Latvijas bruņotie spēki ir nobrieduši un labi sabiedrotie
   24.11.2020

 

 

Latvijas Valsts dibināšanas svētkiem tuvojoties, Taira Zoldnere uz sarunu aicināja Ilmāru Ati Lejiņu, Nacionālo bruņoto spēku brigādes ģenerāli, kuŗa dienesta vieta pašreiz ir ASV, Norfolkā, NATO Transformācijas pavēlniecības štāba priekšnieka otrā vietnieka amatā Apvienoto spēku spēju attīstības jautājumos

 

Ilmārs A. Lejiņš dzimis ASV, Kalifornijā trimdas latviešu ģimenē, 1972. gadā pārcēlies uz Zviedriju, bet 1992. – uz Latviju. Dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos uzsācis 1993. gadā, izglītību ieguvis Zviedrijas un Lielbritanijas militārajās augstskolās, kā arī Baltijas Aizsardzības koledžā. Piedalījies starptautiskās misijās Bosnijā-Hercegovinā un Afgānistanā. 2019. gadā I.A. Lejiņam piešķirta brigādes ģenerāļa dienesta pakāpe, viņš saņēmis Viestura ordeņa piektās šķiras ordeni, kā arī vairākus Nacionālo bruņoto spēku un ārvalstu apbalvojumus.

 

Mūsu saruna notiek, tuvojoties Latvijas 102.gadadienai, un nu jau sešpadsmit gadus Latvija ir arī NATO dalībvalsts. Jūs esat bijis klāt, kad Latvija kļuva par vienu no jaunajām šīs aliances dalībvalstīm. Kā ir attīstījusies Latvijas bruņoto spēku un NATO sadarbība? Ko Latvijas drošībai šodien nozīmē būt NATO sastāvā?

 

Latvijai atgūstot neatkarību, drošība bija ļoti svarīga. 1992. gadā pārcēlos uz dzīvi Latvijā un pavisam nejauši sāku strādāt Aizsardzības ministrijā. Ļoti labi atceros, kā tika mēģināts atrast veidus, lai šo tikko atgūto neatkarību nosargātu, lai neatkārtotos Latvijas 20. gadsimtā piedzīvotais liktenis, kad mēs neatkarību ieguvām un arī zaudējām. Mērķis – dalība NATO – sākumā tika uzskatīs gandrīz par neiespējamu. Arī mūsu sabiedrotie toreiz teica, ka nevajag izvirzīt pārāk lielas ambīcijas. Mūs mudināja vairāk darīt pašiem, citi atkal skatījās, ko Krievija darīs, gandrīz uzliekot mums veto pat attiecībā uz sapņiem par dalību NATO. Bet, mainoties sabiedrības uzskatiem gan Rietumu pasaulē, gan pašā Latvijā, sāka aktuālizēties mērķis iestāties NATO, kas ir visveiksmīgākā aizsardzības aliance, kāda jebkad izveidota. “Uzņemt apgriezienus” šis Latvijas uzdevums sāka aizvadītā gadsimta deviņdesmito gadu beigās. Mums nebija nekā daudz ko mainīt savā struktūrā, jo mēs jau sākām no nulles. Mēs, iespējams, bijām ”plikāki”, bet – apņēmības pilni! Sākumā neticējām mērķim, tadredzējām mērķi, gājām uz mērķi, līdz  to sasniedzām un iestājāmies! Ir bijušas mazāk veiksmīgas valstis. Ja tagad paskatāmies uz Moldovu, uz Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktu - mēs būtu varējuši būt tādā pašā situācijā. 

 

2004. gadā iestājāmies NATO, un tad bija tāds apjukums – ko nu tagad darīt? Aliance sāka no mums sagaidīt palīdzību, piemēram Afgānistanā. Bet jautājums – kāpēc jābrauc kaŗot uz Afgānistanu? Un uz Irāku? Tomēr pamazām izveidojās izpratne, ka NATO  valda princips “viens par visiem un visi par vienu”.  Un  ja iesākumā mums varbūt bija kāds mazvērtības komplekss, tad tas tagad ir pilnīgi pazudis. Tas ir bijis ceļš, kuŗā sākumā mēs bijām sprintā. Tas daudz pasaka par mums kā par  tautu, un  tagad esam nobrieduši un labi NATO sabiedrotie.

 

Vai Latvijas virsnieki jau sākumā tika iesaistīti NATO apmācību programmās? 

 

Jau stājoties NATO, jautājums nebija par to, vai mums ir lidmašīnas un tanki. Jautājums bija – vai mums ir cilvēki, kuŗi var dienēt starptautiskos spēkos. Viens no posmiem, lai sagatavotu virsniekus kā Latvijā, tā arī Lietuvā un Igaunijā, bija izveidot Baltijas Aizsardzības koledžu, un, pateicoties tai, mūsu cilvēki varēja pilnvērtīgi strādāt NATO štābos. Sākumā koledžā vairāk bijām klausītāju lomā, bet nu jau daudzus gadus ir latviešu, lietuviešu un igauņu pasniedzēji gan koledžā, gan dažādos starptautiskos kursos. Mēs vairs nešķirojam, pie kuŗas valsts bruņotajiem spēkiem piederam. Agrāk varbūt vairāk skatījās uz to karogu, kas uzšūts uz formas tērpa piedurknes, bet tagad vairāk skatās uz uzšuvi, kas ir ”zem karoga”- tas ir briedums, un ir pilnīgi dabiski, ja  Latvijas virsnieks kaut ko mācīs, piemēram, amerikānim.

 

Jūsu pašreizējais darbs arī saistīts ar apmācību procesu. Kādi ir jūsu darba pienākumi NATO Transformācijas pavēlniecības štābā Norfolkā?

