Par radio un televīziju Latvijā
Ligitas Kovtunas saruna ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekli Daini Mjartānu    16.04.2014

 

No „ceturtās varas” ierindnieka – žurnālista tu esi kļuvis par šīs varas uzraugu un polītikas veidotāju. Laiks un Brīvā Latvija lepojas, ka arī mūsu rindās esi kopis un kaldinājis savu karjēru. Ko tieši tu dari šai Padomē?

 

Žurnālists es esmu bijis un būšu. Nesen Dublinā iepazinos ar laikrakstu Īrijas Vēstis. Patīkami, ka arī jaunā emigrācija ciena presi un cenšas veidot savus izdevumus. Manuprāt, mēs pārāk maz novērtējam mūsu laikrakstus Laiks, Brīvā Latvijā,  arī Jauno Gaitu un citus izdevumus, kas ir nozīmīgi mūsu laikmeta procesu atspoguļotāji un joprojām arī sabiedriskās domas veidotāji. Patīkami, ka Amerikas latviešu jaunieši, kas galvenokārt komūnicē Facebook un citās sociālās saziņas vietnēs, nav atteikušies no Vēja Zvanu izdošanas. Visiem šiem izdevumiem pienāktos latviešu organizāciju financiāls atbalsts.

 

Padomē mēs esam tikai pieci locekļi, uz kuŗu pleciem gulstas Latvijā reģistrēto radiostaciju, TV un kabeļoperātoru uzraudzība. NEPLP ir Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijas (LTV) kapitāldaļu turētāja. Mēs tātad ieceļam raidorganizāciju valdes, kopā ar abām sabiedriskajām raidorganizācijām izstrādājam un apstiprinām sabiedrisko pasūtinājumu - gada plānu, kādas temas kādos formātos klausītāji un skatītāji dzirdēs un redzēs ēterā. Padome arī apstiprina ikgadējo LR un LTV budžetu. Raugāmies lai elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nepārkāptu likumu, rīkojam konkursus par apraides atļaujām un esam arī nozares polītikas veidotāji. Es, piemēram, esmu atbildīgs par Latvijas Radio, kas ir sabiedriskais plašsaziņas līdzeklis, un par komercrādio nozari Latvijā.

 

Vai un kā tev ir palīdzējis darbs raidstacijā Brīvā Eiropa?

 

Savā ziņā var vilkt parallēles starp Radio Brīvā Eiropa (RBE) un Latvijas Radio, kas ir manā pārraudzībā. RBE tāpat vada neatkarīga padome, līdzekļus piešķiŗ ASV kongress. Latvijas Radio līdzekļu piešķīrēja ir Saeima. RBE arī katru gadu bija jācīnās par budžeta līdzekļu piešķīrumu, jāizstrādā prioritātes un attīstības plāns. Būdams žurnālists un raidījumu vadītājs, es visam šim procesam gadiem ilgi esmu sekojis līdzi.

 

Šobrīd aktuāls ir temats – kvalitātīva nacionālā informātīvā telpa. Vai šai ziņā Latvijas plašsaziņas līdzekļi veic savu funkciju?

 

Galvenais stipras nacionālās informātīvās telpas balsts ir sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi - LR un LTV. Visus šos gadus gan Radio, gan LTV financējums ir  bijis par mazu. Kopš amatā ir pašreizējā padome, stāvoklis manāmi uzlabojies. Latvijas Radio marta beigās uzsāka programmas raidīšanu jauniešiem pieci.lv, kas dzirdama visās Latvijas pilsētās, kur ir  augstskolas. Attīstās informātīvais portāls lsm.lv. LR ceturtā programma ar vislielāko klausītāju skaitu atrodas krievu radiostaciju galvgalā. Ar televīziju  ir citādi, jo Latvijas Televīzijai padome nav devusi uzdevumu vienu programmu veltīt raidījumiem tikai krievu valodā un tā arī nespētu konkurēt ar Krievijas TV piedāvājumu. Divas Latvijas komerctelevīzijas LNT un TV3, kuŗām ir vislielākais skatītāju skaits, pieder lielākajai mediju grupai Skandinavijā un Baltijas reģionā Modern Times Group, kas nolēmusi turpmāk pelnīt no kabeļoperātoriem. Lai LTV nebūtu vienīgā televīzija, kas pieejama skatītājiem, kuŗi nevar atļauties abonēt maksas kanālus; padome izsludināja konkursu trīs nacionālajiem kanāļiem, kuŗu raidījumi kopš janvāŗa redzami visā Latvijas territorijā.

 

Vai šo trīs reģionālo telekanāļu - OTV, TV24 un Re-TV saturs apmierina skatītāju?

