Latviešu ārsti pasaulē un savās “kopējās mājās”
LĀZA (Latviešu ārstu un zobārstu apvienības) valdes priekšsēdis profesors Dr. Uģis Gruntmanis intervijā Ligitai Kovtunai    08.12.2015

 

Vispirms – apsveicam jūs, jau­­nu darba cēlienu sākot! Sep­tembŗa pirmajās dienās, Dzies­mu svētkos Sanhosē, pēc tra­di­cijas, notika arī LĀZAs bro­­kas­tis, kuŗu laikā nolasīja jūsu ie­­dves­­mojošo uzrunu kollēg­ām. Ko jau esat paspējuši iz­­darīt? 

 

Pirmais solis jau sperts – gri­b­­am apzināt pilnīgi visus kollē­gas, kas strādā ārpus Latvijas, kopš Jāņiem ir izveidota un darbojas LĀZAs mājaslapa,  profesore Dr. Daina Dreimane  ir izveidojusi mūsu lapu Face­book – LĀZA pasaulē, kur “rosās” ap 150 kollēgu. Notiek ak­­­­tuālas diskusijas, domu ap­­mai­ņa, kas padziļināti, cerams, at­­­tīstīsies mū­­su mājaslapā, kad tā būs pilnveidota. 

 

Par to uzrunu – jā, aicināju “mai­­nīties uz augšu”. LĀZA darbojas kopš 1947. gada, tātad jau drīz svinēsim 70 gadu jubileju. Ārstu emigrācija, jo īpaši pēc  2004. gada, ir strauji pieaugusi, simtiem ārstu ir devušies strā­dāt uz ārzemēm, īpaši daudz uz ES valstīm. Kollēgas, aktīvi darbojoties, ir guvuši pieredzi, taču – nav tādas “latviskās medicīnis­kās mājas”, kas mūs vienotu, sa­­turētu ko­­pā, parādītu, kur esam, kādā jo­­­mā darbojamies un kādi ir mūsu mazie un lielie sasnie­­gumi.

 

Īpaši svarīgi mūsu kontakti ir jauna­jiem ārstiem, pēdējo gadu medi­cī­nas studentiem un rezidentiem, ar mājaslapas un facebook lapas starp­­niecību viņi varēs uzzināt, redz, šai pilsētā jau strādā kāds latviešu dakteris – Jānis, Ilze, Uģis... Un, ja vajag pa­­­līdzību vai pado­mu, varu sākt sarunu un zināt, kur vērsties un kā šo personu sasniegt. Lūk, tas arī ir mūsu galvenais darbs turp­­mākos četrus ga­dus – palīdzēt jaunajiem kollēgām no Latvijas ar stažēšanās iespējām ārzemēs, jo tas būtiski uzlabo sa­pratni, kā vajadzētu būt Latvijā. Pašreiz mūsu “ārzemju ārstu” sa­­­rakstā ir 360 kollēgas, un cerams, ka tas vēl tiks būtiski papildināts.

 

Taču jūs pats, neraugoties uz aktīvo darbu Teksasas univer­sitātē Southwestern (University of Texas Southwestern), tomēr esat gatavs strādāt Latvijas sa­­biedrības labā. Kāpēc?

 

Latvijas pirmais prezidents Čak­ste teica: “Ikviena pienākums ir ziedot daļu sava laika vispārī­bai – latviešu tautai, strādājot šā­­­­­dā vai tādā veidā.” Domāju, ka tieši tāpēc profesori Zariņi izvei­­dojuši savu fondu, kas atbalsta jaunos ārstus ar stipendijām, pie profesora Kris­­tapa Keggi ir bijuši simtiem latvie­šu ārstu, LĀZA at­­­balstam profesora I. Lazovska fon­­du un Dr. Jānis Dimants pul­cē Latvijas mediķus uz “apaļo gal­­du” diskusijām. No savas pie­redzes apzinos, ka jaunie ārsti ar nelielu palīdzību pareizā brīdī  un laikā var kļūt labāki, gudrāki, kas saprot, kā  lietas darbojas citur un paņemt labāko no šīm prakses vietām un attīstīt Latvijā. Acīm­redzot ir svarīgs motīvs, pār­­liecība un vēlēšanās darīt, lai, kopā strā­dājot, kaut ko patieš­ām vērtīgu paveiktu. Galvenais – lai paveiktu Latvijai, Latvijas me­dicīnai nozī­mīgus darbus.

