Latvijas valsts šodien: sasniegumi, problēmas un iespējas
Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš intervijā Ligitai Kovtunai    25.04.2023

 

 

Vispirms – paldies, ka turpināt būt Laika lasītājs!

Ne jau es viens – visa mana ģimene lasa Laiku.

 

4. maijs, kad mūsu avīzes šis numurs sasniegs lasītājus Amerikā, ir valsts svētki. Ko jums personīgi un ko jūsu vadītajai Latvijas valstij tie nozīmē?

Man personīgi, manai ģimenei un Amerikas latviešu sabiedrībai, kuŗā es uzaugu, 4. Maijs ir ilgu piepildījums. Joprojām atceros – kad man bija 18 gadi un es biju Minsteres latviešu ģimnazijas audzēknis, valsts svētkos, 18. novembrī, pēc svinībām runājām par to, cik tas ir aplami, ka mēs te, Vācijā, svinam, bet Latvijā to nedrīkst darīt. Bija 1983. gads, un mums bija šausmīgas dusmas… Tagad mūsu tautai ir tāda tolaik neticama privilēģija – svinēt savus svētkus, runāt par gluži normālām lietām, teiksim, kā uzlabot valsts izglītības un veselības sistēmu, kādiem jābūt noteikumiem uzņēmējdarbībā utt. Mēs paši to lemjam.

      

Nesen biju Ukrainā, valstī, kas ir kaŗa stāvoklī, un nebeidzu apbrīnot šo tautu, tās prezidentu, premjeru, parlamenta vadītāju. Tiekoties ar iedzīvotājiem, viņu sejās redzēju neticamu apņēmību – ukraiņu tauta ir neuzvarama, tas man ir skaidrāks par skaidru! Viņi cīnās par savu izdzīvošanu, mēs, atrodoties Eiropas Savienībā un NATO, esam priviliģēti, jo varam nodarboties ar tām pašām ikdienas lietām, ar ko cilvēki nodarbojas Vācijā, Zviedrijā, Dānijā, Spānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, visur brīvajā pasaulē. Ticiet man – es kā Latvijas pilsonis un kā valdības vadītājs, kā bijušais trimdinieks to tiešām vērtēju kā neticamu privilēģiju. Neder aizmirst, kā bija tad, kad nebijām brīvi. Tāpat kā neseno pandēmijas laiku, kad nevarējām tikties nemaz vai tikai ar sejas maskām. Protams, valstī ir daudz risināmu jautājumu, kas  ir mana ikdiena, vienmēr būs vairāk vai mazāk apmierināti un neapmierināti cilvēki. 

      

Tieši par tiem pašiem jautājumiem streiko arī labklājīgajā Vācijā un Francijā – nodokļi par augstu, algas par zemu utt. Bet, kā citkārt valstij nozīmīgu notikumu atceroties, nosauciet, jūsuprāt, pašu lielāko sasniegumu!

Pirmām kārtām – mēs esam būtiski uzlabojuši valsts drošību, un tas ir visas sabiedrības sasniegums. Esam ieguldījuši tajā nozīmīgus resursus, turpinām ieguldīt vēl. Latvija iegādājas pašai savas gaisa un krasta aizsardzības sistēmas, raķešu artilērijas sistēmas, un mūsu spējas palīdz nodrošināt mūsu sabiedrotie, par ko esam ļoti pateicīgi. 

 

Jūlijā būs pirmais brīvprātīgais iesaukums Valsts aizsardzības dienestā, kuŗā uz 11 mēnešiem tiks iesaistīti jaunieši, kas beiguši skolu. Tas būtiski palielinās militāri sagatavoto cilvēku skaitu, kas kopā ar mūsu NATO sabiedroto  kaŗavīriem nopietni stiprinās mūsu aizsardzības spējas. Arī sabiedrotie ir devuši solījumu palielināt savu spēku klātbūtni Latvijā, kā arī palīdzēt ar apmācību un ekipējumu. Paši strādājam, lai paplašinātu militāro apmācību teritoriju, bez Ādažiem izveidojot arī poligonu Sēlijā, starp Daugavu un Lietuvu.

 

Otrs – administrātīvi territoriālā reforma, samazinot pašvaldību skaitu no vairāk nekā simt uz 43 un padarot tās ekonomiski pastāvīgākas. Līdz  ar to ir skaidri noteikti reģionu attīstības centri, lielākas un mazākas pilsētas, dodot tām iespēju nozīmīgi  paaugstināt savas darbības potenciālu. 

 

Šībrīža visvairāk apspriestais un kritizētais vārds ir – reformas. Kāpēc?

