Mēs kāpjam kalnā
   02.04.2012

Saruna ar 11. Saeimas deputātu, Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdi, Latvijas Ārpolītikas institūta goda direktoru Ati Lejiņu.

Nesen jūs sacījāt, ka latviešiem jāpierod pie tā, ka būs labāki laiki. Kā to saprast?
Krīze mums bija smaga, par to daudz ir runāts, un vēlreiz to darīt nav vajadzīgs. Galvenais ir tas, ka dati, statistika liecina: mēs ne tikai esam izkāpuši no bedres, kuŗā iekritām pēc slavenās „gāzi grīdā!” polītikas īstenošanas, bet tagad mēs ejam augšup kalnā. Piemēram, pagājušajā gadā iekšzemes kopprodukta jeb IKP pieaugums bija gandrīz 6 procenti, un tas ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pat Ķīnā šogad prognozē 7 procentu IKP kāpumu. To nevar noliegt, tāpat kā to, ka eksports ļoti pieaug. Visiem tiem, kas pastāvīgi atkārto, ka Latvija neko nevar, ka Latvija neko neražo, jāpajautā – ko tad mēs eksportējam? Tiek sacīts, ka mēs eksportējam tikai apaļkokus, bet mūsu eksportā koks vairs nav pirmajā vietā. Tāpēc es saku, ka esam iekaŗojuši eksporta nišas ārzemēs – ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī citur.

Šķiet, Eiropa gaida otro krīzes vilni, tāpēc daudziem nav pārliecības, ka arī turpmāk kāpsim tajā kalnā.
Biju Briselē, mūsu „desanta” sastāvā. Saruna bija par tiešmaksājumiem lauksaimniecībā un kohēzijas fonda naudu, un mēs žēlojāmies, ka mums ir grūti, krīze un tamlīdzīgi. Komisāre atbildēja, ka nevajag žēloties, IKP pieaugs arī šogad, un mēs nemaz nespēsim tikt galā ar visu kohēzijas fonda naudu, jo visu uzreiz izdarīt nevar. Briselē tiek modelēti nākotnes ekonomiskie procesi, un jāteic, ka no tā, ko zinu, var secināt, ka šogad mums IKP pieaugums būs nevis prognozētie 1,5 procenti, bet varētu būt pat 4 procenti.

Kāpēc Latvijas iedzīvotāji nejūt to, ka kāpjam atkal kalnā augšā?
Nevienā valstī uzreiz IKP kāpumu nejūt, paiet laiks, līdz kāpumu izjūt visa tautsaimniecība kopumā. Var sacīt, ka pirmās bezdelīgas jau ir manāmas – pagājušajā gadā privātajā sektorā pieauga darba vietu skaits, samazinājās bezdarbnieku rindas. No tā sauktajiem „simtlatniekiem” darbu atrada aptuveni 56 tūkstoši cilvēku.
Šogad turpinās tendence pieaugt darba vietu skaitam. Turklāt šogad ir pēdējais konsolidācijas jeb budžeta samazināšanas gads. Protams, tas nenozīmē, ka jau nākamgad mēs varēsim dzīvot ļoti zaļi, jo nedrīkstam atkārtot iepriekšējās kļūdas. Ir jāsaprot tas, ko krīze ir mācījusi mums, Eiropai un arī Amerikai: naudas ir tikai tik, cik tās ir. Ja naudu aizņemas, vēlāk tik un tā nauda būs jāatdod, bet brīdis prieka par aizņemšanos ir ļoti īss.

Jūs runājat par ekonomiku kopumā, bet cilvēki ikdienā saskaŗas ar daudz ko konkrētu, kas ir visai traģisks. Piemēram, veselības aprūpē pieejamība joprojām samazinās – cilvēkiem nav naudas pat nelieliem līdz maksājumiem, lai nokļūtu pie ārsta, izdarītu izmeklējumus, nopirktu zāles. Laukos daudzviet nav sabiedriskā transporta vai arī tas iet vienu vai divas reizes dienā, bet personisko automašīnu nav vai arī degviela ir tik dārga, ka ar tām nav iespējams braukt.
Ja runājam vispārīgi, tad veselības problēmas ir visur, pat turīgajās valstīs. Veselības aprūpe ir kļuvusi dārga, un valstij trūkst naudas, lai to visu subsidētu. Piemēram, amerikāņi apdrošinās privātajās sabiedrībās, bet arī tad gandrīz vairs nevar samaksāt par veselības aprūpes pakalpojumiem, jo apdrošināšana sedz tikai 80 procentus no izmaksām. Turpretī mums veselības pakalpojumu cenas ir nesalīdzināmi zemākas nekā manis jau pieminētajā Amerikā. Domāju, ka mūsu nelaime bija tā, ka „treknajos gados” visur tika pirkta dārga medicīniskā aparātūra, slimnīcās bieži vien pat bez vajadzības ieguldījām milzu naudu. Esam bijuši ārkārtīgi izšķērdīgi. Joprojām dzīvojam ar padomju laika domāšanu – redz, toreiz veselības aprūpe bija bez maksas. Patiesībā tā nebija, tikai par to uzreiz samaksāja valsts no cilvēku nopelnītās naudas, kuŗu viņiem nesamaksāja. Tagad bieži cilvēku attieksme ir tāda: es slimoju, valstij jāārstē; es piedzeršos, bet ārsts lai nākamajā dienā par mani rūpējas. Ar to es gribu sacīt, ka cilvēku attieksme šajos jautājumos nav daudz manījusies kopš padomju laikiem, un kopā ar izšķērdību tas rada problēmas. Tomēr domāju, ka mēs ar to pamazām tiksim galā. Nav pie mums viss tik slikti. Piemēram, gūžas locītavas protezēšanu samaksā valsts, ja cilvēks gaida rindā un to sagaida, bet, ja rindā negaida visu paredzēto laiku un pusi ir gatavs maksāt pats, valsts samaksā otru pusi. Nekur citur pasaulē tā nav, turklāt tajā pašā Amerikā summa par protezēšanu ir reizes divdesmit lielāka. Ir jāatrod vidusceļš starp cilvēku veselības vajadzībām un nesaprātīgu veselības budžeta naudas tērēšanu. Ceru arī, ka tiksim galā ar korporātīvo medicīnas sistēmu jeb „medicīnas mafiju”, kā es to saucu aparātūras un farmācijas iepirkumos. Mēs, likumdevēji, esam izdarījuši labu un vajadzīgu darbu – turpmāk visas trīs Baltijas valstis iepirkumus veselības aprūpē veiks kopā, un tas samazinās iepirkuma cenu, jo lielākam pasūtinājumam ir lielākas atlaides.

