Latvija ētiskā kompasa meklējumos
   10.11.2011

Jūsu rīkots, nu jau pirms vairāk nekā 20 gadiem skaistajā Šveices pilsētā Lugānā notika forums „Latvija Eiropā”. Forumā piedalījās tālaika Latvijas valstsvīri un radošā inteliģence, un tas nozīmīgi cēla latvisko un valstisko pašapziņu. Cik lielā mērā jūsu ieceres un sapņi atbilst šodienas īstenībai?

Tie jau nebija tikai mani sapņi, manas ieceres. Tie bija veselas nācijas sapņi. Un šajā konkrētajā kontekstā un vietā tie bija - pirmkārt – Raiņa sapņi. Jo 1990. gadā forums Lugānā notika ne jau šīs pilsētas skaistuma dēļ, kaut gan šādu notikumu rīkošana kādā atraktīvā vietā, protams, vienmēr drīzāk pievelk nekā atgrūž apmeklētājus. Lugānas pilsētai vai - drīzāk – Kastaņolas ciemam ir dziļi simboliska nozīme Latvijas vēsturē. Visdrūmākajos Pirmā pasaules kaŗa gados tieši no Šveices dienvidiem, no Raiņa spalvas nāca visspēcīgākie impulsi Latvijas neatkarīgās valsts idejai. Tieši no Kastaņolas perspektīvas Rainis saredzēja savu ideālo “brīvo Latvi” un uzbūra tās vīziju arī citiem. Kopš tā laika Kastaņola simbolizē Latvijas valsts cēlākās vērtības. Tas, ka Rainis saskatīja Latvijas brīvvalsts kontūras no Šveices kalnu galotnēm – nav tikai mīts.

Bet, protams,  tas, ko tu saskati, uzkāpis augsta kalna galotnē, un tas, ar ko tu sastopies tad, kad esi nokāpis lejā un nonācis pilsētas burzmā, tās ir ļoti dažādas lietas. Rainis jau pats piedzīvoja šo brutālo sadursmi starp iedomāto ideālu un rupjo reālitāti tad, kad viņš atgriezās nu jau brīvajā Latvijā 1920. gadā. Toties tiem, kuŗi bija lasījuši Raiņa divdesmito gadu dienasgrāmatas, deviņdesmito gadu sākumā tie sapņi acīmredzot bija tādi piezemētāki.

Forums “Latvija Eiropā” tik tiešām notika vēsturiskā brīdī – 1990. gada aprīlī. Dažas nedēļas pēc Augstākās padomes vēlēšanām un trīs nedēļas pirms neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 4. maijā. Starp foruma dalībniekiem bija arī AP priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs, kas toreiz neraizējās par to, ka viņam augšā pa Lugānas - Kastaņolas šoseju nācās kāpt kājām, bez pavadoņiem. Šodien, kad Latvijas polītiķi sacenšas svītas lielumā un skaļumā, kaut ko tādu grūti iedomāties.

Cik ļoti šis pasākums pacēla latvisko un valstisko pašapziņu, kā jūs sakāt, par to varam diskutēt. Katrā ziņā - man šķiet, ka tiem kultūras un inteliģences pārstāvjiem no Latvijas, kuŗri nokļuva Lugānā, tas bija kas īpašs, gan kultūrvēsturiskā konteksta dēļ, gan tāpēc, ka daudziem tā bija pirmā reize ārzemēs.

Par vēsturiskumu runājot - ziniet, es tomēr šaubos, vai latviešiem maz ir īsta, visaptveŗoša vēstures uztvere, vai viņus kaut kas tāds pat interesē. Mums ir talants uz vēstures instrumentālizāciju, tas gan. Bet analize un saprašana klibo. Klibojam pat faktu apzināšanas līmenī. Piemēram – divās prezidentes VairasVīķes-Freibergas biografijās melns uz balta rakstīts, ka viens no 1990. gada Lugānas foruma dalībniekiem bijis toreizējais PBLA priekšsēdis Gunārs Meierovics. Ka viņš tur pat uzstājies ar runu. Tātad, ja kaut ko tādu raksta nopietnās grāmatās – pat valsts prezidentes biografijās - tad taču jāpieņem, ka tieši tā viss arī noticis, vai ne? Bet faktiski Meierovica kunga Lugānas forumā nebija. Pat tuvumā ne. Lugānas forumā oficiāli netika pārstāvēta neviena trimdas organizācija. Ielūgti to pārstāvji, protams, bija, un VVF biografijas autori droši vien kļūdījušies tāpēcļ, ka programmā Meierovica vārds ir ierakstīts. Bet viņa tur nebija, – to varēja noskaidrot, iztaujājot vēl joprojām daudzos dzīvos lieciniekus. Meierovica kungs un citi oficiālās trimdas pārstāvji forumā piedalīties atteicās. Un, ziniet, tieši šis fakts man šķiet zīmīgs un vēsturiski interesants. Kāpēc forumā nepiedalījās oficiālās trimdas pārstāvji? Un kāpēc tajā tomēr piedalījās tādi trimdas latvieši kā Vaira Vīķe-Freiberga, Egils Levits, Ansis Reinhards, Māra Sīmane u.c.? Vēlāk, atceroties Meierovica kunga atteikšanās iemeslu, man jo interesantāks likās partijas Latvijas ceļš izveidošanas fakts.

