Latvietes Ilzes un šveicietes Sabīnes tikšanās "Melānijas chronikā"
Ilzes Schorderet – Šveices aktrises Sabīnes Timoteo latviešu valodas treneres intervija Ligitai Kovtunai    07.02.2017

 

Kā jūs ar Sabīni Timoteo, Melānijas lomas atveidotāju filmā „Melānijas chronika”, viena otru atradāt? Un kādas bija tavas izjūtas pirmoreiz skatoties filmu?

 

Viestura Kairiša spēlfilmu „Melānijas chroniku“ man bija iespēja noskatīties Latvijā, 1. novembŗa pirmizrādē. Par šo patiešām vienreizējo, vēsturisko iespēju pateicos producentei Inesei Bokai Grūbei, kuŗa mani uzaicināja uz šo kinofilmas seansu, pirms tā vēl bija nonākusi pie plašā skatītāju loka. Viss 1. novembris man bija lielā Melānijas diena 2012-2016! No agŗa rīta līdz vēlam vakaram Rīgā (noskatījos gan ziņas rīta TV, gan lasīju intervijas avīzēs, gan izbaudīju Rīgas gaisotni ar zīmīgo snigšanu...) izjutu lielu emocionālu spriedzi. Šī man bija visnozīmīgākā filma, kuŗu līdz šim biju redzējusi, - gan stāsta dēļ, gan tāpēc, ka jutos atbildīga par... Sabīnes valodu filmā. Sanāk, ka četrus gadus esmu gatavojusies šai pirmizrādei. 

 

Producente Inese 2012. gada novembrī meklēja cilvēku Šveicē, kas aktrisei Sabīnei varētu mācīt viņas tekstus filmai. Sākumā akcents tika likts uz mutes kustībām, beidzot tika nolemts viņas balsi tomēr saglabāt filmā. 2012. gada 18. decembrī tikāmies Cīrichē pie manis mājās uz pirmo nodarbību. Sabīnei bija jāiemācās pāris teikumu. Pirmajā reizē kopā pavadījām vairāk nekā divas stundas, kad iepazināmies, runājām par šo filmas projektu, par Latviju, par latviešu valodas pamatlikumiem, lasījām Sabīnes tekstu, transkribējām, līdz Sabīne savus teikumus izrunāja pati un gāja mājās tos mācīties. Viņai no Latvijas bija atsūtīti arī audio teksti, ko klausīties. 

 

 

 

Lūdzu, paraksturo Sabīni! Viņa tiešām esot ļoti daudzpusīga un interesanta personība. Kā veidojās jūsu sadarbība?

Sabīne ir ļoti atklāts cilvēks, viņa ir laba mamma un aktrise. Viņa ir ļoti dzīvīga un dabiska. Tomēr mani galvenie vērojumi, par kuŗiem ļoti vēlos pastāstīt, ir viņas ārkārtīgi lielās darba spējas un uzņēmība. Ievēroju, tekstus viņa gatavoja katrā brīvā brīdī, strādāja ļoti neatlaidīgi un visu, ko norunājām, cītīgi izpildīja. Kopīgā darba procesā iepazinu Sabīni kā ļoti mērķtiecīgu cilvēku, laiku, ko pavadījām darbā, viņa izmantoja optimāli, nepadevās, ja kādreiz kaut kas, piemēram, izruna, nesanāca, kā sākumā bija cerēts. Viņa rēgulāri uzturēja ar mani kontaktu, informējot un interesējoties par iespējamo nākamo tikšanās reizi. Sabīne arī svētdienās mēdza man sūtīt SMS ar jautājumu, kad tiekamies nākamreiz. Ja aktrise atradās ārzemēs, viņa man sūtīja pastkartes. Vistālākā ir no Japānas. Sabīnei ir savdabīgs vaļasprieks - ar šķērēm izgriezt sīku papīra figūru kopu, ko viņa uzlīmē uz papīra lapas un nosūta to kā pastkarti. Šādus izgriezumus viņa taisa, mācoties savus tekstus filmām.

