Par liekulību, bēgļiem un to, cik tiesiski korrekta ir Latvijas valsts
LR Tiesībsarga Juris Jansons intervijā Ligitai Kovtunai    25.08.2015

 

UZZIŅAI.

Tiesībsargs ir Saeimas ievēlēta amatpersona, kas rūpējas par to, lai Latvijā tiktu ievērotas cilvēktiesības un lai valsts pārvalde un pašvaldības ievērotu labas pārvaldības principu. Tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā. Tiesībsarga amats nav savienojams ar piederību polītiskām partijām. 

 

Par pirmo tiesībsargu 2007. gadā LR Saeima ievēlēja Romānu Apsīti. Kopš 2011. gada šai amatā ir Juris Jansons. Citās valstīs tiesībsargu sauc par ombudu. Igaunijā – par Tieslietu kancleru, Lietuvā – par Seima kontrolieri.

 

 

Kādi ir aktuālākie jautājumi, kas jārisina Latvijas Tiesībsargam?

Nemainīgi kopš pirmās dienas, kad esmu šai amatā: bērnu tiesību jautājumi, smagi un gadiem nerisināti; cilvēku ar invalidāti, ar psīchiskām kaitēm, pensionāru un ieslodzīto problēmas. Visi šie jautājumi joprojām risinās  smagnēji – galvenokārt polītiskās nevēlēšanās vai nespējas dēļ. Tāpēc manā darbā dažkārt nākas izmantot tādas metodes, kas ombuda darbā nav tipiskas, piemēram, ar masu plašsaziņas līdzekļu starpniecību diezgan agresīvā veidā, informējot sabiedrību, izdarīt spiedienu uz polītiķiem.

 

Lai gan jāatzīst, ka, piemēram, bērnu tiesību jomā, salīdzinājumā ar citām valstīm, situācija nemaz nav tik slikta, taču tas ir vājš mierinājums bērniem, kas joprojām aug bērnu namos. Tādu Latvijā ir 1390. Gan no LR Satversmes, gan bērnu tiesību likumdošanas un starptautisko konvenciju viedokļa tas ir pats galējais līdzeklis. Tā ir traģiska ietekme uz bērnu, un lai gan  demografiskā situācija valstī ir kritiska, mēs atļaujamies izšķērdēt  šo resursu un piedalāmies bērnu likteņu lemšanā. Tāda ir īstenība. 

 

Otrs – veselības aprūpe, kvalitāte un pieejamība kā bērniem, tā pieaugušajiem. Kad 2014. gadā tika apspriesta valsts Veselības aprūpes financēšanas koncepcija, Tiesībsarga institūcijas vēsturē pirmo reizi nācās publiski paziņot, ka veselības ministre melo. Proti, ministre jauno koncepciju argumentēja ar to, ka tā saskaņota ar ANO augstāko komisāri cilvēktiesību jautājumos,  bet  izrādījās, ka tā nav taisnība. (Tiesībsargs redakcijas rīcībā nodeva attiecīgo dokumentu kopijas. – L. K. )  

 

Mums ir rakstisks apliecinājums, ka nekāda apstiprinājuma nav bijis, vēl vairāk – Pasaules Veselības organizācija  bija  kritiski izteikusies par atsevišķu iedzīvotāju grupu  izslēgšanu no valsts garantētās veselības aprūpes sistēmas. Koncepcija paredzēja, ka veselības aprūpi pilnībā saņems nodokļu maksātāji, taču netika paredzēts, ko iesāks tie, kam nav rēgulāru ienākumu vai tie ir niecīgi mazi? Arī rindas pie speciālistiem nemazinātos, turklāt saglabātos tā sauktā kvotu sistēma. Proti, ja izbeidzies valsts apmaksātā  pakalpojuma resurss, var iznākt tā, kā mēs abi, būdami nodokļu maksātāji, atnākam pie speciālista, bet līdz ar jums beidzas šī „kvota” un es palieku „aiz strīpas”. Tēlaini izsakoties, pakalpojums neatbilst cilvēku vajadzībām, bet tiek noteikts „pēc vidējās temperātūras slimnīcā”.

 

Latvijas Ārstu biedrība, ko ministrei bija sākumā izdevies pārliecināt, pēc rūpīgas iepazīšanās mainīja domas, kā arī likuma projekts pēc pirmā lasījuma Saeimā tika apturēts. Galu galā likumā ir jābūt skaidri definētam, kas ir valsts garantētais minimums veselības aprūpē, turklāt izpratnei par to, kāds minimums valstij jānodrošina, un tam  jāsaskan ar ANO tiesību normām. Īsi sakot – valstij ir jānodrošina labs savu pavalstnieku fiziskās un garīgās veselības līmenis. 

 

Vai jums ir labas cerības attiecībā uz tagadējo veselības ministru Gunti Belēviču?