Pieņemu, ka pats Meierovica kungs vēlāk nožēloja savu līdzdalību LC projektā, bet es savukārt nožēloju to, ka līdz šim neviens no tiem, kuŗi LC darbojās tā pirmajos pastāvēšanas gados, – tur bija arī vairāki trimdas latvieši – , nav atklāti runājis vai rakstījis par šo pieredzi. Nav mēģinājis analizēt, kā īsti tas notika, nav izgaismojis pozitīvos un negātīvos aspektus. Šāda analize būtu pat ļoti vērtīga, jo tieši LC iedibināja atjaunotās Latvijas polītiskās kultūras – vai, precīzāk, polītbiznesa kultūras - tradicijas. Ārējam patēriņam LC un tā pēcteči runāja par tiesiskumu un pilsonisko sabiedrību, bet patiesībā domāja un rīkojās pēc vecās nomenklātūras ētikas. Un sekas jūtam vēl šodien.

Bet ar deviņdesmitajiem gadiem ir tāpat kā ar PSRS okupācijas laiku - iedziļināties un saprast tos grib retais, turpretī izmantot savu vēstures traktējumu personīgās pozicijas nostiprināšanai šodien – to labprāt dara teju visi.

Pati esmu turējusies tālu no polītikas, jo manā ieskatā pati trauslākā un vismazāk aizsargātā territorija Latvijā ir tieši tā, kuŗrai nav nekāda sakara ar kādu no varas centriem, un tieši šai territorijai visvairāk pietrūkst aizstāvju.

Man tātad nav bijis nekāda sakara ne ar Latvijas ceļu, ne arī ar kādu citu partiju, bet, ja man no ārpuses būtu jāizsaka savs, ļoti vispārīgs vērtējums par to, kas Latvijas polītikā notika deviņdesmitajos gados, tas būtu apmēram šāds. Daudzi atmodas laika nosacītie demokrati nespēja atteikties no kārdinājumiem un šī iemesla pēc kļuva “korumpēti”. Padomju laikā kārdinājumi bija nedaudzi, turklāt ārējais PSRS rēgulātors bija stingrs un nežēlīgs. Tad, kad šis ārējais rēgulātors pazuda, tad, kad spēles noteikumi mainījās, izrādījās, ka daudziem iekšējie morālie rēgulātori ir atrofējušies un rezultātā – mežonīgums garantēts. Un kam kārdinājuma iespējas bija vislielākās? Tieši polītiķiem. Un viņu klaniem.

Pa šiem gadiem Latvijai bijuši trīs prezidenti. Jūsuprāt, labākais, ko katrs no viņiem valstij devis, un kļūdas, no kuŗām nākamajiem jāmācās?
Tagad gan mums ir jau četri prezidenti – ja pieskaitām arī pašreizējo. Katra devums valstij jāskata kontekstā – kontekstā ar citām valstīm tajā pašā attīstības stadijā, kontekstā ar vēsturisko situāciju pasaulē un dzimtenē.

Salīdzināsim Latviju ar Igauniju. Kādēļ Igaunijai šodien veicas labāk nekā mums? Manā ieskatā atbilde vismaz daļēji sakņojas faktā, ka deviņdesmito gadu pašā sākumā abu valstu vadībā atradās tik ļoti atšķirīgas personības – Guntis Ulmanis un Lennarts Meri. 2010. gadā man nācās komentēt Gunta Ulmaņa rīcību radio raidījumā brīdī, kad viņš nupat kā bija stājies Šķēles un Šlesera jaundibinātās partijas Par labu Latviju priekšgalā. Toreiz teicu: ja Meri būtu dzīvs, nav iedomājams, ka viņš darītu to, ko nupat  izdarījis Ulmanis, proti, pievienojies tādu cilvēku vadītai partijai, kuŗus viņš pats nesen bija nosaucis par savas valsts ļaunuma asi.

