Latvijas veiksmes stāstu veidojam mēs paši
Valsts prezidents Egils Levits intervijā Ligitai Kovtunai    15.11.2022

 

 

Jūsu lielākais gandarījums šajos Valsts svētkos – lai gan nesen, uzrunājot 13. Saeimu, teicāt sev neraksturīgi asu runu? (Lasiet komentāru mūsu laikraksta nr.43! – L. K. )

Lielākais gandarījums ir tas, ka šajā sarežģītajā, vētrainajā laikā, kad ir gan ekonomiskā, gan drošības krize, mēs tomēr esam tai diezgan labi sagatavoti. Krize turpināsies, tā kļūs vēl dziļāka visā Eiropā un pasaulē – tā ir objektīvā īstenība. Bet mēs varam būt pārliecināti, ka to izturēsim. Šī pārliecība ir mans gandarījums šajā situācijā.

 

Un tomēr – pieminētajā runā jūs uzsvērāt Latvijas atpalikšanu no Igaunijas un Lietuvas. Vēl vairāk -  paudāt savu satraukumu, ka tā notiek arvien straujāk.

Tas nav ne beidzamā, ne pēdējo četru gadu jautājums. Es pat teiktu – tas turpinās kopš finanšu krizes 2008.-2009. gadā. Arī mēs, Latvija, atkopāmies, bet Igaunija un Lietuva iet uz priekšu straujākiem soļiem. Tas nozīmē, ka pamatā ir strukturālas polītikas problēmas, kas ir ilgstošas, kas velkas vismaz desmit gadu gaŗumā. Jā, mēs atpaliekam, bet te nav viens vien iemesls, to ir daudz un dažādās jomās. Tostarp – skatos datus nesen izdotajā PISA vērtējumā par izglītības līmeni skolās un redzu, ka Igaunija ir viena no pirmajām pasaulē! Latvija – daudz zemāk… Kāpēc ir tik ļoti liela starpība starp mums? Acīmredzot ir atšķirības izglītības sistēmās. Iekšzemes kopprodukts, IKP, kas ir viens no svarīgākajiem tautsaimniecības kritērijiem, līdz šim “tradicionāli” bija secībā Igaunija, Latvija, Lietuva. Pēdējos gados Lietuva ir aizsteigusies mums priekšā, strauji attīstās un “min uz papēžiem” Igaunijai. Skaidrs, ka arī te ir strukturālas problēmas, un ir jāizanalizē – kāpēc?

      

Lai gan tas, ka mēs atpaliekam, nekādi nenozīmē, ka mēs neejam uz priekšu, nē, IKP Latvijā aug no gada gadā, bet igauņiem un lietuviešiem tas aug straujāk. Nākamajai valdībai atbilde uz šo “kāpēc?” ir jautājums numur viens, uz to arī vēlējos vērst uzmanību savā uzrunā Saeimai, ko jūs nosaucāt par neierasti asu. Vēlējos akcentēt to, ka mēs nevaram raudzīties uz to vien, ka IKP ir pieaudzis, ir jāskatās, kā tas pieaudzis, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Vispārējā situācija taču mums visām ir ļoti līdzīga.

 

Mums ir divas lielas “sāpes” – ēnu ekonomika un korupcija, kas nav tik lielas kaimiņos.

Jā, tā ir, ēnu ekonomiku var izmērīt, un tā tiešām mums ir lielākā Baltijā. Korupcijas indeksā arī mēs “esam priekšā”. 

 

Runājot ar saviem interviju respondentiem un sarunbiedriem mītnes zemēs, īpaši Amerikā, esmu saklausījusi divus pretējus viedokļus. Viens – “Latvijas attīstība ir veiksmes stāsts”, otrs – “mēs domājām, ka Latvija ātrāk ies uz priekšu.” Kuŗam jūs piekrītat, respektīvi, vai uzskatāt, ka atjaunotās Latvijas gaita ir veiksmes stāsts?

