Kas vieno un kas šķeļ ceļā uz Latvijas simtgadi?
Latvijas Republikas kultūras ministre Dace Melbārde intervijā Ligitai Kovtunai    19.07.2016

 

 

Šis laiks, kad esat Latvijas Rep­ublikas kultūras ministre, sakritis ar laiku, kad pošamies savas valsts simt gadu jubile­jai. Arī šai sakarā daudz braucat un tiekaties ar tautiešiem ārpus Latvijas, ar tā saukto diasporu... Šis vārds, apzīmējums, visai ne­­patīk...

 

D. M.  Cenšos to, pēc iespējas, ne­­lietot. Bet, kad saku – latvieši ārvalstīs, arī neliekas īsti pareizi, tāpat kā “trimdas tautieši”. Galu galā visi esam latvieši, Latvijas pie­derīgie, daudziem, domāju, vairumam ārzemēs mītošo, ir arī Latvijas pases – tātad Latvijas latvieši. Ģeografija taču nav bū­­tiska. Vairākumam Latvijā ir mā­­jas, ģimenes, īpašumi, braucam šurp un turp. Līniju novilkt nav iespējams, un ar tiem termin­iem, apzīmējumiem – tas ir īstenībā jūtīgs jautājums.

 

Manā ieskatā ikviens ir Latvijas latvietis, ja vien viņš šai valstij jūtas piede­rīgs un izjūt sevi par latvieti. Un tieši savas valsts simtgades saka­rā, šo svētku kontekstā ir svarī­gi to apzināties. Es teiktu – svarīgi ir nostiprināt izpratni par glo­bālo latvietību. Ar to es savukārt do­­māju – kāda ir tava attieksme pret savu – Latvijas – valsti, vai jūties tai piederīgs, neatkarīgi no tā, kur pašreiz dzīvo. Ne jau ģeo­g­ra­fiskās robežas nosaka šo tavu pie­­derību. Tāpēc, manuprāt, sva­rīgi ir, kā savas valsts lielo jubi­leju svinēsim it visur pasaulē, kur mīt latvieši. 

 

Runājot par tā saukto “veco trimdu”, mums jāpasaka liels pal­dies par visu to, ko 50 oku­pā­ci­jas gados tā darījusi, ka bijusi uzticīga brīvās Latvijas valsts idejai, saglabājusi, kopusi un spo­dri­nājusi mūsu tautas valodu, tra­di­cijas, folkloru. Cilvēki svešumā darbojušies, runājuši, rakstījuši, uzturējuši savas avīzes, sūtījuši tās, kā arī grāmatas uz Latviju. 

 

Te vietā pastāstīt, kā tieši caur trimdas grāmatu pie manis at­nāca „cita vēsture”. Biju gadus 17 veca pusaudze, kad manās rokās nonāca grāmata, kas ietekmēja visu manu turpmāko domāša­nu. Tā bija – Ulža Ģērmaņa “Lat­vju tautas piedzīvojumi”. Man vēl joprojām glabājas četras burt­nī­cas, kuŗās ar roku esmu to pār­rakstījusi. Šoks, jaunatklājums – tā varu raksturot izjūtas, kas ma­ni tolaik pārņēma, jo biju taču skolā mācījusies “vienīgo, pareizo vēsturi”. Un te pēkšņi grāmata, kas stāsta kaut ko citu un kam es intuitīvi uzreiz noticu, saprotu, ka tā ir taisnība. Augu ģimenē, kur vecāki dzimuši pēc Otrā pa­­saules kaŗa, un, kā tas tolaik bija parasts, tiku “pasargāta” no tais­nības. Tā bija paaudze, kas bija pieņēmusi reālitāti.

 

Atgriežoties pie simtgades te­­mas – ir svarīgi novērtēt to cil­vēku ieguldījumu, kas, tālumā no dzimtenes dzīvojot, ne vien dar­bojās kultūras un valodas sagla­bāšanas laukā, bet arī polītikā, tā sauktajā tautas diplomātijā, gan pasargājot savējos no asimilāci­jas, bet arī vēstot par Latviju kā neatkarīgu valsti. Līdz pienāca mūsu brīnišķīgā atkaltikšanās Atmodas laikā.