Nav iedomājams jau tāpēc vien, ka arī padomju gados Meri bija pret tā laika valdošo sistēmu, viņš neiestājās komūnistu partijā, viņš pretojās sistēmai, kritizēja to, viņš nebija nomenklātūras pārstāvis, nebija konjunktūrists, neatradās čomiskās attiecībās ar valsts aparātu. Arī deviņdesmitajos gados prezidents Meri nerunāja riņķī apkārt, bet gan uzņēmējiem un polītiskajai elitei skaidri norādīja, ka neatļaus tiem degradēt valsti. Rezultātā igauņu „kampējiem” bija mēra izjūta, igauņi deviņdesmitos gadus pārdzīvoja daudz civīlizētāk.

Turpretim Guntis Ulmanis 30 gadus bija komūnistu partijas biedrs, padomju laiku aizvadīja kā vidējās nomenklātūras pārstāvis, nekad neizcēlās ar pretošanos sistēmai. Deviņdesmitajos gados mēs bijām gatavi viņam to piedot un arī piedevām, jo cilvēks, redziet, taču var mainīties. Ulmanis jaunajos apstākļos un jaunajā amatā patiesi it kā centās mainīties, centās darīt labus, valstij vajadzīgus darbus. Bet - vai cilvēks tiešām mainās savā dziļākā būtībā? Baidos, ka 2010. gadā Ulmanis pierādīja pretējo, proti, savā būtībā viņš tomēr nebija mainījies, bija un palika vecās sistēmas cilvēks. Mēs atkal ieraudzījām paklausīgu nomenklātūras pārstāvi. Un tādējādi Ulmanis mums atvēra acis uz to, kas patiesībā mūsu valstī bija noticis deviņdesmitajos gados: mēs labāk sapratām, ka izkārtne gan ir nomainīta, bet vecā sistēma joprojām darbojas, joprojām strādā pa vecam.

Prezidents, protams, nevar noteikt visus procesus, bet var noteikt virzienu. Un šī atšķirība Ulmaņa un Meri nostājā – viens saplūda ar sistēmu,  otrs turpretī nostājās pret to - nevarēja neatstāt iespaidu arī uz atšķirīgu valsts attīstību kā deviņdesmitajos gados, tā vēl šodien.

Bet, ja mēs Ulmani salīdzinām nevis ar Meri, bet, teiksim, ar Lukašenko, tad aina, protams, ir visnotaļ pozitīva. Ulmanis bija prezidents tad, kad PSRS armija atstāja Latviju, 1995. gadā Ulmanis neatbalstīja “sarkanbrūnās” Kaula-Zīgerista koalicijas nonākšanu pie varas, un par to mēs varam viņam būt tikai pateicīgi.

Vaira Vīķe-Freiberga prezidentes amatā bija īstais cilvēks īstajā laikā. Viņas prezidentūra sakrita ar laiku, kad Latvija gatavojās iestāties un arī iestājās gan ES, gan NATO, un par viņas rietumniecisko orientāciju un pārliecību nebija šaubu. Viņas asais prāts, valodu zināšanas un orātores talants arī nāca Latvijai par labu. Taču Vīķes-Freibergas prezidentūra sakrita ar laiku, ko tagad devējam par “treknajiem gadiem”. Kā tā būtu izskatījusies uz krizes fona, varam tikai minēt. Šķiet,  Vīķe-Freiberga būtu bijusi vēl spēcīgāka prezidente, ja viņa jau iepriekš, pirms prezidēšanas, būtu nostrādājusi dažus gadus Latvijā - un ne jau polītikā. Ja viņa jau deviņdesmito gadu sākumā, teiksim, būtu pārraudzījusi kādus būvniecības darbus un nonākusi pie izpratnes par to, ka Latvijā ir zināmas nozares, kur teju viss, ko tev stāsta, ir blefs, ka uz piedāvātajiem “faktiem” un skaitļiem nevar paļauties.

