Kur Berga mantinieki glabā panākumu atslēgu?
   06.09.2012

Ar juristu un uzņēmēju Justu Karlsonu sarunājās Ligita Kovtuna

Berga bazārs ar slaveno viesnīcu Bergs atjaunotās Latvijas valsts vēsturē acīmredzot būs iegājis kā pirmais un veiksmīgākais atgūtais latviešu īpašums, kas joprojām ne tikai darbojas, bet arī attīstās. 1992. gadā īpašumu oficiāli pārņēma ASV tautieši, Bergu pēcnācēji, brālis un māsa Justs Karlsons un Ieva Laukers. Ieva diemžēl šopavasar aizgāja mūžībā, taču viņas atstātais lolojums – Latvijas Nacionālās operas fonds joprojām darbojas, dodot jaudu LNO – Latvijas lepnumam un vizītkartei. Pirms trim gadiem Bergu īpašumu vadībā ienācis Justa vecākais dēls – 36 gadus vecais Aleksis, kas atstāja advokāta praksi Ņujorkā un nu ir, jāteic, vadošais cilvēks Bergu plašajā saimniecībā. „Līdz ar to man nav jābrauc uz Latviju ik mēnesi – ar līgumiem, investīcijām un stratēģiju saistītās lietas nokārto Aleksis,” stāsta Justs Karlsons, kuŗu nu Rīgā vai Rūmenē pie Kandavas var sastapt reizi 2- 3 mēnešos. Jo pašam jāvada savs advokātu birojs Sanfrancisko ar filiālēm Eiropā un Āzijā, visvairāk – Vācijā.

Justs Karlsons arī bija viens no pirmajiem, kas atjaunotās neatkarības rītausmā sāka sadarboties ar saviem amata brāļiem Latvijā  - ar Latvijas Juristu biedrību un Advokātu kollēģiju. Viņš arī bija starp tiem, kas rīkoja Pirmo latviešu juristu kongresu 1991. gadā.

J. Karlsons. Viss bija jāsāk no nulles – jāatjauno Civīllikums, jāsakārto likumi, tiesiskuma pamati. Tolaik ne juristi, ne tiesneši  īsti neizprata  civīllikuma pamatus un  ar to saistītos jautājumus. Jaunā valsts sāka darboties bez naudas. Pirmās Latvijas valdības vizītes  ASV taču samaksājām mēs, grupa  Rietumu latviešu. Gluži tāpat kā citur pasaulē, arī attīstītajās Rietumu valstīs, iedzīvotāji sagaidīja, lai valsts izpilda savas saistības pret viņiem, taču biezi nedomāja par saviem pienākumiem pret valsti. Grāb, ko vari, un ja vēl vari izsprukt cauri bez nodokļu maksāšanas... Tāda bija  daudziem  tā filozofija.

Atminos pirmo tikšanos ar Bazāaa  māju iemītniekiem. Tā notika krievu valodā. Iedzīvotāji protestēja pret jauno kārtību, proti, ka mājas pārvaldīs to īpašnieki. Tur uzturējās arī  Krievijas armijas daļa ar savu ģenerāli, un mēs  bijām spiesti arī ar viņu tikt  gala.. Visās mājās bija jāpārliecina  satrauktie iedzīvotāji, ka esam ieradušies, lai uzlabotu apstākļus, nevis viņus izlikt  uz ielas,  un ļoti lūdzam neko nedemolēt. Ap simt cilvēkiem nācās sagādāt jaunus dzīvokļus, lai atbrīvotu mājas kapitālam remontam, ieskaitot kādas  30 ģimenes no mājām, kuŗās vēlāk uzbūvējām viesnīcu Bergs.  Vairākiem  cilvēkiem samaksājām, lai viņi varētu pārcelties uz Krieviju. Un vēl tālaika Latvijas „biznesa vide” – mēs zinām gan, kas ir rekets, izrēķināšanās draudi. Nācās izveidot pašiem savu apsardzes firmu.

