Kad novembrī atklājāt Rīgas Grāmatu svētkus Gaismas pilī, dzirdēju runājam – interesanti, kāda būs ministres Lāces darbības prioritāte? Jebšu citai ministrei tā bija Gaismas pils celtniecība un Laikmetīgās mākslas muzejs, citam – opera un akustiskā koncertzāle… Vai nāks ministre, kam prioritāte būs grāmatniecība?

A. L. Latviešu valodas stiprināšana! Tā katrā ziņā būs viena no manām prioritātēm. Kā mēs to mācīsim, kā kopsim, kā stiprināsim lasītprasmi, kā jaunākā literatūra padarāma pieejama visiem. Bērnībā biju liela lasītāja, tāda aug arī mana meita. Arī viņa piedalījās minētajos Grāmatu svētkos, kā apmeklētāja, protams, un bezgala priecājās, kad aktieri Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš tik izteiksmīgi lasīja viņas mīļoto grāmatu ”Pazudušais miedziņš”. Līdz ar to saprotu, cik nozīmīgi ir kopt lasītprieku no agra vecuma. Priecājos, ka jau šogad valsts budžetā iekļauts palielināts finansējums “Bērnu un jauniešu žūrijai”, no kā ieguvēji ir gan bibliotēkas, gan mazie lasītāji, gan skolotāji un vecāki kā Latvijā, tā arī diasporā. Tas man liekas ļoti, ļoti būtiski.

Vienlaikus tas ir atbalsts jaunajiem latviešu autoriem, bet ir arī jādomā par mūsu literatūras popularizēšanu pasaulē. Turklāt – mums ir mērķis kļūt par lielā Frankfurtes Grāmatu tirgus viesvalsti, kas nozīmē nopietnu darbu. Ir jāveicina tulkojumi, mūsu rakstnieku darbu izdošana ārvalstīs, kas savukārt nozīmē Latvijas valsts atpazīstamību.

Rīgas Grāmatu svētkos skaidri redzēju, ka mūsu iespējas ir lielas – gan grāmatu satura, gan poligrāfijas izpildījuma ziņā. Mums tiešām ir daudz, ko piedāvāt.

Kādas ir jūsu ieceres attiecībā uz Kultūrkapitāla fonda darbību nākotnē? Nav noslēpums, ka tā ekspertu lēmumi par atbalstāmajiem projektiem raisa mulsumu ne tikai Latvijā, bet arī diasporā…

Ikvienas institūcijas, kas sadala valsts budžeta naudu, darba galvenais kritērijs ir caurspīdīgums. Nedrīkst būt pat mazāko šaubu par kādu personisko ieinteresētību. Lēmumu pieņemšanas process ir jāskaidro, tam jābūt atklātam. Es uzticos ekspertiem, bet iestājos par to, ka jābūt sabiedrībai pieejamam un saprotamam skaidrojumam, ieskaitot par to, kas bijis par pamatu kāda projekta neatbalstīšanai. Pati esmu strādājusi nevalstisko organizāciju vidē, esmu rakstījusi projektus un bieži vien bijusi neizpratnē un sarūgtināta par to, ka “mans” projekts palicis “zem svītras.” Ir ļoti nepatīkami saņemt noraidījumu, jo īpaši, ja tas nav saprotami pamatots. Būtu labi, ja noraidījumam arī sekotu ieteikumi, kā nākamo projektu uzlabot. Attiecībā uz Kultūrkapitāla fondu – protams, te vajadzīgs lielāks finansējums visās nozarēs. Atbalstīto projektu īpatsvars dažādās nozarēs ir par zemu, tostarp Literatūras nozarei. Varu pateikt priecīgu ziņu – VKKF finansējums nākamgad pieaugs par 1,6 miljoniem eiro. 

Parunāsim par pēctecību! Ko saņēmāt mantojumā no iepriekšējiem ministriem, tostarp no jūsu pārstāvētās partijas “Progresīvie” biedres Agneses Loginas?