Par Valdi Zatleru. Nebiju starp tiem, kuŗi gāza samazgas pār viņa galvu 2007. gadā, bet nebiju arī starp tiem, kuŗi viņu slavēja, ieceļot teju vai mesijas lomā, 2011. gadā. Manuprāt, viņš nebija ne izcili labs, ne izcili slikts prezidents. Patiesībā - spriest par Zatlera prezidentūru kopumā varēsim tikai pēc kāda laika, tad, kad rīkojuma nr. 2 sekas būs zināmas visos tā aspektos. Un, tāpat kā 2010. gadā nedaudz citādā gaismā paraudzīties uz Ulmaņa prezidentūru mums lika viņa apvienošanās vienā partijā ar oligarchiem Šķēli un Šleseru, tāpat, iespējams, arī Zatlera turpmākā darbība polītikā mums liks paskatīties uz viņa prezidentūru citādi – labā vai sliktā nozīmē.

Viena lieta gan: jau pavasarī teicu - lai arī kādi būtu Zatlera labie darbi, tie automatiski neapraks aplokšņu jautājumu. Jo jautājums par pateicībām, aploksnēm, slēptiem ienākumiem – tas nav juridisks jautājums vien, tas ir arī morālas dabas jautājums. Un, Zatleram stājoties amatā, viņa personīgās biografijas jautājums kļuva par visas valsts morālo vērtību jautājumu. Es biju gaidījusi no Zatlera kunga, ka viņš šo traipu savā biografijā izmantos par ieganstu kādas valstiski būtiskas problēmas analizei, varbūt pat Latvijas slimās veselības sistēmas vispārējai izvērtēšanai. Zatlers gan ir izteicies, ka mainīt sistēmu neesot bijis viņa spēkos, it sevišķi ņemot vērā biežo veselības ministru maiņu, tomēr - BIJA viņa spēkos skaidri norādīt, ka sistēma ir slima, ka tie ārsti, kuŗri nekad nav ņēmuši ne aploksnes, ne pateicības – un tādi ārsti ir –, ka tieši tie ir īstie Latvijas patrioti, jo nav savu pašlabumu likuši pirmajā vietā. Tas bija Zatlera spēkos, tas pat bija viņa pienākums - skaidri norādīt, ka Latvijā tomēr pastāv nepārprotama morāla skāla (vai vismaz tādai būtu jāpastāv) - proti, tie, kuŗi neņēma, ir cienījamāki par tiem, kuŗi ņēma. Ka tie, kuŗi neņēma, ir lielāki Latvijas valsts patrioti nekā tie, kuŗi ņēma. Jo citādi - un ne tikai veselības nozarē vien - iznāk kā tagad, ka uzvarētāji ir tie, kuŗi vienmēr un visur likuši savu pašlabumu pirmajā vietā. Jo viņiem taču ir glaunākas automašīnas, lielākas mājas, viņi var labāk izskolot savus bērnus un – galu galā – viņi var pat kļūt par prezidentu.

Viena no svarīgākajām prezidenta funkcijām parlamentārā valstī, it sevišķi - postpadomju telpā, ir morālā matriksa uzstādīšana. Ignorējot aplokšņu jautājumu, neko nesakot un neko neanalizējot, Zatlers deva signālu, ka mūsu valstī uzvarētāji ir tie, kuŗi liek savu pašlabumu pirmajā vietā. Šāda nostādne ir graujoša Latvijas valstij. Graujoša arī tiem, kuŗi ir pretojušies sistēmai, jo, ja viņiem nepaliek pat morālā uzvara, tad dažam labam emigrācija paliek kā visai vilinoša izvēle, jo emigrē ne jau tikai labāk atmaksāta darba dēļ. Un attaisnoties ar to, ka KNAB ir iztaujājis 300 tavus pacientus un neko nelikumīgu nav atradis, - tas ir nožēlojami. Jo Latvijas problēmas diagnoze ir arī šajos 300 pacientos, šajos cilvēkos, kuŗi baidās teikt patiesību, it īpaši ja viņu ārsts tagad atrodas valsts varas spicē.

Jaunais prezidents Andris Bērziņš, tāpat kā Guntis Ulmanis, nāk no vecās nomenklātūras. Pēc profesijas – TV remontnieks. Atmodas gados gan pārprofilējies par baņķieri, kaut gan bez financista izglītības. Būtu nekorrekti jau šobrīd vērtēt viņa prezidentūru, jo viss vēl ir priekšā. Taču komentēt Bērziņa reakciju uz kritiku par viņa pārāk dāsno pensiju (vislielākā valstī – vairāk nekā 4000 latu mēnesī) jau šobrīd - tam gan ir pamats. Bērziņš apgalvo, ka pensija esot nopelnīta, jo viņš „smagi strādājis”.

