Par Latviju un savu dzimtu
Ar Katastrofu medicīnas centra izveidotāju Latvijā, ārstu anesteziologu – reanimatologu Mārtiņu Šicu sarunājas žurnāliste Sallija Benfelde    13.05.2014

 

Mārtiņš Šics ir dzimis sešu bērnu ģimenē Krimuldā. Šici ir liela, spēcīga dzimta Krimuldas Engelhartes muižā jau kopš  18. gadsimta, kad latviešiem vēl netika doti uzvārdi, taču šodien Šicu uzvārdu nes jau devītā paaudze.  Mārtiņš Šics reiz ir teicis, ka „apzināšanās, no kurienes esi nācis, savu sakņu apzināšanās ceļ katra cilvēka vērtību un stiprina pašapziņu. Tas ir stabils pamats, uz ko balstīties.”

 

Latvijā Mārtiņš Šics ir pazīstams saistībā ar Katastrofu medicīnas centra izveidošanu. Žurnālisti bieži jautā viņa viedokli, ja notiek kāda nelaime, kas prasījusi cilvēku veselību vai dzīvību. Par savu darbu Mārtiņš Šics ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni. Tomēr pagājušā gada novembrī pēc traģēdijas Zolitūdē, kad iegruva veikala Maxima jumts un bojā gāja 54 cilvēki, Mārtiņš Šics nokļuva “nepareizo” cilvēku sarakstā. Viņu, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja vietnieku katastrofu medicīnas jautājumos, grib atlaist no darba. Mārtiņš Šics neeesot drīkstējis publiskot Maxima drupās bojā gājušo uzvārdus.

 

Jūs atstādināja no darba, bija dienesta izmeklēšana, tad jūs atjaunoja darbā, bet dienesta vadība tomēr ir apņēmusies neļaut jums strādāt, kaut arī arodbiedrība nepiekrīt jūsu atlaišanai. Kas īsti notiek?

 

Sāpīgākais ir tas, ka cilvēki iestājās par taisnības uzvaru un tūkstošiem  parakstīja petīciju, ka mani jāatjauno darbā, bet dienesta vadība dezinformē Latvijas sabiedrību un joprojām apgalvo, ka esmu pārkāpis likumu. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, gan valdības vadītāja, gan Saeimas priekššēde, tiesībsargs un  citas kompetentas personas paziņoja: pat ja manā rīcībā ir saskatāmi kādi formāli pārkāpumi, tie nav tādi, lai mani atlaistu no darba un padarītu gandrīz par vainīgu notikušajā  traģēdijā. Informāciju iedevu Rīgas domes Labklājības departamentam, jo tam tā bija nepieciešama, lai lemtu par traģēdijā iesaistītajiem nepieciešamo palīdzību, kā arī sabiedriskā labuma organizācijai Nekropole,  kas publicē mirušo uzvārdus, lai tādējādi salīdzinātu savā rīcībā esošos datus, kas iegūti no notikuma vietā bijušajiem cilvēkiem un informētu sabiedrību par bojāgājušajiem.

 

Man ir pamats domāt, ka, jau pirms es iedevu informāciju domei un Nekropolei, kāds cits dienesta darbinieks to ir sniedzis plašaziņas līdzekļiem. Nekādus sarakstus ar bojā gājušo un ievainoto uzvārdiem un viņu personas datiem neesmu sniedzis. Nelaime skāra ļoti daudzus cilvēkus gan Latvijā, gan mūsu valstī. Pēc oficiāliem datiem, no Latvijas ir aizbraukuši un citās valstīs strādā vismaz 200 tūkstoši cilvēku, un daudziem no viņiem Zolitūdē dzīvo radi, draugi, paziņas. Informācija portālā Nekropole ļāva ļoti daudziem cilvēkiem atbrīvoties no nemiera sirdī par savējiem, pārliecināties, ka starp bojā gājušiem  viņu tuvinieku  nav. Zolitūde ir tipisks guļamrajons, tur dzīvo vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, un katram no viņiem ir kāds tuvs cilvēks, kas, uzzinot par traģēdiju, uztraucās, vai tikai bojā nav gājis arī viņu radinieks vai draugs.