Kā  ir bijis vairāk – gandarījuma vai vilšanās?
Pirmo reizi kopā ar māsu un mammu Rīgā ieradāmies 1974. gadā uz piecām dienām. Diemžēl, kad tikām pie atjaunošanas, vecāki jau bija mūžībā... Skatos vecās fotografijas no 1991. gada un, saprotams, izjūtu gandarījumu. Un ne jau tikai par saimnieciskajiem panākumiem (viesnīca Bergs ir pasaulē atzīta pieczvaigžņu viesnīca – L. K.), bet arī par to, ka ir saglabāta kultūrvēsturiskā vide. Nu, piemēram, šī koka māja Elizabetes ielā, ko mans vecvectēvs gribēja nojaukt jau  pag. gs. 20. gados! Tagad tā ir restaurēta, ir koka architektūras piemineklis. Un par to jāpateicas divām dāmām – manai māsai un architektei Zaigai Gailei. Pēc viņu iniciātīvas izveidots fonds, kas sadarbībā ar Europa Nostra veicinājis arī koka apbūves atjaunošanu Kalnciema kvartālā. Eiropā nav daudz pilsētu, kur centrā saglabātas 19. gadsimta un pat agrāku laiku koka mājas.

Un tomēr – arī par vilšanos! Cik nav dzirdēti trimdas tautiešu stāsti par neveiksmīgu sadarbību ar Latvijas radiem, valdību, darbiniekiem...
Šo vilšanos izskaidroju ar to, ka tautieši ieradās Latvijā pārmēru emocionāli, ar daudzām cerībām. Ka mūs uzņems kā milzīgus ekspertus un gudriniekus. Nebija vai nu pacietības, vai saprašanas, ka te, Latvijā, jau arī ir sava „gudrība”. Es nejūtos vīlies, nē, nepavisam! Jo šejienes dzīvi un vidi uztvēru kā reālitāti. Tāpēc esmu pozitīvi noskaņots, jo redzu, ka viss iet uz priekšu. Jā,  bieži ir grūti cīnīties ar birokratiju. Mūs ne vienmēr saprata, kad nemaksājām kukuļus, toties cītīgi maksājām nodokļus. Pat dažs labs advokāts nesaprata. Te atkal atgriežamies pie jautājuma par pienākumu pret valsti, un ne jau Latvijā vien ar to ir problēmas. Amerikas Konstitūcijā taču arī  ir formulētas valsts saistības, bet  iedzīvotāju pienākumi pret valsti nav fiksēti. Un šie pienākumi ietveŗ ne tikai došanos balsot vēlēšanās, bet arī aktīvu iesaistīšanos valsts funkcionēšanā. Latvijā tas nozīmētu, piemēram, cīnīties pret kukuļņemšanu, nevis mīļā miera labad samaksāt to piecīti ceļu policistam. Būtu vairāk progresa, ja cīnītos... un ne jau aizbraucot uz Īriju.

Valstij savukārt jāsaprot, ka nevar bezgalīgi izspiest nodokļus no tiem, kas ir ar mieru tos maksāt. Jau neatkarības sākuma gados es ieteicu samazināt nodokļus, jo tas veicinātu ne tikai  saimniecisko attīstību, bet arī tiesiskas valsts izaugsmi.  Nodokļu iekasēšanas sistēma nav pilnīgi iedarbināta vēl līdz šim un vēl arvienu jācīnās ar  neatbildību [ētiku] pret valsti.

Par mūsu darbiniekiem varu teikt, ka man acīmredzot ir laimējies, - mājas apsaimniekotājs un būvbrigāde joprojām ir tie paši, kas strādāja 1992. gadā. Arī daudzi viesnīcas darbinieki strādā kopš pirmās dienas. Lojālitāte pret savu komandu  – lūk, tas ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, ja vēlas uzticamus darbiniekus.

Droši vien jūs vēlētos, lai Berga bazārā būtu aktīvāka saimnieciskā vide?   
Visam savs laiks. Varējām jau uzcelt vienu lielu šopinga centru, tad  tā būtu aktīvāka. Bet arī Alekša ieskatā ir vērts saglabāt mazas, intimas ieliņas ar maziem, mājīgiem veikaliņiem. Cenšamies saglabāt gan šo kultūrvēsturisko vidi, gan savu konceptu: pirmajā stāvā – veikali, otrā – biroji, trešajā un augstāk – dzīvokļi.

