Par polītiku, izglītību un "norietošo Eiropu"
Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors, sociālantropologs Roberts Ķīlis intervijā žurnālistei Sallijai Benfeldei    12.07.2016

 

 

Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis (amatā sabijis no 2011. līdz 2013. gadam), aizejot no polītikas, sacīja, ka rakstīs grāmatu par Latvijas polītiku un cilvēkiem tajā, bet pats polītikā neatgriezīsies. Daudzas grāmatas nodaļas uzrakstītas guļ atvilktnē – Ķīlis skaidro, ka rakstīt kā antropologam par polītiku, kuŗā pats bijis iesaistīts, laikam gan neesot iespējams, bet rakstīt „stāstiņus” negribot. Jāatgādina, ka filozofijas doktora gradu Ķīlis savulaik ieguva Kembridžas universitātes Sociālās antropoloģijas nodaļā un kopš 1994. gada strādā Rīgas Ekonomikas augstskolā (Stockholm School of Economics in Riga). Esot ministra amatā, Ķīlis mēģināja veikt izglītības reformu, bet sastapa lielu pretestību.

 

Vai nenožēlojat, ka iesaistījāties polītikā?

 

Nē, lai gan var teikt, ka tas nebija labs lēmums – 2011. gada augustā pieteikties par ministru, un savā ziņā varbūt tas ir bijis lēmums ar visai dramatiskām sekām. Tomēr, ja es nebūtu strādājis par ministru, tad visdrīzāk arī turpmāk domātu, ka var ieiet polītikā un kaut ko mainīt. Tādēļ agrāk vai vēlāk es acīmredzot kaut kā būtu iesaistījies. 

 

Vai tagad domājat, ka polītikā neko nevar mainīt?

 

Nē, bet tagad es zinu, ka profesija – polītiķis, nav domāta man. Ja nebūtu aizgājis polītikā, es to nezinātu. Tas, ka es iesaistījos tādu polītisku notikumu kontekstā un fonā, nav nožēlas vērts. Tā bija laba pieredze, lai gan neko daudz neesmu ieguvis, drīzāk zaudējis, tomēr reizēm var priecāties arī par zaudējumiem, jo tie kaut ko ir nolikuši savā vietā, esi iemācījies labāk sevi novērtēt. Tāpēc domāju, ka kopumā tas bija noderīgi par spīti tam, ka pēc aiziešanas no amata labu brīdi jutos depresīvi un ka varbūt dzīve būtu vieglāka, ja to nebūtu darījis.

 

Vai Latvijā izglītības reforma vispār ir iespējama? Par to tiek runāts gadiem, bet vienīgās prasības, piemēram, skolotājiem ir algu palielināšana, bet par izglītības kvalitāti neviens īpaši daudz nerunā.

 

Izglītības sistēmā ir daudzas pakāpes, un ir jomas, arī zinātnē, kur izmaiņas ir neatgriezeniskas. Piemēram, zinātnisko institūtu vērtējums noveda pie tā, ka tie bija spiesti apvienoties, lai nezaudētu valsts financējumu, ir spiesti cīnīties par Eiropas fondu financējumu ar ļoti konkrētiem projektiem, jo no valsts nevar vienkārši tāpat saņemt pabalstu. Arī profesionālās izglītības jomā būtiski ir tas, ka tika radīti izglītības centri reģionos, kur var mācīties noteiktas profesijas. Tas ir pamats profesionālās izglītības standarta kāpumam – protams, ja vien tiks strādāts. Lielākās bažas ir ar augstāko un vidējo izglītību.

 

Vispārējā izglītībā situācija ir tāda, ka viena partneŗa – arodbiedrības – loma, ir nepamatoti pārspīlēta, un, manuprāt, tā ir bijusi viena no to ministru kļūdām, kuŗi nāca pēc manis. Manā laikā, arodbiedrība, kaut arī iebilda, tomēr nerīkoja „apvērsumus”, streika nebija. Viņi gan draudēja, bet es sacīju, ka iesūdzēšu arodbiedrību tiesā. Gan bija sporta pedagogu pikets pie ministrijas, bet es ar viņiem vienojos. Bija studentu pikets saistībā ar augstskolām, bet skolotāju streika nebija. Ar Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību parakstījām memorandu, kurā bija pateikts, ka – būs reforma, būs lielākas algas. Ja reformu nebūs, nebūs arī lielākas algas, un punkts. Arodbiedrībām ir sava vieta, tām ir jāaizstāv darbinieku intereses, bet tām ir jāsaprot, ka atalgojums ir motivācijas daļa, ir jāzina, kāda būs kvalitāte, kāda būs metodika, ko dara skolu padomes u.t.t. Bija daudz risināmu jautājumu, ne tikai algu palielināšana. Pēc tam tas viss kaut kā pazuda, ministrija pieļāva arodbiedrības aktīvāku iejaukšanos visos procesos, tādēļ par galveno kļuva algu jautājums. Tā ir to ministru atbildība, kuŗi nav uzstājuši, ka runa nav tikai par algām. Tagad jebkuras pārmaiņas veikt būs vēl grūtāk.