 

Ne tikai šie tautieši godājami valsts simtgades svinībās, bet arī tie, kas visos laikos savu dzīvi un pat dzīvību atdeva par Latviju – sākot no jaunlatviešiem, kā arī tie, kam bija drosme pasludināt savu valsti 1918. gadā, izcīnīt to Brīvības cīņās, leģiona rindās utt., bet arī tie, kam bija drosme Lat­viju atjaunot. Valsts var pastāvēt, kamēr vien būs cilvēki, kas tic   tās idejai. Un šī ticība ir jānodod jaunajiem. Tāpēc svētku sakarā jārunā ne tikai pagātnes griezu­mā, bet arī nākotnes perspektī­-vā: kādi esam Latvijas mantinie­ki, kā to izjūtam un saprotam un ko reāli darām, lai savu valsti veidotu stipru un ilgtspējīgu, un par to ir jārunā ar jauno paaudzi.

 

Personības veidojušas noti­kumus, kas savukārt ietekmē­jušas Latvijas valsts veidošanos.

 

Jā, un viens no tādiem valsts simtgades sakarā ir, piemēram, Dziesmu svētki Eslingenā, kam 2017. gada jūnijā apritēs 70 gadu. Tas ir patiesi apbrīnojami, ka pēc­kaŗa postažas apstākļos 1947. gadā  latviešiem bija gan vēlēša­nās, gan spars sarīkot šos svēt­- kus – neatkarīgi no ekonomiskās un polītiskās situācijas, tikai lai būtu kopā un stipri savā tradicijā. Unikāli!         

 

Jūs turp dosieties, kā arī uz kārtējiem ASV latviešu Dzies­mu un deju svētkiem Baltimo­rā tā paša gada jūnija beigās, jū­­lija sākumā. Vai bez saviem amata pienākumiem dziedāsiet arī kopkorī?

 

Protams! Jo kaut kā savādi jūtos, kad citi dzied, bet es esmu klausītājos. Man ir svarīgi, dabiski dziedāt kopā. Šā gada nogalē dziedāšu kopkorī Austrālijas Kul­tūras dienās Melburnā – dziesmu grāmatu jau esmu saņēmusi un apgūstu repertuāru.

 

Šajos svētkos man ir vēl kāds ļoti nozīmīgs pienākums. Proti, aizvadītā gada vasarā 2x2 nomet­nē radās jauniešu iniciatīva par ceļojošo Latvijas karogu, kam līdz simtgades svinībām jāapceļo latviešu kopienas pasaulē. Krāš­ņu smalkvilnas ka­­rogu īpaši šim nolūkam noauda Dagnija Kupča Cēsīs, to ievie­tos speciālā futrālī līdz ar vēs­tī­jumu grāmatu, kuŗā tie latviešu kopienu pārstāvji, pie kuŗiem karogs nonāks, ierakstīs savu vēlējumu. Austrālijā to pirmoreiz uzvilks mastā, tad tas ceļos uz Eslingenu, uz vietām, kur tautieši tiksies svētkos. Pir­mo­reiz tas “ceļoja” pa jauniešu rokām šā gada 2x2 nometnē Latvijā. 

 

Savas idejas īsteno arī Ame­rikas latviešu apvienības (ALA) “ideju ģeneratori” ar šīs orga­nizācijas kultūras nozares va­dī­tāju Līgu Ejupi priekšgalā.  Jau otro gadu Latvijas kultūras iestādēs strādā tautiešu atva­s­es – praktikanti. 

 

Vēlos teikt – man ir ļoti vei­cies attiecībā uz sadarbību ar ārzem­ju latviešu organizācijām, jo vienmēr esmu sastapusi aktī­vus un ieinteresētus cilvēkus, kas man ļāva ieraudzīt un iepazīt to darbības “virtuvi”. Par šo jauno ārzemju latviešu praksi Latvijā – tiešām lieliska ideja, ko mēs ar Līgu Ejupi izlolojām un kopā ar domubiedriem īsteno­jam jau aiz­vadītajā vasarā un kas parāda, kā reāli darbojas tas, par ko ru­­nājām iepriekš – dialogs ar jauno paaudzi. 