Bez  pamatīgām reformām un kollēgu profesionālā atbalsta viņš viens nebūs cīnītājs, lai cik labi izprastu sistēmu.

 

Vai šai fonā varam ticēt valsts varas pārstāvjiem šobrīd tik aktuālajā bēgļu uzņemšanas jautājumā?

Ar lielām bažām raugos uz šo jautājumu, pirmām kārtām, redzot, kā tas īsti tiks darīts. Briselē kaut ko nolemj, Latvija saņem kādus uzdevumus, bet sabiedrībai netiek skaidrots. Vēl vairāk – tiek stāstītas juceklīgas lietas par uzņemšanas termiņiem, par to, ka mēs paši varēsim braukt viņus izraudzīties – kas tas vispār ir, kāds „vergu tirgus”?!

 

Kāds asprātis teica, ka šim uzdevumam vislabāk sūtīt meitas precību gados, jebšu Latvijā grūti ar labiem vīriem...

Kā katrā jokā, sava loģika jau te ir. Taču nevajag arī „uzpūst” sensāciju – Latvijas robežu vai ik nedēļu šķērso kās desmits cilvēku, kas tiek ievietoti aizturēto personu centros, kur viņi saņem minimālo aprūpi, kamēr tiek noteikts viņu statuss – patvēruma meklētājs vai bēglis. Polītiķiem ir jābūt atklātiem un patiesiem, skaidrojot situāciju sabiedrībai. Tad arī var cerēt, ka sabiedrība izturēsies ar izpratni – kas jādara, tas jādara. Un nevajag apzināti jaukt prātus, salīdzinot ar situāciju Otrā pasaules kaŗa laikā un pēc tam! Situācija ir pilnīgi atšķirīga pirmām kārtām  tāpēc, ka tolaik bēgļi bija no vienas kultūrtelpas. Tagad sastopas divas dažādas civīlizācijas – Rietumu un Austrumu -  ar dažādām tradicijām, vērtību sistēmu utt.

 

Esmu runājis par referendumu, man atbildēja – likumdošanas aktos tas nav paredzēts. Nu tad varbūt jāparedz! Lai iegūtu sabiedrības viedokli ar lemšanas iespēju. Valsts budžetu taču varam pieņemt vienā naktī... Kādas problēmas pieņemt īpašu likumu? Piemēram, Šveicē rīko referendumu par smēķēšanas  atļauju publiskās vietās. Tāda ir demokratija, kādu sabiedrība ir pelnījusi. Pelnījusi vismaz piedalīties ar viedoli. Par valstij būtiskiem jautājumiem ir jāprasa mandāts jeb pilnvarojums no tautas. Tikai tad polītiķi var rīkoties. 

 

Bažas rada arī integrācijas programmas nevarība Latvijas valstī. Ja atmināmies, Pakistānas bēgļu atvases skolojās krievu skolās.

Neticu, ka mēs varam būt tie pionieri integrācijas jomā, ja jau Vācijai un Francijai tas nav izdevies. Un  no Briseles tikai  pienāk tādi argumenti, lai mums nebūtu izvēles, lai „ar sakumpušu muguriņu” tos pieņemtu. Kur ir iespēja mums pašiem izlemt?! 

 

Vai par palikšanu savā amatā nemaz neraizējaties, tā runādams?

Ja raizētos, tad nevarētu ik dienu kvalitātīvi darīt savu darbu.

 

Izskanējis vēl kāds „oriģināls” priekšlikums – uzņemt bēgļus audžuģimenēs. Un to proponē gan augstā ierēdne Ilze Pētersone-Godmane, kuŗai uzticēts izveidot bēgļu uzņemšanas mechanismu, gan viņai pievienojies Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdis Ojārs Kalniņš, nedēļrakstam Ir sakot: „... tā nebūt nav slikta doma.” 

Tas neiztur nekādu kritiku! Jau iepriekš minēju, ka Latvijas bērnunamos joprojām mīt 1390 bērni, un valstī nepietiek resursu – ne financiālo, ne cilvēcisko, lai viņiem  atrastu ģimenes. Bet nu būsim gatavi pieņemt pieaugušus cilvēkus no citas kultūras, ar citām tradicijām?! Varbūt lai šie cilvēki, kas ideju izteikuši un akceptējuši, rāda priekšzīmi un bēgļus  uzņem savā ģimenē... 

 

Kā veicas Tiesībsarga biroja sadarbība ar valsts „integrācijas šūpuli” – Kultūras ministriju?

Teikšu tā – sadarbība ir pozitīvi neitrāla. 

 

To arī varēju manīt Pasaules Romu jeb čigānu kongresā, kas 16. augustā notika Rīgā un kuŗā par IRA (Intrnational Roman Association) prezidentu ievēlēja mūsējo – Normundu Rudeviču. Kongresam „sveicienus” no Kultūras ministrijas bija „atnesis” tās parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis, kuŗš savā uzrunā čigāniem izstāstīja viņu vēsturi. Nu, ļoti formāli!

