Par aktuālo valstī, galvaspilsētā un kaimiņattiecībās
Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš intervijā Ligitai Kovtunai    22.09.2020

 

 

Vispirms par šābrīža satraucošāko temu Latvijas polītikā – par situāciju Baltkrievijā – kā tā skar mūsu valsti? Kā tā rezonē Eiropas Savienībā? 

 

Jau vairāk nekā mēnesi pēc Baltkrievijas valsts prezidenta vēlēšanām ik dienu mūsu kaimiņvalsts pilsētu ielās iziet demonstranti, sestdienās un svētdienās to skaits lēšams vairāk par 100 tūkstošiem. Tauta protestē pret negodīgajām, nelikumīgajām vēlēšanām un pieprasa jaunas. Rezultātu falsifikācija, kā izrādās, bijusi pamatīga –vara neatkāpjas no sava sākotnējā paziņojuma, ka Aleksandrs Lukašenko uzvarējis ar vairāk nekā 80% balsu, bet, iespējams, ir pavisam citādi, opozicija ir ieguvusi daudz vairāk balsu. Starptautiskie novērotāji nav tikuši pielaisti, savukārt fakti, kas iegūti, atrodot vēlēšanu biļetenus, nepārprotami liecina par to, ka balsu vairākums ticis atdots par Svetlanas Tichanovskas vadīto opozīciju. Varas atbilde ir baisa un brutāla – aresti, izrēķināšanās, bojāgājušie. Manuprāt, Baltkrievijas vara ir izmisusi, jo tauta turpina miermīlīgas, arvien plašākas protesta demonstrācijas. Līdz šim tā nekad nav bijis – parasti, tiklīdz tiek izolēts opozīcijas vadītājs, opozicionāri pieklust. Iepretim savulaik protestiem Ukrainā, Minskā un citās Baltkrievijas pilsētās neparādās ne prasība pievienoties Eiropas Savienībai, ne NATO, nav pat  Eiropas Savienības karogu – baltkrievi  iziet ielās ar savu nacionālo baltsarkanbalto karogu un pieprasa brīvas un demokratiskas vēlēšanas. Nav arī ticis runāts par krasu valsts kursa maiņu, izņemot – tauta vairs nevēlas savas valsts vadītāja postenī redzēt Lukašenko, kas tajā sabijis jau 26 gadus.

 

Latvija, protams, atbalsta baltkrievu centienus, kopā ar Igauniju un Lietuvu esam ieviesuši sankcijas attiecībā uz 30 Baltkrievijas amatpersonām, kam liegts iebraukt mūsu valstīs. Viņu vidū arī cilvēki no Centrālās vēlēšanu komisijas un drošības iestādēm, kas tieši atbildīgi par notiekošo. Eiropas Savienības līmenī panākta vienošanās par sankciju paplašināšanu ekonomikas jomā, taču  neskarot iedzīvotāju ekonomiskās intereses. Latviju bažīgu dara fakts, ka Krievija turpina uzskatīt Baltkrieviju par savā tiešajā lokā esošu, ka Kremlis vēlas arvien lielāku ietekmi šai valstī, izmantojot pirmām kārtām ekonomiskās sviras. Un nu Lukašenko ir vērsies pie Putina pēc palīdzības, saņemot apsolījumu par nozīmīgu financiālo palīdzību. Tātad – Lukašenko nu ir atteicies no „Rietumu virziena”, nelūdz atbalstu un palīdzību EDSO, vēl vairāk – demonstrē sevi (un savu 15 gadus veco dēlu!) pilnā militārā ekipējumā ar Kalašņikova automātu rokā un bravurīgām runām. 

 

Konfrontācija starp tautu un varu ir ļoti asa, rezultāts var būt tāds, ka arī pie mūsu valsts robežas, bet īpaši pie t. s. Suvalku koridora – 100 km gaŗās, šaurākās joslas, kas ir Baltijas valstu savienojums ar Krieviju, tiek pievilkti nozīmīgi Krievijas militārie spēki.

 

Ne tik sen taču bijāt oficiālā valsts vizītē Minskā, tika plānota Lukašenko atbildes vizīte, kopā posāmies uz pasaules hokeja čempionātu.

 

Latvijai vienmēr bijušas neitrālas, pat var teikt – labas attiecības ar Baltkrieviju. Un mēs joprojām nepavisam neesam ieinteresēti bojāt labo ekonomisko sadarbību, galu galā no Baltkrievijas caur mūsu ostām iziet nozīmīgs skaits kravu. Bet – polītiski Baltkrievijā ir aiziets daudz par tālu! Turklāt kaimiņvalsts ekonomikā tam ir ļoti negātīvs iespaids, jo protestos nu jau piedalās arī valsts uzņēmumi, kas ir nozīmīgākā tautsaimniecības daļa. 

 

Runājot par pasaules hokeja čempionātu, ‒ tas ir Starptautiskās hokeja federācijas atbildības pasākums, kuŗa norise bija plānota daļēji Latvijā, daļēji Baltkrievijā. 

 

Bet kāpēc divas galvenās jeb kulminācijas spēles – pusfināls un fināls tika atvēlēts Baltkrievijai? 

