„Lai Okupācijas mūzejs būtu īsta melnā pērle”
   12.05.2015

 

 

Tā mūsu sarunā saka architekte Zaiga Gaile. „Vēlos, lai mums visiem būtu lepnums par to un lai atjaunotā memoriāla atklāšana būtu Eiropas, pat pasaules notikums. Un tāpēc tam jābūt veidotam kā simbolam, kā mākslas darbam, kas ir ārpus sadzīviskā.” Zaiga Gaile ir viena no architektiem, kas uzrakstīja protesta vēstuli ar mērķi pārskatīt esošo Nākotnes nama projekta risinājumu, vēl vairāk – ir tapusi vēstule UNESCO ģenerāldirektorei Irinai Bokovai, turklāt pēc Bokovas kundzes ierosinājuma pēc tam, kad viņa bija apmeklējusi kā Žaņa Lipkes memoriālu, tā arī Okupācijas mūzeju Vecrīgā.

 

Laiks un Brīvā Latvija lūdza cienījamo architekti plašāk komentēt šo iniciātīvu.

 

Z. Gaile. Mūzeja ēka ir celta aizvadītā gadsimta 70. gados. Tolaik es studēju Rīgas Politechniskajā institūtā (tagad RTU, Rīgas Techniskā universitāte) un pa logu redzēju, kā to būvē. Starp citu, mani skolotāji – Dzintars Driba, Gunārs Lūsis-Grīnbergs. Tai vietā tolaik bija zaļš skvērs, kuŗā uzbūvēja apbrīnojami lakonisku objektu – šo melno sarkofagu Rīgas centrā, tik neierastu, tik neiederīgu un tik pilnīgu savā citādībā... Tādi „modernisma pieminekļi” vēl ir palikuši trīs – mūzejs, Dailes teātris (ko izdevās izglābt no piebūvēm) un Salaspils memoriāls. Kā profesionāla architekte ar 25 gadu pieredzi ēku rekonstruēšanā skaidri redzu, ka mēs visi būsim nelaimīgi, ja laikus nenovērsīsim lielas kļūdas, ko vēl varam novērst. Būdama architekte, zinu, kamēr nebūvē, vēl nav par vēlu, vēl var mainīt, izdarīt labāk, un savos objektos to arī darām.

 

Mēs, kas, protestējot pret projekta nepārdomātību, uzrakstījām šo vēstuli, esam aktīvā paaudze, veiksmīgi, pieredzējuši architekti, kuŗu darbi ir godalgoti, augstu novērtēti. Paaudze, kas aktīvi strādā un domā. Un mums sāp tas, ka Latvijā šobrīd ir daudz, pārlieku daudz nepārdomātu projektu. Pat varu teikt – šobrīd ir tāds naudas izķērnāšanas laiks – tiek dabūtas lielas Eiropas naudas, un nu tik notiek „uzvārīšanās” un tērēšana! Piemēri? Kliedzošs piemērs ir J. Čakstes laukums Liepājā – piemiņas vieta mūsu valsts pirmajam prezidentam, brīnišķīgam polītiķim.

 

Šis laukums ir īsts naudas ķērnāšanas paraugs – nesamērīgi daudz architektūras paņēmienu, ieklājumu, krāmu, bezjēdzīgi uzraksti, dārgi „beņķi”, bet „kronis” visam – strūklaka laukuma vidū, kam apkārt sarkanbaltsarkans iesegums, kas laikam domāts Latvijas karogs, pa kuŗu jāstaigā... Pamanīju, ka iesegumā ieklāti nu ļoti, ļoti balti oļi. Vaicāju – nu kur tad Liepājā tik balti oļi? Man saka – tie no Ķīnas!!! Nabaga Čakste... Cits piemērs – manas mātes dzimtajā pilsētā Jelgavā, Lielupes attekā, bija tāda Pasta saliņa, maza, zaļa purvaina saliņa. Kāds izdomāja tur ierīkot atpūtas vietu pilsētniekiem. Dabūja Eiropas naudu, nomeliorēja saliņu, saveda grunti, nobruģēja. Nu ir kā viena Disnejlenda ar amfiteātri, plūdmali un tingeltangeļiem, bet bez neviena koka. Pilnīgi iznīcināta dabiski skaistā ainava. Es ticu, ka pašvaldības vadītājs gribēja to labāko, bet kur bija profesionāls un lietpratīgs architekts? Varbūt derēja vien aprīkot šo saliņu ar koka laipām. Cik bieži mēs nenovērtējam savas brīnišķīgās Latvijas ainavas!

 

Starp citu, sagaidāms, ka Liepājā tūlīt uzplaiksnīs kārtējais skandāls – sakarā ar jauno koncertzāli. Sākotnēji tā tika iecerēta dzintara krāsās, nu salikti oranži stikli, un baidos, ka rezultātā sanāks viens šķībs bundulis, kuŗā, no iekšpuses raugoties, ārpuse rādīsies kā caur oranžām brillēm. Architekts ir slavenība no Austrijas, lai gan pašu Andrim Kronbergam bija ļoti labs projekts. Liepājnieki vēlējās kaut ko īpašu, pasaules mēroga.

 

Rēzeknes „Zeimulis” arī ir šķībs, bet atzīts par veiksmīgu projektu. 