Ir vērts salīdzināt prezidenta Bērziņa versiju par to, kā viņš – „smagi strādājot” - kļuvis par miljonāru, ar kāda Krievijas miljardieŗa versiju par to, kā cilvēki šajā reģionā mēdz nokļūt miljonāru sarakstos.

Pjotrs Avens, Krievijas Alpha Bank prezidents un viens no bagātākajiem cilvēkiem Krievijā un pasaulē (viņš figūrē Forbes miljardieŗu sarakstos), stāstījis žurnālistam Deividam Remnikam (David Remnick, tagad New Yorker galvenajam redaktoram), kā tas mēdzis notikt, it sevišķi deviņdesmitajos gados. Lai mūsu valstī kļūtu par miljonāru, stāsta Avens Remnika grāmatā „Augšāmcelšanās”, nevajag ne labas galvas, ne speciālu zināšanu, - galvenais ir labi sakari varas struktūrās. Piemēram, Avens turpina, tava niecīgā banka pēkšņi tiek izraudzīta par to, kuŗā apgrozīsies budžeta nauda. Citiem vārdiem, Avens saka: „Jūs tiekat iecelts par miljonāru.” Iecelts par miljonāru. Šādu atklātu valodu reti dzirdam Latvijā, mūsu miljonāri jau apzvēr, ka viņi tādi kļuvuši smagā darba un izcilā prāta dēļ.

Tā kā  Bērziņa kungs deviņdesmito sākumā tika iecelts par valsts banku privātizācijas komisijas vadītāju, apgalvojums, ka viņš esot „smagi strādājis”, ir nevietā . It sevišķi uz to veco cilvēku fona, kuŗi ar smagu fizisku vai kādu citu darbu Latvijā ir sabojājuši veselību, bet pensijā saņem labi ja 100 latus mēnesī.

Kā Valsts prezidentam Bērziņam vajadzētu saprast, ka viena no Latvijas lielajām problēmām ir milzīgā plaisa starp tās ļoti turīgajiem iedzīvotājiem un pārējiem. Vajadzētu saprast to gruzdošo netaisnības izjūtu, no kuŗas cieš lielais vairākums Latvijas iedzīvotāju, jo deviņdesmito gadu privātizācijas process jau cilvēkus nešķiroja pēc ieguldītā darba apjoma un prāta spējām.

Šķiet, ka tiem cilvēkiem, kuŗri nākuši no nomenklātūras, raksturīga visai nievājoša attieksme pret izglītību. Mani šokēja bijušā prezidenta Ulmaņa izteikumi par šo jautājumu intervijā, kuŗu viņš jūsu laikrakstam sniedza pērn pirms vēlēšanām (un kur nu vēl viņa ditirambi, slavējot Šleseru!). Nav jau pārsteigums – pēc nomenklātūras ētikas izglītība var pat būt traucējošs faktors karjēras veicināšanai. Tur jau galvenais ir lojālitāte pret sistēmu. Bet šī attieksme krasi atšķiŗas no Latvijas pirmskaŗa brīvvalsts polītiķu attieksmes, – padomāsim par tādiem cilvēkiem kā Jānis Čakste, Zigfrīds Meierovics, Pauls Kalniņš, Pauls Šīmanis: viņiem visiem izglītība bija Latvijas valsts pastāvēšanas alfa un omega. Un tāda pati tā bija arī Otrā pasaules kaŗa bēgļiem, jo trimdā tieši izglītība bija viņu izdzīvošanas pamatu pamats.