 

Arī tas nebija mūsu lēmums – čempionātu nerīko ne Latvija, ne Baltkrievija, mēs esam līgumattiecībās. Latvijas valdība ir iesniegusi Starptautiskajai hokeja federācijai vēstuli ar aicinājumu izvērtēt situāciju un šo „Baltkrievijas posmu” pārcelt uz citu valsti. Latvija savukārt  spēj nodrošinās tā posma spēles, ko sākotnēji bija uzņēmusies, otra pilsēta ir nepieciešama. Šai laikā šķiet ir arī pieteikusies Somija, kas, piemēram, būtu ļoti labs risinājums. 

 

Noslēdzot  „Baltkrievijas temu” mūsu sarunā, ̶  mēs nevaram izvēlēties kaimiņus un lemt viņi likteni, bet mēs varam atbalstīt baltkrievu tautu, ko arī darām. Latvija labi zina, ko nozīmē dzīvot, ja nav galveno vērtību – brīvības un demokratijas, un zina arī, cik liela vērtība ir citu tautu atbalsts. 

 

Par „karstāko” pasaules temu – Covid-19 un Latvijas „veiksmes stāstu” šai ziņā. Vai piekritīsiet, ka tā pamatā ir gan valdības ātrā un pareizā rīcība, gan tas, ka esam tik disciplinēta tauta?

 

Protams, mēs tiešām esam ļoti disciplinēta un vienota tauta! Kārtējo reizi pierādījies tas, ka, lai gan ikdienā ir domstarpības, nesaskaņas, pat ķīviņi, izšķirīgos brīžos tas viss atkāpjas, un mēs ejam vienā virzienā. Pēc manas pārliecības, it visās jomās esam tur, kur esam, tieši pateicoties šīm mūsu kvalitātēm. Pavasarī bijām atbildīgi un disciplinēti, un nu „plūcam augļus”. Kā zinām, nebūt ne visur pasaulē tā notiek. Jā, cilvēki ir skopi ar labiem vārdiem attiecībā uz ikvienu valdību, arī mūs neapbēra ar komplimentiem. Savukārt valdības pārstāvji, pamatojoties uz sadarbību ar medicīnas speciālistiem, ļoti centās skaidrot visu, ko un kāpēc darām. Protams, Covid-19 ir atstājis lielu negatīvu iespaidu uz valsts tautsaimniecību, īpaši uz tūrisma jomu, lai gan krietni palielinājies iekšzemes tūrisms. Tika arī apvienota trīs Baltijas valstu ceļošana, kuŗas rezultātā, piemēram, Kurzemē dzirdama vairāk lietuviešu valoda nekā citkārt. Jāatzīst gan, ka situācija ir ļoti mainīga, kaimiņiem ar Covid-19 rādītājiem neiet tik labi kā mums, un tas ienes jaunas korekcijas arī starpvalstu ekonomiskajā sadarbībā.

 

Varbūt tiešām jāpateicas arī latviešu īpašajam genofondam, par ko pavisam nopietni ja sāk spriest zinātnieku aprindās? 

 

Man arī gribas ticēt, ka mūsu svaigais gaiss, zaļā vide un veselīgā pārtika dara savu! Un mūsu griķi, protams, ir vislabākie!

 

Nopietni runājot, arī Valsts ieņēmumu dienests informē, ka budžeta ieņēmumi pildās labi. Plānotais IKP kritums nepārsniedz normas robežas...

 

Ekonomikā tiešām esam pārsteidzoši iepriecinoši turējušies. Šī krize, atšķirībā no iepriekšējās, kad tautai bija ļoti „jāsavelk jostas”, pieprasīja valdības atbalstu uzņēmējdarbībai. Aprīlī pieņēmām lēmumu aizņemties līdzekļus starptautiskos finanšu tirgos, kurus turpinām ieguldīt tautsaimniecībā kā stimulu. Maksājām arī t. s. dīkstāves pabalstu, lai netiktu atlaisti strādājošie. Tos saņēma aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. Bezdarba līmenis, kas no 6,8% bija pakāpies uz 8,7%, atkal ir nokrities un šobrīd ir aptuveni 8,4%. 

 

Protams, eksporta tirgi ir samazinājušies, un tā  tas ir visā pasaulē. Bet ir arī labā ziņa – IT jeb informācijas technoloģiju sektorā pieprasījums ir joprojām ļoti spēcīgs, šī  ir joma, kas Latvijā ir vispelnošākā eksporta nozare. Beidzot esam pārliecinoši sākuši pelnīt „ar savām smadzenēm”, ne tik vien ar, piemēram, savu kokrūpniecību, kas, protams, arī turpina ienest naudu mūsu ekonomikā. Tas savukārt  apliecina, ka Latvijas tautsaimniecība ir labi divertificēta, tātad neesam atkarīgi no vienas nozares. 

 

Ko teiksiet par šīs krizes mācībām, ko ņemsim vērā nākotnē? 

