Par PBLA rīcību krizes apstākļos
Saruna PBLA Rīgas birojā ar valdes priekšsēdi Kristīni Saulīti un biroja vadītāju Jāni Andersonu    23.03.2020

 

 

PBLA nācis klajā ar ieteikumiem, kā tautiešiem pasaulē rīkoties pandēmijas laikā. Ko vēl, būdama PBLA valdes priekšsēde un rīdziniece, tu, Kristīne piebilstu pie šī aktuālā paziņojuma?

 

Pirmām kārtām – padomāt par to, ko īsti nozīmē vārdi “atbildība” un “demokratija”. Proti, bieži dzirdams, ka cilvēki aizbildinās – mēs taču dzīvojam demokratiska valstī un katrs pats ir tiesīgs pieņemt lēmumus, arī attiecībā uz savu veselību, kā viņš uzskata par sev pieņemamiem. Bet – vai vienmēr tiek ievērots, ka brīvībai un demokratijai cieši stāv līdzās tāds jēdziens kā atbildība – par sevi, par saviem līdzcilvēkiem un valsti? Šobrīd, kad krize skārusi visu pasauli, ir ļoti atbildīgi jāizprot tas, ka krize ir tieši skārusi arī Latviju, visus valsts iedzīvotājus. Jau nākamajās dienās aicināsim (Kristīne nākamajā dienā pēc mūsu sarunas, 24. martā, runāja Latvijas populārākajā kanalā TV24.-L.K.) tos Latvijas cilvēkus, kas atgriežas mājās no ārzemēm, ļoti, ļoti rūpīgi sekot veselai ķēdei obligāti veicamu darbību. Valsts taču gādā par savu pavalstnieku atgriešanos! Tātad ir svarīgi ne tikai reģistrēties un parakstīties par pašizolāciju, bet arī rūpīgi to ievērot.

 

Vai “brīvā izvēle” šai gadījumā nozīmē saslimt pašam un inficēt citus?! Vai mēs ar savu “brīvo izvēli” neveicināsim paniku, kuŗas, paldies Dievam, Latvijā vēl nav? PBLA aicinājums ir atkārtoti likt pie sirds visiem un ikvienam stingri pildīt savu pilsoņa pienākumu šobrīd – pašizolēties, ja to prasa ārkārtas situācijas kārtība, un ar savu rīcību, proti, neiziešanu no mājas un nekontaktēšanos ar citiem, neapdraudēt pašam sevi un līdzcilvēkus. Atsauces uz demokratiju te ir pilnīgi nevietā – paraudzīsimies uz citām zemēm, kur demokratijas tradicijas ir daudz senākas un stiprākas. “Vecajā Eiropā”, Amerikā, Kanadā, Austrālijā vārdiem “būsim likumpaklausīgi, solidāri un darīsim to, kas jādara visas sabiedrības labā” ir pārliecības spēks un tie nav apspriežami ārkārtas situācijā. Un vēl – solidaritāte šai laikā man nozīmē arī atbalstīt savējos, pērkot Latvijas preces, īpaši produktus, jo tautsaimniecībai ir jāļauj izdzīvot, sekas tāpat būs smagas.

 

Esmu novērojusi, ka PBLA tavā personā vairāk nekā jebkad agrāk ļoti daudz iesaista, aicina uz sarunām un viedokļu apmaiņu ne vien valsts iestādes, bet arī masu saziņas līdzekļi.

 

Jā, un tas lielā mērā ir, pateicoties Diasporas likumam, kas pacēlis ārzemēs mītošo latviešu “redzamību”, pierādot gan valdībai, gan plašākai sabiedrībai, ka mēs esam bijuši un joprojām esam visā plašajā pasaulē. Un vēl – mēs, PBLA, paši cenšamies būt klāt visās aktuālajās norisēs Latvijā, protams, nemēģinot “būt par spundi visās mucās”, bet lietās, kas attiecas ne vien uz diasporas sabiedrību, bet arī uz sabiedrību Latvijā, noteikti paužam savu viedokli un esam klāt. Vēl vairāk – mēģinām iet soli uz priekšu, īpaši domājot par praktiskiem risinājumiem. Piemērs – strādājam kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju, un esam ierosinājuši blakus tīmeklim un zināmajai e-klasei, aktīvizēt skolēnu izglītošanā sabiedrisko mediju – televīziju, kas ir visiem pieejama, ieskaitot vistālākos lauku rajonus. Ir taču reāli iespējams daudzus mācību priekšmetus pasniegt sabiedriskajā TV, pieaicinot gudrus, interesantus, moderni domājošus pedagogus, kādu Latvijā netrūkst. Šajās dienās mēs, domubiedru grupa, kuŗā ietilpst arī IZM parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš, LĀZA Latvijas biroja vadītāja Kamena Kaidaka u.c., par to intensīvi domājam. PBLA Izglītības padome jau vairāku gadu gaŗumā ir iedziļinājusies jautājumā par šo pedagogu iekļaušanu diasporas un Latvijas izglītības sistēmas pilnveidošanā. Vēl konkrētāk – mums ir saraksts ar 17 cilvēkiem, kuŗi ir gatavi strādāt radošā savienībā.

