Par atbalsta signāliem demokratijas centieniem Baltkrievijā
13. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdis Richards Kols (NA) intervijā Ligitai Kovtunai    01.06.2021

 

 

Kā raksturojat Latvijas ārpolītisko nostāju pēc dramatiskajiem notikumiem Baltkrievijā un atbalsīm sabiedrībā un lielajā polītikā?

 

Latvijas ārpolītika turpina to, ko visu laiku ir definējusi, proti, mēs esam vērsti uz labām kaimiņattiecībām. Bet - , tēlaini izsakoties, tām jābūt kā tango, ko nevar dejot viens, ir “jādejo” divatā. Taču, ja mūsu kaimiņvalstis, kas ir ārpus ES un NATO to neņem vērā, attiecības kļūst diezgan sarežģītas. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas attiecības ar Krieviju iet kā pa kalniem un lejām, īpaši pēc viņu valsts prezidenta vēlēšanām 200o. gadā. Kopš Putins nāca pie varas, īstenībā iespējama vien gluži “techniska” sadarbība, teiksim attiecībā uz robežkontroli. Padziļināta dialoga nav. Lai kā mēs vēlētos pēc iespējas labākas attiecības, gan retorika, gan praktiskās darbības, ko īsteno Krievijas Federācija, liecina, ka kaimiņvalsts nav ieienteresēta abpusēji cieņpilnu, labu attiecību veidošanā un uzturēšanā. Atcerēsimies 2008. gadu Gruzijā, 2014. gadu Krimā, Austrumukrainu utt. – tie nav notikumi “tālā pagātnē”. Turklāt Putins ir deklarējis, ka Krievija ir gan Krievijas impērijas, gan PSRS tiešā mantiniece... No tā, saskaņā ar šo loģiku, viņu ieskatā izriet, ka Baltijas valstis ir Kremļa interešu ietekmes sfērā. Mūsu iestāšanās ES un NATO gan nesaskanēja ar šo Kremļa pieņēmumu – maldīgo iedomu, ka mūsu valstu teritorijas “pienākas” Krievijai.

 

Par citu kaimiņvalsti – Baltkrieviju. Ir skaidri redzams, ka tirāns – jā, šo vārdu droši varam lietot, raksturojot Lukašenko, lai gan vēl nesen “maigi” saucām viņu par “pēdējo Eiropas diktatoru”, - jau kopš aizvadītā gada augusta dara ļoti bažīgus ne tikai mūs, bet arī mūsu sabiedrotos NATO. Arī pirms 9. augusta neleģitīmajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām mūsu pierobežā norisinājās bija Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Zapad. Atšķirībā no visām NATO mācībām, Zapad bija izteikti ofensīva (uzbrūkoša) rakstura, tajās tika “izspēlēta” Polijas ieņemšana, potenciāls kodoluzbrukums, demonstrācija, ka līdz Baltijas jūrai apvienotie spēki var nonākt 24 stundu laikā... Daudzi jautās -  nu, kāpēc tad tikai tagad jūs pamostaties? Kāpēc ne kopš Lukašenko ievēlēšanas 1994. gadā? Protams, ka arī mūsu uzmanībai nebija gājusi secen Lukašenko lielā meistarība “taisīt špagatu”, piemērojoties te Krievijas, te Rietumu interesēm, - kur tobrīd viņam izdevīgāk, mainot attiecīgus polītiskos akcentus. Sankcijas pret Baltkrieviju noteiktas ne reizi vien – atminēsimies 2011. gadu, kad ES noteica sankcijas par represijām pret opozīcijas pārstāvjiem. Vēlāk, 2016. gadā, šīs sankcijas mīkstinot, Lukašenko demonstrēja “labas gribas” žestu, atbrīvojot dažus, bet ne visus polītieslodzītos. Galu galā – Baltijas interesēs pilnīga Baltkrievijas nonākšana Krievijas “orbītā”. Redzam turpinātus Krievijas centienus arvien ciešāk integrēt Baltkrieviju Kolektīvajā aizsardzības savienības līguma organizācijā un, attiecīgi, Kremļa kontrolē.  

 

Bija taču mūsu Ministra prezidenta valsts vizīte, citas augsta līmeņa apmaiņas vizītes, kuru gaitā un pēc tam nekas neliecināja par kādu drāmatisku turpinājumu.

 

Jā, līdz brīdim, kamēr Lukašenko vērsās ar skarbām represijām ne vien pret politisko opozīciju, bet arī pilsonisko sabiedrību. Eiropa bija apjukusi... Nevar neņemt vērā ar Lukašenko režīmu cieši saistīto paša režīma atbalstītāju tīklu gan Baltkrievijā, gan ārpus tās.