Un pa vidu – ekskluzīvā viesnīca Bergs... Starp citu – ar kāpostgalvu simbolā!
Pirmkārt, kad vecvectēvs sāka celt Berga bazāru, te pletās kāpostu lauki. Otrkārt, mēs taču neesam „zilasiņu” dzimta, nākam no laukiem un no tiem esam tikuši uz augšu.

Jūs runājat ļoti labā latviešu valodā.
Vienmēr var labāk! Ģimenē mēs runājām latviski. Jā, arī vāciski. Tēvs mēģināja ieviest arī runāšanu krievu valodā, bet nesanāca. Viņš bija mācījies Pēterpilī ģimnazijā un ar krievu kultūru iepazīstināja arī mani – kopā lasījām Turgeņevu, Dostojevski, Tolstoju. Tā ir lieliska kultūra, un tai nav nekāda sakara ar šodienas krievu šovinismu. Manā ieskatā „urrā nacionālisms” ir pretīgs no visām pusēm! Nemūžam neatbalstīšu Putina Krievijas centienus ietekmēt procesus Latvijā, taču domāju, ka kaimiņu kultūra ir jāiepazīst. Un nevajag ignorēt reālitāti. Krievi te ir bijuši un būs, un nav ko saasināt attiecības.

Bet tie, kas saasina, nelasa Turgeņevu!
Mums jābūt gudrākiem un jāpārliecina, ka krievu kultūra Latvijā netiek apspiesta. Un ka latviešu valoda ir jāiemācās visiem, kas mūsu valstī dzīvo. Joprojām atceros, kā savulaik, atbraucis uz Latviju, nevarēju bez krievu valodas aizbraukt uz Jūrmalu..., jo nevarēju nopirkt biļeti, neprasot to krieviski. Latviešu valodai ir jāpārņem Latvija, mēs nevaram atļauties, lai te iekultivētu krievu valodu. Tas nenozīmē, ka krieviem būtu jāpamet sava valoda, vai   nederētu arī latviešiem uzturēt krievu valodas zināšanas. Starp citu, Aleksis ir studējis Maskavā un runā krieviski, kā arī vāciski. Mazās valstīs sevišķi svarīgi ir spēt prast vairākas pasaules valodas. Savukārt, darbojoties mūsu lauku īpašumā – Rūmenes muižā,  atjaunojam daļu no baltvācu kultūras. Arī tā mūsu ģimenē nav sveša – tēvs savulaik mācījies baltvācu ģimnazijā Cēsīs. Es savulaik aizrautīgi lasīju Kaizerlinga romānus par Kurzemi . Starp citu, mana tēvamāsa strādāja par guvernanti Kaizerlingu ģimenē. Man ļoti žēl, ka 90. gados  Latvijas valdības polītikas dēļ baltvācieši tika lielā mērā atgrūsti no Latvijas un mēs zaudējām viņu investīcijas mūsu valstī. Taču šie cilvēki joprojām jūtas Latvijai piederīgi un izjūt pienākumu pret mūsu zemi.

Vai pats nekad neesat vēlējies iesaistīties Latvijas polītikā?
Nē, neesmu bijis nevienā partijā. Atbalstījis esmu, bet iesaistījies ne. Jo manā ieskatā „rietumnieki” nevar efektīvi darboties Latvijas polītikā. Cita mentalitāte. Mēs visi gan runājam latviski un tomēr – katrs savā valodā. Vaira Vīķe-Freiberga paveica lielu darbu, taču – „uz ārpusi”. Bet par dažu labu man ir kauns. Un kauns arī klausīties par grezniem dzīvokļiem un dārgiem mersedesiem ar visu šoferi uz valsts rēķina. Mums, „rietumniekiem”, polītikā  vajadzēja pierādīt, ka esam te nākuši strādāt valstij, un atteikties no tādām ārišķībām, lai arī tās paredz Latvijas likumi, un naudu labāk atdot, piemēram, skolotājiem.