 

Vai nav īstais laiks atjaunot Iespējamo misiju, kas tika slēgta līdzekļu trūkuma dēļ?

 

Pavisam noteikti! Esmu priecīga teikt, ka daļa no minētajiem skolotājiem jau ir ar pieredzi Iespējamā misijā, arī skolotāji, piemēram, no Amerikas, kas spēj ienest pasaules pieredzi Latvijas izglītības sistēmā. Jāteic, tieši izglītības jomā esam pavisam konkrēti strādājuši ļoti daudz. Šobrīd ceru, ka – kā ikkuŗā krizē – radīsies arī gluži jaunas idejas un iespējas. Iespējams, radīsies pat jaunas, cita veida platformas, plašāk pieejamas, radošākas.

 

Avīze Laiks kopā ar Kaijas Petrovskas vadīto ALAs nozari Sadarbībai ar Latviju un Latvijas Bērnu fondu sāk ziedojumu akciju, lai ikvienam skolasbērnam būt pieejama viedierīce, ar kuŗu iekļauties šobrīd aktuālajā tālmācībā. Izrādās, viedierīču trūkst 3% Latvijas bērnu, bet astoņās Latvijas pašvaldībās ir skolas, kuŗās vispār netiek izmantotas interneta jeb digitālās iespējas…

 

Apsveicama iniciatīva! Turklāt jāņem vērā, ka, pat ja mājās ir interneta pieslēgums un viens dators, skolasbērnu taču var būt vairāk nekā viens. Bet – neaizmirsīsim, ka ir taču arī grāmatas, kas interneta laikā ir gluži vai piemirstas. Apvienojot visus minētos resursus – tīmekli, sabiedrisko televīziju, grāmatas – taču var radīt pieejamu un daudzpusīgu izglītības iespēju.

 

Dzirdēts tāds joks – “ir gan viens dīvains laiks – pašiem mājās jāvāra ēdiens, jānodarbojas ar bērniem, būs arī jāsāk lasīt grāmatas…”

 

Cerams, ka tiešām atkal vairāk pievērsīsimies šai svētajai lietai – grāmatām. Mūsu sarunas sākumā runājām par Latvijas ekonomikas atbalstīšanu – jā, par to jādomā arī gluži praktiski. Un te ar praktiskajām rekomendācijām jānāk klajā valsts institūcijām, kā LIAA (Latvijas investīciju attīstības aģentūra), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, ir jābūt vienotai vietnei, kur parādās informācija par darba iespējām u.c. Galu galā – mēs dzīvojam valstī, kur ir viens no ātrākajiem internetiem, nu, tad izmantosim to, liksim lietā! Šobrīd cilvēkiem ir vitāli svarīgi saņemt informāciju par to, ko darīt, kā nopelnīt, lai varētu samaksāt savus rēķinus. Ar to gribu teikt, ka cilvēkiem ir jādod iespējas darīt, lai viņi negaidītu risinājumus tikai no valsts. Valstij nebūs lielas iespējas rūpēties par katru no mums, pašiem arī jābūt uzņēmīgākiem.

 

Ir vēl kāds aspekts, ko šai sarežģītajā laikā nedrīkst atstāt novārtā, – skaidrojošā, psiholoģiskā palīdzība cilvēkiem. Un te nepietiek tikai ar tīmekļa vietnēm. Mācītājs Juris Cālītis teica – “mūsu psiche ir pārņemta ar ziņām, un mēs esam iepirkušies bailēs”. Internetā nav iespējams izsmeļošs skaidrojums un faktu analīze, kāds tas iespējams ar drukāto vārdu.

 

Šobrīd drukātajam tekstam, oriģinālajiem žurnālistikas rakstiem, kas balstās pārbaudītos faktos, ir tā lielā loma. Un vēl tam, ko tagad sauc par medijpratību. Sarežģītos laikos “uzpeld” viltvārži, viltus ziņas, sazvērestības teorijas, un profesionālā žurnālistika, oriģinālprese ir ļoti, ļoti jāatbalsta. Šobrīd tas saistīts ne vien ar veselību, bet arī ar valsts drošību, un tas ir ļoti nopietni, tāpēc ir obligāti jāatrod nauda un iespējas atbalstīt tieši oriģinālpresi. Ceru, ka tas nonāks valstiskās prioritātēs, kuŗu priekšgalā šobrīd ir veselība, drošība, informētība.