Kad “Progresīvie” sāka darbu Kultūras ministrijā, jau ritēja Rīgas filharmonijas metu konkurss – par akustiskās koncertzāles vizuālo un arhitektonisko risinājumu. Tikko starptautiskajā konkursā bija uzvarējis projekts Baltic Shine. Par ko īpaši priecājāmies, jo tas ļoti sasaucas ar mūsu muzikālo spozmi. Bija rasts papildfinansējums projektēšanas izmaksām, un nu jau līgums ir parakstīts. Tātad darbs pie būvprojekta izstrādes ir sācies, un mēs ejam kopsolī ar iezīmēto laika grafiku. Piebildīšu, ka Rīgas filharmonijas projekts ir nozīmīgs ne vien mūzikas kontekstā – ir svarīgi, lai mūsu izcilajiem simfoniskajiem orķestriem, Radio korim, Latvijas Radio bigbendam u.c. būtu piemērota vieta, kur savu daiļradi izkopt un parādīt. Turklāt ar šo akustisko koncertzāli iegūs Rīga – kā vieta, kas piesaistīs pilsētai viesus no Eiropas un pasaules valstīm. Ir taču zināms, ka uz izcilām koncertzālēm cilvēki brauc mērķtiecīgi, līdzīgi, kā mēs dodamies apmeklēt Hamburgu, Amsterdamu u.c. Vienvārdsakot – nostiprināsim Rīgas kā klasiskās mūzikas mekas atpazīstamību. Lieki teikt, ka tas nesīs ekonomisko pienesumu…

… Līdz ar Vāgnera namu, kas būs atgriezis Rīgas vārdu pasaules “Vāgnera kartē”, kam mūzikas mīļotāji seko gluži kā svētceļnieki.

Tam vēl pievienosim mūsu izcilo Nacionālo operu un baletu, kas ražīgi sadarbojas ar LNO Ģildi Amerikā un dara vērtīgas lietas. Jaunais teātra vadītājs Sandis Voldiņš ir cilvēks ar ļoti skaidru vīziju gan par to, kā veicināt jaunradi Latvijā, gan kā veicināt starptautisko sadarbību. Man ļoti simpātiska šķiet ideja par Talantu akadēmiju, kurā īpaša vērtība tiks pievērsta tam, lai mūsu talantiem būtu mērķēts atbalsts viņu izaugsmei. 

Pošamies atkal Dziesmu svētkiem – nākamvasar skolu jaunatnes. Un tad jau drīz nākamie lielie… Ko dara Kultūras ministrija?

Runājot par Skolēnu Dziesmu un deju svētkiem, to rīkošana ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Un tomēr – tieši mana pārstāvētā politiskā spēka “Progresīvo” panākums ir tas, ka panācām pārmaiņas ne vien pašdarbības kopu vadītāju atalgojumā, bet arī tika sakārtota sistēma, kā valsts piešķīrums šai jomā nonāk līdz pašvaldībām, attiecīgi pie diriģentiem un deju kopu vadītājiem. Augustā Dziesmu svētku padomē pavisam konkrētus jautājumus par gaidāmo svētku dalībnieku skaitu, par ko Latvijas presē bija izteicis bažas viens no virsdiriģentiem Mārtiņš Klišāns. Tas cieši saistās ar svētku māksliniecisko kvalitāti, kā arī organizāciju, kas savukārt ietver koru un deju kopu kvalificēšanos jeb skates, tiklab kā gluži praktiskas lietas - izguldīšanu, pabarošanu utt. Jāatzīst, ka ir radusies tāda funkciju sadrumstalotība… Dziesmu svētku kustība nedrīkst apsīkt, un darām visu, lai izveidotu un nostiprinātu vienotu skatu. Te jādomā arī par kultūrizglītības jomu, par jaunu diriģentu un deju kopu vadītāju piesaistīšanu. Lūk, arī šī ir viena no mana darba prioritātēm, ko biju iekļāvusi savā “pirmo simt dienu” programmā. Jāteic, gandrīz izdevās iekļauties 100 dienās.Man ir svarīgi, lai Kultūras ministrija kā jomas politiskā vadītāja būtu tā, kas šajā Dziesmusvētku tradīcijas saglabāšanas jomā radītu skaidru sistēmu – ne tikai tajā brīdī, kad svētki norit, bet arī to sagatavošanas laikā. Tostarp skaidru atalgojuma sistēmu. Arī diasporā. Pēc aizvadītās vasaras krāšņajiem Dziesmu svētkiem Toronto man kļuva pilnīgi skaidrs, ka vairāk jāstrādā ar bērniem un jauniešiem. Nav taču nekāds noslēpums, ka diasporā sarūk latviešu skolu un skoliņu skaits, deju kopu skaits… Ir jādomā par jauniem veidiem, kā turpināt.

Vai Kultūras ministrijā vajadzētu jaunu - Dziesmu svētku departamentu?

Tāds jau ir – Latvijas Nacionālajā kultūras centrā! Un tajā cilvēki nodarbojas ar ikdienas metodisko darbu, ir padomdevēji. Manuprāt, LNKC dara labu darbu.

