Lai justos kā vērtīgs latvietis
   17.05.2012

Ar Māri Pūli sarunājas Ligita Kovtuna

Ko darīji šai pavasarī Latvijā, ar ko tikies, ko sarunāji?
Iemesls manam braucienam uz Latviju bija piedalīšanās ELA (Eiropas latviešu apvienība) prezidija sēdē Rīgā (1/03/12). Tur notika pārrunas par finanču pārskatu 2011. gadā, par e-balsošanas iespējām, vēstures projektu, par latviešu izglītību ārpus Latvijas un diasporas programmu. Sēdes beigās ar Rolandu Lappuķi un Rūtu Klimkāni pārrunājām diasporas jautājumus un iespējas virzīt uz priekšu sadarbību ar valdību, izmantojot projektus.

Nākamā dienā aizgāju uz Latviešu valodas aģentūru (LVA), lai turpinātu attiecības un pārrunātu, kā LVA labāk varētu palīdzēt mūsu brīvdienas skoliņām ar valodu, skolotājiem un materiālu attīstību. Pašreiz mums tiek sūtītas grāmatas, par ko skolas izsaka lielu pateicību.

ELJA 50 laimīgi bija man atsūtījuši informāciju par semināru „Ceļš uz izcilu izglītību Latvijā”. Aicināts uz semināru tiku tāpēc, ka 35 gadus esmu darbojies izglītības jomā Anglijā, pēdējos piecpadsmit būdams vidusskolas direktors, pēc tam biju konsultants skolās, kuŗām ir vadības problēmas, esmu strādājis arī Latvijā. Man bija liels prieks uzklausīt izglītības ministru Dr. R. Ķīli un Dr. Pasi Sahlberg no Somijas. Jautāju, kas ir mūsu vīzija un kā somi izraisa sabiedrības vēlēšanos iesaistīties skolu darbā. Ceru, ka Latvija izveidos tādu izglītības sistēmu, kas kalpos katra bērna vajadzībām.

Pēdējā tikšanās man bija ar rokgrupu „Dzelzs vilks”, jo viņi brauca uz Angliju, lai no 11. līdz 15. aprīlim koncertētu Lesterā un Bradfordā. Man bija  prieks uzņemt viņus pie sevis un justies  kā grupas fanam (groupie).

Tavas pārdomas pēc semināra "Ceļā uz izcilu izglītību Latvijā"?
Es tikai noklausījos Dr. Ķīļa un Dr. Sahlberga runas. Man ļoti patika, ka  mūsu ministrs ir uzņēmies mainīt izglītības sistēmu, kas  kalpojusi mūsu tautai no Padomju Savienības laikiem, un ka viņš grib panākt, lai izglītība un izglītības darbinieki tiktu Latvijā respektēti. Tas var notikt tikai tad, ja mums ir augstas kvalitātes vadītāji, skolotāji un skolas. Kad pirmo reizi strādāju ar Latvijas skolu direktoriem apmēram pirms sešiem gadiem, es jutu, ka daudziem nav gribas motīvēt cilvēkus un izmēģināt kaut ko jaunu, bet pēdējos gadus es laimīgi izjūtu mūsu jauno direktoru un skolotāju entuziasmu,  – bravo! Es novēlu Dr. Ķīlim visu labāko un ņemt vērā Somijas pieredzi, t.i., izglītības darbinieki jāuzskata par profesionāliem cilvēkiem, un katrs bērns ir svarīgs, tāpēc mācību procesā  ņem vērā bērnu vajadzības, paidagoģija ir svarīgāka nekā technoloģija, prioritāte ir  skolas vīzija,  nevis finances, (skolēnam ?) nevajadzēs izvēlēties, kur mācīties tālāk, bet viņš ies uz vietējo skolu, jo visas skolas ir labas.

