Latvija tagad ir manas mājas
Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā Dacei Terzenai (Latvijas Mediji)    12.12.2017

 

 

Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atzīst, ka runa pie Brīvības pieminekļa 18. novembrī Latvijas prezidentam, viņasprāt, ir smagākais pienākums visā gadā. „Astoņu gadu gaŗumā, būdama prezidente, katru novembri es nopietni pārdomāju, ko šogad vajadzētu akcentēt, no kāda leņķa pievērsties mūžīgajiem jautājumiem, kas, protams, 18. novembrī ir jāatgādina."

 

Arī tāpēc viņa ar vislielāko interesi klausījusies Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa svētku runu mūsu valsts 99. dzimšanas dienā. Šajā Latvijai īpašajā mēnesī eksprezidente, kuŗa 1. decembrī svinēja nozīmīgu dzīves jubileju, atgādina par demokratisko vērtību nozīmi un aicina tās novērtēt, aizstāvēt un izmantot.

 

Par Latvijas valsts attīstību runājot, esat teikusi: nepietiek nomainīt valdības un iekārtas. Jāmainās pašai tautai arī. Vai un kā esam mainījušies, kopš atguvām neatkarību?

 

Diezgan daudz un diezgan strauji, ja raugāmies uz valsti kopumā. Tāpēc ka pāreja no padomju sistēmas uz neatkarību prasījusi dziļas un būtiskas izmaiņas un milzīgas pūles. Šādām pārejām vienmēr ir sava sociālā cena. Uzskatu, ka sociālā grupa, kas cieta visvairāk, bija pensionāri. Padomju sistēmā nepastāvēja nekādi pensiju fondi, un valsts kase, ko brīvā Latvija pārņēma, bija tukša. Valstij vajadzēja uzņemties smago nastu no kopējā budžeta izmaksāt arī pensijas. Parasti valstis tam gatavojas, iekrādamas līdzekļus ilgu gadu gaŗumā. Bet Latvijā notika ekvilibristika, mēģinot salāgot to, kas ikdienā ir vajadzīgs visiem, un to, ko var sniegt pensionāriem. Jāatzīst, ka lielai daļai vecākās paaudzes ir zināmi paradumi un domāšanas štampi, kas iegājušies mūža gaŗumā, un šī uztvere grūti maināma. Viņiem dzelzs priekškara atvēršanās varēja būt stipri traumatiska. Arī vidējai paaudzei tā bija smaga nasta. Visvieglāk uztvert pārmaiņas bija jauniešiem un bērniem, kuŗi kopš tā laika piedzimuši. Viņi ir ienākuši jau citā pasaulē un tai pielāgojas. Šī pasaule arī nav nekāda debesmanna, un te negaida medus podi. Bet tieši kaitīgā padomiskā domāšana nenoliedzami iet mazumā, taču pilnīgi izzudusi nav. (..)

 

Kad 1999. gadā devāt Valsts prezidentes zvērestu, Latvijai vēlējāt mieru, drošību un saskaņu iedzīvotāju starpā. Un „lai nekļūtu lielāka tā plaisa starp tiem, kas pošas uz balli pilī, un tiem, kas nevar uz balli doties".

 

Tas uzlabojums redzams zemāko ienākumu līmenī. Pensijas tomēr tiek indeksētas. Kaut dažkārt cipari, kurus valdība piedāvā, izklausās smieklīgi, gadiem ejot, tie summējas. Un cilvēki, kuŗiem ir absolūti neadekvāta pensija, var vērsties pašvaldībās pēc sociālās palīdzības. Manuprāt, tieši sociālās aprūpes līmenī ir noticis milzīgs progress. Es, piemēram, pazīstu kādu smagi slimu, vientuļu pensionāri, kuŗa mīt dzīvoklī piektajā stāvā, bet pie viņas vairākas reizes nedēļā nāk sociālais darbinieks, viņu apkopj, viņas vajadzībām iepērkas, pavada uz slimnīcu.Bet par ārkārtīgo atšķirību starp vismazākajiem un vislielākajiem ienākumiem bažas un raizes ir visā pasaulē. Cik liela ir šī plaisa, mēra ar tā dēvēto Džini koeficientu. Rietumu zemēs tas turpina augt. Bagātie paliek bagātāki, vairums nabago gan nabagāki nepaliek, bet trūcīgāka kļūst vidusšķira. Paradoksālā veidā tā notiek progresējošā pasaulē, kur attīstās technoloģijas un kur plaisai starp bagātajiem un nabagajiem vajadzētu sarukt. Bet nesarūk. Gan Rietumu zemēs ir pasakaini bagāti cilvēki, gan Ķīnā, gan nenoliedzami arī Krievijā. Īpaši pēcpadomju telpā ļaudīm bija radušās iespējas ļoti ātri kļūt stāvus bagātiem. No vienas dienas uz nākamo, dažreiz ar vienu parakstu.