 

Jā, lai gan sākumā es arī nodomāju – crazy. Taču tagad man tas patīk – labi iederas dabiskajā ainavā, pilskalns blakus, stils atbilstīgs Latgalei raksturīgajam. Un vēl Rēzeknē ir kāds projekts, kas ir viens no Latvijas architektūras kārtējās gada balvas līdeŗiem – Rēzeknes augstskola. Projekts, kas var būt par paraugu, kā precīzi izmantot Eiropas naudu. Estētiskas, funkcionālas telpas, vizuāli pievilcīgs, īsta Rēzeknes pērle. Paraugs arī tam, kā architekts var veiksmīgi sadarboties ar pašvaldību.

 

Bet kāpēc tieši tagad protestējat pret Nākotnes nama projektu, kad jau piešķirts financējums, tēlaini izsakoties, „kad akmens sācis ripot”?

 

Pirmām kārtām – nedrīkst klusēt, palikt vienaldzīgs, ja skaidri redzi, ka lietas iet greizi. Kāpēc tieši tagad? Ir brīži, kad kaut kas tevi uzrunā gluži personiski. Aizvadītā gada nogalē mani uzrunāja kollēga mākslinieks Kristaps Ģelzis, sakot – ir aizritējis laiks, un es skaidri redzu – tur neko nevajag darīt! Redziet, kopš Gunārs Birkerts uzzīmēja Nākotnes nama projekta skices, ir pagājis vairāk nekā 10 gadu. Pēc desmit gadiem mēs visi domājam citādi.

 

Un vēl – attiecībā uz memoriāla pārbūvi dziļāk aizdomājos tad, kad sākās runas par RTU ēkas pārbūvi Laikmetīgās mākslas mūzeja vajadzībām. Sāku pētīt, analizēt. Redziet, esmu ļoti aizņemta savos projektos. Turklāt Okupācijas mūzeja piebūves projekts jau sāka aktuālizēties tikai aizvadītajā vasarā, un publiskots tas nav vēl līdz šim, pat Okupācijas mūzeja mājaslapā to neatradīsit. Ir tikai Birkerta skices – askētiskas un grafiskas. Kad kopā ar Rīgas būvvaldes vadītāju projektu izpētījām, bijām šokā, cik tas neprofesionāls. Droši vien arī šī projekta īstenošanas konkursā uzvarēja tas architektu birojs, šai gadījumā Inta Pujāta birojs, kas piedāvāja zemākās cenas un īsākos reālizācijas termiņus. Rezultātā ir radīts projekts, kas vairāk izskatās pēc bankas, nevis memoriāla.

 

Bet Okupācijas mūzeja darbinieki pamatoti iebildīs, ka beidzot taču ir pelnījuši gaišas un ērtas telpas.

 

Protams, ka darbinieki ir pelnījuši gaišas un ērtas telpas, un šo lietu var atrisināt esošajā memoriāla ēkas apjomā. Mani visvairāk pārsteidz tas, ka baltajā piebūvē paredzētas galvenokārt biroju telpas. Jā, ir arī konferenču zāle un meditācijas istaba, par kuŗu brīnos visvairāk. Proti, tā novietota biroju zonā, un, lai šai istabā nokļūtu, jāiet no ekspozīciju zāles gaŗām tualetēm un darbinieku telpām pa gaiteni. Kāpēc šī meditācijas telpa nav ekspozīcijas zonā, kas būtu loģiski – pēc to šausmu aplūkošanas, par ko vēstī ekspozīcija, tiešām der pasēdēt un padomāt.

 

Paskatīsimies vēl plānojumu – gaiteņi, kāpnes un lifti aizņem 483,6 m², bet fotonegatīvu krātuve – 266 m². Apkopējai paredzēta 14 m² liela telpa! 40 darbiniekiem astoņi kabineti. Salīdzinājumam – Rīgas Jaunajā teātrī, ko pārprojektēju, ir 100 darbinieku, bet viņiem nepieciešami tikai četri pastāvīgi kabineti. Vai, piemēram, Okupācijas mūzeja administrācijas kabineti nevarētu atrasties kādā tuvējā namā Vecrīgā, ko Valsts nekustamo īpašumu aģentūra var piedāvāt? Administrātīvi kabineti dārgākajā Rīgas vietā tomēr ir liela izšķērdība. Tiešām nedomāju, ka šī baltā piebūve, kas simbolizē gaišo nākotni iepretim tumšajai pagātnei (pamatmājā), ir pārliecinošs risinājums, ievērojot, ka tajā galvenokārt mitināsies administrācija. Tas vairs nav mākslas objekts, bet kaut kas gluži utilitārs. Un uz tā vēl virsgaismu lodziņi. Esmu pārliecināta, ka, izmantojot pagrabu apjomu, kas pārsniedz nama kontūras, var telpas līdzsvaroti izkārtot, proti, izstādēm un krātuvēm nevajag dienasgaismu, par to esam pārliecinājušies minētajā Ž. Lipkes mūzejā. 

 

Kādai, jūsuprāt, jāizskatās mūzeja fasādei?

 

Jāsakopj esošā.

 

Ko jūs teiktu sarunā pie viena galda ar Gunāru Birkertu?

 

Pajautātu, vai tiešām viņš izstrādāto projektu uzskata par labu projektu. Varbūt tomēr derētu kopā izstaigāt visas esošās platības, īpaši pagrabus, un pie sarunu galda citam citu uzklausīt.