Saruna ar Dmitriju notiek Cēsīs nākamajā dienā pēc viņa grāmatas atvēršanas un tikšanās Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) ar lasītājiem.  Pasākums notika latviešu valodā. Vakarā pēc tikšanās Dmitrijs ierakstīja sociālajos tīklos” Šodien mana jaunā romāna prezentācija Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centrā, man personīgi bija svarīgs atskaites punkts. Organizācija, kas saglabā trimdas latviešu mantojumu, nodrošināja platformu Krievijas bēglim – un Latvijas pilsonim. Bija ļoti jauki un aizkustinoši satikt cilvēkus, kuri uz šo tikšanos ieradās no citām pilsētām. Tas man tiešām liek justies, ka šeit esmu mājās! Un šī nama labsajūtai un drošībai ir vērts daudz un smagi strādāt.”

Tomēr saruna nav viegla un vien­kārša, par spīti tam, ka Dmitrijs vēlreiz atkārto – jūtas priecīgs un pagodināts par to, ka viņa grāmata Cēsīs tika atvērta tieši PLMC, jo viņš, tagad Latvijas pilsonis, tomēr ir trimdinieks, kurš nezina, vai un kad varēs atgriezties savā dzimtajā zemē. Dmitrija grāmata „P.U.T.I.N.: zilzaļā impērija. Romāns par VDK projektu” pašlaik ir izdevniecības pirktāko grāmatu galvgalī. Interesanti, ka grāmata veltīta nevis kādam politiķim, bet: „Veltīts maniem tuvajiem un mīļajiem kaķiemSmetonam, Ģedam un Brazauskam*, kas sēdēja man klēpī, kad sāku strādāt ar romānu, un ar savu murrāšanu atzinīgi novērtēja manu darbu”. Kad vaicāju, kādēļ kaķi un ar tādiem vārdiem, Dmitrijs saka, ka viņa draudzene dzīvo Lietuvā, Viļņā un ka viņš ir „kaķu cilvēks”. Viņam bieži arī jautā, ko nozīmē šie burti grāmatas nosaukumā. Dmitrijs saka, ka grāmatā ir fantastikas elementi, tas ir sirreāls stāsts par ļaunumu, par tā rašanos un ka P.U.T.I.N. ir saīsināts projekta nosaukums: Perspektīvais Uzstādījums Taktiskajam un Institucionālajam Noregulējumam. Projekts domāts, lai, iesaistot zinātniekus, sasniegtu komunismu un saglabātu Padomju Savienību. Tomēr beigās projekts kļūst nekontrolējams, un rezultāts ir Putins.

Kādēļ grāmata ir par VDK projektu? Šīs organizācijas, vismaz formāli, vairs nav. Tagad ļaunus darbus visā pasaulē veic tās mantiniece FDD.

Romāns ir stāsts par VDK, kura kopā ar citām institūcijām cenšas izveidot kiberiekārtu, kas dotu padomus un nodrošinātu PSRS attīstību. Tās pamatā ir analītisks projekts, kura autors ir netipisks marksisma–ļeņinisma filozofijas piekritējs. Pēc tam noskaidrojas, ka projektam ir vajadzīgs ar materiāls, bioloģisks avots, ko savienot ar kibernētisko iekārtu. Projekta abreviatūra ir P.U.T.I.N. Tas ar fantastisks stāsts, kas ir tikai daļa no romāna, kas mijas ar dialogiem. Tā ir t.s. Solžeņicina „mezglu metode”, kuru viņš izmantoja, lai aprakstītu ilgāku laika periodu un plašu informācijas apjomu, koncentrējot visu galvenajos jautājumos, atsevišķos „mezglos”. Romānā „mezglu” loma ir dialogiem, lai lasītājs iegūtu priekšstatu par galveno, par to, kas notiek. Fantastiskais stāsts ir tikai metode, forma, lai pateiktu to, kas man ir svarīgi. Un savā ziņā šis stāsts man sākumā bija kā liels joks, gara anekdote, lai pateiktu, kāda ir Krievijas vara šodien. Bet rakstot tas savā ziņā pamazām kļuva par filozofisku līdzību par padomju inteliģences garīgajiem maldiem, par padomju tehnokrātu un humanitāro nozaru likteni. Kā un kāpēc viņi kalpoja necilvēcīgam, totalitāram un amorālam režīmam? Kādi bija viņu principi un ar ko tas galu galā beidzās? Savā ziņā tas ir stāsts par padomju inteliģences maldiem un par to, ko šie maldi radīja. Domāju, ka var atcerēties Bībeli un to, kas tajā sacīts par nepatiesību un meliem. 

