Latviešu īpašumi pelna Latvijai
Ar Anglijas Daugavas Vanagu fonda pārstāvi Pēteri Pētersonu sarunājās Ligita Kovtuna    16.06.2015

 

Pēteŗa amatu saraksts ir gaŗš – viņš ilgus gadus bijis Anglijas Daugavas Vanagu fonda kasieris, kopš 2009. gada – Rīgas  viesnīcas Radi un Draugi valdes loceklis, bet kopš 2012. gada tās priekšsēdis, pēdējo pusotru gadu darbojies uzņēmuma (t. s. TradCd ) valdē, kas atbild par Londonas Daugavas Vanagu fonda nama (pazīstamās Queensborough Terrace 72) un „Straumēnu” komercdarbību. Un vēl arī ir Rovfantas īpašuma Dienvidanglijā valdes loceklis. Viņš ir vīrs elegances vecumā, un  enerģijas, tiklab kā zināšanu un pieredzes uzņēmējdarbībā arī gana. 2012. gada Londonas Olimpisko spēļu laikā Pēteris vēl iespēja arī  strādāt par brīvprātīgo. Lielais darba apjoms, kas tagad jāpaveic, lai pārveidotu šos latviešu īpašumus atbilstīgi mūsdienīgu un pelnošu uzņēmumu kritērijiem, liekas, Pēteri nemaz nebaida. 

 

„Mana darba mērķis un motīvs ir izdarīt visu, lai šie latviešu īpašumi pelnītu naudu, ar ko palīdzēt Latvijai,” sarunas gaitā saka Pēteris.

 

Redz, kā sanācis – Londonas Vanagu namā tiekamies uz interviju, bet apmetusies esmu viesnīcā, kas tam iepretim. Jo latviešu namā nebija brīvu vietu.  

 

Patiešām nedēļu nogalēs, īpaši pavasarī un vasarā,  visi mūsu 17 viesu nama numuri ir aizņemti. Tik labā vietā, par tik draudzīgām (Londonai!)  cenām un ar tik patīkamu apkalpošanu Everitas Berķes vadībā  pieprasījums ir liels. 

 

Vai atgriezušies tie vecie, labie laiki kā aizvadītā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, kad namā darbojās latviešu bārs, aiz kuŗa letes stāvēja leģendārais Ādolfs Sīlis, un dzīve sita augstu vilni? 

 

Ir jāapzinās, ka trimdas „treknie gadi” ir aizgājuši uz neatgriešanos. Saprotamu iemeslu pēc – cilvēki gluži vienkārši ir novecojuši, daudzi jau mūžībā,  un laiki ir krasi mainījušies. 

 

Nauda, kas tika nopelnīta Londonā šajos „ziedu laikos”, palīdzēja uzcelt „Straumēnus”. Palīdzēja, jo ievērojamus līdzekļus ziedoja organizācijas un privātpersonas. Savukārt tā nauda, ko nopelnīja „Straumēni” kopā ar ziedojumiem,  tika ieguldīta Rīgas viesnīcas Radi un Draugi tapšanā. 

 

Bet Londonas nams jau vēl arī tagad ir nozīmīgs latviešu centrs. Te darbojas bibliotēka, latviešu  skoliņa, notiek sarīkojumi, tikšanās, dejotāju un koŗa mēģinājumi, arī DVF Londonas nodaļas vadībā bārā ik nedēļas nogali notiek kāds sarīkojums vai koncerts, var paēst īstas latviskas vakariņas par draudzīgu cenu, ko īpaši novērtējuši jaunieši no jauniebraucēju vidus. 

 

Kas notiek „Straumēnos”?

 

Lieli pārbūves darbi, kas tagad, maijā,  kad risinās mūsu saruna, ir tieši pusceļā – oktobrī plānots nodot lietošanā „Straumēnu” lielo māju, kuŗā būs mājīga lauku viesnīca ar 20 moderniem en-suite  numuriem un restorānu. Būs arī konferenču un banketu  zāle, un bārs, ko atjaunojām pašu pirmo, lai sāktu pelnīt. Piebildīšu, ka bārs nebija piedzīvojis pārmaiņas 30 gadus, bija pēdējais brīdis kaut ko darīt lietas labā. Ceru,  nē, nu jau esmu pārliecināts, ka arī „Straumēnos” atgriezīsies „ziedu laiki”, kā, piemēram, tolaik, kad  es savas kāzas te pieteicu pusotru gadu iepriekš, jo visas nedēļu nogales jau bija aizņemtas... 