Vienmēr, visos laikos ir bijuši cilvēki, kas pretojas reformām, baidās no maiņām un jaunievedumiem. Bet – ir jāiet uz priekšu! Pašlaik, ekonomikas valodā izsakoties, mēs ļoti ciešam no augstas inflācijas, Baltijas valstīs tā ir bijusi visaugstākā Eiropā. Latvijas Bankas prezidents M. Kazāks to tēlaini salīdzināja ar lielo kuģi un maziem kuģīšiem, kas tam seko, - viļņi, kas strauji sašūpo mazo kuģīti, lielajam nav tik būtiski. Jāteic, sabiedrība ir apbrīnojami pacietīga un labi ar to tikusi galā, un nu jau ir gluži precīzi signāli par inflācijas viļņa krišanos. Viens piemērs – “Rīgas siltums” ir paziņojs, ka ar maiju samazināsies tarifi par 45 procentiem.

 

Turklāt, runājot par sasniegumiem, - jau esam ieguvuši enerģētisko neatkarību, ne gāze, ne elektrība, ne naftas produkti Latvijā vairs neienāk no Krievijas. Ir arī pilnīgi skaidrs plāns, kā attīstīt atjaunojamo jeb zaļo enerģiju, tostarp vēja parkus. Šai jomā lielu interesi sadarboties ar mums ir izteikusi Vācija – vēja enerģijas ražošana  un starpsavienojumi ar Vāciju Baltijas jūrā būs liels ieguvums mūsu elektroenerģijas patērētājiem. 

 

Nekur nav pazudis arī robežu jautājums, īpaši ar savulaik mums šķietami draudzīgo Baltkrieviju. Pēdējā laika ziņas vēstījušas arī par provokācijām.

Tā ir, lai gan lielāku Baltkrievijas spiedienu izjūt Lietuva un Polija, jebšu šīs valstis ir tuvāk Vācijai, ko robežpārkāpēji , acīm redzami nolūkojuši par savu galamērķi. Mēs turpinām stiprināt robežas, jo pagātnē ir tie laiki, kad vienīgie “robežpārkāpēji“ bija  lāči no Baltkrievijas mežiem, tāpat kā tie laiki, kad ar šīs valsts robežsardzi bija vislabākās attiecības. Krievijas reālais apdraudējums ne vien mums un mūsu kaimiņvalstīm, bet visai pasaulei ir palielinājies, un to labi saprot mūsu sabiedrotie. Ne tikai NATO – nesen tikos ar Dienvidkorejas prezidenta īpašo sūtni, un viņš darīja zināmu, ka viņu prezidents gatavojas vizītei uz ASV, kā arī piedalīsies NATO samitā Viļņā. Tas apliecina Dienvidkorejas izpratni par to, ka pasaules demokratijām ir jāturas cieši kopā. Viņi arī sūtīs ieročus un munīciju Ukrainas atbalstam. Mūsu draugu loks paplašinās – tā ir laba vēstīs! Sabiedrības nopelns ir tas, ka ar mums demokratiskajā pasaulē rēķinās.

 

Neraugoties uz ļoti sarežģīto situāciju pasaulē, ir dati, ka strauji pieaudzis Latvijas eksports.

Atkal neticami laba ziņa – tā tas tiešām ir. Atminos, kad savā jaunības laikā, lasot par Latvijas ekonomiku aizvadītā gadsimta starpkaŗu laikā, uzzināju, ka mūsu valstī ražoja, piemēram, fotokameras “Minox”, arī lidmašīnas, lai gan Latvija bija izteikti agrāra valsts. Tagad, apmeklējot Latvijas uzņēmumus, redzu iespaidīgu ainu – mums ir rūpnīca, kas uzbūvējusi piecus kaŗa kuģus, ir uzņēmums Daugavpilī, kuŗš, sadarbojoties ar 85 pasaules valstīm, ražo un izplata pasu automātiskās nolasīšanas iekārtas. Ir arī gluži neparasti augsto technoloģiju uzņēmumi, par spilgtāko vēlos minēt uzņēmumu, kas, nesen piesaistot 30 miljonus ASV dolāru investīcijas, paplašina  robotu – vēja turbīnu spārnu tīrītāju ražošanu, tos izplata Eiropā un Amerikā, un pašu valstī tiek nodrošinātas labi atalgotas darba vietas, no līdzšinējām 250  palielinot līdz 500. Kopumā vislielākais valsts eksports saistās tieši ar augstajām technoloģijām, ar elektroniku. Turpina augt šīs nozares flagmanis “MikroTik” ar vairāk nekā 300 miljonu eiro eksportu. Uzņēmumā, kuŗā strādā 350 darbinieku, sastapu ļoti gudrus, augsti skolotus inženierus, kas lielā aizrautībā man stāstīja par savu produkciju. Valstī darbojas divi lieli dronu ražotāji, optikas uzņēmumi utt., utjpr. Tātad – Latvija ir pārliecinoši pārtapusi no Ulmaņlaiku agrārās republikas par augstu technoloģiju valsti.

