“Man jābūt spējīgam palīdzēt savai valstij”
Vilnis Ķirsis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, intervijā Ligitai Kovtunai    18.04.2023

 

 

Tas bija 2016. - 17. gads, kad Jaunās Vienotības valde ieteica man intervēt jūs kā jaunu, daudzsološu polītiķi, kas tolaik startēja uz Saeimas vēlēšanām. Kā jums gājis pa šo “jaunā, daudzsološā” ceļu, un vai esat apmierināts ar to rezultātu, kur tagad esat, - Rīgas Domes priekšsēdētāja vietnieks? Kādi jautājumi ir jūsu redzeslokā?

Tas tiešām bija laikā, kad mani izvirzīja Rīgas Domes vēlēšanām 2017. gadā. Turklāt – Vienotībai zemākais punkts, kur bija noveduši skandāli, šķelšanās utt. Šajās vēlēšanās guvām gana labus panākumus, ja vēl ņem vērā, ka partija, kuŗai tolaik reitings bija ap 2%... Retais domāja, ka iekļūsim Rīgas domē, kur nu vēl piedalīsimies Ušakova režīma gāšanā. Strādājām opozīcijā, neaizgājām uz Saeimu, kā to izdarīja citu partiju deputāti. Līdz ar to esmu apmierināts – galvenokārt ar to, ka Rīgā notika varas maiņa, un es tajā piedalījos. “Mantojumā” saņēmām ap 40 krimināllietas, Valsts ieņēmumu dienesta auditu pārbaudes u. c. Izaicinājumu netrūkst.

 

Manā atbildībā, strādājot šajā amatā, ir laikam gan smagākie šābrīža jautājumi – infrastruktūra, satiksme, attīstība. Tā sauktās infrastruktūras problēmas šobrīd izjūt galvaspilsētas iedzīvotāji un ikviens, kas iebrauc Rīgā, un tās jau nav radušās šobrīd, tās ir gadiem krātas.

 

Grūstošie nami un tilti…

… arī ielas, kas nav koptas gadiem. Līdzīgi kā automašīnai, arī ielām ik pa laikam ir jāveic remonts, jāmaina eļļa pēc zināma “noskrējiena”. Ja to nedara, auto kādu laiku skries, bet beidzot “noklapēs” un apstāsies. Līdzībās runājot, esam saņēmuši šo auto, kas nekopts vienā brīdī saplīst.

 

Šorīt, kad posos pie jums uz interviju, sabiedriskajā TV runāja vēl viens “jaunais, daudzsološais” no Jaunās Vienotības – Mārtiņš Daugavietis. Viņš runāja pirms Saeimas sēdes, kuŗā pieņēma Valsts aizsardzības dienesta likumu, un pie Saeimas nama piketēja pulciņš ļaužu, kas pret to protestēja. Likumu pieņēma. Jūs esat zemessargs, tātad lieki jautāt, ko domājat par šo likumu.

Zemessardzē iestājos 2015. gadā, pēc tam, kad Krievija okupēja Krimu 2014. gadā. Iestājos tāpēc, lai nejustos kā tāds apdullis civiliedzīvotājs brīdī, kad tiešām varētu sākties problēmas. Visdrīzāk jau lielais krievu kaimiņš nenāks iekšā mūsu valstī, jo esam NATO, bet “hibridepizodes” jau ir un būs, piemēram, bēgļu iesūtīšana. Par to pārliecinājos, kādu laiku būdams mācībās pie valsts Austrumu robežas, un kļuva skaidrs, ka jābūt gataviem arī “mierlaiku risinājumiem”. Ir jābūt cilvēkiem, kuŗiem var uzticēt ieroci un kuŗi ir gatavi reaģēt. Man bija svarīgi apzināties, ka neesmu pasīvs notikumu vērotājs, man jābūt spējīgam palīdzēt savai valstij. Un nevar, nedrīkst paļauties tikai uz citu valstu NATO kaŗavīru klātbūtni.

 

Ko jūs teiktu jaunajiem diasporas puišiem, kas šobrīd varbūt ir apmulsuši un nesaprot, ko darīt? Kā pārliecinātu viņus tomēr piedalīties Latvijas valsts aizsardzībā?

Pēc manas pārliecības, katram latvietim, lai kur arī viņš šobrīd dzīvotu, kur liktenis viņa vecākus vai vecvecākus aizvedis, ir pienākums pret savu dzimteni. Diaspora veido ļoti nozīmīgu tautas daļu, un, ja mēs runājam par piederību Latvijai, šī atbildība ir jāizjūt. Un vēl – ticiet man, iesaistīties valsts aizsardzībā, lai tā būtu Zemessardze vai bruņotie spēki, tiešām nav nekas nepaveicams: dažas nedēļas nogales gadā mācības, kā tas ir Zemessardzē, neko no dārgā dzīves laika neatņem. Vēl deviņu dienu nometne gadā sākumposmā, tad arvien retāka līdzdalība. Īstenībā tas pat ir interesanti – iepazīsti jaunus cilvēkus, iegūsti jaunas zināšanas. Turklāt – dāmām taču patīk vīri formastērpos!