 

Vai tas, ka Kembridža neatzīst Latvijas vidusskolu un ģimnaziju atestātus, liecina par mūsu izglītības zemo līmeni? Varbūt tas liecina tikai par Kembridžas īpašajām prasībām, kuŗas nevar un nevajag piemērot visām vidējās izglītības programmām?

 

Atbilde nav tikai „jā” vai „nē”. No vienas puses, tas nav nekas dramatisks. Mana meita un dēls mācās Lielbritanijas top 100 augstskolās, turklāt Emīls mācās augstskolā, kas britu reitingos ir devītajā vietā. Tas ir pierādījums tam, ka ar parastu atestātu var tikt labās augstskolās. Tas, ka pasaulē ir dažas augstskolas, kādas desmit, kuŗās ar Latvijas atestātu tikt iekšā ir grūti vai pat neiespējami, ir patiesība. Un patiesība ir arī tā, ka tās ir pašas labākās un izcilākās augstskolas pasaulē. Kembridža un Oksforda neuzņem ar Latvijas atestātiem, jo viņu prasības ir ļoti skaidras: cilvēks mācās kādu priekšmetu ar padziļinātām zināšanām tajā. Tas nozīmē – ja gribi tur tikt, mācies vēl vienu gadu un mācies tikai četrus priekšmetus, kuŗi vajadzīgi izvēlētajai augstskolas programmai. Latvijā tādas iespējas nav, jo nav iespējams pierādīt, ka cilvēki padziļināti mācījušies dažus priekšmetus. No otras puses, no nākamā mācību gada Kembridža ievieš eksāmenus. Tātad no Latvijas var braukt un pieteikties, likt eksāmenus un tikt universitātē, ja tie labi nokārtoti. 

 

Vai jūsuprāt ir vajadzīgas specializētās skolas – piemēram, Rīgas 1. ģimnazija, ar padziļinātu matēmatikas programmu?

 

Manuprāt, tas nav valsts, bet gan privātskolu jautājums. Valsts skolās vajadzētu divu līmeņu eksāmenus. Galu galā tiem, kuŗi grib mācīties ārzemēs, piemēram, Kembridžā, tāpat ir vajadzīgs cits eksāmens kaut vai angļu valodā. Cilvēkiem salīdzinoši agri vajadzētu izdarīt savu izvēli, kuŗos priekšmetos izvēlēties kārtot padziļinātā līmeņa eksāmenu. Starp citu, laikā kad biju ministrs, bija padziļinātā programma atsevišķos priekšmetos, kas skolām deva papildu financējumu. Tātad valsts vēlas, lai kādās jomās vidusskolas beidzēju zināšanas būtu dziļākas un plašākas. Tā tas varētu būt, ka uz zināmu laiku ir papildu financējums, ja valsts redz, ka tai tas ir nepieciešams. Piemēram, valstij būtu vajadzīgi cilvēki ar Austrumu valodu zināšanām. Par angļu, vācu vai franču valodu man jāsmejas – mūsu laikos šīs valodas var padziļināti apgūt, kaut vai skatoties youtube. Nedomāju, ka tam ir vajadzīgs papildu financējums.

 

Kā vērtējat atsevišķu polītiķu un sabiedrisko organizāciju noliedzošo attieksmi pret Stambulas konvenciju, sakot, ka šī konvencija patiesībā iznīcina ģimeni un visu, kas latviešiem esot svēts? Izskatās, ka nacionāli noskaņotie polītiķi ir aizņēmušies Krievijas retoriku jautājumos par cilvēktiesībām.

 

Pie mums nekas tā ļoti skarbi nenotiek. Paskatoties, kā avīzes mēnešiem ilgi ņemas ar polītiķu kļūdām un muļķībām citās valstīs, Latvijas strīdiņi nav nekas. Piemēram, Lielbritanijā leiboristu partijas vadītāju Korbinu „vazāja” pa avīzēm, jo kaŗavīru piemiņas pasākumā viņš bija paņēmis divus sendvičus, nevis vienu. Tā teikt, kāpēc viņam vajag divus, ja pietiktu ar vienu!? Pie mums viss notiek mierīgāk, pie mums neviens nesit opozīcijas polītiķus, kā tas notiek Krievijā. Noš viedokļa skatoties, viss ir normāli un diskusijā cilvēkiem vienkārši ir dažādi redzējumi. Bet pieņemu, ka jebkurā valstī, kur izskan pretēji viedokļi dominējošajam vai Eiropas Savienības viedoklim, tos var atbalstīt Krievija. Es par to nebrīnos, jo tā vienmēr ir bijis – Krievija bieži vien atbalsta tos, kas, paši to neapzinoties, virza jautājumus un to nostādnes Krievijai vajadzīgajā gultnē. Neesmu pārliecināts, ka Nacionālā apvienība un viņu atbalstītāju „ģimene” ir racionāli, slīpēti nelieši. Jautājums, manuprāt, ir par noteiktiem uzskatiem un to sadursmi. Cilvēki uztraucas, jo tas, ko viņi domā par vērtībām, viņiem liekas aizskarts. Jā, es domāju, ka viņi maldās, bet no maldiem vajag palīdzēt tikt ārā. 