 

Manuprāt, pārmetumi Nekropolei par to, ka sabiedriskā organizācija publisko mirušo uzvārdus, ir nevietā, jo šī organizācija ir radīta tieši šim nolūkam. Tad jau varētu pārmest arī citām sabiedriskajām organizācijām, kas palīdzēja traģēdijas dienās un arī pēc tam, – piemēram,  Latvijas Sarkanajam Krustam vai biedrībai “Skalbes”, kas sniedza bezmaksas psīcholoģisko palīdzību. Nezinu, vai vainīga ir birokratija vai ierēdņu neprofesionālitāte, taču Latvijas likumos nav paredzēts, kā iesaistīt nevalsts organizācijas sniegt  palīdzību šādu traģēdiju gadījumos. Tas nav paredzēts pat Civīlās aizsardzības likumā. Nevalsts organizācijas ir milzīgs spēks, bet to līdzdalība šādos gadījumos ir gandrīz nelikumīga.

 

Tātad jums pārmet informācijas nodošanu sabiedriskai organizācijai, bet kas pieņem lēmumu par jūsu atlaišanu vai paturēšanu darbā?

 

Šo lēmumu pieņem neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktors, kuŗam kāds ir iestāstījis, ka dienests nedrīkst publiskot informāciju par nelaimes gadījumos bojā gājušajiem. Patiesībā Latvijas likumi tā īsti to nenosaka un vēl šodien nav skaidrs, kas tādu lēmumu pieņem.  Laiks pēc Zolitūdes traģēdijas gāja, nemiers un neziņa auga. Jā, es palīdzēju portālam ar informāciju par bojā gājušajiem, bet netika publiskota neviena nepareiza ziņa. Portāls nenopublicēja neviena  dzīva cilvēka uzvārdu. Nākamajā rītā pēc traģēdijas, kad biju sācis gatavot notikušā analizi, manā kabinetā ienāca direktors un nosvieda man uz galda divus dokumentus. Viens bija manā vārdā uzrakstīts atlūgums, ko man piedāvāja tūlīt pat parakstīt. Otrs dokuments bija par dienesta izmeklēšanas komisijas izveidošanu,  ja es atlūgumu neparakstīšu. Par komisijas vadītāju tika iecelts cits direktora vietnieks, kas, starp citu, bija izveidojis cietušo sarakstu dienesta lietošanai,  kuŗš bija ļoti neprecīzs,  neprofesionāli izveidots un kuŗam brīvi varēja piekļūt simtiem cilvēku.

 

Atlūgumu neparakstīju, un mani no darba atstādināja – bez tiesībām ieiet darba vietā, atņemot darba telefonu, datoru, pilnīgi visu informāciju. Algu, protams, man nemaksāja, atvaļinājumā arī negribēja laist, bet man palīdzēja juristi. Pagāja 90 dienas, un likums neļauj cilvēku atstādināt no darba ilgāk par šo laiku, tāpēc  mani atjaunoja darbā, bet ar ierobežojumiem  dokumentu parakstīšanā, bez piekļuves informācijas datu nesējiem. Man iedeva datoru bez jebkādas informācijas, bet pieprasīja piecu dienu laikā sagatavot plašu informāciju.  Es to izdarīju. Komisijas sagatavotajā ziņojumā man ir pārmestas ļoti dažādas, pat absurdas vainas  daudzos jautājumos. Direktors uzrakstīja pavēli par manu atlaišanu, pamatojot to ar uzticības zaudēšanu. Arodbiedrība tam nepiekrita, un tagad jau ir publiski paziņots, ka no manis atbrīvosies tiesas ceļā. Advokāti  berzē rokas, daudzi jau man ir zvanījuši un piedāvājuši palīdzību pat bez maksas, jo viņu ieskatā mana atlaišana ir klajš likumpārkāpums.

 

Ko esat nodarījis savam direktoram, ja no jums grib tikt vaļā par katru cenu?

 

Ir skaidrs, ka tika meklēts iemesls, lai no manis atbrīvotos, un Zolitūdes traģēdija acīmredzot šķiet tam īsti noderīga. Direktoram gan neesmu neko nodarījis, lai arī  – kuŗam priekšniekam gan patīk, ja padotajiem rodas jautājumi, piemēram, kāpēc laikā, kad vadīju Katastrofu medicīnas centru, pirms tas tika apvienots ar Neatliekamās palīdzības dienestu, ar iepirkumiem viss bija kārtībā, varējām iekļauties budžetā. Apvienojot dienestu ar Katastrofu medicīnas centru, parādījās pavisam citas perioritātes, financējums, kas bija paredzēts valsts drošībai, valsts rezervju uzturēšanai, Valsts bruņoto spēku glābšanas dienestu sagatavošanai un uzturēšanai, tagad ir ielikts lielā kopējā katlā un tiek tērēts nevis minētajām speciālajām prasībām, bet gan ikdienas vajadzībām. Protams, es to visu labi redzu un saprotu, un tas acīmredzot ļoti nepatīk (jau pēc mūsu sarunas M. Šics uzrakstīja iesniegumu Valsts policijai, Drošības policijai un Veselības ministrijai par  valsts līdzekļu izšķērdēšanu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā – aut.). Katastrofu medicīnas centrs tika izveidots profesionāls, atbilstoši Eiropas un pasaules standartiem, sertificēts pēc visaugstākajām prasībām, un jāatzīst, ka es ar padarīto  lepojos.

