Paulo Šteinbergs Luksemburgā un Latvijā
   16.05.2017

 

Paulo Steinberg ir latviešu izcelsmes brazīlietis, kuŗš dzīvo un strādā ASV. Viņa tēvs ir dzimis Rīgā, bet 1905.gadā kopā ar saviem vecākiem pārcēlās uz dzīvi Brazīlijā. Tādēļ viesošanās Rīgā un klavieŗkoncerta sniegšana tēva dzimtenē ir vienlaikus arī pianista Paulo Šteinberga dzimto sakņu meklējumi. 

 

Bija paredzēts, ka Paulo Šteinbergs Luksemburgā uzstāsies jūlijā, bet gluži negaidīti pienāca ziņa, ka viņa koncerti Luksemburgā notiks 4. un 5. maijā. Kāda lieliska izdevība – apvienot savus neatkarības atjaunošanas dienas svinības ar skaistu vakaru ar latvieti no pavisam citas pasaules malas!

 

Paulo Šteinbergs ir Džeimsa Medisona universitātes (James Madison university) asociēts profesors, koncertējis ASV, Kanadā, Dienvidamerikā, Eiropā un šogad pirmo reizi arī Latvijā. Šteinberga koncerti ir apvienoti ar prezentāciju – lekciju par Brazīlijas klasisko klavieŗmūziku “Deja, kliedziens un dziesma: Brazīlijas kultūras atspulgs”. Koncertā viņš spēlēja brazīliešu komponistu Heitora Villa-Lobosa un Ernesto Nazareta (Nazareth) kompozīcijas. Ļoti interesanti bija Šteinberga stāstījumi,  piemēram, stāstīja par deju choros (kas cēlusies no polkas). Villa-Loboss tiek uzskatīts par nozīmīgāko brazīliešu komponistu, bet viņa mūziku reti dzirdam klavieŗu izpildījumā. Tā bija patiesa bauda noklausīties gan stāstījumu, gan virtuozo latviešu izcelsmes pianistu, atskaņojam šīs kompozicijas. 

 

Pēc koncerta Luksemburgas-Latvijas asociācijas priekšsēde Elīna Pinto pateicās māksliniekam par skaisto sniegumu un svētku noskaņas radīšanu, pateicībā pasniedzot viņam bērzu sulas dzirkstošo vīnu. Viņa izcēla šī vakara simbolisko nozīmi – pavisam citas pasaules malas latvietis uzrunā latviešu kopienu Luksemburgā Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā un aicina klātesošos dziedāt Latvijas himnu. Nodziedājām arī dažas latviešu tautasdziesmas. Aprunājoties ar Šteinbergu par viņa radurakstiem, viņam aši tika piedāvāts jauns vārds – Pauls Akmeņkalns, kas viņam itin labi patika. Tad kopā ar mākslinieku devāmies uz italiešu restorānu Osteria, kur īpaši mums bija uzklāti balti galdauti. Bija arī sagatavots mazs galdiņš, kur nolikt mūsu kliņģeri – bija brīnišķīgi, ka restorāns respektēja šo it kā sīkumu, jo kliņģeris mums visiem tiešām deva īstu latviešu svētku noskaņu. Luksemburgas priekšpilsētas italiešu restorānā tovakar skanēja arī mūsu dziedātās “Daugav’ abas malas” un “Nevis slinkojot un pūstot”. 

 

14. maijā P. Šteinbergs spēlēja Mātes dienas koncertā Bruknas muižā. Šeit ir augstvērtīgs flīģelis un Bruknas muiža ir gan reliģisks, gan arī kultūras centrs, kur svētdienās uz dievkalpojumiem ierodas liels skaits ticīgo gan no tuvējā Bauskas novada, gan arī no Rīgas apkārtnes. Koncerts notika arī Āgenskalna Baptistu draudzes baznīcā  un Svētās Ģimenes mājā Rīgā, Klostera ielā 5/7.

 

Tā Luksemburgā, Eiropas viducī, pagāja 27. gadskārta kopš Latvijas republikas atjaunošanas deklarācijas parakstīšanas. Valstī, kur pirms 27 gadiem plašāka sabiedrība droši vien maz zināja par latviešiem un viņu centieniem atgūt neatkarību un brīvību. Tagad te dzīvo ap 400 latviešu un par latviešiem luksemburdzieši zina un saprot mūsu tā laika centienus. Atcerējos šo pašu laiku Austrālijā, kad pie mums viesojās Labvakar puiši un visi ar aizturētu elpu sekojām līdz, kāds būs Augstākās Padomes balsojums. Sekoja liela televīzijas, avīžu un radio interese un Labvakar puišiem bija nemitīgs skaidrošanas darbs Austrālijas medijiem. No vienas puses tas šķiet sens laiks, bet, ja pašķirstām savas vecās fotografijas un pārlapojam atmiņas, tad apzināmies, ka esam piedzīvojuši fantastisku laiku! Priecājos, ka pēdējos gados 4. maijā tauta tiek aicināta uz “baltā galdauta svētkiem”, jo tas cilvēkos rada svētku sajūtu. Atceros, ka pirmajos gados Austrālijas latviešiem bija grūti pieņemt 4. maiju kā neatkarības svētkus, jo mums galvenie bija (un visiem ir) 18.novembris. Latvijā šogad dažviet izskanēja kritika par šādu svētku aicinājumu, jo ir cilvēki (un to nav maz), kuŗiem ir grūti baltā galdautu svētkus īstenot. Savukārt mani uzmanīgu padara tas, ka, nosaucot 4. maiju par “baltā galdauta svētkiem”, mēs varbūt aizmirstam, kas īsti aiz tiem slēpjas. Tās bija uzdrīkstēšanās un cerību dienas, kad varējām lepoties ar savu atgūto neatkarību de jure. Dienas, kuŗām vēl sekoja janvāŗa barikādes un pusotra gada gaŗumā neziņas pilns laiks līdz 1991. gada 21. augustā Latvija de facto atguva savu neatkarību.