Kādēļ tavuprāt par to bija jāraksta tieši tagad, nevis pirms gadiem desmit vai pēc pieciem gadiem?

Droši vien uz šo jautājumu nevar atbildēt loģiski un racionāli. Nevar paredzēt, kā un kad izveidosies mūsu pasaules uzskati, kad mēs nobriedīsim. No vienas pu­ses, kādā dienā šī ideja vienkārši ienāca parātā. No otras puses, tā bija pieredze gan kā imigrantam, gan darbojoties Krievijas organizācijās pret Putina režīmu, vēsturnieka pieredze, mēģinājumi aptvert, par ko pagājušajā gadsimtā kļuva septiņpadsmitais gads krieviem un citām Krievijas tautām. Un radās vēl nopietnāks un krievu cilvēkam vēl smagāks jautājums: kāpēc šī katastrofa notika tieši Krievijā? 

Tas ir jautājums, kuru dzirdu bieži – kā tas varēja notikt un kāpēc tieši Krievijā? Ir bijusi ne viena vien revolūcija dažādās valstīs, bijušas jukas un grūti laiki, bet līdz tādam ļaunumam un tik absurdiem lēmumiem vismaz Eiropā gan neviena valsts nav nonākusi.

Piemēram, Lielā franču revolūcija arī zināma ar dažā­diem lēmumiem, tomēr tie nebija tik traki un neturpinājās. Boļševiku revolūcijai sākumā bija kosmopolītisks raksturs, tās saknes varēja atrast visās Eiropas valstīs.19. gs. revolūcija Vācijā, Somijas pilsoņu karš 1918. gadā, kādu brīdi arī Latvijā, Igaunijā un Lietuvā komunistiem bija nopietns atbalsts. Bija mēģinājumi izveidot padomju valstis Ungārijā, Rumānijā, tika pasludināta Bavārijas padomju republika. Pat Īrijā, Limerikā bija padome – varētu ilgi un daudz skaitīt, kur tādi procesi notika, tas bija kā starptautisks mēris. Ļeņins pēc revolūcijas sākumā vispār pat necerēja ilgi noturēties Petrogradā, un marksisti uzskatīja, ka optimālie apstākļi sociālisma celtniecībai ir Vācijā. Ļeņins sacīja, ka pasaules revolūcijas centrs drīz būs Berlīnē. Ar vārdu sakot, viņš uzskatīja, ka dažu gadu laikā izveidosies pasaules padomju republika. Tomēr vairāk vai mazāk visur no šīm idejām izdevās atbrīvoties. Gan Baltijā, gan Polijā, Centrāleiropā, Somijā un citās valstīs izdevās izveidot normālas valstis, bet Krievijā šis pūšanas process turpinājās un izplatījās. Un tiešām ir jautājums – kāpēc? Meklējot atbildes, nevar tās nemeklēt Krievijas vēsturē, bet mēdzam arī nokļūt vienkāršoto atbilžu slazdā. Jo visvienkāršāk ir pateikt, ka krievi vienmēr tādi ir bijuši, krievi ir tādi tādēļ, ka viņi ir krievi.

Ļoti populāra ir atbilde, ka pie visa vainīgs mongoļu-tatāru jūgs. Viņi atnāca, iekaroja kluso un mierīgo tautu, kas pamazām kļuva par tādiem.