 

Vai šie procesi arī nav viena no mūsdienu populisma polītikas barotnēm?

 

Noteikti. Tīmeklī vērojot tās izrādīšanās lēkmes, varētu teikt, arī sliktās gaumes paraugus, ko demonstrē lielbagātnieki, īpaši krievu oligarchi, to, kā Holivudas zvaigznes vai popmākslinieki svin kāzas Indijā par nez cik miljoniem, un tādā garā, cilvēki sāk skatīties uz savu dzīvi un domāt – vai dieniņ, kā viņš to var atļauties un kā tas nākas, ka es nevaru. Bet viņš varbūt visumā dzīvo labāk un ērtāk, nekā viņa vecāki un viņa vecvecāki jebkad dzīvojuši. Es to absolūti varu teikt par sevi. Mani vecāki un vecvecāki noteikti dzīvoja grūtākos apstākļos nekā es. Un man šķiet, reti kuŗš teiktu, ka ir otrādi. Amerikas sapnis vienmēr bija, ka mēs ar katru paaudzi kļūsim bagātāki un iesim uz priekšu, taču daudziem tas nav piepildījies un nu ir bēdīgā situācija, kuŗa, manuprāt, sekmējusi, kāpēc prezidents Tramps tika ievēlēts.

 

Šobrīd drāmatiski mainās pasaule un paši pasaules ekonomikas pamati. Un ir veselas industrijas, kas netiek līdzi, nerunājot par atsevišķiem cilvēkiem. Piemēram, kādreizējā auto industrijas citadelē Detroitā darbiniekiem bija vienas no lielākajām algām ASV, un viņus aizstāvēja spēcīgas arodbiedrības. Tagad tas viss ir beidzies. Kam ir tie lielie līdzekļi, vienmēr var izgrozīties. Nopirkt atkal kādu jaunu firmu, pāriet uz citu produkcijas veidu. Tā kā Adidas, kas kļuva bagāti, ražojot sporta apavus un apģērbus, bet nu tirgo smaržas. Man tas šķita gaužām nepievilcīgi, domājot, saprotiet, par ievalkātām sporta kurpēm un aromātiem... Bet tā tās lietas notiek. Ekonomikas pārslēgšanās no viena sektora uz citu.

 

Ekonomikā pārkārtošanās būs. Un technoloģiju dēmons, tas džins ir izlaists no pudeles. Un tam ir pašam sava attīstības enerģija. Technoloģijas un zinātnes progresu, pat ja gribētu, mēs nevarētu apslāpēt. Robotizācija, automatizācija, mākslīgais intelekts turpinās atņemt darbu dzīviem cilvēkiem.

 

Kāda, jūsuprāt, būtu vispareizākā rīcības taktika, lai turētos laikam līdzi?

 

Tiem, kam ir normāla inteliģence, jādomā, kā pēc iespējas vairāk izglītoties, un ne tikai akadēmiskā nozīmē, kaut gan tas nevienam par ļaunu nav nācis. Skaidri jāapzinās, ka praktiskās iemaņas būs visu laiku jāmaina. Tam var sagatavoties, maksimāli izkopjot sevī elastību, lai spētu reaģēt uz pārmaiņām. Pieņemt to... 

 

Ekonomikas ministrija prognozē, ka Latvijā tuvākajos gados pietrūks tūkstošiem darba roku un te ieplūdīs viesstrādnieki no citām valstīm. Kā viņi iespaidos mūsu jau tā sašķelto sabiedrību?

