“Pazaudētā” lustrācija un Latvijas drošība
Pensionēts jurists Klementijs Rancāns intervijā Sallijai Benfeldei    24.01.2023

 

 

Jautājums par valsts iekšējo un ārējo drošību ir bijis aktuāls visus Latvijas atjaunotās neatkarības gadus. Protams, Latvijas dalība NATO ārējo, militāro drošību ir ļoti stiprinājusi, bet jau pirms Krievijas uzsāktā kaŗa Ukrainā bija labi redzams, ka mūsdienu technoloģijas ļauj plaši izvērst t.s. hibrīdkaŗu, viltojot informāciju un manipulējot ar to. Tāpat nav noslēpums, ka iekšējā un ārējā drošība ir cieši saistītas un ka cilvēku noskaņojums un attieksme pret valsti to nopietni ietekmē. Savukārt ar attieksmi un noskaņojumu var manipulēt, to var veidot. Tādēļ Krievijas uzsāktā kaŗa laikā jautājums par Krievijas izlūkdienestu darbību un ietekmes aģentiem Latvijā ir kļuvis ļoti aktuāls. Savukārt, runājot par ietekmes aģentiem, nākas atcerēties par bijušajiem PSRS VDK aģentiem un ziņotājiem Latvijā jeb par to, kā notika t.s. „čekas maisu” pārņemšana, cik ticama ir tajos atrodamā informācija un vēl citi jautājumi, kuŗi saistīti ar VDK. Tādēļ vērts mazliet atskatīties vēsturē.

 

Īss ieskats vēsturē

Kā zināms, Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, bet reāla neatkarība, protams, iestājās vēlāk. Jāpiebilst, ka Deklarācijā tika iekļauts 5. punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai. Pārejas periodam bija jānoslēdzas ar Saeimas sasaukšanu vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tikmēr par augstāko valsts varas īstenotāju pārejas laikam tika atzīta Augstākā padome. Pārejas periods strauji noslēdzās 1991. gada 21. augustā, kad, reaģējot uz apvērsuma mēģinājumu Maskavā, kuŗa mērķis bija izbeigt PSRS prezidenta Michaila Gorbačova uzsākto demokratizācijas procesu, Latvijas Republikas Augstākā padome steidzamības kārtā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, de facto pasludinot pilnīgu valstisko neatkarību.

 

1991. gada 24. augustā LR AP pieņēma lēmumu "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā", kas paredzēja likvidēt LPSR VDK. 

 

Pirms trīs gadiem, 2019. gada maijā, Dr. hist. Ainārs Bambals, Latvijas Nacionālā archīva Latvijas Valsts archīva eksperts, rakstīja žurnālā “Jurista Vārds”, ka “Latvijā bijušās Latvijas PSR (turpmāk – LPSR) VDK dokumenti saglabājušies fragmentēti, dokumentu pārņemšanas process līdz šim nav bijis pārskatāms, nav zināms – kāda veida dokumentus un cik skrupulozi atbildīgās institūcijas tos ir pārņēmušas. Laikā no 1991. gada septembra līdz 1993. gada beigām tie tika sadalīti starp valsts institūcijām – Latvijas Valsts archīvu (turpmāk – LVA), Prokuratūru, Latvijas Republikas Augstāko padomi (turpmāk – LR AP), Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (turpmāk – TSDC), Iekšlietu ministriju (turpmāk – IeM), vēlāk Policijas akadēmiju”.

 

Lai kontrolētu likvidētās LPSR VDK operatīvās darbības izbeigšanu un pārņemtu tās īpašumu, tika izveidota speciāla LR AP komisija, kuŗa nodarbojās ar jautājuma juridisko pusi, izveidoja komisiju sarunu vešanai ar PSRS VDK u.c. Lai paveiktu visu vajadzīgo, AP komisija darbam varēja pieaicināt speciālistus.