 

Kā sākās jūsu mediķa gaitas?

 

Iestājos Rīgas 2.medicīnas skolā feldšeru nodaļā. Parallēli mācībām strādāju un sportoju. Strādāju P.Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā, bet, dienot armijā  saskāros ar izpletņu lēkšanu, bet vēlāk augstskolā  darbojos Latvijas studentu slēpošanas un orientēšanās izlasē. Medicīnas institūtā ieguvu ārsta (papildus arī anesteziologa-reanimatologa) kvalifikāciju. Mācību laikā strādāju ātrās palīdzības kardioloģijas brigādē, bet pēc institūta beigšanas biju iecirkņa terapeits Viesītē. Tad mani uzaicināja strādāt Rīgā, pilsētas 7.klīniskā slimnīcā (tagad „Gaiļezers”). Esmu strādājis arī Rīgas Veselības ārstniecības nodaļas vadītāja vietnieka amatā. Atmodas sākumā veselus astoņus gadus biju Ministru prezidenta padomnieks labklājības jautājumos. 1998.gada septembrī kļuvu par Katastrofu medicīnas centra direktoru.

 

Jūs nākat no lielas dzimtas?

 

Zinu savas saknes līdz 18. gadsimta 30. gadiem gadiem daudzu paaudžu gaŗumā. Mani vecāki un vecvecāki dzīvoja pirmskaŗa brīvajā, neatkarīgajā Latvijā. Tā ir mana laime, ka man ir bijusi un ir dzīvā saikne ar tā laika izjūtu, ar nacionālo lepnumu un godaprātu, kas mūsu dzimtā vienmēr uzturēts. Mana mamma  visos godos ir ģērbusies  tautastērpā. Deviņdesmit gadu vecumā mamma tautastērpā noskrēja tautasdziesmu maratona pēdējo kilometru. Kad pēc gūžas operācijas, viņa vairs nespēja sēdēt stellēs, viņai pietrūka darba un deviņdesmit divu gadu vecumā mamma uzrakstīja un izdeva atmiņu grāmatu, kuŗā stāsta par savu jaunību.

 

Ja dzimtā ir kāzas vai bēres, kopā sanāk vairāk nekā simt cilvēku, un tas ir  pašsaprotami! Tie nav lepnu galdu. Visi dzied, dejo un priecājas par padarītajiem darbiem. Mūs mācīja – ir jāpabeidz skola, jāpabeidz augstskola, kārtīgi jādara savs darbs, jāpalīdz saimniecībā, un ģimenei jāturas kopā, tāpat kā dzimtai. Mēs neskaitām naudu un nestrīdamies.

 

Šicu uzvārds ir labi zināms arī tāpēc, ka jūsu brāļa dēli Andris un Juris Šici ir sportisti, kas kamaniņu braukšanā ir izcīnījuši olimpiskās medaļas. Pirms četriem gadiem Vankuveras Olimpiskajās spēlēs brāļi Šici ieguva sudrabu, bet šogad Sočos divas bronzas medaļas - gan kamaniņu divniekā, gan komandas stafetē.

 

Viņi ir mani krustdēli. Olimpiskās medaļas ir viņu tēva nopelns. - Nepamet nevienu darbu pusceļā, ja esi sācis, tev jāpabeidz. Cīnies par taisnību, nepakļaujies svešai varai, izdari visu – tā mūs mācīja, un tā brālis mācīja savus dēlus. Puiši ir smagi un grūti strādājuši. Šogad brāļi ieguva divas olimpiskās bronzas medaļas. Mūsu dzimtā pleca sajūta, paļāvība uz otru un savstarpējā aizstāvība notur un neļauj padoties, tāpat kā ticība un mīlestība pret savu Latviju. Es lepojos ar savu dzimtu un savu zemi.