 

Tā kļūs aizvien raibāka. Piemēram, Zviedrija, kuru iepazinu, kad atsāku braukt uz Eiropu sešdesmito gadu beigās, bija pilnīgi cita Zviedrija, nekā astoņdesmitajos. Tas pats sakāms par Franciju, Lielbritaniju.

 

Un kāda jums bija sajūta?

 

It kā būtu svešā zemē, kādā Afrikas vai Āzijas valstī, un tad uzreiz pamirkšķini acis: kur es atrodos. Tautu staigāšana notiek un notiks, lai ko ļaudis censtos darīt. Bet to, protams, vajadzētu kontrolēt. Izstrādāt principus, uz kādiem pamatiem tā notiek. Lai mazinātu spriedzi. Bet zināma spriedze tik un tā būs. Mūsu tautiešus, kuŗi dodas strādāt uz ārzemēm, arī balti klāti galdi uzreiz negaida. (..)

 

Nesen kaislīgu diskusiju izraisīja aicinājums pārskatīt latviešu literātūras mācīšanas akcentus skolās –"cibiņi" un "daukas" netieši mudinot būt vājiem, slimiem, nespējīgiem. Tie nerosina būt pārtikušam, veselam, ar sārtiem vaigiem, stipram un drosmīgam. Un jāceļ gaismā citi, iedvesmojošāki varoņi.

 

Manuprāt, šīs debates prasa dziļāku intelektuālu bagāžu, nekā līdz šim tajās esmu manījusi. Iespējams, ka persona, kas tā izteikusies, savā jomā ir profesionāle, bet literātūrā gan ne. Lai lasītājs varētu ieinteresēties un dzīvot līdzi, ir vajadzīgi simboli, kas iedarbojas uz zemapziņu. Un šie simboli ietver arī paaudzēs izveidojušos priekšstatus, kas bērnam viņa izaugsmē palīdz risināt iekšējos konfliktus. Es ieteiktu izlasīt Bruno Betelheima grāmatu, kā pasakas un brīnumpasakas rosina fantāziju, iedarbojas uz zemapziņu un nāk par labu. Piemēram, kā tautas pasakās ganu zēns piemāna velnu. Šāds sižets zemapziņā rada sajūtu, ka ar pašu velnu vari iet cīnīties un to pievārēt, un tāpēc nemaz nav jābūt milzīgam stipriniekam. Arī mazs, atjautīgs puišelis to spēj. Turklāt es kā bērns identificējos ar visiem varoņiem, ar visiem uzreiz!

 

Bet tas nenozīmē, ka es gribētu visiem līdzināties. Tāpēc ka cilvēks nav tik šaurs un dumjš, tā identificēšanās ir dažāda. Attiecībā uz nabaga Cibiņu, domāju, ka tieši šādi tēli ir ļoti pamācoši, jo cibiņi un buņģi arvien ir mūsu vidū. Un pasaulē diemžēl nav taisnības. Kaut arī pēc tās cenšamies vaiga sviedros. Taču, lasot par Cibiņu, bērns viņam jūt līdzi, un tas palīdz viņā ieaudzināt līdzjūtību pret citiem. Man uzdzen šermuļus, ka ik pa laikam, un ne tikai Latvijā, skan aicinājumi literātūrai un tās radītājiem būt "dvēseļu inženieriem". Paskatieties, kā kādreiz avīzē Literātūra un Māksla uzviļņoja debates par "pozitīvo varoni". Tikai tas darba tautai dos piemēru un uzmundrinājumu būvēt sociālismu. Un minētajā diskusijā atkal prasa, lai literātūra tiktu cenzēta jau citu ideoloģisku priekšstatu dēļ, neizprotot cilvēka psīchi – gan apziņas, gan zemapziņas līmenī.