 

Tomēr, klausoties diskusijās par konvenciju, kas skar cilvēktiesības un redzot, kā to mēģina tulkot, ir sajūta, ka civilizācijas un inteliģences kārtiņa cilvēkiem ir ļoti plāna un strīdos tā ātri tiek noberzta, atstājot vien tādu kā pirmatnējā cilvēka izdzīvošanas instinktu.

 

Es uz to raugos mazliet citādi. Kas notiku, ja Latvijas luterāņu baznīcai, kuŗa ir fundamentālāk noskaņota par Vatikānu un pašreizējo pāvestu, kuŗš ir salīdzinoši liberāls, patiešām būtu taisnība? Galu galā tas taču nav nemaz tik neiespējami, ka Rietumu sabiedrība, novērtējot tradicionālās vērtības, kas faktiski vairs nav spēkā, pašlaik veido jaunas vērtības. Izpratne par ģimeni, reliģiju un citām lietām mainās. Ja tas tā ir, tad varbūt taisnība ir tiem, kuŗi saka – Eiropa atsakās no tradicionālajām vērtībām un veido jaunas.

 

Kāpēc tā notiek? Šīs tradicionālās vērtības nav nosargājušas Eiropu no diviem mežonīgiem kaŗiem un pasargājušas no mežonīgas rīcības inteliģentas valstis. Vienīgā valsts, kuŗā nekas barbarisks laikam nenotika, bija Šveice, bet pārējās valstis bija ierautas tajā ārprātā. Iespējams, Eiropa, neatgrūžot solidaritāti un atbalstu, varbūt pat neapzināti maina daļu no savām vērtībām, kas saistās ar tradicionālām dzimumu, ģimenes, paaudžu lomām. Iespējams, tā tas notiek, Eiropa pielāgojas apstākļiem. Ja tiek runāts par kādu pasaku valsti, kuŗā, lūk, valda tradicionālās vērtības, tad es gribu teikt – palasiet pasaku par pelnrušķīti vai arī latviešu pasakas un ieraudzīsiet, ka šo vērtību tajā pasaku valstībā nav. Kāda tur brāļu un māsu mīlestība, ja viens otru slaktē nost... Un, protams, ja kādas vērtības mainās, tad liekas, ka Eiropa noriet. Ziniet, Eiropa jau pirms simt gadiem „norietēja” Špengleram, kuŗam iznāca grāmata „Vakareiropas noriets”. Un tā Eiropa joprojām noriet, bet saule tā arī nenoriet, joprojām Eiropa ir ar otru lielāko iekšzemes kopproduktu pasaulē un tajā ir dažas no pasaulē labākajām universitātēm. Un tas ir noticis, norietot...

 

Eiropa tiešām pielāgojas – kaut vai tam, ka demokratiskajā procesā piedalās aizvien vairāk aktīvu un apzinīgu cilvēku nekā agrāk, kad lielākā daļa polītisko procesu notika elites vidū un tās vadībā. Mobilās technoloģijas ļauj cilvēkiem paust savu viedokli, un dažādo grupu radikālo viedokļu kopums aizvien palielinās. Ja agrāk cilvēks nezināja, ka ir daudz viņam līdzīgi domājošo, tad tagad viņš to zina. Tās ir reālas polītisko procesu izmaiņas, tas vairs nav vecais, labais process, ko noteica kabinetos. Mainās ģimenes, Vācijā, Zviedrijā 40, pat 60 procentu bērnu dzimst neprecētiem cilvēkiem. Mainās dzīves ilgums. Bērni daudzas lietas zina un saprot labāk nekā vecāki. Manuprāt, šai situācijai ir vienkārši jāpielāgojas. Šajā ziņā var piekrist, ka Eiropa atsakās no dažām tradicionālām vērtībām.

 

Vērtības ir ļoti plašs jēdziens un šķiet, ka, runājot par vērtību maiņu, cilvēki domā, ka tas, piemēram, nozīmē atteikties no godīguma, taisnīguma, tāpēc arī tik ļoti uztraucas.

 

Acīmredzot to, ka vērtības mainās, cilvēki tiešām attiecina uz visām vērtībām, un tā varbūt ir kļūda no komūnikācijas viedokļa, ka tas netiek skaidrots. Piemēram, Rietumos ir kāda vērtība, kas netiek mainīta un kam ir milzu nozīme – tā ir vārda brīvība. Tādēļ jautājums drīzāk ir, par kuŗām vērtībām tiek runāts, ja saka, ka tās mainās.

 

Vai Latvijas polītikā kaut kas mainās?

 

Varbūt to uzreiz nevar pamanīt, bet domāju, ka polītikā pamazām ienāk jaunā paaudze ar citu domāšanu. Domāju, ka šī valdība ir kā tāds aizejošo polītiķu pēdējais uznāciens. Protams, paaudžu maiņa nenotiek ātri un vienkārši, bet notiek, tādēļ, manuprāt, lielām bažām nav pamata.