Tad jau jums ļoti tīkams ir mūsu Valsts prezidenta Bērziņa paraugs?
Jā, mans onkulis - prezidents Alberts Kviesis - arī uz darbu gāja kājām.

Un vēl – par jūsu jaunāko projektu – Rūmenes muižu?
Šī projekta iniciātore ir mana dzīvesbiedre  Dana Beldiman-Karlsons. Viņa ir juriste un intelektuālo tiesību profesore (lasījusi lekcijas arī Rīgas Juridiskajā augstskolā – L. K.).

Starp citu, Dana ir rumāņu – vācu izcelsmes,  un viņa saskata  parallēles  starp bijušo vācu kultūru Rumānijā un izzudušo baltvācu kultūru  šeit, Latvijā.  Šai ziņā  Rūmenes projekts Danai ir īpaši tuvs.

Kāpēc nolēmām iegādāties lauku īpašumu? Lai baudītu klusumu! Tikai Dana „nebija pamanījusi”, ka muižas tiešā tuvumā ir kokzāģētava un ferma ar divdesmit govīm! Tās nācās pārcelt citur. Un 2005. gadā Zaigas Gailes vadībā sākās rekonstrukcijas  darbi. Par to veiksmīgumu liecina Latvijas Architektu savienības balva „Labākā pārbūve 2008”.

Pēc vērienīgās rekonstrukcijas piecu gadu gaŗumā Rūmene ir atguvusi kādreizējo skaistumu un eleganci. Savukārt Kandavas novads un Kandavas pilsēta  četru kilometru attālumā tiek populārizēta par tūristu ceļamērķi un soli pa solim iegūst labāk sakoptu apkārtējo vidi un infrastruktūru. Drīzumā plānots uzlabot muižas apkārtējos autoceļus, kā arī izbūvēt vairākus jaunus, tostarp veloceļa maršrutus.

Rūmenei, tās zemēm un muižai ir ļoti sena, tomēr maz pētīta vēsture vairāk nekā 600 gadu gaŗumā. Klajā nākusi arī grāmata par Rūmeni ar Intas Dišleres muižas vēstures pārskatu. Vēsturnieces sastādītais Rūmenes muižas īpašnieku saraksts kopš 1437. gada ir unikāls vēstures dokuments. Ar cieņu un bijību vēstures priekšā muižas tagadējie īpašnieki savās rokās ir  turējuši muižas pirkšanas-pārdošanas līgumu ar zīmogiem no 1681. gada 21. marta. Vēstures izpētē apzināti Latvijas Valsts vēstures archīva (LVVA) dokumenti par Rūmeni no 15. līdz  20. gadsimtam. Pētīti LVVA Muižnieku dzimtu dokumentu fondi par Rūmenes muižas kādreizējo īpašnieku dzimtām, Herdera institūta (Marburgā) datu bāze „Kurzemes muižu dokumenti”, Kandavas evaņģeliski luteriskās baznīcas draudzes grāmatas, literatūra par muižnieku dzimtām u.c.

Neogotiskā Rūmenes muižas kungu māja celta 1876. gadā pēc Teodora Zeilera projekta. Kopējā muižas ansambļa platība ar tam pieguļošām 10 saimniecības ēkām aptveŗ vairāk nekā 100 ha plašu territoriju. Rekonstrukcijas projekta mērķis ir pakāpeniski atjaunot Rūmenes muižas ansambli tā sākotnējā diženumā, iekļaujot gan visu atsevišķo ēku atjaunošanu, gan ainavas un parka un dīķa renovāciju. Rūmenes muižas ainavu parks ar 364 reto koku dārzu ir 7,8 ha liels, un to plānojis ainavu architekts Georgs Kufalts, kas savulaik Rīgā veidojis Arkādijas parku.

Muižas koncepts atbilst starptautiski pazīstamiem apzīmējumiem resort un executive retreat, piedāvājot atpūtas un augstākā līmeņa vadības tikšanās iespējas ar pilna servisa apkalpošanu atbilstīgi darījumu cilvēku un lauku elegances vērtību cienītāju prasībām pēc ekskluzīvas muižas noslēgtības.