Tikko stājusies ministres amatā, jūs apmeklējāt minētos Toronto Dziesmu un deju svētkus. Liktenim labpaticies, ka tieši ar Kanādu jums ir ciešas ģimeniskas saites.

Jā, mans dzīvesbiedrs Pauls Miklaševičs ir ļoti aktīvu Kanādas latviešu sabiedrības locekļu dēls. Notika tā, ka vīrs ar meitu jau bija saposušies ceļā uz Toronto, man bija plānots turpināt darbu Latvijā, bet – līdz ar jauno amatu arī man nācās doties turp. Ļoti emocionāls brīdis, arī tāpēc, ka labi apzinājos – jo zināju! – kādu darbu diasporas latvieši iegulda latviskās identitātes saglabāšanā, cik daudz tur ir brīvprātīgā, nesavtīgā darba. Mana vīramāte Līga ir rosīga Sv. Andreja draudzē, vīratēvs Vilis bijis aktīvists Latviešu Nacionālajā komitejā Kanādā visu savu mūžu. Arī mans vīrs aktīvi darbojies jauniešu organizācijās Kanādā. Līdz ar to zināju arī to, ka dolāros šo savu ieguldījumu neviens nemēra – tam ir pavisam cita vērtība, ko mums Latvijā arī derētu ieraudzīt. Gaisotne svētkos bija uzlādējoša, iedvesmojoša, bet atklāšanas pasākumā, sakot runu kā Latvijas kultūras ministre, pat izjutu zināmu pazemību šo cilvēku priekšā.

Vai ceļi aizvijušies arī pie Amerikas latviešiem?

Amata ceļi vēl priekšā, bet savulaik biju mācību gaitās Amerikā, kur ceļi ar latviešu kopienu savijās. Dzīvoju Misūri, Sentluisā, kur mana “viesmamma” bija Janīna Ankipāne no Čikāgas Piecīšiem. Bija pat arī iespēja apgūt ģitāras spēli uz viņas divpadsmit stīgu ģitāras, ko viņa izņēma no koferīša ar slavenajām Piecīšu uzlīmēm…

Jūsu vadītās ministrijas pārraudzībā ir ļoti plašs jautājumu loks vēl bez mūsu pārrunātajiem. Tostarp diasporas lietas, mediji, integrācija utt. Kā iet, piemēram, ar integrāciju, par ko rakstītas programmas un koncepcijas. Kā tās iedzīvojušās?

Integrācijas pētniecība bijusi arī manas iepriekšējās darbības laukā, kad strādāju nevalstisko organizāciju jomā. Turklāt – visciešākajā saistībā ar diasporu. Integrācijas politikas pamatnostādnēs šobrīd ir dažādas prioritātes.  Tā ir vienotas sociālās atmiņas veidošana jeb – vienotas izpratnes veidošana par to, kas ar mūsu valsti un tautu noticis un notiek. Tāpat akcents ir uz to, kā veidot jēgpilnu pilsonisko iesaisti valsts dzīvē, integrējot mazākumtautības un diasporu. Jāteic, daudz kas ir bijis atstāts novārtā – gan nepietiekama finansējuma, gan vienkārši attieksmes dēļ. Te vietā paslavēt manus kolēģus ministrijā, kas šādos apstākļos ir turpinājuši darīt daudz, ļoti daudz, tostarp diasporas problēmu risināšanā. Mēs runājām par Dziesmusvētku tradīcijas saglabāšanu, bet vēl jau ir arī daudz paveikts trimdas arhīvu saglabāšanā un mājupceļā uz Latviju. Nemaz nerunājot par atbalstu Okupācijas muzejam, LaPA muzejam, diasporas organizācijām.

Un arī diasporas presei, par ko mans īpašs paldies! Kā prese, tā integrācija īstenībā ir cieši saistītas ar valsts drošību – mums ir vajadzīgs paplašināt valstij uzticīgu pavalstnieku loku. 

Mans amata pienākumu loks ir tieši saistīts ar to. Un mana politiskā izvēle – pievienoties “Progresīvajiem” – arī. Iekāpjot sava pašreizējā amata “kurpēs” no pētnieka un sabiedrības aizstāvja kurpēm, kur biju septiņus gadus, darbojoties nevalstiskajās organizācijās, man radās iespēja praktiski līdzdarboties procesos. Nevis klauvēt pie durvīm, bet tās atvērt. Es labprāt izmantoju šo iespēju.”