 

1991. gada vasaras nogalē un rudenī Valsts archīvu ģenerāldirekcija ( VAĢ), kuŗai LR AP bija uzdevusi pārņemt LKP un VDK dokumentus, izveidoja vienu vienotu “Latvijas Komunistiskās partijas un LPSR Drošības komitejas archīvu pārņemšanas komisiju”, kas pārņēma LKP un VDK dokumentus, komisijas pirmā sēde sanāca 1991. gada 26. augustā. Savukārt komisija 1991. gada 4. septembrī izveidoja darba grupu LPSR Drošības komitejas archīva dokumentu pārņemšanai. 

 

Par dokumentu pārņemšanu, par to, vai daļa no tiem netika iznīcināti jau pirms to pārņemšanas, vai kartotēkai un citiem dokumentiem var ticēt un vai t.s. “čekas maisu” publiskošanai bija liela jēga, diskusijas notiek joprojām. Ir saprotams, ka esošie VDK dokumenti neļauj veidot pilnīgi objektīvu skatījumu, neatklāj visu informāciju par to jautājumu, kas iedzīvotājus interesē visvairāk – proti, par čekas ziņotājiem, turklāt arī esošie dokumenti tiek dažādi skaidroti. Skaidrs ir arī tas, ka, visticamāk, daļa no viņiem atkal klusiņām strādā, jo lustrācijas nebija un šodien šos cilvēkus var šanatažēt un piespiest izplatīt Krievijai vajadzīgus uzskatus vai darbības. Jāpiebilst, ka 1993. gada 16. martā LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru bijušās LPSR VDK dokumenti tiek nodoti AP Totalitārisma režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai.1993. gada 23. maijā  komisija minētos dokumentus nodeva uzglabāšanai un izmantošanai Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TDSC). 2006. gadā TDSC bijušais direktors Indulis Zālīte  “Latvijas Avīzei” dokumentu pārņemšanas procesu komentēja: “Notikumi 1990. – 1991. g. risinājās tik ļoti strauji (īpaši pēc 1991. gada augusta puča), ka Latvija nespēja organizēt vienotu taktiku VDK lietu pārņemšanas procesā. Pastāvēja LR Augstākās Padomes komisija, pastāvēja LR Ministru Padomes komisija un abas katra par sevi meklēja risinājumus, veica nesaskaņotas darbības, tajā skaitā sarunas ar PSRS VDK pārstāvjiem. Īpaši haotiska situācija izveidojās pirmajās dienās pēc puča, kad PSRS VDK augstākā vadība (Krjučkovs) bija arestēta, bet dažādu līmeņu PSRS VDK priekšnieki steigšus bija devušies atvaļinājumos. LPSR VDK kā PSRS VDK integrēta sastāvdaļa faktiski palika bez vadības”.

 

Tādēļ uz īsu sarunu aicinājām vienu no toreizējās VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas locekļiem,  pensionēto juristu un bijušo Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvo darbinieku, bijušo Rīgas tiesas apgabala prokuroru Klementiju Rancānu.

 

Klemetijs Rancāns, vaicāts, kā savulaik izlēma strādāt padomju milicijā, pastpastīja, ka vidusskolas laikā dzīvojis pie radinieka Rīgā, strādājis, lai varētu iztikt, tāpēc mācījās vakarskolā. Tad viņu iesauca armijā, un vidusskolu jauneklis pabeidza jau pēc armijas. Milicijai bija kopmītnes, vajadzēja kādu profesiju, tādēļ aizgājis mācīties uz Pārdaugavas milicijas skolu, kurā mācoties, alga tika saglabāta un kur apguvis operatīvo un izmeklēšanas darbu. Strādājis milicijā un ar laiku kļuvis skaidrs, ka bez augstākās izglītības pie augstākas pakāpes un lielākas algas netiks, bet jau bija ģimene, piedzimis bērniņš. Tādēļ Rancāna kungs iestājies Maskavas Juridiskās augstskolas Minskas filiālē, kur neklātienē mācījies vairāk nekā četrus gadus.

