Kāpēc mums jābūt polītiski izglītotiem?
Jurists un polītologs Egils Levits intervijā Sallijai Benfeldei    28.03.2018

 

 

Kas, jūsuprāt, šobrīd apdraud Latviju?

Nācijai un valstij, lai tās pastāvētu, ir ne tikai jāapzinās sava pagātne, bet, galvenais – tai ir nepieciešama griba veidot savu nākotni. Tā ir kopīga griba. Satversmē tā ir apzīmēta par “valstsgribu”, un tā ir pastāvīgi jāuztur. Lai veidotu nācijas un valsts nākotni, ir jābūt cerībai, pārliecībai par nākotni. Tieši šī pārliecība mums patlaban zināmā mērā tiek apšaubīta. To vājināt palīdz arī Kremļa propaganda, kas gūst dzirdīgas ausis mūsu sabiedrības tumsonīgākajos slāņos. Starp citu, dīvaini, ka arī valsts kontrolēts uzņēmums ar savu TV programmu piedāvājumu dod tur savu ārtavu. 

 

Vai šos draudus var novērst?

Katrs sportists zina, cik nozīmīga ir griba, lai sasniegtu mērķi. Ja viņš nešaubās, bet mērķtiecīgi iet uz priekšu, tad panākumi neizpaliek. Tas attiecas arī uz nāciju un tās valstsgribu. Valsts, kuŗā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, ir ļoti labi pārvaldāma, tā var attīstīties daudz ātrāk  nekā liela valsts – ja vien nācijas valstsgriba ir pietiekami stipra. No tās izriet viss pārējais – iesaiste sabiedriskajā, polītiskajā, kultūras, ekonomiskajā dzīvē. Tas savukārt ir priekšnoteikums, lai novērstu pastāvošos trūkumus, rastu innovatīvus, pasaulē vēl nebijušus risinājumus.

 

Domāju, ka latvieši, ar atvērtām acīm, bez negātīviem aizspriedumiem paraugoties apkārt, saprot, ka daudz kas jau ir sasniegts un ka ar mērķtiecīgu rīcību vēl labāka valsts ir iespējama. Un pirmais konkrētais, lielais mūsu pilsoņu uzdevums tagad ir – ievēlēt jēdzīgu Saeimu. 

 

Vai Latvija ir uzskatāma par tiesisku un demokratisku valsti?

Eiropas Savienības dalībvalstu demokratijas un tiesiskuma standarts ir noteikts Līguma par Eiropas Savienību preambulā un 2. pantā. Tur ir atklātas ES un tās dalībvalstu pamatvērtības, uz kuŗām jābalstās demokratiskai konstitūcionālai valstij. Satversmes Ievadā un pārējos noteikumos noteiktais standarts tam atbilst, un dažos gadījumos ir augstāks. Novirzes no šī standarta uz leju, ja lielos vilcienos valsts tomēr paliek demokratiska un tiesiska, ir “demokratijas un tiesiskuma defekti”. Šīs novirzes var būt gan apzinātas, iestrādātas likumdošanā, gan neapzinātas un slēptas, kas īstenojas šim standartam neatbilstošā praksē. 

 

Eiropas Savienība var funkcionēt tikai tad, ja visas valstis šo standartu ievēro. Kādas dalībvalsts pārāk lieli defekti ietekmē visu ES. Tādēļ ES rīcībā ir Līguma 7. pants, kas paredz sankcijas pret dalībvalsti, kuŗa “ilgstoši un nopietni” atkāpusies no šī standarta. Patlaban ir ierosināts process pret vienu dalībvalsti – Poliju, kuŗai tiek pārmests, ka tā pārkāpj vienu šī standarta elementu – nenodrošina tiesnešu neatkarību pietiekamā līmenī. 

 

Savukārt, jā šādas novirzes ir pārāk lielas, tad tā vispār vairs nav demokratiska un tiesiska, bet gan autoritāra vai totālitāra valsts. Tādas mums nav tālu jāmeklē. 

 

Kas rada robus demokratijā un tiesiskumā, ja ar likumiem vismaz teorētiski viss ir kārtībā? Varas un sabiedrības neizpratne, pieredzes trūkums vai savtīgas intereses?

