗām Prezidentūru ar tās iespējām. Latvijā bieži vien nesaprot, ka tautieši ārzemēs emocionālāk un intensīvāk izjūt Latvijas veiksmes un neveiksmes, ka viņi grib lepoties un paust savu lepnumu par to, kas Latvijai vērtīgs. Pārņēmām vadību, un 2014.gada maijā sākām darboties. Jāteic, „ugunsdzēsēju” režīmā, jo ļoti centāmies nepieļaut kļūdas...

 

Vai bijāt daudzmaz pārliecinātii, ka svētkos sapulcēsiet tik daudz dalībnieku un skatītāju? 

 

Bijām plānojuši ap 1000 dalībnieku – jo 2013. gada Dziesmu svētkos tik daudz bija ieradušies ārzemju latviešu koŗu un deju kopu dalībnieki. Mūsu svētku dalībnieki paši sedza ceļa izdevumus un daļu no dalības maksas. Protams, sākumā šķita gluži vai neiespējami, ka tik daudz cilvēku būs gatavi izdot savu naudu par šiem svētkiem. Bet bija, un mēs esam lauzuši vēl vienu stereotipu!

 

Bet skatītāji? Vai savās tāmēs bijāt paredzējuši ieņēmumus no viņiem?

 

Uz nobeiguma lielkoncertu bija pārdotas 300 biļetes, vēl 100 vietas tika rezervētas dalībnieku līdzbraucējiem, kas arī daļēji maksāja izdevumus, tad vēl aicinātie viesi un žurnālisti. Svētku norises vietā bija 650 sēdvietas. Skatītāju kopskaitu  lēšam ap 2,5 – 3 tūkstošiem. Un te attaisnojās mūsu lēmums, lielkoncertu rīkot ārpus telpām – jo kā gan mēs būtu pārliecinājuši latviešus, kur nu vēl beļģus! – maksāt par biļetēm uz kaut ko nezināmu un negaidītu?! Savukārt tie, kas nāca uz vai gar brīvdabas koncertu, palika un klausījās.

 

Rezultātā gan koncerta mērogu, gan koncepciju ar moto Tradicija jaunā veidolā varam uzskatīt par izdevušos. 

 

Kad un kur būs nākamie?

 

Nu, vēl jau nav šo svētku putekļi nosēdušies! Šobrīd ceram, ka saņemsim pozitīvu atbildi no Sabiedrības integrācijas fonda par naudas piešķīrumu un izdosies  līdz galam nokārtot visas mūsu financiālās saistības. Lielā izvērtēšana notiks ELA sēdē Dublinā no 18. līdz 20. septembrim. Runājot par nākamajiem – tie varētu notikt 2020. gadā Berlīnē. Kāpēc tieši tur? Jo arī Berlīne ir latviešu dzīvē vēsturiski iezīmīga vieta – 1970. gadā no Berlīnes izraidīja Pirmā pasaules latviešu kongresa delegātus, kuŗiem nācās pārcelties uz Minsteri... Bet tas pagaidām ir tikai manis paša viedoklis.