 

Cik kollēgu darbojas LĀZĀ?

 

Aktīvi, gadiem ejot, bija pa­­­likuši apmēram 100 biedri, gal­venokārt ASV un Kanadas lat­­viešu kollēgas, kas no Latvijas iz­­­­brauca pag. gs. 40. gados, taču tagad LĀZA paplašinām ar kol­­lēgām no ES valstīm, kas tur de­­­vušies pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un tādu ir simtiem. Ap 1996. gadu, kad aizbraucu es, kopumā aizbrauca  kādi 20, viņu vidū Gundars Katlaps, Juris Lazovskis, Atis Bārzdiņš, Daina Dreimane, Irēna Baumane, Dai­nis Irbe u.c. Eiropā ir ļoti, ļoti daudz mūsu kollēgu, īpaši Zvied­­rijā un Vācijā. Un visi manis uz­­­runātie ir aktīvi sūtījuši savu pa­­ziņu vārdus, pilsētas un speciā­­litātes un izteikuši gatavību sa­­­darboties. Paši vien – ne jau kāds “no augšas” – rosinās mūs ap­­­vienoties kopīgam darbam. Es tiešām jūtu, ka mēs visi kopā varam padarīt LĀZA par aktī­vu mūsu „satikšanās” vietu, kur mēs katrs dodam savu pienesumu, katrs uzņemamies atbil­­dību par kāda mazas, bet būtiskas jomas sakārtošanu, nākam ar savām iniciātīvām.

 

Latviskie kontakti ir viena puse, bet otra – profesionālās pie­redzes apmaiņa, dalīšanās zinātniskajā,  pētniecības u. c. darbībā. Un to jau vislabāk da­­rīt, izmantojot “drukāto” vār­du. Vai LĀZAs Apkārtraksts arī dabūs jaunu elpu?

 

Par to šobrīd notiek diskusija, jo – viss atkarīgs no tā, kā veik­sies ar biedru piesaisti, jo no tā, savukārt, atkarīgas LĀZA finan­ces. Protams, vecākā gadagāju­ma cilvēki  vēlas drukāto Apkārt­rakstu, un mēs vēlamies, lai viņi, kas nestrādā tīmekļa vidē, arī va­­rētu aktīvi piedalīties mūsu dar­bībā. Vai to izdosim elektroniski un pasūtināsim, vai turpināsim izdot drukas formā, rādīs laiks. Jaunie “papīru” ne sevišķi vēlas lasīt un par to maksāt. 

 

Jūs visu laiku arī “turat roku uz pulsa” attiecībā uz medicī­nas problēmām Latvijā. Šobrīd aktuālākais jautājums ir vese­lī­­bas aprūpes pieejamība, par ko runāsim arī Laika un LĀZAS kārtējā, nu jau septītajā “apaļā galda” diskusijā.

 

Viedoklis, ko izteikšu, ir mans personīgais, nevis LĀZAs oficiā­lais viedoklis. Proti, sākot ar 1990. gadu, Latvijas valdībai me­­­dicīnas aprūpe vārdos un it se­­višķi pirms vēlēšanām ir bijusi svarīga tēma. Pēc vēlēšanām vi­s­us šos 25 gadus tā ir atstāta pil­­nīga pabērna lomā: tai tiek at­­vēlēts vismazākais budžeta procents (zem 3,0% šobrīd) ES;  polītiķiem nav spēka un gribas pateikt skaidri, ka valsts ir spējīga me­­dicīnai veltīt tikai 600,- eiro gadā uz vienu cilvēku. Kopā ņemot privāto un valsts maksājumu, tas ir 900 eiro gadā. Privātā out of pocket daļa tātad sastāda gandrīz 40% (ASV out of pocket ir 12,5%), tā ir absolūta Latvijas iedzīvo­tāju, it sevišķi to 90%, kas atal­­gojumā saņem 650 eiro un ma­­zāk mēnesī, diskriminācija, viņi pie ārsta neiet, jo to nevar atļau­ties, nopietnas slimības netiek savlaikus atklātas, un viņi priekš­­laikus mirst! Valstis, kuŗas me­­­dicīnai atvēl vismazāk – Jaunzē­­lande, Japāna un Anglija – no valsts budžeta uz vienu cilvēku tērē apmēram 3000,- eiro. Katrs nākamais Latvijas veselības mi­­nistrs apgalvo, ka medicīniskā aprūpe valstī ir pieejama, taču – kā tas iespējams, ja mēs Latvijā lietojam tos pašus testus, medi­­kamentus, tās pašas operācijas, aparatūru, ko visā pasaulē – kā to var izdarīt par 650 eiro?