 

Kad mēs dodamies pirkt automašīnu, mēs taču vispirms uzmetam skatienu mersedesam, bet mājās aizbraucam ar tādu auto, kādu varam atļauties. Arī mani, šad tad skatoties vienu vai otru raidījumu, pārņem nolemtības izjūta, taču tad es atceros, ko  sev solīju, stājoties amatā, – dot iespēju tiem plašsaziņas līdzekļiem, kuŗi veido pašmāju saturu, un tos atbalstīt. Nav jau liela māka tos aizstāt ar CNN vai BBC. Manā skatījumā padomei visiem spēkiem jāatbalsta šo telekanāļu attīstība.

 

Vai balsojumā uz trim mēnešiem aizliegt Krievijas kanāla RTR raidīto Ukrainas notikumu atspoguļojumu, tu biji par vai pret?

 

Lēmumu vienbalsīgi pieņēma visa padome. Manā skatījumā šis lēmums ir žests, kas skaidri rāda, ka Latvijas valsts plašsaziņas līdzekļu  rēgulātors seko līdzi telekanāļa saturam un vēro, vai RTR sniedz patiesu un līdzsvarotu informāciju. Arī mūsu likumā skaidri ir pateikts, ka radio un TV raidījumos jānodrošina, lai fakti un notikumi tiktu atspoguļoti objektīvi, jāveicina viedokļu apmaiņa un raidījumos nedrīkst ietvert aicinājumu uz kaŗu vai militāru konfliktu, ne arī aicinājumu grozīt valsts iekārtu vai graut valsts territoriālo vienotību.

 

Bet ko Latvija var likt pretī Krievijas propagandai?

 

Latvijai nav lielu resursu, tāpēc jārīkojas atbilstīgi apstākļiem. LTV iesaka veidot telekanāli krievu valodā kopā ar Lietuvas un Igaunijas sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem. Tas nav nekas jauns, savulaik jau Radio Brīvā Eiropa par to runāju. Mani gan pārsteidz LTV vadības nostādne, kas paredz 16 stundas no raidlaika aizņemt ar Ukrainā un Krievijā ražotiem seriāliem un filmām, kuŗās nebūtu „tik daudz kaŗa temas” un propagandas. Neesam vēl padomē par to lēmuši, taču manā uztverē šāds telekanālis veiktu Baltijas valstu „maigās varas” funkcijas un tāpēc tāa saturam jābūt Baltijas valstīs ražotam. Mēs bijušās Padomju Savienības iedzīvotājiem esam interesantāki nekā Rietumeiropai, un tas ir jāizmanto, piedāvājot šo telekanāli citu valstu kabeļoperātoriem, tam vajadzētu būt bezmaksas satelītapraidē. Kāpēc piedāvāt otršķirīgus Krievijas seriālus, ko var redzēt jebkuŗā citā telekanālī? Neatkarības gados Lietuvā, Latvijā un Igaunijā ir saražots pietiekami daudz kvalitātīvu filmu un citu TV materiālu, kuŗi jāsubtitrē, jāieskaņo vai pat jādublē krievu valodā. Protams,  galvenajam uzsvaram jābūt uz ziņām un analitiskiem materiāliem par notikumiem Baltijas valstīs.

 

Vai Latvijas TV piedāvājums pēdējā laikā ir uzlabojies?

 

Noteikti, it īpaši tas attiecas uz ziņu raidījumiem. Pašlaik izvērtējam LTV pārskatu  par 2013. gadu. Skatītājus patīkami pārsteidza „Latvijas jaunatklāšanas raidījums TE”, kā arī cikls par padomju laika vēsturi „Melu laboratorija”; es varu tos ieteikt diasporas skolām par uzskates materiālu. Žēl, ka LTV neturpina raidījumu ciklu „Dzimtas detektīvs”. LTV ir atteikusies arī no raidījuma par Latvijas aizsardzības spēkiem „Laiks vīriem”. Padome ir apstiprinājusi LTV integrētā satura pieeju, taču tas diemžēl rada bažas par t.s. nišas raidījumiem, kuŗi domāti šaurākai auditorijai un vēstī par specifisku temu. Ja šī integrētā pieeja nenesīs gaidītos augļus, padome, apstiprinot nākamā gada sabiedrisko pasūtinājumu, var lemt par citādu pieeju programmas veidošanai.

 

Kā, tavuprāt, trūkst tieši TV piedāvājumā?

 

Esmu visu laiku rosinājis,lai diasporas kultūras un sociālekonomiskā tematika tiktu iekļauta nacionālajā informācijas telpā. Diemžēl LTV to nav sadzirdējusi. Lēni uz priekšu virzās tradicionālās kultūras raidījums, trūkst analitiska raidījuma par starptautisko polītiku, Latvijas vēsturi, reģionālo attīstību, arī par zinātnes jaunumiem un citām temām. Jānis Domburs, savulaik skatītājiem pazīstams kā raidījuma „Kas notiek Latvijā” vadītājs, ir atradis sev vietu komerckanālī LNT. Ļoti vēlētos LTV redzēt tāda formāta raidījumu kā vakara sarunu šovs, ko pazīstam no ASV. Šeit svarīga loma ir raidījuma vadītājam. Vai tas nevarēja būt „Dombura šovs”, kur runātu ne tikai par polītiku, bet arī par sportu, kultūru, dzīves veidu. Kā zināms, Domburs tiesājas ar LTV, un,  ja televīzijas vadība būtu „šo krupi norijusi”,  šāds raidījums būtu īsts skatītāju pievilkšanas magnēts un  noderētu tieši sabiedriskajā TV. Kvalitātīva izklaide plašām skatītāju masām arī ir tas, kā trūkst LTV.