Latvijas demokratijai un tiesiskumam, salīdzinot ar minēto standartu, ir daži defekti. Tos var iedalīt divās lielās grupās: ļaunprātīgie radītie un sistēmiskie defekti. Divi galvenie ļaunprātīgie defekti, manuprāt, ir: pirmkārt, „naudasmaisu” pārmērīgā ietekme uz polītiku. Savtīgas, tātad neleģitīmas intereses tiek īstenotas ar legāliem līdzekļiem, bieži vien attiecīgi ietekmējot likumdošanu. Tā ir tā saucamā “valsts nozagšana”. Saeimas izmeklēšanas komisijas farss diemžēl to apstiprina. 

 

Otrkārt, “parastās”, kriminālās korupcijas līmenis. Neraugoties uz atsevišķiem skaļiem gadījumiem, šķiet, ka tas tomēr mazinās. 

 

Un galvenie sistēmiskie defekti? 

Pirmkārt, Latvijas informātīvās un demokratiskā diskursa telpas vājums. To lielā mērā “pārklāj” un manipulē Krievijas informātīvā telpa. Tas nozīmē, ka tā aktīvi līdzveido mūsu sabiedrisko dzīvi un līdz ar to ietekmē Latvijas polītiku. 

 

Otrkārt, Latvijas partiju sistēmas vājums. Slikti, ka ar ierobežojumiem jaunu partiju dibināšanai un līdzdalībai vēlēšanās faktiski ir radīts stagnāciju veicinošs partiju kartelis. Ne katrs vēlētājs pašreizējā partiju kartelī varēs atrast savu partiju, par ko balsot. Tādēļ būtu vēlams pārdomāt arī augsto 5% barjēru. To varētu samazināt uz 4% ‒ kā 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā.

 

Partijas joprojām nav pietiekamā mērā financētas no valsts budžeta, to atkarība no privātiem “ziedojumiem” joprojām ir pārāk liela. Lai arī tas tautā nav populāri, partijām jātiek financētām – un pietiekamā, to darbību nodrošinošā – apmērā no valsts budžeta. Jāizbeidz arī juridisko personu “ziedojumi” partijām – polītisks viedoklis par atbalstu kādai partijai var būt tikai reāliem cilvēkiem, nevis uzņēmumiem.

 

Arī partiju iekšējā darbība, saprātīgu ideju ģenerēšana partijās ir nepietiekama. Tās necenšas piesaistīt sabiedrības aktīvākos, patriotiskākos, saprātīgākos cilvēkus,  tāpēc arī polītikas un polītiķu prestižs sabiedrībā ir zems. Taču parlamentārā demokratija bez aktīvām, saprātīgām idejām bagātām, no apšaubāmiem „naudasmaisiem” neatkarīgām partijām nevar labi funkcionēt. 

 

Treškārt, lai arī valsts pārvaldes (un arī tiesu) darbības kvalitātes līmenis, kopš Latvija ir ES dalībvalsts, ir krietni uzlabojies, civildienestā joprojām ir nopietni sistēmiski trūkumi. Taču noraidāms ir populistiskais viedoklis, ka vienkārši mechaniski jāsamazina ierēdņu skaits, rūpīgi nepārbaudot, kādu ietekmi tas atstās uz valsts pakalpojumiem, kuŗus sabiedrība no tās sagaida.

 

Kā jūs vērtējat pēdējos notikumus banku sektorā?

Situācija ir neskaidra, un nav jēgas spekulēt. Taču – neatkarīgi no konkrētās problēmas – mums jārada apstākļi, lai piesaistītu kvalitātīvas, uz ražošanu un technoloģiju orientētas investīcijas no Eiropas Savienības un citām Rietumvalstīm, nevis pievilktu „netīru” naudu no apšaubāmiem reģioniem, kas aptraipa mūsu ekonomiku. Starp citu, tas ir arī tiesiskuma jautājums.

 

Nesenie notikumi arī atklāja, ka valdībai ne pārāk labi sekmējas rutīnas procedūras – kā pareizi un precīzi komūnicēt ar sabiedrību, saglabāt polītisko virsvadību pēkšņas krizes situācijās. Pieņemu, ka valdība tagad nopietni strādās, lai stiprinātu  krizes vadības mechanismu.

 

 

Pilnu interviju lasiet laikraksta Brīvā Latvija Nr. 12 (2018. gads). 

To iegādāties iespējams ŠEIT