 

Mūsu laikraksta žurnālisti aizvadītā gada laikā ir vairākkārt tikušies klātienē un intervējuši Baltkrievijas kollēgas. Vienā no sarunām žurnāliste vaicāja – kā tas var būt, ka miliči un citi varas īstenotāji vēršas pret tautu, nevis pāriet tās pusē. Atbilde bija – viņiem ļoti labi maksā, līdz pat astoņiem tūkstošiem eiro mēnesī. Par naudu, kā saka, velns danco...

 

To nevar noliegt. Autoritārā režīmā, kā zināms, viss ir pakļauts vienam mērķim – režīma stabilitātei -, un no tā ir atkarīga ne tikai indivīda labklājība, bet dzīvība. Tiek izveidota varas vertikāle, kurā elitārs varai pietuvināto personu loks ir ieinteresēts noturēt esošo režīmu, jo no tā atkarīga viņu labklājība un arī dzīvība. Režīms atbalstu nopērk, bet ir arī cilvēki, kas riskē un pieņem drosmīgu lēmumu nepiedalīties un pretoties tam. Ir arī šādi piemēri. Bet ne no visiem var sagaidīt drosmīgu izlēmību – šīs elites liktenis visbiežāk ir tieši atkarīgs no režīma likteņa. Lūk, tāpēc ir svarīgas sankcijas gan no ES, gan NATO, kas vērstas nevis uz plašāku sabiedrību, bet gan uz režīmu un tam pietuvinātiem cilvēkiem. Un sankcijas strādā – lēni, bet pārliecinoši, neraugoties uz to, ko par to saka Putins vai Lukašenko. Mērķētas sankcijas “sit” ne tikai pa režīmam pietuvinātajiem un viņu maciņiem, bet arī pa paša Lukašenko režīma finansiālo dzīvotspēju ilgtermiņā.  

 

Pēc nesenās Lukašenko un Putina tikšanās sabiedriskajos medijos nesekoja kāds plašs paziņojums, tik vien kā vērojām tādu šķību un noslēpumainu Putina smīnu.

 

Attiecībā uz Baltkrieviju, manuprāt, notiek vairāki parallēli procesi. Viens – kā pašam Lukašenko par katru cenu noturēties pie varas, apspiest jebkādas pretošanās. Otrs  - režīmam ir smagas financiālas problēmas. Baltkrievijai ir milzīgs ārējais parāds, neviens starptautiskais fonds aizdevumus izsniegt netaisās. Vienīgā iespēja – Krievijas atbalsts, bet cik ilgi? Un par kādu cenu? Nedomāju, ka Putins ir gatavs nenoteiktu laiku uzturēt Lukašenko režīmu. Ja nu vienīgi, ejot uz agrāk noslēgto Baltkrievijas integrācijas līgumu, ko gan es precīzāk dēvētu par inkorporācijas līgumu. Turklāt Putina gājieni, apmierinot savu tieksmi pēc neatkarīgu kaimiņvalstu territoriju “pievienošanas” ne vienmēr tiek pietiekami asi novērtēti no Rietumu puses.

 

Vai teiksim atklāti – Rietumi ir gļēvi. Kā izteicās baltkrievu žurnāliste Jūlija Volčoka intervijā nedēļrakstam IR: „Ja Eiropa nevar neko vairāk, kā pateikt “mēs esam nobažījušies”, tad lai vispār tur muti ciet!”

 

Tā diemžēl līdz šim bijis – pakrata ar pirkstu un drīz pēc tam sāk runāt, ka mums vajag dialogu ar Krieviju. Leksikā pat ienāca termins – “stratēģiskais dialogs”. Kas attiecas uz Krieviju – Baltkrievija tai īstenībā visvairāk vajadzīga kā militārais placdarms.  Tam visam līdzi nāk Kremļa naratīvi, ko apņēmīgi atskaņo arī Lukašenko režīms, par ārējo agresoru un nepārtrauktu ārēju apdraudējumu.