Kādas ir jūsu domas par eksprezidenta Valža Zatlera ierosinājumu atlaist 10. Saeimu, un kāda varētu būt jaundibinātās Zatlera Reformu partijas nākotne?
Biju Latvijā tajā nedēļā, kad Valdis Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu un kad notika prezidenta vēlēšanas. Sestdienas vakarā Zatlera kungs paziņoja Latvijas iedzīvotājiem, ka, viņaprāt, 10. Saeimai nav tiesību turpināt savu darbu un ka tā ir atlaižama. Paziņoja, ka 10. Saeima iet oligarchu pavadā, ka šī Saeima ir nekvalitātīva, ka tā nevar nodrošināt demokratiju un tiesiskumu Latvijā. Bet, ja jau tas ir tā, tad visai loģiski būtu, ka šī Saeima nav spējīga arī ievēlēt piemērotu prezidentu, vai ne? Kā tas var būt, ka sestdienas vakarā tev 10. Saeima nekam neder, bet piecas dienas vēlāk, ceturdienas rītā, tā pati Saeima ir gana laba, lai tevi ievēlētu par prezidentu? Manuprāt, Zatleram reizē ar paziņojumu par Saeimas atlaišanu, ar rīkojumu nr. 2, bija jāpaziņo arī, ka viņš atsakās kandidēt nākamās ceturtdienas prezidenta vēlēšanās. Tas būtu bijis tikai loģiski un  arī principiāli. Pierādījums, ka tavi vārdi saskan ar darbiem. Pierādījums, ka Saeimas atlaišanas žests nav savtīguma vai spīta izpausme. Es šo tezi publiski izklāstīju tajās dažās dienās starp Zatlera rīkojumu nr. 2 un prezidenta vēlēšanām arī Jāņa Dombura TV raidījumā “Kas notiek Latvijā” pašā vēlēšanu priekšvakarā. Toreiz es saņēmu kritiku par šādu nostāju, arī no dažiem ilggadējiem demokratijas aizstāvības flagmaņiem. Varbūt šodien viņi situāciju jau redz mazliet citādi. Katrā ziņā man jau tad šķita, ka, pasakot A (ierosinot Saeimas atlaišanu), Zatleram vajadzēja pateikt arī B (atsaukt sava kandidātūru prezidenta vēlēšanās). Bet viņš to neizdarīja, tādējādi vismaz man liekot secināt, ka šis solis ir pretrunīgs un nekonsekvents, ka tajā ir kaut kas falšs.

Nākotni nezīlēšu, arī ZRP nākotni ne – nav man tāda talanta. Varu tikai zatleriešiem novēlēt veiksmi, lai tiešām viņiem izdodas lauzt gadiem ilgi praktizēto polīitisko kultūru Latvijā. Lauzt uz ko labāku Latvijas iedzīvotājiem, jo lauzt jau var visos virzienos. Šajās dienās ienāca prāta kāds Roberta Ķīļa – viena no ZRP  veidotājiem un tagad jau arī šīs partijas izglītības ministra – izteiciens kādā intervijā, ko speciāli sameklēju. 2010. gada sākumā Ķīlis teica: “Cerēt, ka dažu gadu laikā notiks izmaiņas, ja tikai iespringsim, ir naīvi. Attiecībā uz vēlēšanām tas nozīmē vienu: negaidi, ka šāgada vēlēšanas nesīs revolūcionāras izmaiņas. Kamēr katrs latvietis pēc kārtas uzkāpj uz grābekļa, paiet laiks.” [Sestdiena, 13/03/2010]

Jūs esat pirmā Sorosa fonda Latvijā vadītāja. Ko varētu atbildēt tiem, kas Latvijas „sorosiešus” kultivē par lielāko valsts ļaunumu un visos nozīmīgākajos polītiskajos un valstiskajos procesos lūko pēc „Sorosa ietekmes”?
Gribētos ticēt Latvijas iedzīvotāju veselajam saprātam. Vai tauta būtu tik lētticīga, ka spētu noticēt tam, kam netic paši Sorosa „sarkanās lupatas” vicinātāji?

Jāatzīst, ka tad, kad vadīju Sorosa fondu Latvijā (SFL), Džordžs Soross turējās pa gabalu no polītikas, t.i., nebija tāda publiska figūra kā šodien. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņš daudz striktāk norobežojās no polītiskajām aktīvitātēm savā mītnes zemē ASV. Veidojot fondu Latvijā, ļoti centos saglabāt tā neatkarību no jebkādas polītiskas ietekmes, no jebkādas partejiskas asociācijas , pat šķietamības līmenī.

Pēc manas deviņdesmito gadu pieredzes Soross deva ļoti plašas pilnvaras – faktiski pilnu rīcības brīvību – savām vietējām valdēm. Tātad tas bija Latvijas fonds un Latvijas cilvēki, kuŗi noteica, kā izmantot Sorosa naudu. Latvijas Sorosa fonda pirmsākumos galvenais akcents tika likts uz izglītību un kultūru – jo, atļaušos izmantot to pašu metaforu, ko iepriekš, - iekšējais rēgulātors bija atrofējies, vajadzēja to atdzīvināt.