 

Lai radiostacijās vairāk skanētu latviešu mūzika, ir iecere noteikt kvotas. Vai vari pastāstīt  ko vairāk?

 

Ja Latvijā tiks ieviestas pašmāju mūzikas kvotas, kā tas ir Kanadā vai Polijā, tam, visdrīzāk, būtu jānotiek, panākot kompromisu starp mūzikas un radio industriju. Mūsu padomei šajā diskusijā ir starpnieka loma. Likumprojektu droši vien virzīs Kultūras ministrija. Viens no pretargumentiem - nepietiek latviešu mūzikas. Te varu teikt, ka kopumā Latvijas Radio datu bazē ietvertas  aptuveni 33 000 dziesmas latviešu valodā. Likuma iniciātori vēlas, lai radiostacijās turpmāk 20% no visām atskaņotajām dziesmām būtu latviešu valodā un vēl 20% Latvijā radīta mūzika. Taču jāņem vērā vairāki riski. Piemēram, vai kvotu noteikšana nepazeminās peļņu visas radio industrijas līmenī. Tātad klausītāji, kuŗi būs spiesti klausīties mūziku latviešu valodā tāpēc, ka to prasa likums, mazāk klausīsies radio. Var rasties arī staigāšanas efekts, proti, klausītāji, kuŗi vēlas izvairīties no latviešu mūzikas, katru reizi, kad tā atskanēs, pārslēgsies uz citu staciju, kur tajā brīdī skan dziesma angļu vai krievu valodā.

 

Strādājot padomē, tu droši vien vislabāk redzi problēmas, kas skaŗ Latvijas plašsaziņas līdzekļus un to kvalitāti?

 

Lielākas auditorijas sasniegšanai un satura kvalitātes uzlabošanai jābūt katra sevis cienītāja plašsaziņas līdzekļa mērķim. Ja runājam par Latvijas Radio vai LTV, tad īpaši svarīgi ir veicināt darbinieku motīvāciju. Šajos medijos strādā daudz jaunu cilvēku, kas ar laiku pāriet pie komercmedijiem vai atsakās no žurnālistikas un pievēršas labāk pelnītājām jomām. Manuprāt, ļoti nopietni jādomā par darbinieku tālākizglītību.
Žurnālisti nereti  ir pārlieku noslogoti, viņiem nav pietiekami daudz laika iedziļināties, lai analitiski izpētītu temu.
Sabiedriskajam medijam jāveic arī izglītotājas funkcijas, taču LR otrā programma, ko tautā sauc arī par šlāgeŗmūzikas kanāli, vēlas iet pa iestaigāto taciņu, nepiedāvājot klausītājam latviešu mūzikas žanru daudzveidību.
Latvijā nopietna problēma ir tīmekļa portāli, kas  savās latviešu un krievu valodas versijās apzināti  izceļ sensitīvas temas, vienas tautības cilvēkus bieži nostatot pret otru tautību. Vai tā nav žurnālistu un redaktoru bezatbildība? Dzīšanās pēc portāla lielāka  apmeklējumu skaita veicina Latvijas sabiedrības šķelšanos.

 

Tu nesen viesojies Īrijā, un par to vēstīja arī Laiks un BL. Ko tur redzēji, dzirdēji un secināji?

 

Man bija tikšanās ar Latvijas vēstnieku Dr. Gintu Apalu un Īrijas latviešu žurnālistiem un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. G. Apals tikai nesen stājies vēstnieka amatā un, apzinot latviešus, nācis pie secinājuma, ka Īrijā palikuši vienīgi 25 000 latviešu. Taču tur dzimušo bērnu skaits pagājušajā gadā joprojām palielinājās –Latvijas vēstniecībā pilsonībā reģistrēti 547 bērni, gadu iepriekš 501 bērns. Tomēr  būtiskākā tema bija NEPLP iecere, līdzīgi kā tas ir Lietuvā, veidot diasporai satelītkanāli, kuŗā būtu redzami LTV raidījumi, kuŗiem nav ģeografiskā lieguma. Diskusija bija ļoti spraiga, jo jāievēro, ka naudai, ko Latvijas valdība piešķirtu satelītapraidei Rietumeiropā, jābūt izmantotai lietderīgi un jāsasniedz iecerētais mērķis. Īrijas latviešu portāls veica aptauju, kuŗā piedalījās 300 cilvēku. 63% Latvijas TV kanāļu vislabprātāk skatītos ar tīmekļa starpniecību, savukārt ar satelīta palīdzību - tikai 21%. Tā ir viela pārdomām.