 

Vai šajā optimistiskajā situācijā valstī, tomēr nedrošajā ģeopolītiskajā situācijā palielinājies vai sarucis investīciju apjoms?

Pirms Krievijas uzsāktā kaŗa Ukrainā bija pārliecinoši augšupejoša tendence investīciju jomā. Pat par spīti kovidam. Līdz ar kaŗa sākumu bija strauja piebremzēšanās, un tāda bija visā Austrumeiropā. Tagad, kad kaŗš ir ieildzis un kad pasaule ir skaidri sapratusi, ka Latvija ir NATO valsts un ka šī alianse tik tiešām turas kopā, situācija mainās uz labu. Te vietā piebilst, ka ļoti liela nozīme ir tam, ka pasaule redz arī mūsu pašu ieguldījumu drošības stiprināšanā. Turpinās darbs ar lieliem, ļoti lieliem un ne tik lieliem investoriem, turklāt ne tikai valsts, bet arī pašvaldību līmenī. Konkrēti – Liepājā un Valmierā. Bet investīciju vajag krietni vairāk. Un izglītotu speciālistu, kas tās “pacels”, arī. 

 

Te parunāsim par šobrīd visvairāk samilzušo jautājumu – par reformām izglītības sistēmā. Par to, ka tieši izglītības jautājums ir ļoti, ļoti nozīmīgs mūsu trimdas jeb diasporas vidū, liecina kāds spilgts fakts – nule savā 21 gada jubilejā Vītolu fonds darīja zināmu, ka pa šo laiku Latvijas jauniešu izglītošanā ieguldīt 18 miljoni eiro! Un tā ir tautiešu ziedojuma nauda. 

Visu cieņu tam nozīmīgajam ieguldījumam, ko Latvijai devis Vītolu fonds un ziedotāji! Paldies!

 

Bet, runājot par pedagogu streiku un ar to saistītajām problēmām, rodas bažas par to, ka, sekojot Izglītības darbinieku arodbiedrības ultimatīvajām prasībām attiecībā uz pedagogu atalgojumu, pavisam novārtā atstāts izglītības saturs.

Ikvienai valdībai attiecības ar arodbiedrībām ir izaicinājums… Pirms četriem gadiem, runājot ar Izglītības darbinieku arodbiedrības vadību, aicināju viņus kļūt par sabiedrotajiem, lai risinātu problēmas ne tikai attiecībā uz atalgojumu,  bet arī izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu un citām, dziļākām problēmām. Arodbiedrība turpina tikai cīnīties par pedagogu algām, jo – kā man šķiet – tas ir vieglāk. Atzīšos, ka jūtos vīlies un kļūdījies, proti, nebiju pietiekami sapratis, ka iepriekšējie izglītības ministri, ieviešot jaunu saturu, diemžēl nemaz nebija domājuši par mācību materiāliem. Rezultātā Latvijas skolotāji bijuši spiesti strādāt, improvizējot un pārslodzē. Tas ir nepiedodami un steigšus jālabo. Par to mums ir bijusi nopietna saruna ar pašreizējo ministri A. Čakšu. Kad būsim atrisinājuši pedagogu algu jautājumu, steigšus jāķeras pie jautājuma par mācību materiāliem. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka cieš bērni, un šobrīd tā diemžēl ir – no pārguruša skolotāja nevar gaidīt kvalitatīvu darba rezultātu.

 

Izskatās arī, ka sabiedrības improvizācijām ir nodots jautājums par mazajām lauku skolām. Vai ir veikti pētījumi un analizēti to rezultāti?

Ir dati, ko ne vienmēr izvirza šo “improvizāciju” priekšplānā; proti, ir ļoti liela atšķirība starp izglītības līmeņa rādītājiem Rīgā un laukos. Laukos  līmenis ievērojami atpaliek, un tā nedrīkst būt. Nedrīkst būt situācija, ka vecākiem jāpārceļas uz dzīvi Rīgā vai tās tuvumā, ja viņi vēlas savam bērnam nodrošināt labu izglītību. 

 

Illustrācijai kāds fakts, ko izlasīju nedēļrakstā “Ir”, puisis vārdā Adrians Slics no Līvānu puses, no Jaunsilavas pamatskolas, uzvarējis mākslīgā intelekta pētījumu olimpiadā. Viņš gan apmeklē RTU (Rīgas Techniskās universitātes) inženieŗzinātņu vidusskolu. Tātad – vai ir pētījumi?

