Kas ir labākais sabiedrotais jaunam polītiķim?
13. Saeimas deputāts Richards Kols (35) intervijā Ligitai Kovtunai    25.02.2020

 

 

Jūsu vārdu atceros kopš ap­­mēram 2014. – 2015. gada, kad bijāt nodibinājis biedrību Lat­vijas karogs, un Latvijā augstos mastos uzvijās lieli, krāšņi Lat­vijas sarkanbaltsarkanie karo­gi. Līdzīgi tam, ko ar apbrīnu biju skatījusi Amerikā, domājot, – cik skaisti!

 

Tolaik biju atgriezies no dzīves diasporā – no Lielbritanijas, kur pavadīju piecus gadus. Kad mūsu ģimenē pieteicās pirmā atvase, mēs nopirkām vienvirziena biļeti uz Latviju, uz mājām. Biju iesai­s­tījies polītikā, iestājies Nacionālajā apvienībā un sācis strādāt Kultūras ministrijā. Tas bija laiks, kad posāmies Latvijas Simtgades svinībām četru gadu gaŗumā – no 2018. līdz 2022. gadam, un do­­mājām par to, kā iesaistīt sa­­biedrību, ko izcelsim un ko savai valstij svētkos dāvināsim. Par šo temu daudz runājām arī ģime­nē, un tad arī radās doma – ar kaut ko pavisam konkrētu ir jāsāk. Un kā būtu, ja uz svētku laiku visa Latvija būtu caurvīta ar valsts karogiem? Nodibinājām biedrību, uzrunājām architektus, vēsturniekus, nozaŗu speciālis­tus, aicinājām iesaistīties sabied­rību. Nolēmām, ka noteikti jābūt karogam Rīgā uz AB dambja – uz likteņupes Daugavas, uz vienas ass ar Brīvības ielu, iepretim Prezidenta pilij, kur jau Svētā Ga­­ra tornī plīvoja vēsturiskais Latvijas karogs kopš neatkarības atjaunošanas brīža. No idejas līdz tā īstenošanai aizritēja nepilni četri gadi. Piesaistījām financē­jumu – tikai no mecenātiem un privātiem ziedojumiem, ne centa no nodokļu maksātāju naudas. Biedrība ir sabiedriskā labuma organizācija, kas nozīmē, ka par katru centu ir jāatskaitās. Visa informācija par projektu, tā fi­­nancējumu un norisi bija un jo­­projām ir publiski pieejama, un, protams, līdz ar to arī “iesaistījās” skeptiķi, kas tīklos rakstīja, piemēram, nu, ko, plikumus pie­­segsim ar karogu u.tml. To nevajag klausīties! Galvenais ir sekot sa­vai pārliecībai, un nu ir tā, ka karogi neatstāj vienaldzīgu ne­­vienu.

 

Jo tiešām ir skaisti!

 

Jā, mūsu karogs ir skaists, tur­klāt – ne vien mūsu spēcīgākais simbols, bet arī viens no senā­kajiem karogiem pasaulē. Gājis cauri visiem Latvijas valsts vē­­stu­res līkločiem, drāmatiskākajos tās brīžos slēpts un glabāts. Atceros stāstu, ka kāda sieviete to ie­­šuvusi aiz savas somas oderes, un karogs kā cerību stars viņai bijis līdzi arī izsūtījumā. 

 

Kur tad uzvijās pats pirmais lielais karogs?

 

Ogrē, 2016. gada 18. novembrī, un tad “aizvijās” tālāk. Mēs uz­ru­nājām pašvaldības, iesaistījām pašvaldību iedzīvotājus, biedrība palīdzēja ar finanču piesaisti. Po­­zitīvais “grūdiens” tika dots, un nu lielie karogi plīvo Alūksnē, Liepājā, Jūrmalā, Saulkrastos, Limbažos, Smiltenē, Cēsīs, virs Siguldas bobsleja trases...

 

Esat Saeimas deputāts un Ārlietu komisijas priekšsēdis. Kas ir jūsu vadītās komisijas prioritātes?

 

Galvenā – nodrošināt valsts ārpolītikas virsmērķi: nosargāt Latvijas neatkarības neatgrieze­niskumu, cīnīties pret jebkādiem revanšisma mēģinājumiem attie­cībā uz mūsu valsts neatkarības status quo. Pasargāt Latviju no ārējiem apdraudējumiem. No tā izriet viss pārējais – Latvijas inte­rešu pārstāvība Eiropas Savienī­bā, NATO, arvien dziļāka integrā­cija Eiropas vērtību sistēmā un noteikumos balstītā pasaules kār­tībā, kas nozīmē nostiprināšanos šajās organizācijās un šajās vē­r­tībās, kas pastāv jau vairāk nekā 70 gadus, un kuŗu misija ir no­­drošināt tiesiskuma, likuma va­­ras, cilvēktiesību un demokratijas stiprināšanu. Mēs esam maza valsts izmēra ziņā, tāpēc arī mums tas ir dzīvības un nāves jautā­jums. Pavisam vienkārši – neko pat līdzīgu kā zināmā Jaltas vie­nošanās nedrīkst pieļaut. Latvija aizvadītajos 30 gados kopš neat­karības atjaunošanas ir panākusi nozīmīgus sasniegumus ārlietu jomā, esam pārstāvēti ietekmī­gā­kajās pasaules organizācijās, un šie panākumi ir jāstiprina, mums jābūt ietekmīgiem “spēlētājiem”, lai mūsu balsij būtu svars un no­­zīme. Skepsei te nav vietas. 