 

Polī­tiķiem ir vai nu skaidri jāpasaka, ka augstas kvalitātes veselības aprūpe par valsts līdzekļiem nav pieejama, vai jāizveido sociālā ve­­­selības aprūpes apdrošināša­na pēc Igaunijas parauga, strauji jāattīsta papildu obligātā pri­vātā apdrošināšana, līdzīgi, kā tas ir Austrālijā. Nedrīkst palikt status quo  tas, kas ir turpinājies 25 ga­­­dus, Latvijas valstī veselības ap­­rū­pe ir jāgaida mēnešiem, un tā nav pieejama. Ja cilvēkam nav naudas. Pirms mūsu intervijas paskatījos statistiku – 90% Lat­vi­jas ie­dzīvotāju 2012. gadā  no­­­pelnīja mazāk par 650,- eiro mē­nesī – ar to taču nevar nosegt medicīnas privātās izmaksas.

 

Pārtikušiem cilvēkiem īstenībā valdība nav vajadzīga – viņi iet pie privātārstiem, viņi atļaujas privāto apsardzi, privātās skolas, bērnudārzus, taču pieejama ve­­­selības aprūpe un izglītības sistē­­ma nepieciešama vidusslānim un zemāk apmaksātajiem – tas ir skaidrs, taču Latvijas polītiķi būtībā uztraucas tikai par pašu pārtikušāko slāni. Kā tā var būt, ka cilvēkam ar mazākiem ienā­­kumiem ir jāmaksā valstij lie­lāki nodokļi. Tāpēc, ka Latvijas nodokļu sistēma ir regresīva. Pārtikušais slānis Latvijā maksā nesalīdzināmi mazākus nodokļus nekā citās ES valstīs. Un kas tā bija par brēku, kad nāca ierosinājums procentuāli – uzsveru procentuāli – palielināt pārtikušajiem sociālo nodokli līdz trūcīgo līmenim! Tas ir vien­kār­ši  amorāli, kas joprojām no­­­tiek Latvijā! Kā var Jūrmalas dār­gajiem īpašumiem piemērot 70% īpašuma nodokļa atlaidi? Kā var ar lielākiem nodokļiem neaplikt dārgo automašīnu īpaš­niekus, zinot, ka Latvijā šo dārgo automobiļu procentuāli ir vai­rāk nekā Spānijā, Francijā? Kā gan lai kaut kas paliktu pāri me­­dicīnas aprūpei, augstākai izglī­tībai?! Izglītība?

 

Statistika no pa­­­saules PISA pētījuma rāda, ka Latvijas trūcīgie bērni saņem sliktāku izglītību, un šī atšķirība starp trūcīgo un pārtikušo vecā­ku bērniem arvien palielinās, ka­­mēr Igaunijā šīs atšķirības nav tik lielas, bet Skandinavijas val­s­tīs tās ir vēl daudz mazākas. Tas izraisa to, ka trūcīgie bērni  neno­nāks augstskolās (jo sekmes nav tik labas, lai saņemtu valsts ap­­maksātas vietas, vecākiem nav naudas, lai par tām samaksātu privāti). Viņi nekļūs par pro­duktīviem sabiedrības locek­ļ­iem. Tā ir traģēdija, kas notiek un spiež cilvēkus izbraukt no Latvijas, redzot šo pieaugošo ne­­vienlīdzību un iespēju  ierobe­žotību, ja neesi no pārtikušas ģimenes. Vai tiešām tā ir tāda Latvija, kādu mēs gribam re­­­dzēt? Kā teica Reinis Kaudzīte: “Cilvēkam jāatbild ne vien par to, ko viņš ir darījis, bet arī par to, ko viņš nav darījis.”