 

Mēs ar Sabīni tikāmies ikreiz, kad viņa bija sagatavojusi tekstus un juta, ka ir laiks tikties, lai iemācīto pārbaudītu un atkal, un atkal uzlabotu, īpaši, kad tuvojās nākamais filmēšanās posms.

 

Kā Sabīne uztvēra mūsu tautas vēsturisko traģēdiju, kā viņa reaģēja?

 

To viņa uztvēra kā cilvēces traģēdiju, ko arī vairākkārt uzsvērusi savās intervijās Latvijas žurnālistiem. Sabīnei ir ļoti augstu attīstītas empātijas spējas. 

 

Vai latviešu valodu cittautietim ir grūti iemācīt/iemācīties? Kas šai procesā, tavuprāt, ir svarīgākais?

 

Latviešu valodu cittautiešiem tiešām nav viegli iemācīties, ja tam netiek veltīts pietiekami daudz laika, ja ir maz vai nav nemaz citu svešvalodu zināšanu, ja iemācītais netiek izmantots praksē, ja notiek tikai pasīva mācīšanās (piemēram, tikai klausīšanās), ja ir nedēļām, mēnešiem un gadiem lielas pauzes, ja nav motivācijas. Un ja neizmanto visas četras valodas prasmes: runāšanu, rakstīšanu, klausīšanos, lasīšanu. Patiesībā Sabīne izdarīja neiedomājamo, jo viņa jau īstenībā mācījās tikai savus tekstus filmai. Uzsvars mūsu kopīgajā darbā tika likts uz izrunu - nevis uz valodas mācīšanos vairākos aspektos, bet tikai fonētiski. Un te man jāsaka, ka viņa pati – Bernes dialekta, vācu, angļu, franču, spāņu un itaļu valodas pratēja – izdarīja gluži neiespējamo. Rezultāts bija labāks nekā cerēts. 

 

Kādi ceļi tevi aizveda uz Šveici?

 

Pirms vairāk nekā 10 gadiem iemesls bija maģistra studijas Cīrcihes universitātē. Nu tās ir absolvētas, tagad dzīvoju Šveicē kopā ar savu vīru un mūsu kopīgo bērnu.

 

Vai zini arī poļu valodu, un kādi ceļi tevi aizveda uz Višinska universitāti?

 

Latvijā studēju latviešu valodu cittautiešiem, bet Cīrichē – slāvistiku. Blakus krievu valodai bija jāizvēlas otra slāvu valoda. Tā kā man ir poļu saknes, izvēlējos poļu valodu. 2010. gadā man bija iespēja saņemt un izmantot Višinska stipendiju Cīrichē slāvistiku studējošiem mēnesi pavadīt Varšavā un no rītiem padziļināti apgūt poļu valodu līdz tā sauktajam B2 līmenim, bet dienas otrā pusē studentiem, tostarp arī man, bija iespēja apmeklēt dažādus kultūras pasākumus: lekcijas par rakstniekiem, par Šopēnu, par režisoru Andžeju Vajdu un poļu kino. Apmeklējām mūzejus, pilsētas īpašos kvartālus, mūzikas pasākumus, bijām arī Aušvicā un Birkenavā kopā ar poļu gīdu. Šīs nedēļas man ļoti spilgti palikušas atmiņā, bet poļu valodas līmenis gan pa šiem gadiem krities, jo valoda netiek izmantota intensīvi. Saprotu rakstīto un runāto, bet runāt pa telefonu un rakstīt garus e-pastus poliski nez vai šobrīd sadūšotos. Būtu atkal uz nedēļām divām jāaizbrauc uz kādiem kursiem Polijā. Tas man īstenībā būtu ļoti pa prātam... 

 

Vai tavs dzīvesbiedrs Alans arī ir no tiem, kas latviešu valodu iemācījās, "savu sievu mīlēdams"? Šādi laulāto stāsti man ir zināmi. Protams, viņš, būdams filologs, runā profesionāli nevainojami...