Jā, Izglītības ministrijas rīcībā ir, un tie balstās uz eksāmenu rezultātiem, mērauklu, kas dod  objektīvo ainu. Adriana piemērs parāda to, ka visos laikos patiesi spējīgākie jaunieši atradīs savu ceļu, ka, arī grūtos apstākļos dzīvojot, jaunietis var “izsisties”. Bet – nedrīkst būt tā, ka ir “jāizsitas”! Arī no parasti viduvējā kopīgā līmeņa savā klasē, kas bremzē spējīgāku bērnu attīstību.  Mēs lepojamies ar – galvenokārt – Rīgas un lielo pilsētu skolu jauniešiem, kas ar zelta medaļām brauc mājās no pasaules olimpiadām, kas studē pasaules prestižākajās augstskolās un bieži vien, atgriežoties mājās, stāsta, ka tajā nācies mācīties to, kas jau apgūts savā ģimnazijā. 

      

Te piebildīšu, ka uz Rīgas Stradiņa universitāti plašā pulkā studēt ierodas jaunieši no Vācijas, jo te var saņemt pirmklasīgu mediķa izglītību.

      

Mums valstī izcilību netrūkst – ne zinātnē, ne sportā, ne mākslā. Bet, nepaaugstinot vidējo izglītības līmeni, izveidojas tādas kā divas Latvijas – viena ir pārtikuši un priecīgi pasaules cilvēki, citi – kuŗi pelna tik mazas algas, ka pat dienišķā iztika ir izaicinājums. Un tie lielākoties ir cilvēki darbaspējas vecumā, kas nav ieguvuši pienācīgu izglītību. Mazkvalificētos darbos nekur pasaulē nevar sasniegt pārtikušu dzīvi, savukārt uzņēmēji sūdzas par kvalificēta darba spēka trūkumu. Lūk, šis ir jautājums, kas jārisina ar izglītības sistēmas reformu, un tam veltīšu savu lielāko uzmanību.

 

Tepat kaimiņos ir Somija, valsts, kuŗas izglītības sistēma jau gadu desmitiem tikusi atzīta par labāko pasaulē. Savulaik izglītības ministrs Roberts Ķīlis ( puisis no Valkas, ar cum laude beidzis Kembridžu!) to centās ieviest Latvijā. Nekas nenotika...

 Roberts Ķīlis bija cilvēks, kam laiki nebija gatavi.. Atceros labi šo laiku – bija 110 pašvaldības, mazākā ar tūkstoti iedzīvotāju, un gan tās, gan polītiskaš partijas, kas tika ievēlētas ar šo mazo pašvaldību balsīm, gadu pēc gada bloķēja jelkādas maiņas. Ņemsim vērā, ka skolas Latvijā pieder pašvaldībām, kas savukārt piestāda rēķinus par pedagogu algām valstij. Mazo skolu tīkls nav konsolidēts, neraugoties uz to, ka salīdzinājumā ar 1990. gadiem valstī piedzimst divreiz mazāk bērnu. Tātad ir par pusi mazāk jauno ģimeņu, kas sūta bērnus skolā. Tagad pēc administrātīvi territoriālās reformas pašvaldības ir kļuvušas spēcīgākas, strādā sadarbībā ar valdību un likumsakarīgi ir spējīgas saprātīgām kvalitatīvām maiņām. 

 

Starp citu, nesen izglītības ministre bija vizītē Somijā, mēs to pārrunājām. Secinājums – somi nopietni strādā pie “viduvējību gala” pacelšanas arvien augstākā līmenī. Jāteic, “augstākais līmenis” mūsu valstīs neatšķiras, mūsējais, iespējams, pat ir augstāks. Taču – plāns, mazskaitlīgs. Ceru, ka tagad, kad pedagogu algu jautājums ir atrisināts, arī arodbiedrība pievērsīsies izglītības satura jautājumiem.

 

Atgriežoties pie šābrīža paša svarīgākā jautājuma – drošības.  Ko jūs, bijušais trimdinieks, teiktu šodienas trimdas/diasporas jauniešiem, motivējot viņus iesaistīties Valsts aizsardzības dienestā?

Tas ir konkrēts devums savai valstij. Turklāt – iespēja 11 mēnešos apgūt militārās iemaņas modernā NATO valsts armijā kopā ar Eiropas, Amerikas un Kanadas kaŗavīriem, dzīvojot pirmklasīgos apstākļos, kādi tiešām ir Ādažu bazē. Es tur esmu bijis, skatījis plašās telpas, sakopto vidi, kopā ar kaŗavīriem baudījis ēdienu!

 

Tās ir iespējas pilnveidot savu fizisko formu, iegūt jaunas zināšanas, jaunus draugus un saņemt algu...

 

… kas, kā mēs jau rakstījām, ir lielāka nekā pieminētajā Somijā un arī Lietuvā un Igaunijā.

Ja šīs rindas lasa kāds trimdas ģimenē dzimis jaunietis, kāds es pats savulaik biju, varu droši teikt – šis dienests ir iespēja ne tikai iepazīt savu Latviju, bet arī tai dot savu nozīmīgu ieguldījumu.