 

Ir jau bijuši mēģinājumi reformēt veselības aizsardzī­bas sistēmu Latvijā, ne tik sen to mēģināja izdarīt ministre Ingrīda Circene, pēc Lietuvas parauga mēģinot “sajūgt” ve­­se­lības aprūpi ar nodokļiem, tā­­dējādi vēl arī cerot panākt “blakusefektu” – izskaužot  “ēnu ekonomiku”. 

 

Bet pašā Lietuvā jau šī sistē­ma nedarbojas, ir dārgāka nekā Igaunijā un rezultāti daudz slik­tāki. Kāpēc pārņemt sliktāko pa­­raugu? Bet Igaunijā sistēma darbojas, jo, pirmām kārtām, ir sa­­mērīgi plānota nauda, kas si­­stē­mā ienāk no valsts – 800 eiro ga­­dā un no  privātpersonām – 200 eiro gadā. 

 

Arī es līdz kādam brīdim sā­­kotnēji šai Circenes reformai piekritu, līdz “atdūrāmies” pret jautājumu, kā tiktu nodrošinā­ta nodokļu iekasēšana. Ne jau ārsts iekasēs un ne jau kontrolēs nodokļu iemaksas – tas jāno­­dro­šina valstij, taču kamēr valstī nav elektroniskās pacientu kar­tes, tas ir praktiski neiespējami. Ja šī  e-karte būtu, vienā no tās stūrīšiem parādītos katra pa­­cienta apdrošināšana – tā vai nu ir, vai nav. 

 

Neskaitīsim naudu svešā ka­­­batā, un tomēr – nav nekāds no­­slēpums, ka medicīnas ad­­mi­nistrācijas darbinieki jeb tā sauktie slimnīcu valdes locekļi saņem nesamērīgi lielu atalgojumu salīdzinājumā ar ārstiem, nemaz nerunājot par pārējo medicīnas personālu...

 

Tā nav nekāda sveša nauda! Tā ir mūsējā, Latvijas valsts nau­da! Skaitīsim gan! Ja valsts me­­­dicīnā iegulda šos 3% no iekš­­zemes kopprodukta, kas ir vis­mazāk no ES valstīm, tad nevar būt daži “medicīnas pakalpo­jumi”, kas sev dabūjuši tik lielu gabalu no kopīgā mazumiņa. Nevar būt tā, ka tie daži, kas ti­­kuši pie šī “gabala”, – “pelna” vai­­rāk nekā attīstītajās Rietumu valstīs. Palūkojos atkal statistikā: Latvija ir trešā vietā pasaulē pēc datortomografu skaita, uz 1 miljonu iedzīvotāju, ceturtā vietā pēc izdarīto datortomografiju skaita. Tā nedrīkst būt – ir sa­­pirktas šīs ļoti dārgās “mašīnas”, kas netiek izmantotas. Beļģijā, piemēram, ir tikpat daudz to­­mo­­­­grafisko izmeklējumu pie gan­­d­rīz divtik mazāka “mašīnu” skaita.

 

Tātad, Beļģijā tās strādā, bet Latvijā stāv dīkā. Turklāt pē­­tījumi un praktiskā pieredze rāda, ka 30 – 40% šo tomografijas testu nav vajadzīgi – jo ārsta smadzenes nav iespējams aiz­vietot ar datortomografu, taču par šīm smadzenēm Latvijā maksā ļoti maz un tās “nav izdevīgas”  – dārga aparātūra nes daudz lie­lāku peļņu.  Līdzīgi ir  ar stentiem kardioloģijā. Latvija ir otrajā vie­tā (pēc Vācijas) pēc izdarīto stentu procedūru skaita, taču kādi ir rezultāti? Valstis, kuŗās stentu operāciju ir pēc skaita mazāk, sirds veselības problēma ir risi­nājusies labvēlīgākā virzie­nā un mirstība samazinājusies daudz straujāk.