 

Un nav arī pamata – lai at­­ceramies, cik latviešu iekļauti nozīmīgos amatos starptautis­kajās institūcijās!

 

Jā, gan – jo tas ir novērtējums latviešiem pasaules no institūciju puses par to, ka esam spējīgi, profesionāli cilvēki, uz kuŗiem var paļauties. Eiropas Komisijas viceprezidents ekonomikas un fi­­nanču jautājumos ir Valdis Dom­­brovskis, EK prezidenta diplomā­tiskais padomnieks – Pēteris Ustups, EK ģenerālsekretāre – Ilze Juhansone, NATO ģenerāl­sekretāra vietniece publiskās di­­p­lomātijas jautājumos – Baiba Braže, ANO cilvēktiesību pado­mē – Ilze Brants-Kehre. Mūsu Mi­­nistru prezidents Krišjānis Ka­­­riņš tika izraudzīts par galveno mediatoru jeb sarunvedēju starp Eiropas Padomes galvenajām grupām, lai vienotos par amatu sadali ES galvenajām institūcijām.

 

Jūsu vadītās Ārlietu komisijas prioritātes galvgalī ir arī Dia­sporas likums.

 

Diasporas likums ir pieņemts, turklāt ir izcīnīts līdz šim lielākais financējums. Atliek to iedzīvināt, un jāsāk ar šai likumā ietverto pārejas noteikumu īstenošanu, kur jāatzīst, ka tas diemžēl ne­­notiek tik raiti, kā vajadzētu. 

 

Diasporas mediji, piemēram, saņems ļoti mazu atbalstu, par ko mūsu avīzes jau vēstīja. 

 

Ne tikai mediji, “bremzē” arī noteikumu pieņemšana attiecībā uz ārzemēs nopelnīto pensiju ap­­likšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas var kavēt remigrā­cijas procesus. Jā, pārmetam mi­­nistru prezidentam, ka pārejas noteikumu ieviešana un nepie­cie­šamo grozījumu izstrāde kavē­jas jau gadu... bet nevaru teikt, ka likumu ieviešana nenotiek. No­­tiek, bet tā ir pārāk gausa. Ticiet man – Ārlietu komisija seko līdzi pieņemto likumu ieviešanai dzī­vē, jo tas ir saistīts ar mūsu minē­to prioritāti – Diasporas likuma īstenošanu. 

 

Kad Saeimas sēdē jūs kaismī­gi runājāt par latviešu valodu  kā valsts valodu un tās pieeja­mību Latvijas bērnudārzos, arī mazākumtautību, vai jūs runā­jāt kā iniciātora – Nacionālās apvienības pārstāvis, vai kā Ār­­lietu komisijas vadītājs? Ar to domāju, ka šim jautājumam ir tieša saikne ar Diasporas likumu. 

 

Pirmkārt, runāju kā tautas ie­­vēlēts pārstāvis Saeimā. Otrkārt, jā, tam ir arī saikne ar Diasporas likumu, jo redzam, ka cilvēkiem, kas pieņem lēmumu atgriezties Latvijā, ir svarīgi sūtīt savus bēr­nus dārziņā, kur pieejama apmā­cība valsts valodā. Valsts valodai nav tautības, un tie bērni, kas aug lingvistisko minoritāšu ģimenēs, varēs augt bērnudārza grupiņās, kas nodrošinās viņiem komūni­kāciju savā dzimtajā valodā – krievu, poļu, lietuviešu, vienlaikus obligāti apgūstot arī valsts valodu. Nekādā ziņā nedrīkst pieļaut, ka cilvēki jau no mazotnes valstī tiek sanaidoti uz valodas pamata. 

 

Īstenībā jau ir tā, ka jauna­jai paaudzei nav valodas problē­mu, – tās kultivē onkas un tantes, kas krievu valodā protestē pret krievu skolu likvidēšanu. Un tas notiek 30 gadus pēc Latvijas valstiskuma atjauno­šanas!

 

Jā, grozījumi, par kuŗiem iz­­raisījās visai skaļas debates Saei­mā, ir kā pagaidu, pārejas risinā­jums, līdz nonākam līdz izglītī­bai valsts valodās visos tās lī­­meņos, arī bērnudārzos. Šobrīd tā ir reakcija uz akūto rindu problēmu bērnudārzos – tieši tajos, kur apmācība notiek valsts valodā. Galu galā, ļoti daudz mi­­noritāšu ģimeņu vecāku izvēlas bērnus sūtīt tieši uz tā sauktajiem “latviešu dārziņiem”, kas ir saprotams – bet, attiecīgi, jāmaina arī esošais piedāvājums par labu vairāk bērnudārzu apmācībām latviešu valodā. Attiecībā uz tā saukto divplūsmu vispārējo iz­­glītību – šobrīd notiek pāreja uz izglītību valsts valodā. 