 

Mans vīrs ir šveicietis. Filologs, kuram viegli padodas valodas - viņš runā ļoti labi daudzās valodās. Protams, viņu interesē arī latviešu kultūra un ar Latviju saistīti jautājumi. Tā nu viens otru papildinām. Es turpinu iepazīt viņa valsti, viņš – manējo. Es viņam dodu padomus par dzīvošanu Šveicē, viņš man – par sadzīvi Latvijā...

 

Kādu labklājīgās Šveices pieredzi tu visvairāk gribētu ieviest Latvijā?

 

Interesanti pieminēt, ka Polijā 2010. gadā es pārstāvēju Šveici, jo biju studente no Cīriches universitātes. Tā man bija interesanta pieredze un – atklājums manai latviešu identitātei. Sarunās man docenti un kollēģi no studentu vidus nejautāja par Latviju, bet par Šveici. Tagad – tieši vai netieši, bet caur filmu Sabīne Timoteo nes Latvijas vārdu pasaulē.

 

Latvijā vairs nedzīvoju vairāk nekā 10 gadus. Tā uzreiz ņemt un ieviest Šveices pieredzi manā zemē nez vai būtu pareizi, jo abu valstu uzbūve un vēsturiskais kontekts tomēr ir ļoti atšķirīgs. Šveicē man patīk sakārtotība. Cilvēku laika un spēku ieguldīšana darbā. Mutiski un rakstiski norunātā izpildīšana - no pašas mazākās ikdienišķās norunas par tikšanās laiku un vietu līdz sarežģītiem līgumiem. Patīk polītiskā iekārta un tiešā demokratija. Patīk iespēja izteikt savu viedokli un klausīties pretējā viedokļa paudēju un ar viņu nestrīdēties. 

 

Latvijā man patīk daba, Latvijas smaržas, garšas, latviešu valoda, literātūra, kino, māksla, mūzika, architektūra. Kad ciemojos Latvijā, uz ielas, sabiedriskajā transportā, sarīkojumos, it visur ieklausos netīši (vai tīši) dzirdētās cilvēku ikdienišķās sarunās, jo tās mani sajūsmina. Rodas sajūta, ka labi saprotu, par ko viņi runā. Arī tā laikam var raksturot latvieša identitāti. Mani sajūsmina iespēja latviešu valodā runāto saprast no pusvārda un prātā uzburt iztēloto ainu...

 

Kā, ārpus Latvijas dzīvojot, rodas doma un apņemšanās dibināt latviešu skolu? Cik bērnu šobrīd to apmeklē?

 

Latviešu valodas un kultūras skola „Auseklis“ dibināta 2008. gada rudenī Šveicē, Cīrihē (www.auseklis.ch). Tagad nodarbības bērniem un pieaugušajiem notiek dažādās pilsētās: visbiežāk Cīrihē un Bāzelē. Ideja dibināt latviešu skolu radusies, vēl dzīvojot Latvijā. Tur es pabeidzu bakalaura studijas un kļuvu par latviešu valodas skolotāju cittautiešiem. Studēju arī pedagoģiju un psiholoģiju. 

 

Cīrihē zināšanas papildināju speciālajā pedagoģijā. Mani izvēlētie temati gala eksāmenos speciālajā pedagoģijā bija daudzvalodība, dažādība un heterogēnas klases vadīšana. Skolu aicināti apmeklēt gan diasporas bērni - viņiem nodarbības notiek nedēļas nogalēs, gan pieaugušie, kas latviešu valodu pie manis kursos vai privātstundās apgūst noteiktos vakaros. Skolas birojā veicam arī tulkošanas darbus. Latviešu valodas un kultūras skolas „Auseklis“ vadīšana ir mans darbs, tāpat kā Jūsu darbs ir žurnālistika. Tomēr skolas nebūtu bez darba partneru, atbalstītāju un instanču Latvijā, un vīra atbalsta.