 

Pirmo reizi tika atcelts ALAs kārtējais kongress, uz kuŗu posies arī tu. Kas paliks nepateikts?

Pirmām kārtām, biju domājusi runāt ne tik daudz par padarīto, cik par to, kas būtu jādara nākotnē. Šā gada sākumā PBLA un ALAi bija ļoti konkrētas, es pat teiktu – pragmatiskas vizītes pie Latvijas, Valsts prezidenta un ministriem, kuŗās tika nosprausti pavisam konkrēti plāni katrā nozarē. Sarunu rezultāti tika apkopoti un publicēti presē – ar mērķi, lai plašāka sabiedrība to uzzin, jo mūsu plāni saistās ar sabiedrības līdzdalību. ALAs kongresā gribēju runāt par to, ka ir pienācis laiks, kad ārzemēs dzīvojošie latvieši var dot savu lielu pienesumu, ar ko nebūt nedomāju materiālo, financiālo. Es domāju – savu pieredzes, zināšanu pienesumu, jo esam nonākuši tajā punktā, kad pasaules pieredze Latvijā ir īpaši nozīmīga. Tas “strautiņš”, kas saistās ar financiālo palīdzību, sāk izsīkt, un šobrīd arī Latvijai nav tas pats svarīgākais. Svarīgākais ir tas, par ko mēdz teikt – “dot makšķeri, nevis zivis.” Piemēram, izglītības reforma, kur no ārzemēm var saņemt ļoti bagātu pienesumu. Mums ir daudz izcili izglītotu, akadēmiski skolotu tautiešu, kas var dalīties savā pieredzē, sākot no tā sauktajiem cilvēkstāstiem līdz tam, ko nozīmē strādāt akadēmiskā veidā pasaulē, kāda ir, piemēram, pašpārvaldes sistēma pasaules augstskolās, kā strādā bankas pasaulē, lai novērstu naudas atmazgāšanas riskus utt. Mums ir speciālisti ar ļoti bagātīgām zināšanām un pieredzi, nu, tad dalīsimies ar to!

 

Medicīnā tas notiek jau sen un ļoti plaši!

 

Un šobrīd tam ir īpaša nozīme! Tāpat kā sadarbībai ekonomiskajā, uzņēmējdarbības vidē, kur PBLA ir lielas iestrādes, pateicoties PLEIF – Pasaules latviešu ekonomikas un innovācijas forumam.

 

Kā rit PBLA Rīgas biroja dzīve šajā sarežģītajā laikā?

 

Jānis Andersons, biroja vadītājs. Birojā pastāvīgi strādājam kopā ar Raitu Eglīti, izpilddirektoru, un Loru Egli, projektu lietvedi, kuŗa strādā pusslodzes režīmā. Jau pašā gada sākumā, pirms šī krize sākās, sekmīgi pabeidzām lielu darbu – noslēdzām visas atskaites par projektiem, kuŗos PBLA bija administrators, tostarp projektus ar Kultūras un Izglītības un zinātnes ministriju, projektus, kas saistīti gan ar latviešu skolu uzturēšanu diasporā, gan ar dziesmusvētku tradicijas uzturēšanu, profesionālās mākslas pieejamības projektus u.c. Atskaišu pakete aizņēma ap 800 lappusēm! Tas ir darbs, kas sabiedrībai ir neredzams, taču ļoti svarīgs. Tagad, ņemot vērā ārkārtas apstākļus, daudzi projekti ir rūpīgi jāpārvērtē – daudzi ir “jāpārliek uz citām sliedēm”. Piemēram, šogad jūnijā nenotiks “Sveika, Latvija!” kārtējais brauciens, arī vasaras nometnēm paredzētā nauda ir jāpārliek uz aktuālām, krizes izraisītām vajadzībām, piemēram, drukāto mediju atbalstam. Esam arī nākuši klajā ar aicinājumu diasporas organizācijām izvērtēt, vai viņu pieteiktais projekts, ko apmaksātu Latvijas Valsts no sava budžeta, ir tik ļoti aktuāls, vai tas varbūt var pagaidīt, dodot priekšroku šobrīd gluži sāpīgām valstiskām aktuālitātēm. Nu, piemēram, latvisko tradiciju kopšana Jāņos šogad noteikti varētu pagaidīt…Īstenībā diasporas projekti lielākoties ir saistīti ar kādu svētku svinēšanu, un tādā situācija, kāda ir šogad, diasporas organizācijām vajadzētu izsvērt, kas ir svarīgāk. Varbūt tomēr tiem paredzēto naudu šogad atstāsim Latvijas valsts vajadzībām…