Kā to ņem – starptautiski raugoties, Latvija noteikti ir “veiksmes stāsts”!  Laikā, kopš atjaunojām neatkarību, mēs esam “normāla” Rietumu valsts, esam iestājušies Eiropas Savienībā un NATO. ES dod lielu ekonomisko vilkmi, savukārt NATO – drošību, un tas ir svarīgi, tas ir veiksmes stāsta pamats. Turklāt Latvija ir iesaistījusies visās Eiropas aktīvitātēs kā polītikā, tā kultūrā, zinātnē, vēl vairāk – Latvija ir ieguvusi noteiktu svaru Eiropā. Tātad – objektīvi raugoties, Latvija ir veiksmes stāsts. Nepadarītais ir tas, ka Igaunija un Lietuva ir vēl lielāks veiksmes stāsts. Negribu teikt, ka te būtu negātīva konkurence, gluži otrādi – šai konkurencei jābūt pozitīvai, proti, ar domu, kāpēc mūsu kaimiņi, kas dzīvo līdzīgos apstākļos, spēj paveikt vairāk un labāk. Jāpiestrādā vairāk!

 

Parunāsim par aizvadīto vēlēšanu rezultātiem, tostarp par to stipri nelielo diasporas procentu – 16% šoreiz un nepilniem 24% balsu 13. Saeimas vēlēšanās!

Runājot par Latviju – balsstiesīgo nepiedalīšanās līkne, kas iepriekšējo gadu gaitā kļuva aizvien zemāka, ir lauzta, šogad atkal līdzdalība bija pieaugusi. Tas ir labs rādītājs, neraugoties uz to, ka vēlēšanas notika dubultas krizes apstākļos. Ar to domāju kā drošības krizi, tā arī kovida krizi, kas vēl diemžēl nav pazudusi. Attiecībā uz rezultātiem – tie Latvijas šābrīža apstākļos ir… solīdi. Demokratiskā spektra partijas ir spējušas nostiprināties. Ar to domāju tās partijas, kuŗas nopietni darbojas un stāv uz Latvijas Satversmes vērtību bazes, darbojas nopietni un racionāli.

      

Demokratija Latvijā un arī citās Eiropas valstīs tomēr ir apdraudēta, ir nopietni demokratijas riski, tiklab Francijā, Vācijā, Zviedrijā ir partijas, kuŗas ir riskantas demokratijai. Arī mums tādas ir, un būtu liels risks, ja tās varētu pieņemt valstiskus lēmumus.

 

Runājot par šīm riska partijām, vai nebūtu pienācis laiks pārskatīt valsts vēlēšanu likumu, kas ļautu izslēgt no likumdevēja tiklab cilvēkus, kas klaji pauduši savu pretvalstisko nostāju, piemēram, sociālajos tīklos, kā arī tos, kuŗu izglītības līmenis apstājies pamatizglītības stadijā? Vai, būdams Valsts prezidenta amatā, esat domājis par šīm likumdošanas iniciātīvām?

Redziet, demokratija balstās uz to, ka likumdevējā izvēlētie pārstāvji atspoguļo tautu tādu, kāda tā ir. Un ir tautas pašas tiesības no sava vidus izvēlēties tos, kas tai šķiet paši spējīgākie. Tas, savukārt, ir atkarīgs no vēlētāja spriestspējas, no  priekšstatiem par to, kā valstij vajadzētu attīstīties. Diemžēl demokratija nevar nodrošināt 100% tādu izvēli, kas valsts attīstībai ir pati labākā. Tāpēc jau tā ir demokratija, ka tās stiprums ir atkarīgs no tā, cik stipri Latvijas iedzīvotāji kopumā stāv par savu valsti.

 

Nav labs tonis oponēt Valsts prezidentam, un tomēr – nevaru piekrist, ka valsts likumdevēja izraudzīšanā izglītības cenzam tomēr nebūtu nozīmes… Atceros, ka Italijas parlamentā savulaik bija pornozvaigzne Čičolina, bet šobrīd ir pārāk nopietni laiki. Likumdevējs veido likumus, un tas ir pārlieku svarīgi.