Katrā ziņā mans ieskats – arī joprojām ir, ka iekšējais rēgulātors ir svarīgāks par ārējiem rēgulātoriem, jo pēdējais bastions taču atrodas katra individa vērtību sistēmā. Intervējot tos, kuŗi saņēmuši “Taisnīgo” apbalvojumu no Izraēlas valsts par ebrēju glābšanu Otrajā pasaules kaŗā, un vaicājot, kāpēc viņi bija gatavi riskēt ar savu dzīvību, kāda franču pētniece atklājusi, ka teju visi atbildējuši - “citādi nevarēju” - vai arī norādījuši, ka rīkoties citādi viņiem nav atļāvuši personīgie principi, un gandrīz neviens nav atsaucies ne uz kādu institūciju vai likumu, kas viņu būtu mudinājis rīkoties tā vai citādi.

Teiktais nebūt nenozīmē, ka es ārējos rēgulātorus uzskatītu par mazsvarīgiem. Arī tie ir svarīgi, tikai otršķirīgi. Un atzīstu, ka šo savu pārliecību man bija iespēja apliecināt SFL darbības pirmsākumos. Jo Sorosa fonda veidošanas process Latvijā atšķīrās no tā veidošanas modeļiem citās valstīs. Citur Austrumeiropā Soross atrada vairākus disidenta tipa cilvēkus, lai valdi un fondu veidotu ap viņiem. Pēc šāda modeļa Sorosa fondi tika dibināti Igaunijā un Lietuvā jau 1990. gadā. Latvijā Sorosam bija kādi 3-4 neveiksmīgi mēģinājumi, līdz viņš beidzot izlēma šeit izmēģināt citu modeli – atrast direktori, kuŗa tad viņam izveidos valdi. Tā es sāku darboties 1992. gada sākumā – bez vietējās valdes līdz pat 1993. gada sākumam.

Kad 1996. gada vidū aizgāju no fonda, SFL vadībai atkal bija cita pārliecība, un galvenais akcents tika pārlikts uz “arējā rēgulātora” pilnveidošanu.

Sorosa fondiem – gan Latvijā, gan citur – ir bijuši vairāki attīstības posmi. Tas ir tikai dabiski. Tomēr priecājos, ka mana pieredze sakrīt ar deviņdesmito gadu pirmo pusi, kad fonds Ņujorkā vēl nebija kļuvis par lielu aparātu un daudz ko ar Sorosa kungu varēja nokārtot tieši. No tiem laikiem Sorosu atminos kā cilvēku, ar kuŗu sastrādāties nebūt nebija viegli, ar kuŗu man bieži nācās strīdēties, bet kuŗš bija gatavs mani uzklausīt.

Gan par Rīgas Ekonomikas augstskolu, gan Rīgas Juridisko augstskolu jāsaka paldies Sorosam. Par skaisto RJA ēku Alberta iela 13 – cik zinu, tur šodien atrodas arī Sorosa fonds, pati tur neesmu bijusi, – Sorosam paldies vistiešākajā veidā. Alberta ielu 13 viņš nopirka ar vienu zvanu no Hotel Park viesnīcas Šveices kūrortā Gstaadā, pēc tam kad 1994. gada Ziemsvētku priekšvakarā trīs stundas smagā tète-á-tète sarunā man izdevās viņu pārliecināt par skolas un pirkuma nepieciešamību. Jāatzīst, visi mani cītīgi sagatavotie argumenti par to, ka augstskolas Latvijā ir jādibina neatkarīgas no esošās sistēmas, par to, ka Latvijai ir vajadzīgi juristi, kuŗi palīdzēs tai iestāties Eiropas Savienībā, Sorosu mazliet gaŗlaikoja, acis viņam iedegās tikai tad, kad sāku stāstīt, kā kāda Latvijas nekustamā īpašuma jomas censone, tagad jau šīs biznesa nozares „karaliene” un miljonāre, bija mēģinājusi mani atrunāt no dalības izsolē vai, drīzāk, mēģinājusi izsoli „sakārtot”.