 

Tiesa, visi ir priecīgi par veselīgu bērnu sārtiem vaigiem, bet man kā labdarības akcijas „Nāc līdzās Ziemassvētkos" patronesei rēgulāri ir bijis kontakts ar bērniem, kas nav tādi kā citi. Un ne tāpēc, ka viņi būtu lasījuši par Cibiņu, bet tāpēc, ka daba kaut kādā veidā bija kļūdījusies. Taču viņi arī ir cilvēki ar dvēseli, sirdi un prātu. Un doma, ka mums vajadzētu slavināt tikai pozitīvo varoni, ir atbaidoša, jo uzstāda kādu stereotipu. Un tie, kas neiekļaujas šajā stereotipā, vairs nav īsti pilnvērtīgi cilvēki. Tas ir ļoti bīstami.

 

Vai, jūsuprāt, nākamgad, kad svinēsim Latvijas valsts Simtgadi, ievēlēsim labāku Saeimu?

 

O, tas tiešām atkarīgs no mums pašiem. Un no dialoga ar šodienas un topošajiem polītiķiem. (..)

 

Nākamajā pavasarī notiks Krievijas prezidenta vēlēšanas, kurās kandidēs arī Vladimirs Putins. Kā jūs viņu raksturotu?

 

Putins pats intervijās ir izskaidrojis, kas ir viņa dzīves dziļākā motivācija kopš bērnības. Tā ir Krievijas varenība. Toreiz, kad visi Padomju Savienību un Krieviju lika zem vienlīdzības zīmes, krievu tautas varenība vampīriski barojās no citām, apspiestām tautām. Piemēram, medaļas olimpiadās izcīnīja dažādu tautību, tajā skaitā latviešu sportisti. Mēs, trimdinieki, 1976. gada Olimpiadas laikā rakstījām sašutuma vēstules Montrealas avīzei, ka latvietis Jānis Lūsis tās slejās bija nodēvēts par krievu šķēpmetēju. Putina un viņa pārstāvju retorika dažādās starptautiskās organizācijās ir tāda, ka padomju tautas, kļūstot neatkarīgas, krievu tautai darījušas pāri, ka viņi bija vareni un tad tas tika atņemts. Baltijas valstis viņiem atņēma iespēju bez vīzas braukt uz Jūrmalu vai kur citur Baltijas valstīs. Un es Putinam teicu, jā, bet daži labi bez vīzas brauca arī uz Sibiriju. Krievu tautai jau gadu simteņiem ilgi iestāstīts, ka viņiem vajag stingru roku, lai Krievija būtu varena. Pāreja no Padomju Savienības uz Krieviju bija ļoti smaga, psīcholoģiskā ziņā daudz smagāka nekā Latvijā. Prezidents Putins ir solījis to labot, gādāt par Krievijas diženumu, un gatavs to lomu uzņemties.

 

Viņš ir trenēts un labi izglītots čekists, labi māk spēlēt uz cilvēku jūtām, ļoti ātri atšifrēt cilvēka motivāciju, vājos punktus. Viņš provocē un ir kā chameleons, momentā var mainīt seju – te viņš ir bargais cars un skatās uz jums ar tādām blāvām beigtas zivs acīm. Uzstāj un mēģina jūs iebiedēt. Bet pēc tam izraida no telpas visus tulkus, ērti iesēžas krēslā un vācu valodā ļoti sirsnīgi un jauki ar jums tērzē. Jā, cilvēks chameleons, bet ļoti apdāvināts, īpaši apmācīts citu polītiķu vājību atrašanā, kas viņu manās acīs padara par pasaules mērogā ļoti vērā ņemamu personāžu, no kuŗa ir jāuzmanās un kuŗu nevar ņemt viegli. Viņš grib, lai viņu ņem nopietni. Un man šķiet, viņam ir taisnība, viņš ir jāņem nopietni. (..)

 

Jums ir ļoti intensīvs darba grafiks arī šobrīd. Kā rūpējaties, lai vienmēr būtu labā fiziskajā un garīgajā formā? Kas jums ir vislabākā atpūta?

 

Ja atbraucu no kāda intensīva, fiziski grūta un tāla ceļojuma, man ideāli vajadzētu vienu dienu vienkārši izgulēties. Un palasīt. Un neko citu nedarīt. Es savā vecumā cenšos sev to atļauties. Jā, ar gadiem tā nasta kļūst smagāka. Jo ķermenis noveco. Man šobrīd vislabākā atpūta ir uz laukiem savā meža ielokā Kurzemē. Tur esmu ļoti laimīga. Tur rakstu un strādāju. Tur ir klusums un miers. Laukos neskatāmies televīziju, klausāmies klasisko vai tautas mūziku, darbojos vai nu ar telpaugiem, vai pa dārzu. Tad jūtu, ka pāris dienas tiešām veltītas atpūtai.