 

Un vēl par tā saukto trimdas Dziesmu svētku “virtuvi”, ar ko pirmoreiz saskāros 2014. gada svētkos Hamiltonā. Te sapratu, ka šie svētki var notikt, tikai pa­­teicoties attiecīgās mītnes zemes rīkotāju – tautiešu pašaizliedzī­bai un darbam, nežēlojot ne ģi­­me­nes līdzekļus, ne laiku. Tad arī man radās ideja par atbalsta programmu no Latvijas puses, kas nu ir īstenojusies: ir tapis līdz­darbības līgums ar PBLA, saska­ņā ar kuŗu tiek piešķirti naudas līdzekļi svētku admi­nist­rācijas vajadzībām.

 

2014. gadā 13,5 tūk­s­tošus eiro katrs saņēma 55. Kul­tūras dienu rīkotāji Sidnejā un XVI Rietumkrasta Dziesmu svētku rīkotāji Sanhosē; 2016.gadā piešķirti 17,37 tūkstoši eiro 56. Kultūras dienām Melburnā, nākotnē plānoti arī piešķīrumi Eslingenas un Baltimoras svēt­k­iem. Manā ieskatā šī artava no valsts puses saistās ar to, ka visi esam Latvijas valsts piederīgie, ka esam kopā. Un man liekas ļoti svarīgi beidzot pavisam tikt pāri tam “mēs” un  “viņi”. No abām pus­ēm. Mūsu kopīgie būs arī Dziesmu un deju svētki Lat­vijā 2018. gada vasarā.

 

Jāteic gan, ka latviešu svēt­kus citur pasaulē Latvijas masu plaš­­saziņas līdzekļos atspogu­ļo maz. Par brīnišķīgajiem Eiro­pas latviešu kultūras svētkiem Briselē sabiedriskajā TV bija tikai tādi īsi sižetiņi, par citiem, kas tālāk, gandrīz nekā. Kāpēc? Vai neinteresē?

 

Pietiekami nezina. Ir jāatrod veidi, kā stāstīt plašāk. Būtu jau labi, ka Latvijas žurnālisti un te­­levīzija ar savām kamerām visur būtu klāt, bet tas ir finanču jau­tājums. Ko varu, to daru – parasti sociālajos tīklos pati soli pa solim stāstu par savām gaitām pie tautiešiem.

 

Pirmo reizi atjaunotās valsts laikā Kultūras ministrijas pie­nā­kumos ir arī atbildība par me­diju polītiku. Esam izstrādājuši pa­­matnostādnes, un  viens no stūŗ­­akmeņiem ir vienotas infor­mā­tīvās telpas veidošana visiem, kas mīt ārpus Latvijas. Protams, jāņem vērā arī plašsaziņas lī­dz­ekļu da­­žādība – visticamāk, tā sauktā ve­­cā trimda vēlēsies dru­kātās avī­zes, jaunieši labprātāk izmantos tīmekli vai TV. Katrā ziņā jādo­mā par šo kultūrtelpas uzturēšanu. 

 

Es daudz varētu runāt arī par to, kā drukātais vārds ir ietek­mējis nācijas veidošanos.   

 

Un visbeidzot par joprojām aktuālo Okupācijas mūzeja Nā­­kotnes nama “sāgu”, kas arī ir jūsu atbildības lokā? 

 

Tas ir viens no ļoti skumjajiem piemēriem, kā ar administrā­tī­v­iem procesiem var darīt pāri sa­­biedrībai. Emocionāli varu teikt – nu, traki, ka vēl daudzus gadus pēc okupācijas mūsu Okupācijas mūzejs kļuvis nevis par stimulu kļūt jo vienotākiem, bet gan par iemeslu, kas šķeļ sabiedrību, arī Latvijā. Vai tiešām architektūras nianses šobrīd ir tās, kam vaja­dzētu nonākt priekšplānā?