Lai citi runā par savu pieredzi ar Sorosu šodien. Par to man nav informācijas. Jāatzīst, ka man ir grūti savienot to Sorosa tēlu, kas publiskajā telpā pazīstams šodien, ar to cilvēku, kuŗrš, piemēram, līdz ar nelaiķi profesoru Ilmāru Lazovski bija vienīgais, kas, 1994. gadā vakariņojot kafejnīcā Osiris, spēja pārtulkot no latīņu valodas izteicienu, kas kafejnīcas pirmsākumos rotāja tās galveno sienu. Jāpiebilst, ka šajās vakariņās piedalījās tā laika Latvijas augstākās izglītības zieds, ieskaitot bijušo izglītības ministru, tagad jau eirokomisāru Andri Piebalgu. Lazovskis un Soross – varētu teikt, vecās Eiropas klasiskās izglītības pārstāvji .

20 gadi kopš Foruma Lugānā (1990), 20 gadi kopš neatkarības (1991), 20 gadi kopš SFL dibināšanas (1992) - kādas vēsturiskas pārdomas jums rodas par šo laiku?
Nesen pārlasīju Česlava Miloša grāmatu „Sagūstītais prāts”. Grāmata sarakstīta pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, bet vēl šodien, šķiet, nekas labāks nav uzrakstīts par to, kā cilvēki pielāgojas totālitārajiem režīmiem. Manuprāt, deviņdesmito gadu sākumā mēs nenovērtējām to, ka ārējā brīvība nebūt nenozīmēs automatisku „sagūstītā prāta” atbrīvošanos. Nenovērtējām to, ka „Ketmana” tipa cilvēkam, par ko raksta Milošs, proti, cilvēkam, kuŗš ļoti ērti iekārtojas totālitārajos režīmos, jo viņam bija itin viegli teikt vienu, bet domāt citu, bija viegli dzīvot pretrunās, bija viegli pielāgoties dažādiem vēju virzieniem, dažādiem priekšniekiem, konjunktūrai, - šī cilvēku suga deviņdesmito gadu sākumā nekur nepazuda. Nu, ja kādreiz tēlojām komūunistus, tikpat labi varam notēlot demokrtus...

Šis Ketman-ticīgais jeb konjunktūras tipa cilvēks jebkuŗā situācijā meklēs savu pašlabumu. Domāt par ilgtermiņa attīstību? Par vīzijām? Par institūcionālo atmiņu, par iestādes vai organizācijas pamatnostādnēm? Saredzēt visu plašo laukumu, laikā un telpā? Tam nav jēgas, jēga ir tikai paša labai izdzīvošanai šeit un tagad.

Šajās dienas pieminam Gunāra Astras dzimšanas dienu, un žēl, ka viņš nomira jau 1988. gadā. Arī Krievijas tautas reakcija Andreja Sacharova nāves gadījumā 1989. gadā pierādīja, cik liela nozīme tolaik bija kaut vienam vienīgam patiesam cilvēkam. Deviņdesmitajos gados bieži dzirdējām nožēlu par to, ka Krievijai trūkst morālas autoritātes, ka pietrūkst Sacharova tipa morālētiskā kompasa. Viens cilvēks nevar mainīt iekārtu, bet viens cilvēks var būt kā etalons, lai pierādītu, ka – tā arī var, ka pastāv izvēle. Ka ne visiem ir jāpraktizē „ketmanisms”.

Dzirdēju, ka Krievijā nesen nodibināta kustība „Es neesmu Sacharovs, bet...”. Lielais vairākums jauniešu šodien par tādu Sacharovu neko nezina, bet kustība mēģina izmantot Nobela prēmijas laureāta paraugu par pamudinājumu pretoties sistēmai kaut pavisam necilā veidā – piemēram, nedodot ceļa policistam kukuli. Kustība mēģina mainīt priekšstatu, ka mūsdienu varoņi ir miljonāri - kā Romans Abramovičs.

Atjaunotajā Latvijā arī pietrūkst morālās autoritātes, ētiskā kompasa. Pārāk daudzi no tiem, kuŗri būtu varējuši pierādīt, ka „tā arī var”, tomēr ir pierādījuši ko citu, pierādījuši, ka viņi ir Ketmana tipa cilvēki pēc būtības. Ja jau pirmie divdesmit atjaunotās neatkarības gadi pagājuši, nostiprinot Latvijas ārējo brīvību, atbrīvojot valsti no PSRS visa veida važām, tad varbūt nākamie divdesmit jāveltī sagūstītā prāta atbrīvošanai? Kopā sanāktu četrdesmit gadi, un tad jau mēs droši būtu ārā no tuksneša...

Intervija ar  politoloģi Vitu Matīsu