Šī atbilde ir tikpat populāra, cik, manuprāt, absurda. Savs „nopelns” tur bija arī mongoļiem-tatāriem, bet viņu ietekmi nevajag pārvērtēt. Šodien pasaulē ir valsts, kurā Čingishans atrodas nacionālo varoņu panteonā. Šajā valstī atrodas starptautiskā Čingishana vārdā nosauktā lidos­ta, galvaspilsētas centrā viņam ir piemineklis un netālu no galvaspilsētas ir vēl viens milzīgs piemineklis Čingishanam un visiem mongoļu valdniekiem. Tā ir Mongolija. Tā ir vienīgā valsts šajā lielajā reģionā ar veiksmīgu divpartiju demokrātiju. Par spīti oficiālajam Čingishana kultam, ir divas galvenās vadošās partijas, notiek godīgas vēlēšanas, vara mainās, viņiem ir augsts vārda brīvības līmenis, Mongolija efektīvi sadarbojas ar ASV, ko viņi dēvē par savu trešo dižo kaimiņu (divi kaimiņi ir Krievijas un Ķīna). Ir valsts, kurā vēl pirms simt gadiem bija viduslaiku feodālisms, un šodien Mongolija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā lielākajai daļai iedzīvotāju joprojām ir klejotāju dzīvesveids. Čingishana kults valstī ir oficiāls, bet viņiem tiešām darbojas divpartiju demokrātija. Ķīnā tā nav, Krievijā arī nav. Jājautā, vai tiešām Krievijas režīma cēlonis ir Čingishans? Laikam taču ir vēl kādi citi iemesli. Par to, kādēļ Krievijā tā ir noticis, var runāt ilgi. Cēlonis ir gan baznīcas šķelšanās 17. gadsimtā, neizveidojās nacionālā inteliģence tā, kā tā veidojās Eiropā, kur tā izauga no uzņēmēju un garīdzniekieu vidus. Krievijā tā veidojās no birokrātijas, no raznočinciem. Var minēt daudz iemeslu, bet galvenais, ko gribu teikt, ir, ka pastāv vienkāršo atbilžu slazds. Domāju, ka mums Latvijā šis slazds ir bīstams, jo mēs nevaram atļauties kļūdīties, mums kļūdas nepiedos. Jauks, sirms profesors kaut kur Virdžīnijā, sēžot pie kamīna, var atļauties jebkuras fantāzijas par Krievijas vēsturi un latviešiem, viņš var uzskatīt, ka tas ir viens un tas pats, viņš var pat nezināt, ka ir tādi latvieši. Bet tas neko nemaina, jo viņa māju, kamīnu un upīti aiz mājas nekas neapdraud, tā paliks savā vietā. Ja mēs kļūdīsimies  savstarpējās attiecībās ar to baiso, briesmīgo spēku, kas atrodas Austrumos no mums un kuru šodien dēvē par Krievijas Federāciju, kļūda var maksāt ļoti dārgi: ar ekonomikas atpalicību, ar pilsoniskās sabiedrības sagraušanu, kļūda var apdraudēt latviešu kā etnosa un nācijas eksistenci  un visbeidzot varam zaudēt neatkarīgo valsti. Tādēļ mums šeit nav tiesību kļūdīties. Šodien būtu savādi, ja mēs runātu par latviešu un vairākuma citu tautību iedzīvotāju simpātijām pret Krieviju. Karš rada neizbēgamu emocionālo fonu un principā negribas zināt, dzirdēt vai redzēt kaut ko saistītu ar krieviem un Krieviju. Neslēpšu, man kā krievu tautības cilvēkam tas nav patīkami, bet es saprotu, ka tā ir dabiska reakcija. Bet, ja mēs gribam saglabāt neatkarību un gribam valsts attīstību, dzīvi šeit nākamajām paaudzēm, tad mums ir jāsaprot, ar ko mums ir darīšana, kā viņi redz pasauli, kā viņi domā un kā veidojušies tādi uzskati.Grāmata, kuru uzrakstīju, savā ziņā ir kā to, atļaušos teikt, cilvēku psiholoģijas pētījums, kuri šodien valda Krievijā, kuri ir radījuši šo elli uz zemes un kuri apdraud Latviju. Ja zināsim, kādi viņi ir un kāpēc tā rīkojas, tad sapratīsim arī viņu vājās vietas un varēsim ar viņiem tikt galā.

(Nobeigumu lasiet nākamajā numurā)

*Antans Smetona (1874-1944), pirmais Lietuvas prezidents; Aģirds Brazausks (1932-2010), pirmais Lietuvas prezidents pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas; Ģeds– vectētiņš, krievu val.)