 

Bija noticis tā, ka kopš 1993. gada „Straumēnu” stāvoklis bija tikai pasliktinājies – dažādu iemeslu pēc . Arī tāpēc, ka visi spēki un līdzekļi aizgāja Radiem un Draugiem, un „Straumēni” bija palikuši novārtā. 2000. gada pavasarī, kad bija kļuvis nepārprotami skaidrs, ka īpašums ir nolietojies  fiziski un arī morāli novecojis, iesākās darbi, lai šo lielo kuģi atkal pagrieztu pareizā virzienā. Sākām jaunu menedžmentu un, kad varējām, sākām uzlabot telpas, kā arī mūsu piedāvājuma klāstu. Kā glābiņš nāca Radu un Draugu uzkrājumi, bet ar tiem vien netika līdzēts. 2013. gadā tapa nopietns biznesa projekts, ko akceptēja Anglijas banka, un mēs saņēmām prāvu kreditu. 2015. gadā sākās remontdarbi.  Neiztika jau arī bez nepatīkamiem pārsteigumiem – darbu gaitā atklājās, piemēram, ka azbesta klātbūtne namā ir lielāka nekā pirmajos izpētes darbos atklāts, un tas projektu ievērojami sadārdzināja. Kreditu nācās papildināt. Un tomēr esmu drošs, ka viss izdosies, kā plānots, un „Straumēni” līdz ar citiem mūsu īpašumiem atkal nesīs peļņu. Kad lielā māja atsāks darbu, 2015. gada beigās būsim tikuši pāri kritiskam brīdim – sāksim atmaksāt kreditu un arī sāksim pelnīt.  Jau tagad var teikt, ka ir notikusi paaudžu un filozofijas maiņa. Veiksmīgi strādā menedžments, ko vada direktors anglis – Deivids Džennings (David Jennings). Pārliecinoši papildinās tas piedāvājuma klāsts, ko mūsdienās pieprasa klienti. Bez skaistās vides vēl piedāvāsim arī banketu iespējas un kvalitātīvas  naktsmājas, labu virtuvi dažādām gaumēm u. c. 

 

„Straumēnos” taču atrodas arī trimdas archīvu glabātava un bibliotēka. Kas notiks ar tām? 

 

Tās, protams, paliks un turpinās darboties Ineses Auziņas-Smitas stingrajā un prasmīgajā vadībā. Un „Straumēni” paliks par  latviešu pulcēšanās vietu.

 

Un Jāņu svinēšanas vietu? 

 

Tas gan ne, jo, pirmkārt, Anglijas drošības u. c. noteikumi šādu lielu  notikumu svinēšanu padara pārmēru dārgu. Otrkārt, manuprāt,  šādi svētki nebūs savienojami ar lauku viesnīcas koncepciju. Un jāsaprot arī tas, ka lielas pulcēšanās vietas uzturēšana prasa lielus līdzekļus, kas jānopelna.

 

Kas notiek Dārza mājā, kur bija veco ļaužu mītne?

 

Te šobrīd (maijā)  mīt astoņi vecāka gadagājuma cilvēki, kas saņem nepieciešamo aprūpi un ēdināšanu, taču tā nav vecu ļaužu mītne, kā reiz bija. Lai tāda Anglijā darbotos, ir nepieciešams atbilstīgs aprīkojums un speciāli darbinieki.

 

Un kas notiek Rovfantā? Arī te taču savulaik latviešu dzīve sita augstu vilni, bija saimniecība ar dārziem, pļavām un bišu dravu, Jāņos te līgoja simtiem tautiešu...  