 

Kā kļuvāt par čekas dokumentu pārņemšanas grupas vadītāja vietnieku?

Tolaik biju Augstākās Padomes deputāta Viļa Selecka palīgs, jo biju nodienējis jau 25gadus, biju izdienas pensijā, vēlāk savu darbu iekšlietu sistēmā atjaunoju. Tolaik dzīvoju laukos, Baldonē, kur nebija telefona. Izrādās, Seleckis vēlējās, lai es kļūtu par dokumentu pārņemšanas grupas vadītāju, bet uzreiz mani nevarēja sameklēt, tādēļ par vadītāju kļuva jurists Aivars Borovkovs, kurš savulaik bija kā mans skolnieks, ministrijā apgūstot izmeklēšanas praktiskās lietas. Kad aizbraucu uz Rīgu, uzzināju, ka esmu iecelts par šīs grupas vadītāja vietnieku. Dokumentu pārņemšana bija manā ziņā, visus brīdināju, ka nekādas pašdarbības nedrīkst būt un sekoju, lai tie visi tiek savākti un nodoti tālāk. Tiesa gan, visus dokumentus, kas bija saistīti ar kadru lietām, pārņemt man neizdevās, jo gan no Maskavas, gan vietējās VDK augstas pakāpes virsnieki centās iejaukties, un VDK dokumentu sūtīšana uz Maskavu sākās vēl pirms sāka strādāt mūsu grupa.

 

Ar dokumentu pārņemšanu, sakārtošanu un nodošanu strādāju aptuveni pusotru gadu, biju pārņēmis arī Informācijas centra skaitļojamās iekārtas lielos diskus.  Viss tika likts seifos, tie piepildīja veselu telpu. Tomēr kādu dienu, kad atnācu uz darbu, bija pazuduši pārņemtie datori.

 

Kā tas bija iespējams?

No Maskavas bija ieradies kāds VDK ģenerālis. Dienu iepriekš viņš ieradās pie manis un lūdza atdot piecus datorus, lai aizvestu uz Maskavu. Šajos datoros bija aģentu uzskaite, jau biju sarunājis datu atšifrēšanu.  Ģenerālim  rakstiski atbildēju, ka tas nav iespējams, to izvešanai man būtu vajadzīgs Ministru Padomes rakstisks rīkojums. Tovakar no darba aizgāju ap astoņiem vakarā, bet, kad nākamajā dienā ierados, datoru vairs nebija, man darīja zināmu, ka tie jau aizvesti uz Maskavu – rīkojums bijis jau iepriekšējā vakarā, ar toreizējā Ministru Kabineta priekšsēdētaja Ivara Godmaņa rezolūciju izvedamajiem datoriem nodrošināta speciāla apsardze, ar kuru datori jānogādā līdz vilcienam uz Maskavu. Mūsu apsardzei ēkā dots rīkojums to neaizturēt un nekontrolēt. Kad no rīta ierados darbā, datori jau bija ceļā uz Maskavu. Es šo Godmaņa rīkojumu neredzēju. Ar vārdu sakot, datori tika aizvesti, kamēr manis nebija, neko vairs nevarēju darīt. Arī čekisti sacīja, ka bijis Godmaņa parakstīts dokuments, bet, kā jau sacīju, es to nekad neesmu redzējis.

 

Vai, jūsuprāt, tiem grupas dalībniekiem, kas nodarbojās ar dokumentu pārņemšanu, bija iespējas kaut ko iznest, iznīcināt vai viltot čekas dokumentus, lai pēc tam šantažētu savervētos čekas aģentus jeb ziņotājus?