Tas ir paradoksāli – Eiropas un pasaules lielāko,  „pārnacionālo” institūciju līmenī ir milzīgi līdzekļi, skaitāmi miljardos, kas paredzēti romu problēmu risināšanai – veselības aprūpei, nodarbinātībai, izglītībai utt. Arī Latvija ir saņēmusi miljonus, tikai līdz mūsu valsts čigāniem tie nav nonākuši. Tie izplēn starp nelielām organizācijām, projektiem, kas sākas un beidzas, savureiz „uzrīkojot” kādu „pasākumu”, piemēram, skolotāju palīgu apmācīšanu. „Projekts”  beidzās un skolotāju palīgu arī vairs nav. Kad jāpriecājas par krāšņajām čigānu dziesmām un dejām, visi priecājamies, bet pētījumi rāda, ka negribam, lai vienā klasē ar mūsu bērniem mācās čigānbērni. Un ierēdņi, kas neko nesaprot no šīs etniskās vides, turpina rakstīt koncepcijas. Starp citu, Tiesībsarga birojā strādā romu tautības darbiniece Roksana Rudeviča, jauna , skolota, spējīga speciāliste. 

 

Vai pie Tiesībsarga bieži vēršas krievi un citu mazākumtautību pārstāvji – pēc palīdzības sakarā ar „diskrimināciju”, „apspiešanu” no Latvijas valsts un sabiedrības puses, kas taču tiek vēstīts pasaulei? 

(Pēc ilgākas pauzes.) Nu gan āķīgs jautājums! Jā, par dažu labu sociālekonomisku jautājumu tiešām ir bijis kāds iesniegums, bet par etnisku, par „apspiešanu” – kas nu ne, tas ne. Īstenībā Latvija ir unikāla valsts – par valsts un pašvaldības līdzekļiem te tiek uzturēta bilingvālā izglītība.

 

Ja nu kāds piemin vārdu „apspiešana”, tad tie ir daži ultrakreisie polītisko spēku pārstāvji, kuŗus nepārliecina arī mūsu pētījumi, kur, starp citu, atklājas, ka ir pulks skolotāju krievu skolās, kas pilnībā nepārvalda valsts valodu. Viņi arī „aizmirst” par Izglītības likumu ar t. s. pārejas noteikumiem, kas ir visai korrekts no cilvēktiesību viedokļa – valsts rūpējas par to, lai jaunieši varētu nokārtot eksāmenus valsts valodā, turpināt izglītību un iekļauties darba tirgū. Ideoloģiskās propagandas „meistari” šai jomā turpina strādāt. 

 

***

PAR UN PRET BĒGĻU UZŅEMŠANU

 

Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdis (Vienotība) Ojārs Ēriks Kalniņš:

Protams, lai integrācijas process būtu veiksmīgs, tam jābūt labi pārdomātam, turklāt jāatzīst, ka līdz šim Latvijai nav bijusi pieredze šādu bēgļu uzņemšanā. Kopumā līdz šim Latvijā bēgļa statuss ir piešķirts aptuveni 50 cilvēkiem. Vienlaikus jāteic, ka 250 cilvēku ieplūšana Latvijā divu gadu laikā nav nekas nereāls un neradītu lielas problēmas. Ir iespējams sagatavoties cilvēku uzņemšanai šādā tempā, turklāt ar apziņu, ka viņiem šeit jāiedzīvojas un jāspēj uzturēties arī ilgtermiņā. 

 

Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība) Edvīns Šnore:

Bēgļu uzņemšana Latvijā, it īpaši tādā līmenī, lai viņi varētu pretendēt uz mūsu valsts pilsonību, manuprāt, ir uztverama visnotaļ skeptiski. Mēs tam vienkārši neesam gatavi. Šajā kontekstā jāatgādina, ka Latvija savulaik jau ir pievienojusies starptautiskajai bēgļu konvencijai, kas paredz, ka valstij, kuŗa uzņem bēgļus, viņus jāspēj asimilēt. Latvijā pamatnācija veido 62% no kopējā iedzīvotāju daudzuma. Līdz ar to rodas loģisks jautājums – ko gan mēs  šeit spējam asimilēt? Šeit nav runa par par kaut kādu naidu, rasismu, ksenofobiju vai ko tamlīdzīgu. Vienkārši ir jāapzinās, cik lielā mērā esam gatavi zdarīt to, ko gatavojamies apņemties. Apgalvojums, ka  spējam šeit asimilēt kaut vienu bēgli, izklausās traģikomiski. Turklāt nav jau neviena piemēra, kuŗu varētu minēt, ka Latvijā ieradies bēglis šeit būtu veiksmīgi asimilēts.