 

Arī Rovfanta ir izkļuvusi no krizes, kādā bija nonākusi neveiksmīgas saimniekošanas rezultātā. Rovfantu gandrīz zaudējām – jau bija sācies tiesiskās aizsardzības process un iecelts administrātors, kam bija pilnīga teikšana par namu. 2014. gadā īpašumu izlika pārdošanā, taču „pateicoties” apgrūtinājumiem, kas ierobežoja nākamos pircējus, Rovfantu nepārdeva. Pa to laiku atradās labvēlis investors, bagāts angļu kungs, kam tagad pieder Rovfantas daļa. Taču jaunā nama vadība ar menedžeri Līsu Porteri  (Lisa Porter) priekšgalā strādā veiksmīgi, cita saimnieciskā pieeja ir arī jaunajai valdei. Priekšā  gana droši ceļš uz panākumiem, taču gaŗāks nekā „Straumēniem”. 

 

Nule apritēja 20 gadu, kopš Vecrīgā atvēra viesnīcu Radi un Draugi . Kā to nosvinējāt?

 

Ar balli nesvinējām, pacēlām glāzīti, paēdām pašgatavoto kliņģeri un turpinājām strādāt.  Notika kārtējā  valdes sēde, kuŗā izanalizējām paveikto un pārrunājām, kas izdevies, kas vēl jāuzlabo. Rīgas dinamika diktē savu – pagātnei pieder tie laiki, kad gluži vai bija jāstāv rindā, lai ietiktu Rados un Draugos. Rīgā ir spēcīga konkurence viesnīcu biznesā, vairāk nekā simt visādu  līmeņu viesnīcu. Savulaik mēs bijām „unikāli”- tautieši, kas brauca uz Latviju, protams, apmetās Rados un Draugos. Nu brauc arvien retāk, jo pašu braucēju jau kļuvis mazāk. Turklāt daudzi nopirkuši savus mājokļus Latvijā. 

 

Bet Radi un Draugi ir konkurētspējīga četru zvaigžņu, starptautiska, 72 numuriņu  viesnīca ar spēcīgu, profesionālu komandu, ko tagad vada direktore, augsta līmeņa viesnīcu speciāliste Margarita Platace. Paši saimniekojam arī viesnīcas restorānā Niklāvs, kam jāiemanās naudu sapelnīt īsajā Latvijas vasarā, jo ziemā Vecrīgā ir tumšs un auksts. 

 

Joprojām vismīļākie un gaidītākie  viesi kā Rados un Draugos,  tā arī Londonā, „Straumēnos” un Rovfantā, protams, ir latvieši, tautieši no visām pasaules malām. Vēsturiskie latviešu īpašumi ir un paliks tā jaukākā savējo tikšanās vieta, par to mēs vienmēr gādāsim.

 

Jūs teicāt – „pelnīsim, lai palīdzētu Latvijai”. Kā konkrēti? 

 

Vispirmām kārtām – izglītībai, konkrēti – caur Vītolu fondu un arī Anglijas Izglītības fondu. Vītolu fondā jau ir vairākas mūsu stipendijas, ko vēlamies turpināt un papildināt, jo uzskatām, ka tieši izglītība ir pats svarīgākais, kur Latvijā jāiegulda. Un vēl, ja iespējams,  arī biznesā. Ceru, ka ar savu peļņu varēsim atbalstīt jauno uzņēmēju darbību Latvijā. Tas veicinātu latviešu atgriešanos mājās un nostiprināšanos. Vēl mūsu rūpju lokā ir un paliek  leģionāri. Un, protams, atbalsts laikrakstam Brīvā Latvija, kas ik piektdienu nonāk arī Latvijas abonentu pastkastītēs un par brīvu vairāk nekā 200 bibliotēkās.  

 

Pēdējie gadi nav bijuši viegli. „Mantotie” īpašumi prasījuši daudz darba. Pasaule mainās, bet mūsu pamatuzdevums nemainās. 

 

Paldies maniem kollēgām, organizāciju darbiniekiem Anglijā un Latvijā – kopā esam jau daudz panākuši un varam vēl daudz ko panākt. Es neaku, ka atgriezīsies „treknie” gadi, kādi tie reiz bija, tomēr saredzu, ka nākamie gadi būs jaunie „ziedu” gadi – strādāsim, pelnīsim un tad ziedosim. 

 

Plašāka informācija par Anglijas Vanagu fondu pieejama mājaslapā www.daugavasvanagi.co.uk.