 

Runājot par Eiropas nostāju, redzam, ka, piemēram, Francijā, nākot pie varas Makronam, tika “uzvilktas rozā brilles” – neskatoties uz politisko realitāti un to, ka nekādas izmaiņas Krievijas rīcībā netika panāktas, kārtējo reizi tika sākti “restarti”, dialogs, mīkstinātas kopējās pozīcijas. Latvijas pieeja attiecībām ar Krieviju ir bijusi ļoti pragmatiska un balstīta stingros principos, kas izriet no mūsu vērtībām un starptautisko tiesību ievērošanas. Un šo nostāju nācies apstiprināt arī šim Saeimas sasaukumam. Vēl nesen EP augstais pārstāvis Žozefs Borels ieradās pie Putina īstenībā apkaunojošā vizītē, no kuŗas viņu mēģināja atturēt Baltijas ārlietu ministri. Neieklausījās, un, lai gan Borels ir pieredzējis polītiķis, savulaik Spānijas ārlietu ministrs, šī kļūdainā lēmuma rezultāts bija – – ES dabūja pļauku ar graujošām sekām, kad tika patrieki vairāki Eiropas valstu diplomāti un Borels atzina, ka ES un Krievijas attiecības nonākušas pašā zemākajā punktā. Tas pārapstiprināja to pozīciju, ko Baltijas valstis jau gadiem aicinājušas ES piemērot, veidojot attiecības ar Krievijas Federāciju – piemērot stingri definētus un demokrātiskajās vērtībās balstītus principus – likuma vara, tiesiskums, cilvēktiesības. Mācība ir gūta.

 

Tagad redzam, ka ES sankcijas attiecībā uz Baltkrieviju ir straujas un principiālas. Un vēl gribu piebilst, ka ASV stingrā polītiskā nostāja to arī ir veicinājusi – Baidena administrācija jau tuvākajās dienās izziņos pret Baltkrieviju noteiktās sektorālās sankcijas.

 

Runājot par aso, straujo reakciju jāpiemin Latvijas un Rīgas izlēmība un stāja, reaģējot pēc Ryanair lidmašīnas arestēšanas, kad mūsu valstī ritēja Pasaules hokeja čempionāts ar Baltkrievijas komandas piedalīšanos un kad Rīgas galva Mārtiņš Staķis un valsts ārlietu ministrs demonstrātīvi noņēma Baltkrievijas oficiālo karogu vietā, kas ir pilsētas territorija (un kuŗā savulaik stāvēja Ļeņina piemineklis!), nevis hokeja spēļu norises vieta, tā vietā uzvelkot Baltkrievijas opozicionāru dāvāto šīs valsts neatkarības karogu. Drosmīga akcija, vai ne?

 

Uz šādu rīcību, protams, pamudināja bezprecedenta gadījums Eiropas Savienībā – lidmašīnas nolaupīšana un žurnālista arests. . Tā bija auksta ūdens šalts, kas lika saprast, ka Baltkrievijas režīms tā opozicionāru vajāšanā neapstāsies ne pie kā. Un vēl tie nožēlojamie meli, kas nāca no Lukašenko... Vai vēl jāatgādina, ka kopš aizvadītā gada augusta ik svētdienu baltkrievi konsekventi, mierīgi un inteliģenti iziet ielās, lai protestētu pret autoritāro režīmu. Tas jau kļuvis par “ierastu lietu”, lai gan ir simtiem polītieslodzīto un represēto, par ko arvien mazāk un mazāk pienāk ziņas, jo Baltkrievijas neatkarīgie mediji ir “nožņaugti”. Lidmašīnas nolaupīšanas dienā Starptautiskās hokeja federācijas šefs Renē Fāzels vēl turpināja runāt, ka vajadzīgi “diplomātiski risinājumi” un “nevajag jaukt sportu ar polītiku”, utt., utjpr., aicinot atcerēties, ka Federācija paudusi savu nostāju, pārceļot čempionātu no Minskas uz Rīgu. Bet mēs atceramies, ka Fāzels vēl ne tik sen sirsnīgi tikās ar Lukašenko, un ne jau nu polītiskie apsvērumi bija tie, kāpēc čempionāts tomēr notiek Rīgā... 

 

Atbildot uz pārmetumiem, kā mēs tā varam rīkoties ar citas valsts karogu, varu teikt – tā mēs paudām savu nostāju pret to nihilismu attiecībā uz demokrātijas vērtībām, ko izrāda Lukašenko režīms, tas bija žests, kas neskāra čempionāta oficiālās norises vietas, kur valda “cita jurisdikcija”. Pēc šī fakta Lukašenko režīma agonija atklājās visā “krāšņumā” – no valsts patriekti Latvijas diplomāti un mūsu ārlietu ministrs un Rīgas mērs atzīti par krimināli sodāmiem “naida kurinātājiem”! Īstenībā esmu pārliecināts, ka šis “karogu akts” baltkrieviem bija sen gaidīts atbalsta signāls no ārpuses.