 

Vai esat domājuši par kādu mājas mīluli pēc suņa Fumīša un kaķa Oča?

 

Mums vairs nav neviena mājas dzīvnieka. Nav neviena, kas spētu suni divreiz dienā vest pastaigāt un aprūpēt pēc mājdzīvnieku labturības noteikumiem, bet man sunīša ļoti pietrūkst. Kaķa arī pietrūkst. Par to vēl ir cerības, ka varbūt kādu varētu paņemt, sevišķi, ja mūsu meita Indra arī iesaistītos. Mazdēlu Ivaru ļoti interesē akvārijs ar zivtiņām.

 

Kā izvēlaties grāmatas no milzīgā piedāvājuma? Ko no latviešu literatūras pēdējā laikā esat lasījusi?

 

Es nevaru aiziet gulēt, ja kaut ko neesmu lasījusi. Tas man ir jau no seniem laikiem. Uz naktsgaldiņa stāv paprāva lasāmvielas kaudze, ko esmu sākusi lasīt, bet ne vienmēr pabeigusi. Laiku pa laikam man arī uzdāvina grāmatas. No latviešu literātūras manī lielu aizkustinājumu izraisīja Māras Zālītes autobiografiskā grāmata „Pieci pirksti". Man lasot patiešām bija jāraud. Viņa tik trāpīgi ar bērna acīm apraksta latviešu tautas izsūtījuma traģēdiju. Cilvēkus aizveda prom no ziedošas Latvijas, un viņi atgriezās pavisam citā zemē.

 

Jūs jau arī kā pavisam mazu bērnu aizrāva svešumā.

 

Jā, visi jau domā, ka tikai lieliem sāp, bet sāp arī maziem, un pat ļoti. Lielie to ne vienmēr apjauš. Man svešumā tā pietrūka savu radu, sevišķi vecāsmātes.

 

Vai tagad jums Latvijā ir izdevies iegūt vai atgūt māju sajūtu?

 

Tagad jā. Latvija ir manas mājas. Bet teikšu godīgi, ka man tāda sajūta vienmēr ar laiku attīstījās tur, kur es dzīvoju. Tas man šķiet tāds dabisks process. Kā dzīvniekam, kurš savā alā jūtas drošībā. Tāpat tu pieķeries vietai, kur tev ir dzīvoklis un kādu laiku dzīvo. Pēc tiem garajiem gadiem trimdā, kad vēl padomju laikā sākām braukt uz Latviju, kontakts ar Latvijas zemi bija absolūti minimāls, jo mūs jau uz laukiem nelaida. Mēs drīkstējām uzturēties tikai Rīgā, ar pavadoni Jūrmalā, Siguldā, viss. Un visas mājvietas, ko bērnībā biju pazinusi, starplaikā bija iznīcinātas. (..)

 

Cik jums iznāk tikties ar saviem mazbērniem, redzēt, kā viņi aug?

 

Man ar mazdēlu ir ciešāks kontakts, bet viņš jau arī tagad iet savās gaitās. Un, kad pārnāk no skolas, tad grib vairāk ar savu mammu runāt, nevis ar vecomammu. Dēls tagad atkal ir Platonē ar abām meitām, un man tīri attāluma dēļ iznāk viņu un viņa bērnus redzēt retāk. Bet mēs jau cenšamies visas dzimšanas dienas nosvinēt un ģimenes svētkos sanākt kopā. Taču diendienā es meitenes neredzu.

 

Vai jūsu mazbērni nākotnē varētu Latviju izvēlēties par vietu, kur dzīvos un audzinās savus bērnus?