 

Ir aizvadīts ļoti interesants gads. NATO Transformācijas pavēlniecības štābs ir stratēģisks štābs, kas nodarbojas ar NATO sagatavošanu nākotnei, lai attīstītu un noturētu NATO spējas, ejot laikam līdzi. Šeit ļoti labi noder Raiņa moto: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Mana atbildības joma ir individuālu apmācības sistēmu pārraudzība un uzlabošana. Mēs skatāmies, kādi kursi būs nepieciešami pēc četriem pieciem gadiem, un kādas metodes labāk ieviest apmācību procesā. Covid-19 apstākļos paātrināti izskatām jautājumus par tiešsaistes apmācību sistēmām. Jautājumi, kā un ko mācīt, kādas innovatīvas metodes izmantot tiešsaistes apmācībām - tie ir šodienas uzdevumi. No profesionālā viedokļa, tas ir ne tikai izaicinājums, bet liels gandarījums būt šajā amatā, un strādāt, lai paceltu aliances nākotnes kvalitātes latiņu. Vai ir viegli paredzēt nākotni? Nē, protams, bet mans darbs ir intelektuāli stimulējošs. Transformācijas štāba uzdevums ir skatīties “ārpus rāmjiem”.

 

Otra lieta, ar ko nodarbojos, ir apzināt, kā mēs vislabāk un efektīvāk izmantojam mums pieejamos cilvēku resursus. Tas iekļauj arī vadības zinātnes, kas man ir tuva tēma, jo jau no paša sākuma Nacionālajos bruņotajos spēkos apzinājāmies, ka mūsu galvenais un svarīgākais resurssir cilvēki. Katram kaŗavīram vai jūrniekam pienākas laba vadība. Kaŗavīriem ir jābūt labiem, bet vadītājiem – vēl labākiem. Kā labi sagatavot cilvēkus multinacionālā vidē, kā labāk orientēties mūsdienu modernā pasaulē –  tas ir mūsu uzdevums.

 

NATO spēkos dienošie virsnieki un kareivji nāk no ļoti dažādām kultūrām. Vai šis multikulturālisms ir liels izaicinājums?

 

Jā, ir, bet tas ir arī mūsu stiprums. Vinstons Čērčils savā laikā teica, ka ir tikai viena lieta, kas ir sliktāka ne kā strādāt ar sabiedrotajiem, tas ir – strādāt bez sabiedrotajiem. Vai labi būt ar draugiem, vai labi būt vienam pašam? Ja gribi būt ar draugiem, tad ir jāsarunā, ko un kā darīsim. Tas kādreiz ir izaicinājums, jo ir atšķirības starp islandieti un turku vai amerikāni un latvieti. Bet ir daudz kas tāds, kas mūs vieno, un pirmais  – kas būtu, ja nebūtu NATO?! Tā ir mūsu “sarkanā robeža”. NATO ir trīsdesmit dalībvalstis, mēs esam dažādi, mums ir dažādas reliģijas, dažādi temperamenti. Tomēr, strādājot kopā, iegūstam pieredzi, un mans uzdevums ir atrast veidus, kā labāk strādāt kopā multinacionālā vidē. Mēdz teikt, ka paiet apmēram pusgads, kamēr pie šādas vides pierod, bet mums ir jāpanāk, lai tas notiek īsākā laikā.

 

Kas no jūsu ilggadīgās pieredzes dienestā noder un ļauj jums veidot šo stratēģisko vīziju multinacionālā vidē?

 

Man ir bijusi privilēģija strādāt daudzās valstīs ar dažādu valstu pārstāvjiem. Esam strādājuši kopā ar igauņiem, lietuviešiem u.c., jo vieni paši mēs nespēsim aizsargāt savu valsti. Mēs varam to aizsargāt līdz zināmam brīdim, bet daudz labāk ir, ja mēs to darām kopā ar citiem. Tā ir bijusi mana pieredze armijā, un mans ieguvums ir tas, ka spēju skatīties uz lietām no dažādiem rakursiem. Manā padotībā strādā divi itāliešu, ir padoti divi itāļu, divi amerikāņu, viens poļu un viens vācu pulkvedis, mans priekšnieks ir spāņu ģenerālmajors, bet adjutants – grieķis. Zināmas kultūru atšķirības jau ir, bet mēs strādājam jaunā sabiedrībā, kur valsts piederībai nav tik lielas nozīmes, jo mēs cits citu respektējam.

 

Viedokļi var būt ļoti dažādi. Mūsu saruna notiek laikā, kad nupat ir notikušas ASV prezidenta vēlēšanas, un pēc provizoriskiem vēlēšanu rezultātiem ir ievēlēts jauns ASV prezidents DžoBaidens. Kādi ir bijuši šie četri gadi pretrunīgi vērtētās Donalda Trampa prezidentūras laikā, raugoties no NATO aspekta? 

 

Mēs, kaŗavīri, mēdzam teikt, ka neapspriežam “spēles noteikumus”. Katrai NATO dalībvalstij ir sava polītiskā iekārta, un mēs to pieņemam. Prezidents Donalds Tramps ir komunicējis citādi, atšķirīgi nekā viņa priekšgājēji, un pie tā ir bijis jāpierod. Ja skatāmies no praktiskās puses, ASV bruņoto spēku atbalsts Latvijai, Baltijai un Eiropai nebūt nav samazinājies. Uzskatu, ka jāskatās vairāk uz darbiem nevis vārdiem. NATO spēku klātbūtne Baltijā ir tikai palielinājusies, un ASV atbalsts ir bijis stiprs un nelokāms.

 

Pilnu interviju lasiet jaunākā Brīvā Latvija numurā (Nr.45)