 

Visbrašākie dzimtenes aizstāvji, kā zināms, izaug no sportiskiem jauniešiem. Valstī arī aktualizējies jautājums par jauniešu fizisko sagatavotību, lai neteiktu – cīņa pret mīkstpēdiņiem, kas “aizlaiduši atmatā” savu fizisko formu.

Man patīk jūsu apzīmējums – mīkstpēdiņi! Arī šai ziņā plūcam pagātnes augļus – par maz vērības pievērsts jauniešu sportam, diemžēl arī Rīgas pārraudzībā esošajam. Ir saceltas manēžas un peldbaseini reģionos, kas stāv pustukši, bet Rīgā “jānoķer” iekavētais – jāveido sporta infrastruktūra, jāatbalsta finansiāli.

 

Runājot par finansējumu, “lāča pakalpojumu” Rīgai izdara Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds, kuŗā bagātākās vietvaras iemaksā proporcionāli lielākas summas. Ne velti citur pasaulē to mēdz dēvēt par Robina Huda fondu — atņem bagātajiem un atdod nabagiem. No vienas puses, ir pareizi solidāri palīdzēt tiem, kam klājas grūtāk. Bet tas diemžēl aizgājis pretējā virzienā. Ik pa laikam jāuzklausa iedzīvotāju sacītais — mūsu mazajā pašvaldībā viss savests kārtībā, pie jums, Rīgā, viss nolaists. Neviens neiedomājas, ka nauda atņemta Rīgai un iedota viņu pašvaldībai! Turklāt netaisnība slēpjas arī vēl citur - piemēram, Rīga sabiedriskā transporta uzturēšanai tērē 150 miljonus eiro gadā, bet pierīgas pašvaldībās to nodrošina valsts. Bagātajai pierīgai to uzsauc valsts, bet Rīgai jāmaksā pašai! Ir vēl virkne lietu, par kuŗām Rīgai jāmaksā, bet citas pašvaldības var nemaksāt. Man atmiņā palicis absurds cipars — Jūrmalā IKP uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes mazāks nekā Rīgā, bet summa, ko viņi saņem pēc izlīdzināšanas budžeta ieņēmumiem, ir trīs reizes lielāka nekā Rīgā. Pelna trīs reizes mazāk, bet saņem vairāk.

 

Iznāk, ka Rīga ir Latvijas ekonomikas motors, bet degvielu šajā motorā valsts nelej. To var salīdzināt ar uzņēmējdarbību – naudu no pelnoša uzņēmuma tikai gulda un gulda nepelnošajā, un vienā brīdī arī pelnošais uzņēmums vairs nepelnīs, un ko tad?

 

Rīga kā viesmīlīga namamāte šovasar uzņems daudz viesu, kas ieradīsies uz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Un kā citkārt namamātei, ir jāraugās, lai būtu sapostas mājas. Brīvības iela, piemēram, sakoptības ziņā mums nedara godu – daudz tukšu un nesakoptu skatlogu…

Tas ir akmens privātīpašnieku dārziņā – viņiem jārūpējas, lai nams un iela pie tā ir sakopta.

 

Bet sarkt nāksies mums visiem.

Rīgas pašvaldība var mudināt un sodīt nekārtīgos saimniekus, ko arī darīsim

 

Jūsu tiešā pārziņā ir transports, pārvietošanās Dziesmu svētku laikā. Bet Brasas tilts, tiešā transporta dzīsla uz Mežaparku, joprojām nav kārtībā.

Darbi ir atsākušies, un ir stingrs plāns tos pabeigt, lai 11. tramvajs atsāktu kursēt. Piebildīšu, ka Brasas tilta remontdarbus krietni aizkavēja vēsturiskie izrakumi, kas negaidīti atklāja 140 apbedījumus. Tos ar pienācīgu cieņu vajadzētu identificēt un pārbedīt. Un vēl – ja nu tiešām neizdotos uz svētkiem darbus Brasas pārvadā pabeigt, ir plāns B un plāns C. Katrā ziņā autobusu transports tiks nodrošināts no Rīgas centra līdz Mežaparkam. Svētku dalībniekiem tiks izsniegti e-taloni, bet pārējie viesi un Rīgas iedzīvotāji varēs iegādāties e-talonus par 10 eiro visām svētku dienām. Vēl arī iesaku izmantot pasažieru vilcienu, kas aizvedīs līdz Zemitānu stacijai, ja dosieties uz Deju svētkiem Daugavas stadionā, un līdz Mangaļiem, ja dosieties uz Mežaparku. Privāto transportu ļoti aicinu pēc iespējas mazāk izmantot, jo būs problēmas ar stāvvietām.

 

Un vēl – Rīgas centrā un apkaimēs būs lielie ekrāni un publiskās svētku norišu vietas, kur cilvēki varēs skatīt sarīkojumus un tajos līdzdarboties. Visplašākā paredzēta vēsturiskajā Dziesmu svētku vietā Esplanādē, kā arī Vērmaņdārzā, kur būs arī tradicionālais svētku tirdziņš. Rīga tiešām viesmīlīgi gaida jūs visus!