 

Es ļoti ceru, ka tā būs, bet domāju, ka bērniem jāļauj zināma brīvība. Ja vecāki viņiem pārāk daudz uzmācas, nekas labs nav gaidāms. Man patriotismu iedzina tajā bēgļu skolā Lībekā, bet man jau bija arī izvēles, es varēju no tā atteikties, tomēr to neizdarīju. Bet izvēles iespējai jābūt. Ir tāds joks par vienu skolmeistaru 19. gadsimtā, kad bērniem bija arī reliģija jāmācās. Reliģijas stundā bērnam prasa: vai tu tici Svētai Trīsvienībai? Un mazs, 8 – 9 gadus vecs puisītis, saka: nē, es nezinu, kas ir Svētā Trīsvienība. Es nesaprotu, un es tam neticu. Bet skolmeistars viņam: es tagad tevi ar rungu sitīšu, līdz tu sāksi ticēt Svētai Trīsvienībai! Manuprāt, ar rungu nevar ne to Svētās Trīsvienības, ne dzimtenes mīlestību iedzīt. (..)

 

Jums arī pārmet tieksmi pēc greznības, ka izmantojat iespējas, kas nav pieejamas katram pilsonim.

 

Nu redziet, latviešiem gadsimtiem ilgi no kungiem teikts, ka viņi visi ir nekam nederīgi, rupji, dumji, aprobežoti, vergi, kam tikai jāstrādā citiem. Ka nedrīkst savu degunu celt augstāk par citiem, stāvi pie ratiem, un par taisnību var arī baznīcā pērienu dabūt. Un tā ir viskrasākā zemas pašapziņas izpausme. Tās ir pāniskās bailes, ka kāds ar kaut ko varētu izcelties. Tas ir simptoms dziļam garīgam pašapziņas trūkumam. Diemžēl. Jo cilvēks, kuŗš jūtas par sevi drošs un par sevi pārliecināts, saprot, ka dažādos apstākļos viens izceļas, cits neizceļas, viens māk skriet ātrāk, cits lēnāk, kāds lec augstāk, kāds zemāk, kāds var dziedāt operā, cits nevar. Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir dažādi darbi un dažādas atbildības, kas prasa zināmu kontekstu.

 

Mūsu gadījumā kā demokratiskai valstij paraugs ir citas demokratiskas valstis ar gaŗāku pieredzi nekā mums. Jo mūsu valsts 100 gadi jau nav pilni 100 gadi. Un visur risina situācijas, ar kādām saskaras arī Latvija, tajā skaitā par privilēģijām bijušajiem prezidentiem. Vācijā bijušajam prezidentam Kristiānam Vulfam reiz apvaicājos, kādus sociālos nodrošinājumus viņš saņem. Viņš paguva būt prezidents pusotru gadu, un tad bija skandals, viņš pats atkāpās, sastrīdējās ar presi, konkrēti ar žurnālu Der Spiegel, tā vienmēr ir kļūda prezidentam. Es prasīju, vai viņš saņem pilnu pensiju. Viņš saņem absolūti pilnu pensiju. Un visas citas privilēģijas, kā jebkuŗš cilvēks, kuŗš atbilstoši likumam ir ievēlēts par prezidentu.

 

Zviedrijā nav prezidenta, tur ir karalis un karaļnams, kuŗus uztur... Kad es savas prezidentūras beigās aizbraucu uz Zviedriju atvadīties no karaļa, viņš atskrēja nosarcis un atvainojās, ka ir dažas minūtes par vēlu: otrā pils galā viņam bijis darbs ar komisiju, jo viņam jāgādā par 17 pilīm, kas viņam personīgi pieder. Tā ir šausmīga nasta, viņš stāstīja! Ja kādreiz cilvēki sāk spriest, cik nedemokratiska ir Latvija un cik demokratiska ir Zviedrija, atcerieties par tām 17 karaļa pilīm. (..)

 

Ko jūs gribētu, lai jums novēl dzimšanas dienā?

Veselību. Ja tev tā ir ļoti laba, tad esi Dievam pateicīgs un kop savu veselību, lai tā pēc iespējas ilgāk turētos. Vēlētos, lai man pietiktu spēka pabeigt dažus no rakstu darbiem, ko esmu iesākusi un iecerējusi.

 

(Publikācija tapusi sadarbībā ar nedēļrakstu Mājas Viesis)