 

Rīgas būvvaldes atteikums nozīmē, ka nevis tradicionālajā kārtībā, kāda pastāv attiecībā uz būvēm, varam īstenot šo nozīmīgo projektu, jo tad tas būtu jāpārstrādā, kas aizņemtu ārkārtīgi daudz laika un līdzekļu. Runājot par līdzekļiem un naudu – zaudēju­mi būtu krietni lieli. Šobrīd LR Saeimā otrajā lasījumā ir apstip­rināti Grozījumi likumprojektā par Okupācijas mūzeju, kas pa­­redz šo objektu nodot Vides aizsardzības un reģionālās attīs­tības ministrijai, lai tas tiktu vir­zīts uz priekšu un galu galā īste­nots, turklāt saprā­tīgos termi­ņos. Saeimas rudens sesijā būs trešais balsojums. Ta­ču jārēķinās, ka šķēršļu likšana nebeigsies.

 

Rīgas pilsētas galva Nils  Uša­kovs intervijā mūsu avīzei pie­veda mani pie sava kabineta loga, pa kuŗu redzama mū­­zeja ēka, un vaicāja: kā jūs do­­mājat, vai es negribētu te drīzāk re­dzēt sakoptu ēku un vidi?! Nu, visi taču vārdos it   kā ir ieinte­resēti pozitīvam ri­­sinā­jumam. 

 

Ir dažādi cilvēki un dažādas motīvācijas, kuŗas bieži vien ne­­spējam saprast un uzzināt. Esmu pārliecināta, ka architekte Zaiga Gaile ir “idejas cilvēks” ar savu pārliecību no profesionālās kva­litātes viedokļa. Arī memoriāla autors Kristaps Ģelzis. Bet – kā­­pēc tagad?! Arī ar viņu runājot, konstatējām, ka financiālais un morālais zaudējums sabiedrībai ir krietni lielāks par viņu estētis­ko izpratni.

 

Galu galā – tik daudzi cilvēki jau ir iesaistīti, ar saviem ziedojumiem, ar gaidām. Neviens taču negribētu, lai zaudētājos p­a­­liek represētie, sirmie leģionāri un Daugavas Vanagi. Mana ētis­kā pārliecība liek piekāpties nevis moderni domājošo architektu priekšā, bet šo cilvēku priekšā. Un gan jau ir cilvēki, kas šo situ­ā­ciju izmanto, bet katram pašam jātiek galā ar savu sirdsapziņu. Arī Okupācijas mūzeja biedrība vairs nav gatava vienoties attie­cībā uz projekta korrekciju. Si­­tuācija ir saasinājusies tiktāl, ka traucē sarunas ievirzīt kompromisa gultnē. Bet es nekādā ziņā nevienam neko nepārmetu, jo te ir daudz nezināmo. Katrā ziņā Kultūras ministrija centās atrast “zelta vidusceļu”. 

 

Kā jūtaties polītikā?

 

Grūti strādāt polītikā, jo, ma­­nu­prāt, Latvijā ir daudz padom­ju mantojuma. Piekrītu tiem, kas saka – paaudzēm jānomainās, mums vēl jāattīrās, lai varētu strā­dāt rietumnieciskas polītikas ga­­rā. Lai gan – arī Rietumos jau dzī­vē neiet nemaz tik skaisti, kā raksta teorijas grāmatās. Taču – polītiku veido cilvēki, līdz ar to – kādi cilvēki, tāda polītika. Katrā ziņā – ļoti krāsaina.

 

Polītikā ienācu ar savu piere­dzi kultūras laukā, kur arī gribē­tu atgriezties. Vai šodien darītu citādi, proti, vai nepieņemtu šo piedāvājumu? Pieņemtu, jo re­­dzēju, jutu, ka pati kaut ko varu izdarīt. Šobrīd mans galvenais uzdevums ir īstenot trīsgadu plā­nu, sagaidot un nosvinot Lat­vi­jas simtgadi, un tas ir liels darbs, ko gribas izdarīt godam. Gribas piedzīvot šos svētkus – ne vien Latvijai, bet visiem latviešiem pasaulē.