 

Nebūšu oriģināls,  sakot, ka katras krizes mācība ir tās radītās iespējas. Mēs tās arī turpināsim izmantot. Piemēram, īstenojot administrātīvi territoriālo reformu un pašvaldību skaitu Latvijā samazinot no 119 uz 42, būs panākts vienmērīgāks  infrastruktūras  pakalpojumu klāsts. Remigrācijas statistika rāda pozitīvu ainu attiecībā uz tautiešu atgriešanos, īpaši Liepājā un Vidzemes reģionā. 

 

Taču pagalam negatīvu ainu uzrāda demografijas statistika, šogad pat būšot „sasniegts” antirekords attiecībā uz dzimstību valstī. 

 

Ja atskatāmies pagātnē, dzimstības rādītāji uz pusi samazinājās 80. – 90. gados, kas sakrīt  ar neatkarības atjaunošanas laiku, ̶  no 40 uz 20 tūkstošiem gadā, un šie skaitļi gadu no gada svārstās. Tas saistīts arī ar to, ka ir krasi samazinājies to sieviešu skaits valstī, kas ir reproduktīvā vecumā. Ko darīt valdībai? Pirmām kārtām gādāt, lai valstī dzīve būtu labklājīgāka un cilvēkiem būtu lielāka vēlme te dzīvot. Ir jāuzlabo nodokļu sistēma, un nākamajā budžetā plānojam samazināt nodokļu slogu tādējādi, lai samazinātu darbaspēka izmaksas, dodot iespēju palielināt darbavietu skaitu. Īpaši jāuzlabo dzīves vide ģimenēm – darbs, bērnudārzi, medicīniskā aprūpe, ceļi izglītības sistēma. Lielākais izaicinājums ir panākt, lai mūsu cilvēki atgrieztos uz patstāvīgu dzīvi Latvijā. Lai gan es piederu pie tiem, kas pārstāv viedokli par iedzīvotāju skaita palielināšanas iespēju uz emigrācijas rēķina, īpaši uz to jauno cilvēku rēķina, kas jau tagad studē mūsu augstskolās. Un viņu daudzums un spektrs paplašinās, piemēram, liels skaits medicīnas studentu Latvijā ir no Vācijas, ne vien no Austrumu zemēm, kā iepriekšējos gados. 

 

Kā esat apmierināts ar Diasporas likuma iedzīvināšanas gaitu?   

 

Uzaugušam ārpus Latvijas, man ir pārliecība, ka jādara viss, lai tiktu nemitīgi uzturēta saikne ar tiem, kas šobrīd ir prom no Latvijas, un tiktu darīts viss, lai atgrieztos viņi un viņu bērni. Izmantojot arī tos resursus, ko latvieši ieguvuši, mācoties Rietumu augstskolās un gūstot pieredzi Rietumu uzņēmējdarbībā. Valstij ir jādod  signāls – jūs esat gaidīti! Nelikt šķēršļus, un it īpaši attiecībā uz izglītību – Latvijas skolas diemžēl joprojām nav gatavas strādāt ar bērniem, kas piedzimuši  un auguši, un pirmos izglītības soļus latviešu valodā ieguvuši Zviedrijā, Vācijā, Anglijā u. c. Ir jāņem vērā, ka liels skaits bērnu ir dzimuši t. s.  jauktās ģimenēs. Ir jāņem vērā reālā situācija tāda, kāda tā ir – it visās jomās. 

 

Kā vērtējat Rīgas domes vēlēšanu rezultātus? Vai paredzat, ka uzlabosies valdības sadarbība ar galvaspilsētas domi, kas līdz šim nav īsti sekmējusies? 

 

Ceru, ka beidzot strādāsim „sazobē! Būdams rīdzinieks, esmu ļoti gandarīts par varas maiņu pilsētā – beidzot nav pie varas divas partijas, kas desmit gadu gaŗumā iezīmēja Rīgas domi ar korupcijas skandaliem, nemaz nerunājot par to, ka Rīga no Baltijas valstu līderes ir novesta stagnācijā, salīdzinot ar Viļņu un īpaši Tallinu, kas šai laikā ir strauji un mērķtiecīgi uzplaukušas. Un vēl sagaidu, ka Rīgas domes valdošā koalīcija sapratīs, ka pilsētā ir nopietni jādomā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Līdzšinējās darbošanās rezultāts ir tāds, ka Rīgas centru ir atstājuši aptuveni  40 tūkstoši cilvēku,  un galvaspilsēta ir „reģions” , kas visstraujāk „iztukšojies”.

 

Man ļoti  patīk, ka uz darbu joprojām varu atbraukt ar velosipēdu,  un tomēr jāpiestrādā, lai riteņbraucējiem pārvietošanās būtu vēl patīkamāka un drošāka. 

Un vēl – no ekonomiskās attīstības viedokļa Rīgai labs piemērs būtu Latvijas trešā lielākā pilsēta Liepāja, kuŗas vadība, neraugoties uz polītisko uzskatu  atšķirībām, ilgstošā un cītīgā darbā ir spējusi izveidot savu pilsētu tīkamu investoriem. 

Tuvākajos trīs gados Latvijas saņems divus miljonus eiro no Eiropas atlabšanas fonda, un šī nauda ir prasmīgi jāiegulda. Iespējas ir – lai  veicas!