 

Un vēl – Latvijā, manuprāt, daudz par daudz izraksta dārgos medikamentus. Piemēram, pret­­holesterīna zāles, ko Amerikā 90% aizstāj ar t. s. līdzvērtīga­jiem medikamentiem jeb ģene­rik­iem, kas ir stipri lētāki un ar absolūti līdzvērtīgu iedarbību.  Latvijā joprojām turpina iz­­rakst­īt no “dārgā”, pat “visdārgā­kā” gala. Kāpēc? Un tas viss no šī mazā budžeta!

 

Vai, būdams ārsts – endokrinologs, piekritīsit, ka šo jaunlaiku biedu – holesterīnu vis­pār var rēgulēt ar pareizu uzturu, nemaz nevajag zāles?

 

Nu, nevar gan! Īpaši ar latvie­š­u virtuvei raksturīgiem ēdie­n­iem... Ja nu stingri ievēro t. s. Vidusjūras diētu, tad varbūt, to­­­mēr pret holesterīnu ir jāizturas nopietni.

 

Vai veselības aprūpes pieeja­­mībā Latvijai derētu mā­­­cīties no Amerikas, kur jau gan­drīz divdesmit gadus strā­dājat?

 

Veselības aprūpes pieejamī­bas jautājumā nu gan ne – Ame­rikā joprojām ir lielas problē­mas attiecībā uz medicīnas pa­­kalpojumu cenām un pakalpojumu pieejamību. Toties ārstu ap­­­mācības sistēma nenoliedzami  ir labākā pasaulē – ārstus apmāca kvalitātīvi un secīgi. Mācīties der no Igaunijas –, kuŗus pakalpo­jumus un kā apmaksāt, kā org­­nizēt veselības aprūpes apmak­s­as sistēmu, no Jauzēlandes – kā panākt lētāku medikamentu ie­­pirkšanu, no ASV – kā apmācīt medicīnas studentus un rezi­dentus, no Austrālijas – kā ie­­viest privāto apdrošināšanu pa­­pildus valsts apmaksātai veselī­bas aprūpei, no Anglijas – kā ana­lizēt izmeklējumu/medi­ka­­mentu cost effectiveness.

 

Un ab­­­­­so­­lūti nepieciešama mūsdienās ir pacienta elektroniskā karte, kuŗā ārsts redz visu kopainu un var de­­­leģēt medmāsai ikdienas kontroli par problemātisku pa­­­cientu. Pie­mēram, atgādinot par kārtējo ne­­­pieciešamo vizīti,  zāļu lietošanu, kā arī kontrolēt asinsspiediena, glukozes līmeņa mērī­jumus, vak­ci­nācijas utt. Valsts ir pārsteigta, ka sievietes neiet uz mammogra­fijas skrīningu? Bet kas izsūta  šos uzaicinājumus – kaut kāds Nacio­nālais veselības dienests, nevis pacienta ārsts! Kā­pēc lai cilvēks uzticētos kādai nezināmai aģen­­tūrai? E-karte ļau­tu ārstam šādus uzaicināju­mus izsūtīt no savas praks­­es vietas un tad cilvēki ap­­­meklētu skrīninga procedūras daudz labāk – esmu par to pār­­liecināts, taču ierēdņi diez vai to saprot. Te ir runa pirmām kārtām par sav­starpējo uzticību starp pacientu un ārstu, to neaizstās nekādas modernās technoloģijas.

P. S. Visiem kollēgām, kas to vēl nav izdarījuši, lūdzu atsūtiet savu vārdu, uzvārdu, speciālitāti, pil­­sētu, valsti, e-pastu, tālruņa nu­­muru, ja vēlaties kļūt par aktīvu LĀZAs biedru! Sūtiet uz manu e-pastu ugis.gruntmanis@gmail.com. Latvijas studentiem un rezidentiem. Jūsu pieredze ir ļoti ne­­pie­­ciešama. Visi kopā mēs varam daudz palīdzēt viņiem! 

Jūsu Uģis Gruntmanis

No redakcijas. 

Ja  jums, cienījamie lasītāji un latviešu ārsti, kas izlasījāt šo saru­nu, radušies kādi jautājumi, ko vēlaties uzdot LR veselības mi­­nistram Guntim Belēvičam, rakstiet uz redakcijas e-pastu! Mi­­­­nistrs ir apstiprinājis savu iera­­ša­nos LĀZAs un redakcijas rīkota­jā “apaļā galda” diskusijā š. g. 15. decembrī.