Visiem čekistiem bija tiesības tajās telpās nākt divdesmit četras stundas diennaktī, ēkā neatradās tikai dokumentu pārņemšanas grupas dalībnieki. Grupas darbinieki neko nevarēja iznest, bet čekisti to varēja izdarīt un manuprāt noteikti to darīja. Liela kļūda bija tā, ka šos čekistus nevarēja kontrolēt, un es tur neko nevarēju darīt. Viņi nāca un gāja, kā gribēja, galu galā visu noteica mūsu grupas vadītājs. Domāju, ka viņš bija godīgs cilvēks, bet viņam bija jādara tā, kā vajadzēja, jo neaizmirsīsim, ka savulaik, astoņdesmito gadu beigās, viņš bija PSRS Prokuŗatūras speciālās izmeklēšanas grupā t.s. Uzbekistānas korupcijas lietā un, manuprāt, šīs grupas izmeklētājiem bija vajadzīgs speciālās pielaides darbam tajā.

 

Vai domājat, ka bijušie čekas ziņotāji tiek šantažēti un viņus joprojām izmanto Krievijas izlūkdienesti?

Jā, domāju, ka Krievija daudzus izmanto joprojām. Kāpēc bija tāda pretestība lustrācijai? Ja būtu bijusi lustrācija, šantāžas iespēju nebūtu, bet manuprāt tā ir kā ierocis Maskavai. Atjaunotās neatkarības gados ir bijis ne viens vien dīvains lēmums, un ne jau visus var skaidrot ar nezināšanu, muļķību vai alkatību.

 

Tā dēvētās “čekas kartītes” varēja būt tikai tam cilvēkam, kurš ir savervēts?

Jā, jo savervētajiem visiem bija kartītes. Bija uzticības personas, tas bija kas cits, tiem kartīšu nebija. Vervēšana un dokumentu kārtošana nenotika dažu stundu laikā, bija noteikta kārtība, kā tas notika, bija pārbaudes un tikai pēc tam kartīti parakstīja divi priekšnieki. Turklāt Latvijā nekad nav bijuši un nebija to ziņotāju dokumenti, kuŗi tika savervēti, piemēram, no Maskavas. Čekai Latvijā bija informācija tikai par tiem, kas tika savervēti šeit. Domāju arī, ka to aģentu dokumenti, kuŗi Maskavai bija ļoti svarīgi, tikai aizvesti no Latvijas jau agrāk. Bija arī tādi neaktīvi aģenti, tad viņus it kā norakstīja jeb ielika rezervē ar domu, ka gan jau kādreiz noderēs, tad varēs atgādināt, ka bija savervēti. Ziniet, Mācoties Minskā, man bija pieejam slepenajiem dokumentiem un literatūrai, izlasīju daudz, un mūs arī mācīja, kā vervēt aģentus, kā kārtot dokumentus. Tādēļ esmu pārliecināts, ka ne visiem ziņotājiem un aģentiem, kuŗi bija savervēti, dokumenti bija vai palika Latvijā. Bet esmu pārliecināts, ka kartītes ir tikai tiem, kuŗi piekrita savervēšanai. Cilvēkus iebiedēja, čekai bija plašas iespējas, un, protams, bija arī cilvēki, kuŗi labprāt to darīja un kaut ko papildus arī nopelnīja. Jā, jautājums ir, vai savervētais nodarīja kādu reālu ļaunumu, bet esmu pārliecināts, ka vervēšana nenotika un nebija iespējama, cilvēkam to nezinot vai nepiekrītot. Un vēlreiz varu tikai atkārtot, ka ne visiem dokumenti bija Latvijā un ka daļu Latvijā esošo dokumentu paspēja izvest. Tādēļ nenotikusī lustrācija joprojām Latvijai ir bīstama. Juridiski mēs neko pašlaik nevaram pierādīt, tās tiesas, kas konstatē, ka nav bijis savervēšanas un nav bijis darba čekas labā, manuprāt neko nepierāda. Tādēļ jābūt ļoti uzmanīgiem un vērīgiem.