 

Beidzot!

 

Esmu pārliecināts, ka tas tiešām ir paaudžu nomaiņas jautājums, kas drīz vien atrisināsies. Vien­mēr un visos laikos būs sastopami šovinisti, arī krievu šovi­nisti, kas ilgojas pēc aizgājušiem laikiem un neiespējamas nākot­nes – bet viņu patiešām nav ne­­maz tik daudz jau šodien, lai gan ir daudziem izdevīgi izlikties, ka šādu cilvēku īpatsvars ir liels. 

 

Jūsu komisijā ir arī cilvēki no opozicijas. Kā jums iet?

 

Opozicijā karojoša īstenībā ir tikai viena partija – Saskaņa, kas turpina pūst Kremļa stabulē. To var sadzirdēt Saeimas sēžu laikā, kad tribīnē kāpj šīs partijas cilvē­ki, piemēram, Vjačeslavs Dom­brovskis, kurš brīžiem, manuprāt, pārkāpj jebkādas ētikas un mo­rā­les robežas. Lai gan Saska­ņa for­māli uz āru pauž, ka ir par demokratiskām vērtībām un Latviju Eiropas savienībā un NATO, paskatieties uz viņu bal­sojumiem, jo īpaši Saeimas lē­­muma projektos, kuros paužama skaidra vērtīborientācija, skaidra interpretācija par vēsturiskajām norisēm un faktiem! Ir vērts ap­­lūkot balsojumus par Krimas ta­­tāru deportāciju atzīšanu par genocīdu, par tā sauktā Magņit­s­ka saraksta ieviešanu Latvijā, par Krimas okupācijas nosodījumu un tā tālāk… Kā saka – neklausies viņu vārdos, bet paskaties darbos. Tad var redzēt, cik “darbos” viņi ir “eiropiski”, šie cilvēki, kas balso pret vai atturas. 

 

Nesen bijāt Amerikā, Vašing­tonā, kur piedalījāties EDSO (Eiropas Drošības un sadarbī­bas organizācijas) jauno parla­mentāriešu seminārā. 

 

Šajā seminārā pulcējās 40 valstu jaunie parlamentārieši līdz 40 gadu vecumam. Bijām kopā   ar deputātu Reini Znotiņu no Jau­nās Konservātīvās partijas (JKP). Šādu jauno parlamen­tā­riešu grupu izveidoju arī mūsu Saeimā pagājušajā sasaukumā – ar mērķi izvirzīt un īstenot ide­jas neatkarīgi no partijas vispā­rējās ideoloģijas, galvenais – par labu Latvijai. 12. Saeimas sasau­kumā šo jauno parlamentāriešu bija 12, šajā sasaukumā esam jau 27! Vadmotīvs ir, ka šodienas, visai sarež­ģītajos apstākļos stip­rināt transatlantisko sadarbību ne tikai valstu aizsardzības jomā, bet arī, pie­mēram, klimata pār­maiņu jo­­mā. Zināms, ka paš­reizējai ASV administrācijai šajā jautājumā ir atšķirīga pozīcija, tas ir,  atšķi­rīga no Eiropas, un mēs, jaunie, meklējam kopsau­cējus. 

 

Vašingtonā arī notika tikšanās ar Valsts departamentu, ar Kon­gresa un Senāta pārstāvjiem, un ar viņiem izdevās pārrunāt kā šogad apritošo trīsdesmitgadi kopš Latvijas neatkarības atjau­nošanas, gan arī šodienas aktuā­lākos izaicinājumus, ar ko Latvija un Baltijas valstis saskaras šo­-dien. 30 gadus vēlāk, joprojām tā diemžēl ir arī Krievija ar tās radītajiem militārajiem un infor­mācijas telpas apdraudējumiem. Pastāstīju, ko Latvija dara, lai neļautu Krievijas agresīvajai ār­­po­litikai negatīvi ietekmēt Lat­vi­jas un NATO drošību. Tāpat pār­runājām arī pašreizējo situāciju Baltkrievijā un to, ko gan NATO, gan ES dalībvalstis var darīt, lai neļautu Baltkrievijai ieslīgt vēl dziļāk Krievijas ietekmes sfērā. Pārrunājām sadarbības jautā­ju­mus dažādās jomās, ne tikai aiz­sardzības, un bija gandarījums konstatēt, ka ASV Kongresa un Senāta pārstāvji bija ļoti labi informēti gan par Baltijas, gan, konkrētāk, Latvijas situāciju, iz­­ai­cinājumiem un aktuālajiem jau­tājumiem. Izmantoju arī iespē­ju uzaicināt ASV Kongresa pār­-stāv­jus apmeklēt Latviju šā gada 4. maijā, kad svinēsim 30 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas – būtu prieks šeit redzēt mūsu tuvus sabiedrotos!