Tas, ko jūs sakāt, būtu pretrunā ar demokratijas principiem, jebšu – visa tauta piedalās savu likumu lēmēju izraudzīšanā. Bet – tāpēc mums jāceļ tautas izglītības līmenis. Ierobežot tiesības tikt ievēlētam cilvēkam bez augstākās izglītības būtu demokratijas principu pārkāpums, un es tam nevarētu piekrist. 

 

Atgriežoties pie vēlēšanu rezultātiem diasporā – jā, trimda noveco, jauniebraucējiem nav ļoti cieša saikne ar Latviju. Vai to nestiprinot, nezaudējam savus pavalstniekus?

Piekrītu, ja cilvēks nepiedalās vēlēšanās, viņa saikne ar savu valsti ir kļuvusi vājāka. Bet tas nenozīmē, ka tās nav, jo tā nav vienīgā. Katrā ziņā arī tiem, kas Latvijā nepiedalās vēlēšanās, ir vājāka saikne ar savu valsti. Tiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, tas ir noticis gluži dabiski, tāpēc es to neuzskatu par kaut ko drāmatisku. Protams, jācenšas panākt lielāku līdzdalību, ieinteresētību, un tas ir lielā mērā atkarīgs no pašiem cilvēkiem.

 

Pirms trīsarpus gadiem, kad jūs stājāties Valsts prezidenta amatā, mums bija intervija drīz pēc tam, kad bijāt atgriezies no sava pirmā reģionu apmeklējuma. Jūs bijāt Latgalē, piedalījāties TV torņa atklāšanā. Tikai pirms trīsarpus gadiem! Vai tas, ka vēlēšanās tik daudz Latgales cilvēku nobalsoja par prokrievisko partiju “Stabilitātei!” nav šī informācijas bada un nevērības sekas attiecībā uz Latgali?

Latgales vēlēšanu rezultāti it tiešām satraucoši un tiešām saistīti ar to, ka pārāk maz uzmanības bijis pievērsts reģionam kā tādam un izglītībai tajā. Jā, tas ir signāls, un Latgalei ir jāpievērš vairāk uzmanības nekā līdz šim. Bet ir novērots, ka, dzīvojot nelatviskā vidē, Latgales iedzīvotāji vēl jo vairāk pievērš uzmanību latviskuma stiprināšanai, te latviskuma apziņa ir vēl jo spēcīgāka. Tā ir jāatbalsta, jo tā aizraus līdzi arī tos, kas vēl varbūt nav īsti izšķīrušies, kam viņi pieder.

 

Daugavpils mēra Elksniņa rīcība šobrīd nepārprotami ir skaidri tāda, kam būtu jānonāk Valsts drošības dienestu redzeslokā. Varbūt tas ir jau noticis – mēs nevaram visu zināt, jo ikvienā valstī drošības dienesti strādā diskrēti. Bet vai jūs esat drošs, ka valsts iekšējā drošība arī ir pārliecinoša, tāpat kā ārējā, pateicoties NATO?

Valsts drošības dienests ik nedēļu notur simtiem pārrunu ar cilvēkiem, kuŗi, piemēram, sociālajos tīklos pauduši domas, kas uzskatāmas par pretvalstiskām vai pat pārkāpušas šo robežu. Kad šī robeža pārkāpta, tiek ierosināta kriminālatbildība, ir arī jau ierosināti kriminālprocesi. Drošības dienesti tiešām strādā aktīvi, savā uzrunā Saeimai arī uzsvēru, ka valsts Iekšlietu dienesta darba stiprināšanai ir jābūt vienai no prioritātēm. Aizvadītajos astoņos gados prioritāte bija valsts aizsardzība, kas tiešām sasniegusi augstu līmeni. Bruņoto spēku piemērs to rāda – mūsējie ir vieni no labākajiem NATO valstu starpā.

 

Kā top jaunā valdība?

Varu apsolīt – tā noteikti būs!