Ikdienas dzīve ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem joprojām ir ļoti skarba. Varbūt tāpēc bieži nespējam novērtēt to, ka esam nokāpuši no bizantiskās polītikas ceļa, ka mūsu demokratija un izpratne par to ir vērsta Rietumu virzienā?
Vai jūs domājat, ka mana dzīve Rietumos bija viegla? Divus gadus Amerikā es biju bezdarbnieks, un man bija ģimene. Visur cilvēkiem no rīta jāceļas, jāiet strādāt un vakaros jānāk mājās. Nedomāju, ka tiem mūsu cilvēkiem, kas aizbraukuši strādāt uz Īriju vai Angliju, ir zelta dzīve. Viņiem ir smagi jāstrādā, bieži pat divos darbos, lai viņi spētu samaksāt savus parādus Latvijā par mājām un dzīvokļiem, kas tika iepirkti treknajos gados. Nav valsts, kuŗā nebūtu jāstrādā, un nekur nekas nenāk viegli. No bērna kājas esmu strādājis, esmu pieradis, ka ir jāstrādā, bez darba nekā nebūs. Austrālijā piecpadsmit gadu vecumā es sestdienās cēlos un gāju mazgāt automašīnas, lai nopelnītu kādu naudiņu. Gribu arī teikt, ka pasaulē viss mainās, mainās arī tautsaimniecība. Klimata pārmaiņas, enerģētikas problēmas, naftas cenas, eksporta un importa problēmas – ir jāsaprot un jāpierod pie tā, ka ilgi tā vairs nevarēsim, ir jāmainās. Vēl gribu piebilst, ka mums būtu vajadzējis iestāties Eiropas Savienībā deviņdesmito gadu vidū, bet tas, protams, nebija iespējams. Tad mēs būtu tikuši pie lielāka labuma, kā tas bija ar Portugali un Grieķiju. Bet likteni vainot ir muļķīgi, ir tā, kā ir. Turklāt, paskatieties, – ko abas minētās valstis ir izdarījušas ar to naudu, pie kuŗas tika? Kādā situācijā šodien ir Grieķija!? Tāpēc gribu teikt, ka tikai nauda arī nav risinājums. Svarīgi ir - ko ar naudu dara un izdara. Tāpēc es, par spīti smagajai situācijai, kuŗā esam nonākuši, uzdrīkstos teikt, ka pēc desmit gadiem mēs varētu aiziet gaŗām Grieķijai. Jūs pieminējāt Bizantijas polītikas kultūru – kā zināms, tajā liela loma bija kukuļošanai, spiegošanai, dezinformācijai un ne vienmēr tika pievērsta pienācīga uzmanība progresīvām pārmaiņām pārējā pasaulē. Atklāti sakot, šobrīd Briselē var dzirdēt viedokli, ka Grieķiju nevajadzēja uzņemt Eiropas Savienībā, jo grieķiem ir cita domāšana, viņu ieskatā tas ir grēks, ka jāmaksā nodokļi. Nemaksāt nodokļus Grieķijā nozīmē iegūt cieņu citu acīs.
Jā, arī mums ir daudz kas tāds, ko Latvija mantojusi no Padomju Savienības, bet darbs Saeimas Eiropas lietu komisijā un darba tikšanās un apspriedes Briselē man ir skaidri parādījušas, ka Latvija iet pareizā virzienā. Visām valstīm ir problēmas ar Eiropas fondu naudas apgūšanu, arī mēs brīžiem esam naudu ieguldījuši nepareizi, taču mēs varam tikt tam pāri, mēs tiksim ar to galā. Fondu naudas izmaksas tiek apturētas arī Vācijā, Igaunijā, bet tas viss ir sakārtojams.

Vai ekonomiku var sakārtot, nesakārtojot polītiku?
Pirmais, ko gribu teikt: pietiek uz katrām vēlēšanām taisīt jaunu partiju! Ir laiks nākt pie prāta. Otrs, ko gribu teikt, – Zatlera lēmums par Saeimas atlaišanu bija pareizs, es pats balsoju par tās atlaišanu, kaut gan biju deputāts. Mums bija kaut kāds sastrēgums, kuŗā ar deputātiem tika manipulēts. Ar to bija jātiek galā, tāpat kā jātiek galā ar māniju dibināt jaunas un jaunas partijas. Jākļūst stabiliem.

Sallija Benfelde