Tavi ieskati par mītnes zemju latviešu skoliņu sadarbību ar Latvijas izglītības iestādēm un mācībspēkiem? Kas jau ir padarīts, ko vēlies redzēt padarītu nākotnē?
Līdz šim šeit, diasporā, esmu maz redzējis organizētu sadarbību starp skoliņām vai skoliņām ar valsts iestādēm. Kur  šī sadarbība bija (Īrijā) ar valodas mācīšanu un skolotāju pašu mācībām, tur bērni ieguva daudz. Es apsveicu šo valdību, kas pirmo reizi redz, ka diasporai būs liela loma Latvijas nākotnes veidošanā. Ir doma, ka dažu gadu laikā 300 tūkstoši latviešu, vairākums 18 – 40 gadu vecumā, dzīvos un strādās ārzemēs. Ja vairākums no viņiem nav sagatavoti, lai atgrieztos strādāt un dzīvot Latvijā, tad Latvijai būs jāpieņem darbaspēks no citām zemēm un mēs kļūsim par minoritāti savā zemē, – Staļins to nespēja paveikt, bet mums gan tas varbūt izdosies! Ir ļoti svarīgi, lai valdība parādītu, ka diaspora ir svarīga, un palīdzētu financēt mūsu skoliņas, apgādāt mācību programmas, atbalstītu kultūras dzīvi diasporā, ministri brauktu ciemos, piedāvātu darbu Latvijā, sarūpētu repatriācijas programmu, atbalstītu latviešu valodas mācīšanu angļu skolās, financētu nometnes Latvijā diasporas bērniem, izveidotu labu avotu informācijai starp Latviju un diasporu, dotu diasporas latviešiem vārdu Saeimā, ieviestu e-balsošanu utt. Svarīgākais ir, lai diasporas latvieši justos kā latvieši un zinātu, ka Latvija par viņiem domā.

Lūdzu, pastāsti tuvāk par Eiropas skolotāju konferenci šī gada jūlijā!
Skolotāju kursi tiek rīkoti ar PBLA Izglītības nozares vadītāju Dainu Gross priekšgalā. ELA ir saņēmusi LVL 1409, lai daļēji atbalstītu Eiropas skolotāju braucienu uz kursiem. Informācija ir jau izsūtīta. Cerams, ka skolotāji arī piedalīsies diasporas apspriedē ar kultūras un ārlietu ministru un citiem valdības pārstāvjiem 13.-14. jūlijā Rīgā. Vairāk informācijas sekos.

Kas esi tu pats un kā esi ieguvis latvisko izglītību?
Esmu dzimis Anglijā 1950. gada decembrī. Pirmos sešus gadus  latviski runāju lielākoties mājās un ar draugiem. Angļu valodu sāku lietot, tikai  kad mācījos pamatskolā, un ļoti drīz kļuvu par bloody foreigner. Gribēju pamazām tapt par angli un nevēlējos runāt latviski, pat ar vecākiem ne. Laimīgi 1964. gadā kāds draugs mani pierunāja iesaistīties „Kamoliņā”, un kopā ar ELJA sākās mana latviešu sabiedriskā dzīve. Pat kad studēju St. Andrews universitātē Skotijā, man ļoti patika būt piederīgam pie etniskās minoritātes, jo tas manī modināja pašlepnumu un darīja mani eksotisku! Pēc tam atgriezos Līdsā un apmēram no 1979. gada sāku vadīt „Kamoliņu”. Svarīgākais brīdis man pienāca, kad pirmo reizi aizbraucu uz Latviju 1979. gadā un satikos ar radiem. Kad ar vilcienu iebraucām Latvijā, tad gan bira asaras un es sapratu, ka tomēr esmu latvietis. Pēc tam aktīvi piedalījos sabiedriskajā dzīvē, un tagad man ir vairāk laika nodarboties ar diasporas jautājumiem, un es to daru ar prieku. Mans sapnis ir, ka mēs, visi latvieši Apvienotā Karalistē un Īrijā, varēsim darboties kopā un sadarboties ar Latviju. Tādēļ mums ir jāskatās, kur mēs esam tagad, mēs nedrīkstam strīdēties par pagātni, mums jāizjūt savstarpēja uzticēšanās un jāizveido tāda struktūra (polītiskā un saimnieciskā), lai ikviens varētu paust savu domu un justies kā vērtīgs latvietis.